Kanadu mēdz dēvēt par visai gaŗlaicīgu un apātisku zemi, bet kanadiešiem bija slavens mākslinieks, kuŗa spējas robežojās ar ģenialitāti un kas nekad nebija gaŗlaicīgs vai apātisks. Gluži otrādi, šis mūziķis bija ļoti ekscentrisks.Tas bija pianists Glenns Gulds (Glenn Gould), kuŗš nomira Toronto 1982. g. 4. oktobrī tikai 50 gadu vecumā. Gulds savu pianista karjeras zenītu sasniedza piecdesmitos gados, bet pārtrauca skatuves koncertēšanu 1964. g., pēc kam nodevās vienīgi skaņu plašu un radiofona muzicēšanai. Jau savos pirmajos koncertos Gulds šokēja publiku ar nekārtīgi izspūrušiem matiem, kā arī ar neparasto sēdēšanu (tupēšanu) vai stāvēšanu (atspiešanos) pie klavierēm. Viņš pastāvīgi pazemināja savu klavieru solu, tanī pašā laikā paaugstinādams klavieres. Mūzikas kritiķi nožēloja Gulda ārieni un skatuves izturēšanos, tanī pašā laikā atzīdami viņa ārkārtīgās spējas, techniku un muzikalitāti, īpaši Bacha interpretācijā. Koncertos Gulds mēdza arī runāt, dažreiz pat stundu ilgi un ļoti klusā balsī. Sasveicinoties viņš nekad nespieda roku, bet gan valkāja divus cimdu pārus, šalles, vamžus, mēteļus u.t.t. Viņš nevarēja ciest gaisa dzesinātājus, kuŗus apzīmēja par pushed air. Varētu teikt, ka viņš sevišķi nemīlēja cilvēku klātieni un mēģināja visas nepieciešamās lietas kārtot telefoniski. Kāds žurnālists kādreiz viņam draudzīgi uzlika roku uz pleca. Gulds šausmās izbēga no telpas un tūlīt iesūdzēja žurnālistu ar visu avīzi tiesā par pleca savainošanu. Kā jau minēju, 1964. g. Gulds aizgāja no skatuves, viņš teica: „Negribu būt gladiators cirka arēnā.” Taču viņš neaizgāja no mūzikas, un viens no viņa visslavenākiem iespēlējumiem skaņu platēs ir Bacha „Goldberga variācijas”. Mazi paskaidrojumi varbūt būs vietā, jo iespējams, ka jūs tanī dienā nebijāt skolā. Johanns Gotlībs Goldbergs (1727.-1756.) bija sekmīgs Bacha skolnieks. Tuvumā dzīvoja kāds bagāts grāfs, kas cīnījās ar bezmiegu. Viņš pasūtināja Bacham komponēt labi daudz mūzikas, lai vakaros Goldberga izpildījumā to klausītos. Mūsu laikos komponisti un pianisti ļoti apvainotos, turpretī tos laikos runa bija vairāk par honorāru. Rezultātā Bachs saņēma zelta gobletu un simt zelta guldeņus, bet viņa skolnieks regulāru stipendiju un pasaule paturēja vienu patiesi izcilu, gan grūtu mūzikas darbu. Mūzikas vēsture gan nesaka, vai grāfs pēc tam ir saldi gulējis. Ja jums, lasītāji, interesē šī Bacha mūzika, mēģiniet to klausīties Gulda iespēlējumā un klausieties viņa t.s. piesitienu. Bacha mūzikā šim piesitienam, tāpat frazējumam ir ļoti svarīga nozīme. Te man jāiegriežas kādā pagātnes atkāpē. Latvijas konservatorijas ērģeļu klasē prof. P. Jozuus patērēja ļoti daudz laika, piestrādājot vienīgi pie Bacha temu (dux un comes) frazeoloģijas. Temu perfekcija kādreiz paņēma vairāk laika nekā visas fugas iestudēšana. Temas demonstrācijā varēja lietot īkšķus un rādītāja pirkstus duršanas pozīcijā, tāpat citus „knifus”, kas, no malas skatoties, varēja izskatīties diezgan smieklīgi. Tā Jozuusa skolnieki ieguva gan erudītu Bacha piesitiena techniku, bet izspēlēja visai maz repertuāra. Zināmā mērā līdzīgi bija ar Glennu Guldu. Katra Bacha nots tika sīki izsvērta, pārdomāta un, viņu skaņā pārvēršot, pianists lietoja dažādas pirkstu, rokas un visa auguma kombinācijas. Varbūt daži smējās, pat ņirgājās. Tas pamudināja mākslinieku vēl vairāk nodziļināties sevī, līdz viņš pilnīgi novērsās no sabiedrības. Kādā filmā par Gulda ikdienu redzam un dzirdam viņu zooloģiskā dārzā pie polārlāčiem, dziedot Mālera dziesmas. „Vai te būtu kāda dziļāka nozīme?” jautātu aizdomīgie kritiķi.

Kādā agrā marta rītā, ap pīkst. 4:00, Hamiltonas filharmonijas diriģenta Borisa Brota miegu pēkšņi iztraucēja telefona zvans. Zvanītais bija Glenns Gulds, un tas nebija nekas jauns, jo mākslinieks parasti sarunājās pa telefonu visai neparastās stundās. Šoreiz Gulds gribēja noīrēt uz dažām stundām visu Hamiltonas orķestri. Samaksājis 4000 dolārus, Gulds ieradās Hamiltonā un diriģēja Bēthovena 2. klavieru koncertu. Diriģenta podija vietā noklāja mazu tepiķi (lai nesaltu kājas!) un atzveltnes krēslu. Ne vēsts vairs no ortodoksāliem Bēthovena ritmiem, viss radikāli citādi! Pēc īsa brīža diriģents dodas pie klavierēm, lai mācītu pianistam piesitienu. Orķestra diriģents Brots apliecina, ka Gulds varētu būt perfekts diriģents, jo no viņa staro milzīga muzikāla personība. Tā tas esot bijis ar daudziem lieliem mūziķiem, kas nebūt nebija taktszižļa techniķi, te pieminot tikai Čaikovski, Rimski-Korsakovu, Glazunovu, Klempereru, Bīčemu u.c. Gulds varēja būt viens no viņiem.

Arī Toronto Gulds bija sācis organizēt 12 mūziķu ansambli, iestudējot Vāgnera Zigfrīda idilli. Flautiste Suzanna Šūlmane stāsta, ka viņa ritmi bijuši daudz lēnāki, bet ārkārtīgi izcēlies diriģenta muzikālās personības magnētisms un kontemplācija. Gulds darbojās arī filmu mūzikā. Viņš aranžēja mūziku filmai Slaughter House Five, kā arī vēl citai filmai The Wars, kur viņš pats atskaņo Bramsa un Štrausa mūziku, bez tam te komponēta mūzika arī harmonikai, čellam un zēnu korim.

Viņa ģeniālais intellekts bija ar skatu nākotnē, līdz ar to zaudējums ir visai liels, jo pazudis ir arī kāds jaunas idejas sākums.

Redziet, Kanada nemaz nav tik gaŗlaicīga un apātiska. Ne par velti viņā iznāk arī Jaunā Gaita.

 

*

 

Ansamblis „Kolibri” pirmo reizi Toronto gaismas pilī − Latviešu Centrā 1982. g. 2. oktobrī. No kreisās: Laura Padega, Imants Mežaraups, Lalita Saliņa, Jānis Sils, Juris Broks, Laila Saliņa, Anita Kuprisa, Līga Aldiņa, Mārtiņš Aldiņš, Pēteris Aldiņš. (Foto: V. Plampe)

Oktobŗa sākumā Toronto ielidoja 10 mazi putniņi − kolibri. Skaidrības labad − ansamblis „Kolibri”. Un putniņi nebija mazi, bet − viņu pašu dziesmas vārdiem runājot − „meitas kā liepas, skaistas kā bildes” un „puisieši stalti, smuidri un balti”. Muzikālais vadītājs Pēteris Aldiņš, dziedātāji un instrumentālisti: Līga Aldiņa, Anita Kuprisa, Laura Padega, Laila Saliņa, Lalita Saliņa, Mārtiņš Aldiņš, Juris Broks, Imants Mežaraups, Jānis Sils. Paši dalībnieki arī komponējuši tautasdziesmu apdares. Ir arī pa paraugam no vecākās paaudzes autoriem, kā, piem., Volfganga Dārziņa, Valentīna Bērzkalna un Longīna Apkalna. No pēdējā jāpiemin „Tautas kāzas”, kuŗās plaši un izteiksmīgi parādīts kāzu rīts, izdevas un vedības, sadziedāšanās un uzdzīras. Bez galvenā koncerta vēl bija arī kabarejs − balle un ģimenes koncerts. Galvenā koncertā bija ietverti radību, bērnības, jaunības, rotāšanu un kāzu cikli. Kabarejā bija gadskārtu dziesmas, līdz ar ko jāpiezīmē, ka tām ar kabareju nav nekāda sakara, un latviešiem šinī žanrā vēl nav ne pieredzes, ne panākumu. Daži mēģinājumi Latvijas laikā Rīgas naktslokālos (piem., O.U.K. vai Trocadero) apsīka vāju izpildītāju vai pārprasta repertuāra dēļ. īstie paraugi meklējami Berlīnē vai Parīzē.

Ģimenes koncertā piedalījās arī mazie klausītāji ar saviem instrumentiem, kādi nu pagadījās pie rokas.

Tomēr galvenais koncerts spilgti rādīja „Kolibru” sniegumā mūsu latviešu tautas daiļrades skaistumu un daudzveidīgumu. It sevišķi jāizceļ Pētera Aldiņa „Malni muni kumeleņi”. Arī citās dziesmās ansamblis apliecināja latviešu folkloru kā augstu kultūras vērtību, tautas gara un vitalitātes paudēju. Atsevišķos dziedātājos sastopam īpašu muzicēšanas dzirkstījumu, dzīves prieku un īstu temperamentu. Negribu izcelt atsevišķi nevienu dalībnieku, jo ansamblis patiesībā darbojās kā viena sirds un dvēsele.

Ansamblim plaši nākotnes nodomi savas mākslas slavināšanai. Iecerēts ceļojums uz Austrāliju. Lai piepildās šī un citas tālākās ieceres, kuŗas sabiedrībai vajadzētu atbalstīt!

 

 

Toronto latviešu centra mājīgās telpas bija pielijušas ar laipnu rudenīgu gaismu. Likās, ka vietā būtu bijis O. Vācieša dzejolis no grāmatas Si-minors:

Atbrauc pie manis uz rudeni,
izkāp pie apšu bekas,
sasildi rokas pīlādzī.
Atbrauc pie manis uz rudeni.

Ietīsimies tai mākonī,
kuŗš pa tīrumu staigā,
bijušos ievziedos kūpēdams.
Ietīsimies tai mākonī.

Degs tavas lūpas puspavērtās.
Atbrauc pie manis uz rudeni.
Ietīsimies tai mākonī.
Atbrauc pie manis uz rudeni.

 

*

 

Jau pagājušā JG numurā pieminēju muzikologu Joachimu Braunu, kas darbojas Bar-Ilan universitātē Israēlā. Nesen viņš publicējis interesantu rakstu par pašreizējo stāvokli baltiešu mūzikologijā AABS izdevumā Journal of Baltic Studies. Man nav tiesību citēt šī raksta atsevišķas tezes un secinājumus, bet gribētu katram ieteikt šo izdevumu abonēt. Te darbojas līdz arī Andrievs Ezergailis, Kārlis Ozoliņš, Vaira Freiberga, Valdis Zeps, Arvīds Ziedonis, Edgars Andersons, Gundars Kings, Anatols Matulis, Rolfs Ekmanis, Jēkabs Ozols. Izdevumu vada Ivars Ivasks, Sigurds Grava, Jānis Gaigulis. Katram, kas gribētu nopietni iedziļināties baltiešu tagadnes problēmās, šis izdevums ir ļoti nepieciešams.

 

*

 

1982. g. mūžīgā mierā aizgāja komponists Haralds Berino. Viņš bija dzimis 1906. g., tanī pašā gadā, kad dzimuši Norvilis, Dārziņš, Vīgners, Ivanovs, Kalnājs, taču bija klusākais no visiem. Klusu pavadīja savas dienas Jaunskotijā, Kanadā, kur darbojās ne vien paidagoģijā, bet arī daudz rakstīja. Viņa dziesmas un orātorijas atskaņotas gandrīz katros dziesmu svētkos, taču autors pats nekur neparādījās. Latvijas patstāvības laikā viņš bija arī ievērojams pianists-pavadītājs un vairāku patriotisku dziesmu (piem., „Tev, zaļais lauks”) autors.

Centīgs, darbīgs bija šī latviešu komponista mūžs. Viņa mūzikas gars bija izturēti konservatīvs, un A. Jērums to līdzināja ar labu burgundieti. Sava noteikta ceļa gājējs, un kā tāds viņš neieguva ne sevišķu slavu, ne atzinību. Pat ar trimdas goda rakstiem vai medaļām netika aplaizīts. Bet laba daļa viņa mūzikas noteikti dzīvos arī nākotnē.

Lai šis pēdējais teikums būtu kā maza zaļa piemiņas lapa komponistam, kas savā nāvē neieguva nevienu rindiņu trimdas laikrakstos.

 

Imants Sakss