„DIVSTĀVU” LUGA LOSANDŽELOSĀ

 

1982. g. 6. novembrī Losandželosā viesojās Sanfrancisko „mazais teātris” ar Iva Žamiaka lugu Hamilkāra kungs. Lugu no franču valodas tulkojusi Milda Grīnfelde, un tajā darbojas sešas personas: Aleksandrs − Hamilkāra kungs − (Laimonis Siliņš), Mašū (Dainis Turaids), Viržīnija (Anna Simsone), Eleonora (Brigita Siliņa), Polo (Andrejs Gulbis) un Mēlija (Miriama Krūmiņa). Luga iekārtota divos cēlienos, daudzās ar aptumsumu sadalītās īsās ainās.

Aktieŗu uzdevums Hamilkāra kungā nav viegls, jo luga rakstīta it kā divos „stāvos”, vienlaicīgi risinoties dīvaina reālisma un visai ticama šķituma plāksnēs. Trīs personas − Mašū, Viržīnija un Eleonora − būtībā spēlē divas lomas.

Psīcholoģiski sarežģītās lugas pamatideja vienkārša. Šķietami turīgais, bet vientuļais, Hamilkāra kungs par krietnu atlīdzību secības kārtībā „noīrē” sev tuvu draugu, meitu un sievu un sagaida, ka tie, ne tikai ticami, bet absolūti pārliecinoši notēlos savas lomas.

Draugs Mašū „istajā dzīvē” ir bezdarbinieks un arī apdāvināts gleznotājs, Eleonora − aktrise un Viržīnija − ielas meita. Šo Aleksandra nopirkto ģimeni vēlāk papildina Viržīnijas draugs Polo un Eleonoras māte Mēlija.

Kā spilgtā abstraktā gleznā visi seši reprezentē katrs savas atsevišķas krāsas raksturu. Mašū ir vienkāršs, tiešs cilvēks, kam grūti izlikties un spēlēt pieņemto lomu. Raupjā ielas staigule Viržīnija patiesībā izrādās piekļāvīgas dabas, un pakāpeniski viņa no tēlotās meitas kļūst garīgā nozīmē par īstu meitu. Līdztekus viņai mainās arī viņas draugs Polo − no revolucionāra motocikla jātnieka par rātnu puisi, kas ar mieru iekļauties pieņemtās tradicijās. Mēlija ir dūšīga, pilsoniska kundze, un viņa vienīgā paliek lugas tecējumā nemainīga. Grūtāk izprotamie raksturi − paši centrālie − ir Aleksandrs un Eleonora.

Virspusīgā skatījumā Aleksandrs ir nesimpātisks despots, kas ar nepiekāpīgām prasībām noīrēto „ģimeni” mentāli terrorizē. Bet var arī just līdz viņa vientulībai un mīlestības izsalkumam, jo šķiet, ka viņš spēj būt arī maigs un atsaucīgs.

Mīklainākais raksturs Hamilkāra kungā ir Eleonora. Skatītājam jājautā, vai šī jau padzīvojusī aktrise Aleksandrā iemīlas vai neiemīlas. Kuŗa ir viņas lomas īstā un kuŗa − spēlētā daļa? Eleonora ir kā divkrāsaina lente vējā: reizēm redzam vienu pusi, reizēm otru, un, kad vējš lenti sagriež spirālē, vienlaicīgi parādās abas krāsas. Liekas, ka nav tādas cilvēciskas sajūtas, kas šim tēlam trūktu − no vienaldzības līdz ekstāzei, no klusas sirsnības līdz trakojošam naidam, no mīlestības līdz nicināšanai, no pateicības līdz atriebībai, bet nekad skatītājs nevar būt īsti drošs, vai viņš raugās patiesībā vai šķitumā. Šo dubulto lomu ar apbrīnojamu virtuozitāti tēlo Brigita Siliņa.

Sarunā ar Aleksandru Eleonora saka „... ja kāds neprot izlasīt acu skatienā, saklausīt, kas slēpjas aiz vārda... vai sajust žesta īsto siltumu, tad tāds cilvēks ir tikpat beigts, it kā viņš jau būtu miris.” Siliņas pašas katrā žestā, katrā skatienā, katrā vaibstā var saredzēt magnetizējošu pārdzīvojumu. Balss, sejas izteiksme, ķermeņa kustība allaž saliedējas pārliecinošā vienībā, un nav tik akla skatītāja, kas to arī skaidri neuztvertu. No visiem Brigitas Siliņas radītajiem tēliem šis liekas visizcilākais, bet turpat arī jāpiemin, ka reti gadās loma ar tik plašu izjūtu apjomu.

Arī Aleksandra loma ir aktieŗa mākslai grūti pārkožams rieksts. Liekas, ka autors tīšām pieļauj izvēli, kā šo raksturu interpretēt. Hamilkāra kungs ir vientulis, varmāka, jūtīgs mīlētājs. Viņš ir pārmaiņus drošs un nedrošs, pārliecināts un apmulsis, sakaitināts vai maigs. Laimonis Siliņš prot šīs pretišķības apvienot ticami un teicami. Viņa tulkojumā Aleksandrs dodas cauri lugai it kā steigā, gan cenzdamies nezaudēt nevienu laimīgu brīdi, bet arī nekad tajos nepakavējoties, un tā Siliņa Hamilkāra kungs parādās mums kā apsēstais, kas visiem spēkiem tiecas pēc laimes, kuŗai viņš pats īsti netic. Viņa trauksmainā steiga liekas pamatota, jo draugs, sieva un meita pirkti ar izblēdītu naudu. Agrāk vai vēlāk viņu pieķers. Beigas viņš pats paātrina, jo līdztekus visam citam, šķiet, viņš baidās arī no neīstās ģimenes pārvēršanās īstā. Ar lomas psīcholoģiskajiem lēcieniem Siliņš tiek veikli galā, un viņa straujums derīgi kustina uz priekšu lugu, kuŗai dažbrīd ir tendence ieslīgt statiskos prātojumos.

Īrētā drauga Mašū lomā Dainis Turaids atkal reizi apliecināja savas aktieŗa dāvanas, kaut arī viņu redz tikai retumis, dažkārt ar ilgām atstarpēm. Viņš uz skatuves jūtas ērti, nav „pazudis” vai lieks arī mēmajos brīžos. No viņa teksta klausītājiem nepazuda ne balsiens − Turaidam ir izcila dikcija un ausij tīkams tembrs.

Anna Simsone − ielas staigule Viržīnija, kas pārvēršas mīlīgā, tēvam līdz jūtošā meitā − ir režisora, ir pati savu nopelnu dēļ pēc izrādes neizzūd atmiņā. Viņai ir skatuves dzirksts un spēles prieks.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja Andrejs Gulbis, jauns cilvēks ar − ak brīnums! − labu latviešu valodu. Viņam piekrita pateicīgais uzdevums, „elles eņģeļa” paskatā ar paaudžu plaisas komiku atslābināt lugas saspriegto gaisotni, un tas izdevās labi.

Miriama Krūmiņa vērienīgi notēloja Eleonoras māti nedaudzajos skatos, kuŗos autors ļauj viņai parādīties. Arī Krūmiņai ir nenoliedzams skatuves „nervs”, un, cerams, viņai trāpīsies kāda plašāka loma ne pārāk tālā nākotnē.

Ansambļa saspēle liecināja, ka mēģināts ir ilgi un daudz. Ar visu to, ka Siliņš lugā izsvītrojis daudz neesenciāla teksta, izrāde ir apmēram trīs stundu gara. Dialogi tomēr risinājās raiti līdz pašām beigām, tie „neķērās” un palika svaigi un skaidri.

Paši aktieri bija atbildīgi arī par kostīmiem un apgaismojumu.

Laimonis Siliņš arī kā režisors paveicis vērā ņemamu darbu. Ir jābrīnās, kur viņš un viņa aktieŗi smeļas enerģiju, sagatavojot maratona garuma lugu ar sešām sarežģītām lomām − ar skatītājam ne īpaši viegli izsekojamu darbību.

Bet − kas izskaidros bērna mīlestību pret māti? Kas izskaidros aktieŗa degsmi pēc skatuves?

Nav jau laikam jāizskaidro. Jābūt tikai pateicīgiem, ka degsmīgi režisori un aktieŗi vēl eksistē un darbojas mums visiem par prieku.

 

Ilmārs Krasts