JG141 NO VIENAS PUSES TĀ

No Klīvlendas divu stundu brauciena attālajā Toledo muzejā tēlos un krāsās atblāzmo pēcreformācijas lielo kollīziju laikmets Eiropā. Sešpadsmitā gadsimta spāņu gleznotāja El Greko māksla, dzīve un laikmets 66 gleznās no Eiropas un Amerikas muzejiem. Laikmets, kad zem valdošās katoļu garīdzniecības un inkvizīcijas modrās acs māksla kalpoja un mācīja, kā domāt, kā dzīvot, kam kalpot, kam ticēt. Grieķis − viens no varenās spāņu mākslas tradicijas lielajiem pīlāriem. Paradokss un vēsturiska patiesība. Milzīgas iegarena formāta sakrālās gleznas no Prado fondiem ar komplicētu kompoziciju un vēl sarežģītāku tā laika valdošās ideoloģijas noteikto saturu mirdzošos Venēcijas skolas koši sarkano, zilo un zaļo krāsu skanīgos pretmetos. Garlaicīgāka tā laika katoļu baznīcas lielo vīru portretu galerija nenovēršami nopietnos toņos. Katoļu baznīcas svētie gan atsevišķi, gan pāros, garenos formātos gaiši mirdzošiem, iegareni izstieptiem, locekļiem, gariem ķermeņiem un mazām galvām. Grēks un grēka piedošana − Marija Magdalēna un svētais Pēteris ar debesu atslēgu saišķi, ar asaru un emociju pilnu, uz debesīm vērstu, skatu ... Fascinē El Grēko konsekventi brīvā gleznieciskā gleznošanas maniere, krāsu mirdzums un vertikāli izvērsto komplicēto kompoziciju savdabīgums. Māksla kā sava laikmeta atspulgs. El Greko kā pirmais modernās mākslas meistars. Svētā Anna kā izņemta no Pikaso (Picasso) zilā perioda vai Jēkaba Kazaka bēgļu cikla gleznas. Gareni izstieptā figūras distortācija − Geinsboro portreti, Sezanna un Matisa peldētājas, Pikaso zilā perioda figūras, Modiljani sievietes, Džakometi skulptūras ... El Greko dzīve ir bijusi kalpošana mākslai un katoļu baznīcai. Un skatoties šo izstādi ar svēto tēliem un komplicētajām sakrālajām daudzfigūru gleznām, ar vēsturiski stāstošo, ar reliģiski pamācošo un kalpojošo, jādomā par Borisu Bērziņu – „Mākslai tomēr jābūt pāri. Un katrs liels mākslinieks ir atradis arī savu principu, kā izdzīvot. Kā nosargāt sevī mākslinieku, lai padarītu savu darbu.” Man El Greko mākslas pārlaicīgais atklājas Toledo nemierīgajās debesīs un distortēto figūru mirdzošajā ekspresivitātē. Viņa mūža novakares glezna „Laokoons” par grieķu mitoloģijas temu it kā summē viņa spēju nosargāt sevī mākslinieku pēcreformācijas laiku ideoloģiski nemierīgajā gaisotnē. Un nosargāts ir pārliecinoši un varbūt vēl vairāk tāpēc, ka glezna ir nepabeigta. Jo pakalpojumam un pamācībai ir iesākums un nobeigums, bet māksla nekad nebeidzas! Un tad apziņā uzpeld jautājums, kā bija ar saglabāšanu un nosargāšanu latviešu mākslā ideoloģiski bangainajos un kalpošanai prasīgajos četrdesmitajos un piecdesmitajos. Kādu māksliniecisku noturību laika plūdumā rādīs tā laika Oto Skulmes, Ģederta Eliasa, Leo Svempa un citu latviešu meistaru māksla?

Jā, arī Klīvlendas Jaunatnes dziesmu svētkos bija mākslas skate. Visai nevienmērīgas kvalitātes jauno mēģinājumi. Ar dažiem izņēmumiem fotogrāfijā − visumā vēl tikai ceļā uz mākslu un vismaz cerams, ka ceļā! Skati atklāja gleznotājs un glezniecības mācībspēks amerikāņu kolledžā − Juris Kaķis. Klausoties bija sajūta, ka runātājs iemaldījies uz neizpratnes slidenā ledus. Skate atspoguļojot radošo brīvību, ar ko mākslinieki brīvajā pasaulē esot tik bagāti aplaimoti un kas māksliniekiem okupētajā dzimtenē liegta!

* * *

„Skandinieki uzdāvināja Saviešiem ozoliņu. Nu tikai jāskatās, vai augs dūšīgs”, tā savu rakstiņu par Rīgas lietiskās mākslas vidusskolas saucējām, vilcējiem un locītājām jūnija Liesmā nobeidz Daina Jāņkalna. Mazliet dullības, mīlestība uz tautasdziesmu − un dip jauniešu pastalas, skan divisimt (!) tautas meldiņu gan tekstilnieku meitenēm dzijas krāsojot, gan podniekiem ar māliem līdz elkoņiem ripu valdot! Bet tā jau ir tikai pavisam sīka daļiņa no kaut kā liela, pamatīga un vērtīga. Senču mantojuma apzināšanās un iešana pie tautas dzīvības saknēm. Meklēšana pēc tā, kas mums ir atšķirīgs un savādāks, kas ir tikai mūsu pašu! Folkloras kustība, Daugavas svētki, keramikas dienas Latgalē un tagad arī Vidzemē un Kurzemē, Borisa Bērziņa glezniecība ar sauli, cūkubērēm un jāņuzālēm, Latvijas vēsturiskās ērģeles un Kurzemes baroks, Hirtes griezumi no Tūteres ozola koka, Anša Epnera Lielvārdes josta ...

Latgales keramikas dienas nu jau ir tradicija, bet šoruden Paulāna, Šmulāna, Vilcāna, Černavska, Vasiļevska, Reidzāna un Voguļa podi, krūzes, kausi un svečturi bija sapulcējušies Maskavā Pētera Martinsona zinīgajā režijā trīs Latgales keramiķu paaudzes rādīja maskaviešiem 1800 darbu klāstu!

Augustā Vidzemes keramika bija pirmo reizi izstādīta Rīgas pils velvēs un tad vēl strīpainās segas, dvieļi un villaines no šī gadu simta sākuma.

Kurzemes keramikas dienās piedalījās vairāk kā 50 keramiķu ar izstādēm Kuldīgā, Skrundā, Saldū un Nīcā un pēc tam visiem kopā Liepājā, kur izstāžu priekam vēl pievienojās „koklētājas un suitu sievas, rudzu maize un medus, sklandurauši un skābputra, āboli un ziedi, sirsnība un viesmīlība” (S. Kalniete, LuM, 1982. g. 10. sept.). Nozib gan jau piepildīti, gan vēl sološi vārdi − Skaidrīte Cichovska, Anna Mētra, Pēteris Sidars, A. Ķigelis, vecmeistare E. Zariņa ...

It kā varens spēks, kas sevi apliecina daudzveidīgi un piesaka visdažādākos veidos un vietās. Jautāta, vai viņas vecmāmiņa zināja daudz tautasdziesmu, Džemma Skulme atbild: „Pat ļoti daudz. Un es arvien vairāk izjūtu sevī no vecmāmiņas pārmantoto. Viņa bija lauku cilvēks un darīja lauku darbus. Man ir gluži cits amats, bet dīvaini − es bieži izjūtu, ka daru kā vecmāmiņa. Es, piemēram, negleznoju pie molberta, bet gleznoju kā lauku sieva, tā − kā mana vecmāmiņa linus plūca, kā ravēja, un tas man šķiet tik dabīgi” (Dzintras Karašauskas intervija Zvaigznē, 1982. sept.).

Leļļu multiplikācijas filmu režisors vecmeistars Arnolds Burovs, runājot par saviem folkloras klēpī iznēsātiem gara bērniem, atgriežas pie tautasdziesmas: „Mūsu dainas ir īstas. Tās ir tīras no visa liekā un tādēļ kā īsts tīrradnis man tik mīlas. Tās ir mūsu tautas dvēsele, ko esam izauklējuši, iznēsājuši gadu simtos” (Magda Priedīte − jūlija Zvaigznē). Tīrradnis no tautas dvēseles − skaisti un vareni! Bet kādas taures to ir sasaukušas kopā, kāda ķīmija likusi tam sakust un virzīties? Atbilde nevar būt viennozīmīga, tā noteikti ir daudzšķautņaina un kompleksa. Varbūt tā ir šodienas nemierīgās planētas funkcija, varbūt tas iesākās ar igauņu mākslinieka un domātāja Vinta secinājumu, ka Lielvārdes jostā ietvertie ornamenta elementi, hieroglifu zīmes ir civilizācijas pirmsākumu apliecinājums.

Varbūt tā bija Anša Epnera kinolente par Lielvārdes jostu un varbūt taisnība Skulmei, ka ar folkloru „mūsos ieprogrammēti uzskati un morāle, pasaules redzējums un dzīves izjūta.”

Lietišķo „Saviešu” vadītājs Valdis Muktapāvels saka, ka „taču ne jau ‘dullošanās’ pēc tiek dziedāts. Tā ir nepieciešamība izlikt visu, kas uz sirds un mēles.”

Arnolds Burovs ar savu nākamo filmiņu par Kārļa Skalbes pasaku „Labuma meklētājs”: „gribētu panākt, lai šī filmiņa liktu padomāt vienam otram laimes meklētājam, pirms viņš izšķiŗas aiziet no sava novada prom uz visiem laikiem. Man sāp tas, ka mūsu lauki paliek tukši, paliek bez jauniešiem.”

No vienas puses tikai gaisma un saule, tīrradnis bez kāda šaubu piejaukuma. Bet līdzās ir arī kritiska analize, ir šaubas un neatbildēti jautājumi. Šai aspektā interesants ir Mārtiņa Zelmeņa raksts „Mazliet par Krišjāni Baronu, vairāk par darbu dalīšanu.” Jauno autoru māc šaubas, vai etnogrāfijas un folkloras popularitāte nav tikai tāda sekla šāsdienas modes lieta. Mārtiņam bail „no pašreizējās aistētizētās tautasdziesmu popularitātes.” Bail no virspusības, kur dainas gan apjūsmo, bet nesaprot, neizskaidro to saturu un jēgu. Brīdina no jau apzinātiem tautasdziesmu tekstu un ritmu sagrozījumiem. Apšauba arī izdaudzināto dziedāšanas tradicijas stiprumu, jo kā gan „drukātās tautasdziesmas būtu izspiedušas tās, tautas apziņā dzīvās.”

Tēlotājas mākslas jomā nozīmīgu analizi par senā un šodienīgā sasaistīšanu rakstā par Rīgas Lietiskās mākslas vidusskolu (Saikni meklējot, Māksla, 1979. gada pirmajā laidienā) devis Jānis Borgs. Autors vēršas pret virspusīgu tautisko rakstu dekorātīvitāti vai tautisku „cik-cak garnēšanu.” Jo „galvenais šķērslis šo sakarību meklējumos ir archaisku tradiciju inerce (dekorēšana un pārākuma statusa apliecināšana), kas (līdzīgi smēķēšanai un dzeršanai, pat apzinoties tās kaitīgumu) nav tik viegli izskaužama no sabiedrības apziņas.” Borgs saskata, ka „tieši pirmkvalitātēs (proporcijas, kolorīts, formu un grafiska uzbūve) parādās tautas mākslas sakarība ar mūsdienu lielražošanas nosacījumiem.”

No šī krasta raugoties izjūtam tikpat lielu rūpi Zelmeņa kritiskajā analizē, kā Saviešu priecīgajā −

„Es tik bij’ viens varens koks
−Man bij’ putnu pilni zar’.”

* * *

„Avangarda māksla ir mirusi”, bija šīs vasaras „Dokumenta” 7. dižskates dominējošais zemteksts. Die Avantgarde ist tot − izsaucas Kaseles izstādes kontroversais rīkotājs holandietis Rudi Fukss (Fuchs). Septītā būs arī pēdējā „Dokumenta” skate (lielās modernisma parādes aizsāktas vācu provinces pilsētā pie Fuldas 1955. gadā), atbalso prese abpus okeānam.

Šāsdienas māksla ir ierauta revolucionāru pārmaiņu mutulī. Māksla uz 21. gadsimta sliekšņa − ir pamatdoma maskavieša V. Prokofjeva rakstā „Mākslas kritikas aktuālās problēmas Padomju Savienībā” (LuM, 1982. g. 3. sept.). Prokofjeva gabalam visumā iezīmīga Rīgas periodikā šai jomā reti izmanāma svaiga pieeja un interesanta analize. Autors analizē un raksturo šāsdienas mākslas strāvojumus Rietumos ar visai nepārprotamu implikāciju, ka visumā tie paši raksturojumi attiecināmi arī uz Padomju Savienību. Vai patiesi varam secināt, ka pēc vairāk kā 50 gadu eksila kulta laikā uzbūvētajā sociālā reālisma būrī šī māksla atkal pietecējusi pasaules mākslas lielajai straumei (Rīgas mākslas rakstītājiem, šķiet, būs jāievēro, ka autors ir Maskavā pazīstams mākslas zinātņu doktors)? Prokofjeva Rietumu mākslas analize nav bez trūkumiem (piemēram, Džordža Sigela plastiskās kompozicijas Rietumos pazīstamas jau kopš piecdesmitajiem un nepārstāv nekādu jaunu ievirzi), bet ir interesantākā vai arī vienīgā, kas līdz šim Rīgas periodikā parādījusies. Autora analizei tomēr izmanāms konservatīvs zemteksts („konceptuālisma galējības”) gluži kā Mārtiņa Gaujas rakstā par 4. Sidnejas biennāli E. Dēliņa konservatīvajā Austrālijas latviešu avīzē 1982. g. 4. jūnijā „Mākslas cirks vai cirka māksla.” Gaujas vērtējumā Sidnejas festivāla avangardisti nespēj atšķirt, vai speŗ kāju viņam nepieņemamajos „suņa mēslos” vai pieņamamajā „medus podā.”

Pieskaroties jaunajai „meklējumu līnijai” Padomju Savienības mākslā, Prokofjevs bez astoņiem krievu mākslinieku vārdiem min arī četrus igauņus – A. Keskilu, J. Palmu, T. Vintu un M. Leišu (interesanta sagadīšanās, ka T. Vinta un M. Leisas māksla tika apcerēta atsevišķās lekcijās AABS rīkotajā Baltiešu mākslas simpozijā 20. un 21. novembrī Toronto universitātē), bet neviena latvieša!

Attiecībā uz mākslas kritiku Prokofjeva pamattēze ir, ka tā ietveŗ divus galvenos elementus: vērtējošo un interpretējošo („tiesu un izskaidrojumu”). Kritika kā soģis tiecas dominēt laikposmos, kas iezīmīgi ar mākslas kritēriju stabilitāti, turpretim kritika, kas interpretē, apceŗ un šaubās, saistīta ar nestabilitātes periodiem. Šodienas visai labilajā mākslas pasaulē Prokofjevs silti iesaka piesardzīgu, jā, patiesi pazemīgu interpretējošo pieeju. Brīdinot no pagātnē pielaistām kļūdām, tiek minēts („viena no 20. g.s. vērīgākā un nopietnākā mākslas vēsturnieka”) Borisa Vipera vārds. „1923. gadā B. Viperam bija raksts Māksla bez vērtības, kuŗā „bezvērtīgo” mākslinieku lomā bija Matiss (Matisse) un Pikaso. Tāds vēstures gaitā var būt maldu spēks”. Varētu vēl piemetināt, ka šim „maldu spēkam” Padomijā bija valdošās dogmas statuss līdz pat piecdesmito gadu beigām. Tikai 1958. gadā Maskavā Puškina muzeja un Ļeņingradā Ermitāžas fondos atrada un izstādīja pirms revolūcijas uz Krieviju aizvestos Matisa, Pikaso un citu līdz tam nikni šaustītos modernistu darbus. Bet latviešiem jau tas ir tīrais sīkums, jo vēl visai nesen 1975. gadā apgāds „Ziemeļblāzma” izdeva uz dārga krīta papīra nelaiķa Hugo Vītola grāmatu Marta pali. Šai traktātā autors cita starpā visai brutālā veidā bez Pikaso samaļ druskās vēl Dišana (Duchamp), Arpa, Ernsta, Kandinska mākslu un piedevām vēl Ņujorkas Gugenheima un Modernās mākslas muzeju kollekcijas. Grāmatai bija savukārt visai pozitīva recenzija Laika slejās. Ja nu latviešiem vēl visumā jācīnās par tās mākslas atzīšanu, kas pasaules mākslas vēsturē jau ieskaitīta klasikā, tad jāšaubās, vai esam sevišķi labi sagatavoti tai 21. gadsimta mākslai, ko prognozē Prokofjevs un kas sevi jau pieteikusi pasaules mākslas arēnā.

Apjautu, ka māksla ir uz lielu pārvērtību sliekšņa, jau 1981. gadā pieteica latviešu gleznotājs Ojārs Ābols („Cilvēka vieta uz mūsu nemierīgās planētas”, LuM, 1981. g. 20. nov.). „Jaunas realitātes diktē jaunu reālismu”, raksta Ābols par šāsdienas pasauli, kur „mākslinieks mācās no jauna uzlūkot pasauli un meklē sev piemērotu optiku.”

„Mākslas kritika šodien” ir temats, ko pārsprieduši četri amerikāņu mākslas kritiķi (New York Times, Newsweek, New York Magazine un Artnews) šī gada martā Ņujorkā (atreferējums Artnews septembŗa numurā).

Pašlaik mākslas pasaulei raksturīga liela daudzveidība, izmaiņas un zināms atplūdu pagurums. Šis šāsdienas mākslas plurālisms negatīvi ietekmē mākslas kritikas kvalitāti. Tātad šai nozīmīgajā aspektā cieša sasaukšanās ar pieminētām pārrunām Rīgas presē.

Visi no paneļa dalībniekiem apzinās piederam pie mākslas kritikas žurnālistiskā novirziena. Žurnālistiskās kritikas galvenais uzdevums ir godprātīgi izskaidrot un sniegt informāciju saviem lasītājiem, tas ir, izstāžu apmeklētājiem. Laba žurnālistiskā kritika ir kā kvalitatīva saruna par nozīmīgu temu − tieša, svaiga, personiska (tā tad subjektīva) un nepabeigta.

Amerikāņu kritiķi apzinās, ka viņu raksti nav ietēmēti māksliniekiem. Mākslinieku pašu rakstītie vērtējumi tiek uzskatīti par tādu kā priviliģētu iekšējo ģimenes valodu. Arī mākslas vēstures pētīšana un rakstīšana ir atsevišķs darbības lauks. Iespējams, ka šādas diferencēšanās trūkums ir viens no Rīgas mākslas aprakstīšanas kopainas lielajiem minusiem. Gleznotāja Helēna Heinrichsone domā, ka „lielākais mākslas kritikas trūkums ir tas, ka tai nav konkrēta adresāta. Nav saprotams, vai tā domāta māksliniekam vai skatītājam. Un tāpēc paliek nevienam nevajadzīga”. (Liesma, 1982. aprīlī). Nāk prātā saruna ar prominentu Rīgas mākslas personību un izteiktā doma, ka mākslas vērtēšanā „pēdējais vārds noteikti piederēs māksliniekiem”! Katrā gadījumā latviešu mākslas kritikas vēsture cieši saistīta ar prominentu mākslinieku vārdiem, kā − Rozentāls, Madernieks, Jaunsudrabiņš, Uga Skulme, Saldavs u.c. Šodien gan šai tradicijai Rīgā trūkst turpinātāju. Arī Andrejs Ģērmanis pēc publiskā „pēriena”, šķiet, kļuvis piesardzīgāks.

Visbeidzot Ņujorkas diskusijā atkārtoti uzsvērts, ka kritiķiem jābūt neatkarīgiem. Neatkarīgam no komerciālo interešu, kā arī lielo muzeju un citu institūciju ietekmes. Interesanti, ka šis viedoklis vērtēt un analizēt brīvi, vismaz ar implikāciju, atbalsojas arī Prokofjeva rakstā. Valstī, kur tradicija nosaka, ka mākslas kritika ir lielā mērā ideoloģiskās audzināšanas līdzeklis, šis varētu būt nozīmīgs pozitīvs pavērsiens. Bet uzķeršanās uz dažādiem ideoloģiskiem āķiem jau latviešiem ir veca lieta un ja nav Rīgā, tad uzplaukst Kalamazū! Pirmajās (!) Latviešu preses dienās šai pilsētiņā Arnolds Sildegs izteicies, ka žurnālam Latvju Māksla „grūtības sagādā žurnāla ideoloģiskās līnijas ieturēšana, jo daudzkārt rakstu autoru uzskati ir pārāk atšķirīgi” (Laiks, 1982. g. 30. okt.). Tā nu mums ir gan ideoloģiskās līnijas ieturētāji, gan patiesības līnijas meklētāji, kas Rīgā raksta: „Galu galā katrs māksliniecisko vērtējumu mērs var būt maldīgs, tikai tas nedrīkst būt gaudens, sīkmanīgs, neloģisks, negodīgs.”

* * *

No 9. līdz 31. oktobrim ZON galerijā Stokholmā bija Maijas Eiziņas gleznu un skulptūru izstāde. Pozitīva atsauksme bija par skati laikrakstā Stockholms Tidningen 15. oktobrī. Recenzentes Cecilijas Stamas (Stam) vērtējumā Eiziņas daiļradē dominē ļoti spēcīgas krāsas, kas it bieži nostādītas izteiktos pretmetos un lietotas ar simbolisku nozīmi. Izmanāma neslēpta japāņu mākslas ietekme, kas veido it kā antitezi agrākajam figūrālās glezniecības ekspresīvam piegājienam. Efektīvajā izstādes plakātā mākslinieces vārds izmainīts uz Maya Eizin. Māksliniece skaidrojusi, ka izmaiņa izdarīta, domājot par iecerēto Ņujorkas debiju. Maija, šķiet, spējīga māksliniece, bet jāšaubās, vai tas „igreks” ko palīdzēs Ņujorkas iekarošanai!

* * *

„No rīta agri cēlies, es nogāju pie jūŗas. Bija pavisam rimts. Tas ir tā, ka pasaule, šķiet, aizturējusi elpu, jūŗa smagi, nekustīgi guļ smilšu gultā, saule vēsi sēž savā zelta krēslā. Bet tu esi šeit un dzelzbetona režģis, celtne tavā aizmugurē aug debesīs. Tu vairs nevari to nojaukt, nevari no jauna atsākt, vari tikai turpināt...” (Visvaldis Lāms „Pavarda kungs Ašgalvis”).

Nikolajs Bulmanis