Daina Šķēle

DŽORDŽIANA

 

Es šķirstu lielu, biezu grāmatu un dzīvoju līdz visu šo sieviešu likteņiem. Kāda gan tam vairs nozīme?

Sen jau viņas apgūlušās savos kapos, šīs pirmās ienācējas, kas sekoja saviem vīriem − dēkaiņiem vai jaunu krastu meklētājiem.

Vai es nedarīju to pašu?

Nevienai no viņām vairs nevajag manas žēlošanas un saprašanas, mierinājuma un laba vārda, lai iegūtu spēku tālāk dzīvošanai. Rēķini noslēgti jau sen. Tomēr šis svešais, tālais laiks mani apbuŗ un vilina: Nāc! Kas gan ir šie simtpiecdesmit gadi pret mūžību! Tu arī reiz izkāpi šai krastā pilna neziņas, aizdomīgi − padevīga liktenim, ar slimu bērnu rokās − − gan jau kādreiz tavas maz-mazmeitas pieminēs tevi kā to pirmo, pašu pirmo, to ciltsmāti! Kāda tur nozīme izcelsmei, valodai, jūs taču visas − sievietes!

Es pievienojos un drīz jau piepūlos, mēģinādama saskatīt šo − Anno 1830, kad viņas pēc piecu mēnešu jūŗas brauciena beidzot izkāpa šai rietumkrastā un starp viņām bija arī šī Džordžiana, kuŗai pāri gadusimtam sniedzu roku, mēģinu iepazīt. Ja arī viņas nebija tā laika lepnākās, tad tomēr smalkas angļu dāmas, kas skandēja dzeju, spēlēja klavierēm līdzīgu mūzikas instrumentu un pēc tā laika paražas rakstīja jūdzēm gaŗas vēstules uz mājām. Tieši šis pēdējais fakts padara mani domīgu. Man vajadzīgs laiks, pierast pie šī gada skaitļa −1830! Es paskandinu to un tad, sānos pagājusies, cenšos saklausīt tālas atbalsis. Mūsu zemē, kas tad notika mūsu zemē?

− Neredzīgais Indriķis bija jau miris, bet Juris Alunāns nebija vēl piedzimis. Un par pārējo − „putna brīvība”, klaušu laiki...

− Bet sievietes, mūsu sievietes, kā šai laikā dzīvoja, priecājās, cieta VIŅAS? Atbildi nesaņēmusi, tomēr laužos iekšā pagājušā gadu simtā un pēc maldīšanās pa tumšiem biezokņiem beidzot iznāku kādā klajākā vietā. Tur, ap Jaungulbeni kāds jauns pāris ir sācis savu kopdzīvi un dažus gadus vēlāk bērnu pulkā jau skraidīs arī mazā Zūze, meitene ar mīļām acīm, laipnu vaigu, vēl nenojauzdama, ka gaŗu gadu gaitā kļūs par manu vec-vecmāmiņu. Rūcīgais Toms, svētdienas seju uzlicis, viņai cieši blakus. Ko par mani? − Ne, ne šoreiz, − atsmaidu − par sievietēm vispirms! Bet cik kluss visapkārt! Iešu tagad, parunāšos ar to anglieti, kamēr... −

Džordžianas seja no mājām līdzpaņemtajā miniatūrā, ko tā man stāsta? Kad jaunībā pošam sevi deju vakaram, spraužam ziedus matos − ko zinām vēl par dzīvi? Gaišie mati, galvvidū pacelti, sagrieztās cirtās krīt gar deniņiem. Tā laika mode. Jauna sieviete, gatava „taisīt karjeru”, iet pie vīra, apprecēties. Kas ir šis „viņš”? Tieši divreiz par viņu vecāks, aristokrāts, kam līdz nāk uzvarētu kaŗu spožums (arī ievainojums gūžā, kas šad tad sevi atgādina). Waterloo! „Dārgais, labais laulātais draugs”, kas nodzīvoja vēl lieku gadsimta ceturksni pēc viņas. Tā nav Džordžiana, bet gan nākošā gadsimta domāšana, kas visu gluži tā vairs negrib saredzēt, nevairās no dažas apsūdzības. Es pamāju, piekrizdama un pavisam skaidri saredzēdama, ka divās pēdējo dzemdību gultās Džordžianai nebūtu vajadzējis gulties. Jo tai iepriekšējā reizē jau negantā izkapts sieva ilgi un neatlaidīgi sēdēja pie viņas gultas. Visi to zināja, redzēja, juta tās tuvumu, arī vēl brašais kapteinis, viņam vajadzēja zināt, KĀ aizbiedēt biedīgo, lai tad varbūt vēl ilgus gadus paturētu savu mazo sievu, bērnu māti, ziedu un skaistuma mīlētāju, atzītu botanisti...

Vēl es iekliedzos, ka viņai bija tikai trīsdesmit septiņi gadi! Un, senos likteņrakstus zīlējot, lasu par neparastu spīdekli, kas tieši tai laikā vērots pie debesīm. Dīvainais debesu viesis ar katru nakti attālinājies, kļuvis mazāks, nespodrāks, izzūdot. Un viņa, Džordžiana, tāpat, tieši tāpat! Kad es pirmo reizi no kuģa vēroju šī kontinenta brūnganos pakalnus, man tie nepatika. Varbūt biju pārāk norūpējusies par savu slimo bērnu neziņā, kādu gan „jumtu virs galvas” mums šī svešā zeme piedāvās. Vai vispār varēja būt izvēle? Džordžiana rakstīja, ka drīz pēc primitīvās iekārtošanās teltī pazaudējusi savu jaunpiedzimušo: − Cerēju, ka šai BRIESMĪGAJĀ zemē man būs kāds pašai savs mierinājums un prieks pēc visām pārciestajām grūtībām... nevienam šīs sāpes nenovēlētu. − Bet vēlāk? Vai viņai, tāpat kā man, bušā iegājušai pēkšņi nelikās, ka − „visi mazi paeglīši zied sidraba ziediņiem?” Ka viņu laipni saņem saullēkti, saulrieti, jūras mainīgais zilums? Arī mani! Ka daba − viss, kas zied un aug − − bet, kas gan to nezina? Dziesma ar tūkstoš variantiem! Staigāju pa savu šodienu un priecājos par katru jaunu zaļumu, kam pirmie rudens lieti pačukstējuši: Nu ir laiks. Man tas tikai vaļas brīžu prieks. Viņai tas izvērtās par nopietnu darbu, svešādo meža puķu vākšana, klasificēšana, regulāri sūtot uz Angliju nospiestos paraugus. Kā viņa ar savām mazajām meitenēm staigāja gaŗus gabalus, lai atrastu, savāktu, priecātos par ieguvumu! Kur vēl skaistāka aina − mazas meitenes, puķu pušķīšiem rokās... Man gribas iekliegties, ka es gan zināju savā laikā kreimeņvietas, gaiļa bikšu vietas, sviesta bungu, bezdelīgactiņu − − bet atguvusies, ka nekad nespēšu par tām pastāstīt Džordžianas mazajām meitenēm, nomierinos. Kā gan viņa tika galā, kad tie smalkie viesi piesacījās? Arī pats gubernators. Kāds atmiņu stāsts: „Bērns uz vienas rokas, pilnais ēdiena trauks otrā...” Kalpotāji, palīgi? Uz brīdi, uz laiciņu, jo katrs beidzot kaut kur ceļ savu kaktiņu, savu stūrīti! Bet ciemiņi, reprezentēšanās − kapteinis, kādreizējais „skaistais Džeks”. −

Es ieraugu viņu, bet nedomāju tik skaistu. Uniformu gan ir uzvilcis, ciemiņam par godu. Nu jau laikam kādu laiku ir mielojušies, glāzes tukšojuši, jo abi runā reizē. Es mēģinu ieklausīties. Gubernatoram, kas nācis no jaunā centra − Pertas, vistuvākā ir turienes sociālā dzīve. Dāmas, lēdijas − kur nu bez tām! Kapteinim neiznāk tur bieži būt, viņa apgaita ietveŗ tikai mazo centru − Augustu, kur tikai dažas ģimenes. Retāk satikdams citus, kapteinis labprāt domā par veciem laikiem − jā gan, viņam arī ir pašam savas grāmatas par kaŗiem, pat tieši par VIŅA kaŗu. Tur ir ko palasīties, ko pastāstīt ciemiņam! Spriežu, ka vīrieši visos laikos vienādi ar saviem kaŗiem un vēlāk grāmatām, kas par šiem kaŗiem uzrakstītas! Tad ievēroju, ka kapteinim tomēr armijas disciplīna iet līdz − ar visu dzērumu neaizmirst ciemiņa augstos titulus un piestumj tam labāko no labākā...

Bet mana Džordžiana? Kas viņai kopējs ar šiem večiem? Sūtīdama savus eksponātus, viņa ir rakstījusi gaŗu gaŗās vēstules to saņēmējam, jaunam botanistam Anglijā. Sūdzējusies, ka šiem kolonijas cilvēkiem nav skaistuma izjūtas, nav vēlēšanās runāt par ziediem, botāniku, ka viņu domās tikai gaļa, kartupeļi, sīpoli, zvejošana un interese, kā vislabāk pataisīt ķekšus, ko dārzu rušināt!

Cik pateicīga viņa ir par grāmatām, ko viņš tai atsūtījis! Kāda no tām saucās Puķu valoda. Aha! Nu es zinu gan, ka tur kaut kas burvīgi vienreizīgs ir izplaucis! Vai gan viņš, jūtot šo jauno, jūtīgo sirdi tik vienu un vientuļu šeit, tālajā Austrālijas bušā − tā atklāt svešiniekam − visu savu dzīvi, pat traģēdijas − ja kāds tik daudz no sevis dod, tad kaut kur jābūt saņēmējam!

Mēnesgaismā es klīstu ap šo māju, laikam no lasītā atrazdama, kurp iet. Kaut kur netālu čalo upe, rāmi, vienmērīgi. Tā būs Blackwood River − Melnkoka upe? Klausos uzmanīgi, jo tāpat no lasītā zinu, ka dažreiz te pāri skrien meža gulbji. Upe un gulbji, tas ir tik skaisti, sevišķi ja tas būtu naktī, kad šie stūrainie un ķeburainie meža koki un krūmi ir nometuši savu parastību un − − Tā tas, līdzīgi izskatījās arī tai reizē, kad abas ar draudzeni bijām naktī ieklīdušas muižas parkā. Nakts sudrabburvības satraukta, runāju: − Te es nākšu atkal tad, kad man būs... − Man bija divpadsmit gadu, bet vairāk arī nekā, uz mīlestībām vēl vajadzēja pagaidīt. Tikai tā nojausma, ka tai vajadzētu iet kopā ar skaistumu! − Kā jau pie angļiem, bez mauriņa neiztikt. Kāds gan ir šis dīvainais mūzikas instruments, klavieru un ērģeļu krustojums, ko viņa, dažkārt spēlējot ārā, mauriņā noliktu, pie mēnesgaismas? Man aizdomājoties, viņa jau ir beigusi spēlēt un tur galvu atspiestu rokās. Nē, tomēr tas tā nav vis −

Jaunais botanists no Anglijas, kam viņa atdeva savas domas, savu sirdi! (vai kādreiz ir otrādi?) Viņi ir tik tuvu kopā, ka nu viņam vairs nevajag minēt un lasīt starp šīm zīmēm, ko vilkusi viņas roka, tagad viņš dzird Džordžianas sirdspukstus, tie pasaka visu. − Ņem viņu līdz uz Angliju, glāb! Viņai vajag mīlestības, kādu tikai jaunas asinis spēj dot! Un saprašanas, tās arī! Viņa grib runāt par puķēm, par dzeju, bet šis „dārgais laulātais draugs” tikai par saviem vecajiem kariem! Gan jau izmīlējās toreiz ar francūzietēm, kas viņam! Bet Džordžiana −

Es saploku, īgna. Kā viņa pūlējās, lai puķes nebūtu veltīgi ziedējušas, bet kā ar viņu pašu? Kapteinim arī tik bieži jābūt ārpus mājas. Komandējumos? Laikam.

- - - - - - - - - - - - - - -

Grāmata vēl arvien man priekšā, atšķirta, bet lasījusi neesmu jau labu laiku. Ko nupat darīju? Saucu, kliedzu, lai jaunais botanists glābj Džordžianu, lai kaut kā rastos iespēja, lai kaut kur, vienalga kur, viņa nodzīvotu pilnu mūžu, netiktu nolauzta priekšlaicīgi. Tā nolauž puķi, nepadomājot, ka tā trausla! Es atkal iedziļinos burtu rindās, atbildes meklējot. Tas botanists, tas šķietamais draugs, viņš jau nekad šurp neatbrauca Džordžianu apciemot. Un kad viņa nomira, tad arī − visa viņa reakcija bija neliela atzīme kādā no viņa katalogiem. Sauss, sažuvis dzīves praktiķis − man gribas tā teikt. Esmu emocionāli iepinusies ar šiem cilvēkiem pirms simt piecdesmit gadiem dzīvojušiem. Aizmirsu arī par savējiem, par Zūzi, par Tomu. Zūze varbūt būtu varējusi kopā ar Džordžianas meitenēm spēlēt sunīšus vai „pirtiņa deg”, gan jau arī tai laikā bija kaut kas līdzīgs. Bet kā manai Zūzei gāja ar rakstīt mācēšanu? Un vēlāk Anetei? Jo nedzīvi ir aprakstīti papīri, kuŗus nevar izlasīt!

Bet man gribas nobeigt savu stāstījumu, piesitot kādu priecīgāku akordu. Manā ģimenē visi zina, ka, mazbērnus gaidot, es adu tikai rozā. Lai nebūtu kaŗu. Nu un Džordžianai tomēr izauga piecas meitas. Pārdzīvoja arī bēbītis, kuŗu viņa dzemdēja, bet pati vairs neatspirga. Sabina, Mary, Amelia, Flora, Georgiana. Var pat gadīties, ka kādreiz es kādu no viņu pēcnācējiem satieku.

Es vēl paskatos uz mazo miniatūru, kur Džordžiana tik skaista un mazliet atvainojos par emocionālajām izdarībām mēness gaismā pie mazajām klavierītēm. Un man liekas, ka Džordžiana man tā pavisam viegli pamirkšķina ar aci.