Irina Ozoliņa

ATMIŅAS PAR DZEJNIECI

Zinaīdas Lazdas 80 gadu dzimšanas un 25 gadu miršanas atcerei

 

Kad N. Draudziņas ģimnāzijas pirmajā klasē 1934. gada rudenī klasē ienāca Šreiberes jaunkundze, jutos vīlusies. Viesītes pamatskolā latviešu valodas skolotāja bija jauna un skaista, sevišķi glīti ģērbusies. Un kā viņa spēlēja teātri, kā deklamēja, kā lasīja mums priekšā! Turpretim Šreiberes jaunkundze ienāca klasē liela, vienkārša, pasmagām kustībām, gludi atsukātiem matiem, nopietnu sejas izteiksmi. Bija jāuzvedas ar bijību.

Šreiberes jaunkundze runāja par latviešu tautas literātūras lielo vērtību, ko atrodam dainās, tautas teikās un pasakās. Viņa jautāja: „Kas var pastāstīt kādu pasaku?”. Neviena roka necēlās. Tas man likās neticami. Prātā iekrita vairākas, gan lasītas, gan vecāsmātes stāstītas. Tādēļ pacēlu roku. Kad biju pašā labākajā stāstīšanā: „Puisis domājis − iet, neiet pasaulē laimi meklēt? − Ies arī!” mani pārtrauca skolotāja: „leklausaities, meitenes, ieklausaities, kāda laba latviešu valoda!” Nu biju priecīga par skolotājas piezīmi. „No kuŗas puses?” viņa jautāja. Laikam bija skaidrs, ka neesmu rīdziniece. „Es esu no Viesītes.” Gribēju vēl piebilst, ka mana vecāmāte ir no Dobeles, lai zina, no kurienes nāk mana labā latviešu valoda. Piebildums būtu nevietā. Biju jau viesītiešu izloksnē izteikusi „esu”. Klasē paspurdza smiekli. Skolotāja uz mani asi paskatījās un izlaboja: „Jāsaka − esmu”. Vai šā vajadzēja beigties šai jaukajai stundai? Ar izsmieklu. Cieši noņēmos, ka gramatikas kļūdas nekad nepielaidīšu; mācīšos, lai būtu cik grūti.

Bet grūtuma nebija nekāda. Endzelīna gramatikas grāmatā bija visi vajadzīgie gramatikas likumi. Pie tiem stingri un nešaubīgi jāturas, bija skolotājas uzskats. Zinu, ka latviešu valodas programma visās vidusskolās bija vienāda, bet nevaru iedomāties labāku skolotāju par Šreiberes jaunkundzi. Gramatikas stundās viņa mums lika justies tā, it kā mēs pašas būtu uzgājušas kādus senus, pusaizmirstus dārgumus. Vai tas nebija brīnišķīgi, ka latviešiem bez vienskaitļa un daudzskaitļa bija arī divskaitlis, kas vēl dainās saglabājies:

Pilli pirksti abi roki
Zelta grieztu gredzentiņu.

Kur tad vēl divdabji un saliktie teikumi, kur visāda, veida palīgteikumus varēja likt pirms un pēc galvenā teikuma!

Spilgti atmiņā iespiedušies vairāki norādījumi literātūras stundās. Piemēram: mežā Dievu var pielūgt labāk kā baznīcā, − kā tas izteikts kādā Pumpura dzejolī. Kāds dzīvošanas spēks Janševska romānā Dzimtene: miršana esot tikai tāda palaišanās! Kā Apsīšu Jēkabs mācēja uzrakstīt cilvēka raksturojumu: mērķtiecīgi un bez lieka vārda! Skalbes Kaķīša dzirnavās izteiktā dzīves filozofija „lai pasaulē vairojas labais” saskan ar latviešu tautas dzīves ziņu.

Brigadere un Jaunsudrabiņš bērnības grūtajos apstākļos saskatījuši lielu skaistumu, ko izteikuši mākslas darbos. − Kāds spēcīgs plūdu apraksts Virzas Straumēnos: ūdenī peld šķūnis, caur kuŗa jumtu vērsis bailēs izbāzis savu ragaino galvu. Cik plastisks tēlojums!

Domrakstos nepiedodamas bija valodas kļūdas, tāpat liekvārdība. Ar ironiju, ko Šreiberes jaunkundze lietoja diezgan bieži, viņa lasīja teikumu Eleonoras burtnīcā: „Tur bija mežs un daudz koku.” „Kas tad ir mežs, ja ne daudz koku?” Pirmajā solā sēžot, redzēju, ka šī teikuma otra daļa izstrīpota ar biezu līniju. Eleonora bija čakla skolniece, vēlāk studēja medicīnu, bet labus domrakstus rakstīt viņa nekad neiemācījās.

Šreiberes jaunkundze bija skolas sarīkojumu organizētāja un pārzinātāja. Gada otrā pusē paredzētajam sarīkojumam viņa man iedeva dzejoli. Iemācījos, atskaitīju. Esot laba izteiksme. Deklamētāju izvēle skolā bija liela, tādēļ jutos pagodināta un pacilāta. Bet viss iznāca citādāk. Zāle bija grezni ģērbtu cilvēku pilna. Priekšā sēdēja ievērojamā aktrise Emīlija Viesture sarkanā samta tērpā, mirdzošām rotas lietām un skatījās tieši uz mani. Es nobijusies noskaitīju iemācītos vārdus, neliekoties ne zinis, ka blakus durvīs stāvēja Šreiberes jaunkundze un mudināja: „Stiprāk, stiprāk!” Pēc tam viņa likās vēsa un atturīga. Bet izlīgums nāca vēl pirms gada beigām. Bija jāraksta domraksts − kāda cilvēka raksturojums. Rakstīju par savu vectēvu, kas bija mans labākais draugs kopš bērnu dienām. Salīdzināju viņu ar latviešu balto Dieviņu un minēju dažādas viņa rakstura īpašības.

Šo domrakstu lasīja priekšā gan mūsu, gan parallēlklasēs. Biju priecīga, ka gads beidzās ar šādu noskaņu.

Nākošajos skolas gados Šreiberes jaunkundze turpināja mūs mācīt tikpat mērķtiecīgi, nepārtraukti mūs mudinot strādāt. Domrakstus vajadzēja ne tikai uzrakstīt, bet arī pārdomāt un pārrakstīt. Viņa necieta paviršību, necieta nesagatavotu un neizdomātu darbu. Lakoniska un kodolīga valoda bija viņai pašai, tādu viņa gaidīja no savām skolniecēm. Skolnieces ne vienmēr bija tik nopietnas, kā Šreiberes jaunkundze vēlējās. Viņa mūs nepārtraukti skubināja: „Lasiet, meitenes, lasiet, vēlāk jums nebūs laika.” Viņa mums ieteica lasīt ziemeļnieku literātūru. Saņēmos no bibliotēkas Zigrīdas Undsetes romānus savai krustmātei, pie kuŗas dzīvoju, par lielām šausmām: „Ko tā skolotāja no jums grib? Pagaidi, kad tu apprecēsies, tad varēsi tādu smagu literātūru saprast.” Krustmāte bija izbraukājusi visu pasauli, studējusi Kijevā.

Viņas uzskatus vajadzētu cienīt. Bet mūsu gaumes atšķīrās. Piemēram, viņas ieteiktā greznā vācu operetes filma man likās sekla, bet patika drāmatiskā Viktorija − pēc Hamsuna romāna. Krustmāte vainoja manas zemnieciskās latviešu valodas skolotājas ietekmi, kas man likās netaisni. Tagad saprotu, ka Šreiberes jaunkundzes ietekme ir bijusi lielāka, kā to būtu varējusi iedomāties. Viņa mums mācīja atšķirt graudus no pelavām, meklēt vērtības senajā tautas literātūrā un mūsu klasiķu darbos, attīstīt jūtu smalkumu un dziļumu, atmetot sentimentalitāti un liekvārdību, atkārtoti aizrādīdama, ka pareizu valodu var izkopt tikai strādājot, labojot, pārstrādājot.

„Meitenes, neizniekojiet savu laiku! Lasiet vakaros, celieties ar rīta gaismu!”

Negaidot viņa uzbruka abām mūsu klases bagāto žīdu meitenēm: „Vai jūs zināt, ko nozīmē: sarkans auga āboliņš?” Sastapušas skolotājas jautājošās asās acis, abas reizē piecēlās, pat rokas nepacēlušas, un iesaucās: „Sarkanais āboliņš.” Gandrīz nicinoši, kā tas tādās reizēs notika, Šreiberes jaunkundze: „Nezied nekāds sarkanais āboliņš. Vai nedzirdat, ka saku − sarkans auga āboliņš? Vai jebkad esat uzcēlušās ar rīta gaismu, izgājušas laukā un vērojušas dabas parādības? Cik sārtas ir jaunās lapiņas pirms saules gaisma tās iekrāso zaļas!” Uzbrukums likās netaisns, bet ar šo piezīmi skolotāja parādīja, cik daudz iejūtības un novērošanas spēju jāattīsta, lai kaut cik varētu tuvoties mūsu vienkāršās tautas izsmalcinātajām gara mantām.

Skolotāja mudināja: „Lasiet tautasdziesmas. Es visu dainu krājumu esmu vairākkārt izlasījusi.” Mums likās saprotami, ka skolotājai tas piederas. Tomēr vairāk un biežāk meklējāmies dainās, nekā to būtu darījušas bez pastāvīgās mudināšanas.

Atceros kādu reizi, kad izsauca Valdu, kas stundu par Skalbes pasakām nebija sagatavojusi. Zinājām, ka Skalbe bija Šreiberes jaunkundzes mīļākais rakstnieks, no kuŗa mums vajadzēja mācīties labu stilu un skaistu valodu. Valda mēģināja stāstīt: „Bijusi princese vai kas tur tāda...” Šāda nevīžība skolotāju sadusmoja: „Kas tur tāda sēdieties. Divi.” Lielā klusumā Valda pasniedza savu uzdevumu burtnīcu, sagaidīja, kamēr skolotāja ierakstīja lielu apaļu divnieku, pataisīja reveransu? tad aizslīdēja uz savu vietu.

Tik sašutušu Šreiberes jaunkundzi redzēju vēl tikai vienreiz. Bija izsaukta Marta. Viņa sajauca gramatikas likumus. Vaicāta, ko gan viņa vakar darījusi, ka nav mācījusies, Marta priecīgi atbildēja, ka bijusi Dailes teātrī un redzējusi Zaļo pļavu.

„Kādēļ gan cilvēki plūst uz nevērtīgiem, sekliem uzvedumiem?” jautāja skolotāja. „Lai izklaidētos,” iedrošinājās atbildēt Marta. Skaļi un ar nepārprotamu nicināšanu skolotāja iesaucās: „It kā cilvēkiem kaut kas būtu galvās, ko izklaidēt!”

No Šreiberes jaunkundzes pārzinātajiem skolas sarīkojumiem vērtīgākie bija jauno rakstnieku vakari: intimāki kā parastie sarīkojumi, apgaroti, it kā pacelti. Nebūtu daudz skolnieču, kas citādi interesētos par jaunajiem rakstniekiem. Interese radās, viņus redzot mūsu pašu zālē. Savus darbus lasīja: Čaks, Medenis, Andrejs Eglītis, Leimane, Strēlerte, Bendrupe un citi.

Skolā sāka runāt, ka Šreiberes jaunkundze arī dzejojot. Tas likās gandrīz neticami. Viņa esot tā pati Zinaīda Lazda, kuŗas dzejoļi šad tad iespiesti literārajā žurnālā Daugava.

Kā pierādījums 1936. gada beigās Valtera un Rapas apgādā iznāca Zinaīdas Lazdas pirmais dzejoļu krājums Zaļie vārti, kas ieguva Preses biedrības godalgu.

Grāmatu pašķirstīju, palasīju... un mani pārņēma milzīga aizrautība. „Klausies, kā Latvijas meži šalc / Vasaras šalkoņā savā!” Nebiju gaidījusi tādu smalkumu, ritmu un apslēptas būtības izjūtu. Tagad sapratu skolotājas pastāvīgos mudinājumus: „Ieklausaities, meitenes, ieklausaities!”

Tikai tam, kas uzmanīgi spēj ieklausīties:

Sapnī viss vēršas un maldā.
Pati Laima kā slēpdamās māj,
Gaisā dūc mūzika saldā.

Meži, meži tā vasarā šalc
Pāri pār Daugavu, Gauju,
Sili un vēŗi, un birztalas šalc
Valodu mulsu un strauju.

Tūliņ sekoja otra atklāsme: dzeja nav realitātes aprakstīšana. Dzejolī „Spoža diena” realitāte ir: sniegā iemītas lielu kurpju pēdas. Bet dzejolī izteikta ekstāze:

„No saknēm spēks uz augšu asnos spiežas, / Kā zeme griežas!” − ko varētu intensitātes ziņā salīdzināt ar Blaumaņa: „Es sveicinu tevi, / Tu gaišais spožums, / Tu baltā dienas gaisma!” Dzejolis Spoža diena nobeidzas ar apskaidrības izjūtu:

Tek ūdens pēdās manās urdzot vāri.
Kā atlaista no grūtuma uz brīdi,
Tu arī, dvēsele, nu staros spīdi
Un visas lietas.

− mazliet atgādinot Veronikas Strēlertes Vecās derības ietekmēto dzeju. Dabas tuvuma un klusa prieka pilna šī grāmata. Dzīvības spēks nāk no zemes: „Es ierokos zemē dziļi pie saknēm, / Es gribu augt.”

Kā cilvēku viņu tagad uztvēru pavisam savādāk. Manai stingrajai skolotājai tagad bija cits vārds un smalka, iepriekš pat neapjausta, dvēsele. Šajā grāmatā iespiestais dzejolītis „Zieds” arī daudz ko izskaidroja. Pagalma pretējā pusē, otrā stāvā, bija direktrises dzīvoklis, kur vienā istabā dzīvoja Šreiberes jaunkundze. Zinājām, kuŗš ir viņas logs: tam visjaukākie aizkari. Likās savādi, ka mērķtiecīgajai skolotājai vienmēr uz loga bija kāds zieds, ziema vai vasara. Bet tā jau bija dzejniece Lazda, kam šis zieda brīnums un spēks bija dvēselei rada:

Kas plaucē to?
Ne saprast, zināt var,
Kas tas par spēku,
Kas izlolo.

Un kad jau vakars tumst
Un aizsalst rūts,
Mans kakts vēl gaišs.
To gaismo ziediņš kluss,
Tas vien to dara −
Visbrīnišķais.

Lasot dzejoļus, prātā nāca literātūras stundas, kuŗu atskaņas tajos bija sadzirdamas. Rainiska izklausījās doma: „Alkst jauna darba atkal rokas, / Pēc jaunām tālēm raugās skats.”

Dzejolī „Mans ezers”: „Kas tevi te ir pametis, / Mans ezers, Dieva spogulis?” lika atcerēties Skalbes: „Kā zobens iesprausts skuju vainagā, / Guļ Alauksts tumšu mežu ielokā.” Skalbi arī atgādina vairākas vārdu gleznas: „Zem sūnām sapņo ciņi”, citā vietā: „Ēnā ganuzēns apsēdies, / Klausās, atspiedies rokās”. Visvairāk līdzības tomēr ar tautasdziesmām dzejnieces latviskās mentalitātes dēļ, gan nelietojot tautasdziesmu pantmēru, bet pašai savus ritmus, par kuŗiem Jānis Rudzītis uzrakstījis gaŗāku apceri. Dzejolī „Burvība”:

Klusu Laima te staigā, apsēžas sūnās un zālēs
Sudrabā pelēki zaļā visa zvīļo un spulgo...

Dzejolī „Dabā”:

Tad no bērziem klajā iznāk balts
Dievs ar smilgu rokā lēnu gaitu,
Noglauž akmeni, kas guļ, kā rāmu aitu,
Velnam labu dienu padod cēli stalts.

Visu lietu saskaņa, ieklausīšanās klusumā, labestība, mīlestība un iekļaušanās kosmā ir šīs grāmatas temas, kas turpinās un attīstās arī nākošajās četrās Lazdas dzeju grāmatās.

Zaļās zemes dabas izjūtu un dvēseles noskaņas varbūt visraksturīgāk izsaka dzejnieces vārdi, kas ir otras daļas moto: „Visa zeme spīd savādos staros.”

Šo laiku atceroties, raksta Jānis Grīns: „ ... toreiz, ar maz izņēmumiem, latviešu dzejā valdīja

klasiskie resp. virziski franciskie pantmēri un pretstatā − trauksminieku krieviski čakiskā brīvā ritma panti. Kur palika latviskais? Tad nāca Zinaīda Lazda”...

Jauno grāmatu iedevu autorei parakstīt. Viņa ierakstīja šādus vārdus: „Vakara zvaigzne, / Tu, kas spīdi kā draudzības gaisma, / Austi!”

Iedrošinājos iedot viņai kladi ar saviem dzejoļiem. Nervozējot pagāja diena pēc dienas. Nožēloju jau. Laikam aizmirsusi. Bet tā nebija. Mani pasaukusi sānis, viņa pārrunāja katru dzejoli ar iejūtību un lielu saudzību.

Jūtīgā dzejniece bija un palika stingra skolotāja. Nepārtraukti viņa mūs mudināja lasīt, stundas labi sagatavot, ironizēja par valodas kļūdām. Kāpēc viņa mūs tirdīja vairāk nekā citi skolotāji? Laikam gribēja no mums, meitenēm, izveidot pilnvērtīgus cilvēkus, spējīgus patstāvīgi domāt, dziļi just, mācēt atšķirt graudus no pelavām. Pateicīga par šo mācību esmu bijusi visu mūžu.

Domrakstos viņa gaidīja vairāk iztēles un vairāk zināšanu kā iegūts stundā. Labu papildu materiālu ieguvu Latviešu biedrības rīkotajos referātos. Ceturtdienas vakaros tos lasīja kāds no Universitātes mācībspēkiem. Atceros, ka par docenta Jansona referāta atstāstījumu skolotāja priecājās, bet mana krustmāte šausminājās. Virsraksts bija: „Sūds ir latvieša zelts”.

Pēdējā klasē man uzdeva rakstīt referātu par Dantes Dievišķo komēdiju. Skolotāja mūs darīja uzmanīgas: „Ievērojiet, ka nosodītajiem jānes smagi svina mēteļi.” Man toreiz tas likās nenozīmīgi. Tagad saprotu šo piezīmi. Vēlāk uzzināju, ka Lazda visu laiku rakstījusi gaŗāku poēmu par Pazemi, gan nekad to nenobeidzot.

Pēdējā klasē arī gadījās kāda pavisam neparasta stunda, kad Šreiberes jaunkundze stāstīja par sevi un saviem valsts eksāmeniem universitātē. Pirms viņa saukta eksāmenu telpā, no tās iznācis jauneklis bāli zaļu seju, pavisam nobijies, un necerīgi nometis ar roku. Arī viņu saņēmušas bailes, sevišķi ieejot lielajā telpā un ieraugot daudzos eksaminētājus nopietnām sejām sēžam rindā aiz zaļa tūka pārklāta gaŗa galda. Laikam viņai bija labi veicies, jo stāstīja ar humoru. Parasti klasē viņa bija ļoti nopietna. Tomēr bija reizes, kad Lazda bija priecīga, pat nebēdīgi jautra. Braucām ekskursijā uz Siguldu. Lazda bija dziesmu sācēja, vārdu teicēja, nenogurdināma dziedātāja. „Katrai tautasdziesmai var piemērot kuŗu katru tautasdziesmu melodiju.” Viņa teica priekšā vārdus, uzsāka vienu melodiju pēc otras, tām nemaz nepārtrūkstot. Dziesmu prieks pielipa visiem.

Priecīgu, no rūpēm atbrīvotu, viņu arī redzēju viņas dzimtajās mājās Ērgļu pagasta „Spēliņos”, kur viņa mūs, mazu skolas ekskursantu grupu, ielūdza atpūsties. Man mājas likās ne pārāk rūpīgi koptas, bet tām bija raksturīgs mīlīgums. Dzērām vēsu pienu. Istabas bija rudzu maizes smaržas piesūkušās. Koka slieksnis dziļi iemīts. Visskaistāk tomēr bija lielajā, it kā cilvēku aizmirstajā, dārzā. Ķirši bija pilnos ziedos. Zālē ziedēja pienenes, viss gaiss bija bišu sanešanas pilns un virmoja saules gaismā. Varbūt šajā dārzā Zinaīda satika Laimu, kas

ceļas un klusiņām runā, dudina, šalko un gulgo,
svētību sūta pār laukiem, savu dievišķo dzeju.

Redzot viņu latviešu lauku sētā un lasot viņas īsti latvisko dzeju, Lazdas apģērba izvēle likās savāda. Viņa vienmēr valkāja uzkrītoši lielas apkaklītes: gan tamborētas, gan no lentītēm sašūtas, gan no drēbju starām veidotas, lielām pogām rotātas. Apkaklītes bija modē. Savādais bija tas, ka dzejniecei tās visas bija vācu gaumē, Gerkes rokdarbu veikalā pirktas. Turpat bija pirkts lielais mākslīgu puķu pušķis vakara kleitai, turpat tumši zilā adītā jaka, dažādas krāsas puķēm nošūta.

Personiskās attiecībās Zinaīda Lazda bija jūtīga. Atceros šādu nepatīkamu gadījumu. Biju iesniegusi Universitātē iestāšanās anketu. Izrādījās, ka jāpievieno dzimšanas apliecība. Skriešus devos uz skolas kanceleju, to saņēmusi, atkal skriešus atpakaļ, lai nokļūtu galā pirms slēgšanas. Skolas vārtos satiku Šreiberes jaunkundzi. Viņa apstājās, lai sasveicinātos, bet es aizsteidzos garām, tikai labdien pateikusi. Kad dažas dienas vēlāk priecīgi uzskatīju dzejnieci man nākam tieši pretim, viņa izlikās, ka mani neredz. Sirds sāpēja ļoti. Tas izlīdzinājās, kad skolas absolvēšanas aktā man pasniedza grāmatu − Krišjāņa Barona balvu par labāko domrakstu darbu latviešu valodā. Šreiberes jaunkundze mani mīļi apsveica. Sapratu, ka labestība uzvarējusi.

Zinaīdu Lazdu pēdējo reiz redzēju 1943. gadā uz Nacionālā teātŗa skatuves, saņemam Annas Brigaderes prēmiju, blakus viņas iemīļotam rakstniekam Kārlim Skalbem. Prēmiju viņa saņēma par savu otru dzejoļu krājumu Staru viesulis. Šie bija kaŗa gadi, bet Lazda izskatījās cēlāka kā jebkad, melnā samta tērpā lasot savu dzeju.

Balts mākonis peld augstumos bez steigas.
Viss vienā mirdzumā, kaut zemes dienai beigas.