Aina Vāvere

KOLONIĀLO UN ETNISKO KULTŪRU PARALLĒLES

Kas ir kopīgs koloniālām un etniskām kultūrām? Kādēļ runā par koloniālo un etnisko kultūru parallēlēm? Jēdzieni „kolonija”, „kolonists” un līdz ar to „koloniālā kultūra” mūsu laikos tiek reti pieminēti, jo tie apzīmē gandrīz jau par vēsturiskām kļuvušas parādības. Turpretī apzīmējums „etnisks” kā daudzkultūru valsts sastāvdaļa ir termins, kas izteic jaunus, mūsu laikos radušos, jēdzienus un konceptus, kā: „etniska ļaužu grupa”, „etniska māksla”, „etniska literātūra” vai „etniska kultūra”.

Par parallēlēm var runāt tādēļ, ka abi šo ļaužu grupējumi savu kultūru veidoja vai veido apstākļos, kādos galvenais uz kultūras veidošanos attiecināmais faktors ir kopīgs: kolonisti un t.s. etniķi dzīvo projām no savas kultūras izcelsmes avota un tās pašreizējās mājas vietas. Kolonisti un etniķi − abas grupas bija un ir padoti svešas apkārtnes ietekmēm, kam bija un ir jātiek galā ar „svešuma” iespaidiem. Polītiskie, ekonomiskie un sabiedriskie faktori ir daudz mainījušies kopš pagājušo gadu simtu koloniālo kultūru laikmeta un mūsu dienu etnisko kultūru rašanās, bet cilvēks ir mainījies ļoti maz, patiesībā − nemaz. Cilvēki tagad, tāpat kā toreiz un kā pirms vairākiem simt tūkstoš gadiem, ir vienīgā intelliģentā dzīvā radība, kas rada parādību, ko saucam par kultūru. Tagad, tāpat kā vienmēr, cilvēks ir territoriāls radījums − polītiski to sauc par nacionālismu − un viņa izjūtas pret dzīves vietu, territoriju, tēvu zemi un tautu ir noteicošais faktors viņa kultūras radīšanā. Dzīvojot vienā vietā, tēvu zemē, šie faktori ir paši par sevi saprotami. Ļaužu grupām mainot dzīves vietu, − vienalga vai kā iekarotājiem un kolonistiem, vai arī kā nabadzīgiem bēgļiem un emigrantiem − minētie faktori tikai iegūst jaunas dimensijas un citādu nozīmi.

Ļaužu grupām pārvietojoties no vienas vietas uz citu, iekaŗojot citu tautu territorijas vai emigrējot, cilvēki sev līdz ņem savu kultūru. Jaunajā mājas vietā viņu kultūra nāk saskarē ar tur jau eksistējošo kultūru. Pagātnē skatoties, redzam, ka visā visumā šāda veida kultūru saskarē viena no tām ir bijusi zaudētāja, otra ieguvēja un dzīvotāja.

Angliski runājošā pasaulē kādreiz eksistēja Austrālijas, Amerikas, Kanadas un Dienvidafrikas kolonijas vai domīnijas, un runāja par šo zemju koloniālām kultūrām. Šodien neviens vairs neuzdrošinātos teikt, ka šo nāciju māksla vai literātūra ir atkarīga no agrākās tēvu zemes − Anglijas. Šo tautu kultūra ir kļuvusi patstāvīga − agrāk nebijusi parādība −, kaut arī tas ir noticis uz attiecīgās zemes indiāņu, bantu, zulū vai Austrālijas iedzimto tautu kultūras rēķina. Vai līdzīgā veidā latviešu kultūra attīstījās uz lībiešu kultūras rēķina, kad, kā mūsu vēstures grāmatas māca: „... latvieši ienāca Baltijas telpā apmēram 2000 gadu pirms Kristus un tur apmetās uz dzīvi”, mēs skaidri nezinām, bet lībiešu kultūra tagad eksistē tikai kā ļoti lokalizēta parādība un tai varbūt draud tāds pats liktenis kā daudzām citām kultūrām. Vairs neeksistē arī baltvācu kultūra, kaut arī Baltijas telpā tā pastāvēja vairākus gadu simteņus un kaut arī vācieši to uzsāka kā iekaŗotāji un ne kā emigranti.

Tā kā mūsu gadu simtenī, salīdzinot ar iepriekšējo, ļaužu grupu pārvietošanās no vienas dzīves vietas uz citu notiek daudz biežāk un daudz ātrāk, dažādu kultūru saskare ir plaši izplatīta parādība. Ir radies daudzkultūru valsts koncepts, kas saka, ka dažādām ļaužu grupām ir tiesības un iespējas dzīvot vienā zemē un katrai kopt savu kultūru, vienai otru nepārveidojot līdz nepazīšanai vai to neiznīcinot − kā tas noticis pagātnē. Vai daudzkultūru valstis tiešām darbosies un vai būs iespējams pasargāt kultūras no bojā ejas, ir jautājumi, kam mēs vēl nezinām atbildes.

KAS ĪSTI IR KULTŪRA? Plašākā skatījumā par kultūru sauc cilvēku dzīves un darbības materiālo un garīgo vērtību kopumu. Kultūras jēdziens var aptvert visas kādas cilvēku grupas darbības sfairas un darbības rezultātus, sākot ar ikdienišķā dzīvē ražotiem un lietotiem darba rīkiem, sporta spēļu paveidiem, tradicionāliem ēdiena gatavošanas paņēmieniem un beidzot ar literāriem darbiem, tēlotājas mākslas objektiem un muzikālām kompozīcijām. Kultūra − vārda šaurākā nozīmē attiecas tikai uz dažādu mākslu un zinātņu nozarēm, literātūru, valodniecību, mūziku, glezniecību, teātŗu, koŗu un cita veida mākslām, − vārdu sakot, kādas civīlizācijas intellektuālo sastāvdaļu, kas tiek nodota no vienas paaudzes uz otru.

Plašākā kultūra nevar eksistēt bez šaurākās. Ja tradicijas tiek tikai koptas vai mākslas paveidi tikai lietoti, bet jaunas oriģinālas idejas nerodas, tad tāda kultūra jau ir kļuvusi nedzīva. Kultūras saglabāšana bez jaunradīšanas var ilgt tikai īsu laika sprīdi. Kultūras esence ir oriģinālie literārie, muzikālie un citu mākslas paveidu sacerējumi, jaunradījumi. Kultūras evolūcija ir tikpat reāls process kā cilvēka bioloģiskā evolūcija. Primitīvā cilvēka zīmējumi uz viņa alas sienām kalpoja tiem pašiem mērķiem kā Šekspīra soneti, Bēthovena simfonijas vai Stumbŗa dzejoļi. Indivīds tos radīja tādēļ, ka viņam bija nepieciešamība kaut ko izteikt, kas deva jēgu viņa dzīvei, kas viņam un viņa laika biedriem izskaidroja pasauli un apkārtni; vārdu sakot, „palīdzēja tikt galā ar dzīvi”.

Koloniālo kultūru pazinēji runā par svešumā pārstādītas kultūras veidošanos četros posmos. No Amerikas un Dienvidafrikas pieredzes varot teikt, ka šie četri posmi attīstoties sekojošā secībā.

Pēc ierašanās svešajā dzīves vietā pirmais posms tiek veltīts līdzpaņemtās kultūras saglabāšanai nemainītā formā un kultūras objektu un vērtību importēšanai no tēvu zemes. Otrā posmā sākas līdzpaņemto kultūras formu modificēšana, lai ar jauno formu palīdzību varētu izteikt jaunus pārdzīvojumus jaunajos apstākļos, kaut gan liela daļa kultūras baudītāju parasti ļoti turas pretī otra posma sākumam. Trešais posms iezīmējas ar spēcīgu sacelšanos pret pastāvošiem uzskatiem un ar eksperimentēšanu, lai atbrīvotos no formām un uzskatiem, kas vairs nav piemēroti jaunās apkārtnes un jauno pārdzīvojumu izteikšanai. Ceturtajā posmā jaunās kultūras forma un saturs patiesībā ir jau tik tālu mainījušies, ka to jau var apzīmēt par jaunu, neatkarīgas kultūras posmu.

Zinot, cik svarīga ir dzīves vieta, zeme, tauta cilvēkam kā intelliģentam un kulturālam radījumam, minētie posmi liekas ļoti patiesi. Ir pilnīgi dabiski, ka lielākai daļai cilvēku jaunos, svešos apstākļos − vienalga kādu iemeslu dēļ tie tur nonākuši − pats svarīgākais liekas garīga un emocionāla svešuma pārvarēšana. Ļoti reti indivīdi svešu apkārtni − ja viņi zina, ka viņiem tur būs jādzīvo, ne tikai jāciemojas − uztveŗ kā radošu pārdzīvojumu un to tūlīt „laiž caur māksliniecisko prizmu”. Parastā reakcija ir negatīva nostāja pret svešo un nezināmo; noslēgšanās no apkārtnes un pievēršanās tam, kas glabājas atmiņā par zināmo, bet vairs neredzamo, un cenšanās to saglabāt ar visiem spēkiem.

Bet pirmais kultūras saglabāšanas posms nav mūžīgs. Ātrāk vai vēlāk apkārtnes realitāte, vismaz vienai daļai cilvēku, sāk likties īstāka nekā līdz paņemtā realitāte. Sākas otrs posms: mēģināt mākslinieciskā izteiksmē ietilpināt jaunus pārdzīvojumus jaunos apstākļos, tomēr tanī pašā laikā vēl turoties pie līdzpaņemtās iztēles un citos apstākļos lietotām idejām un simboliem. Šādi otra posma mēģinājumi nereti ir traģiski un neveiksmīgi. Mākslas darbi izskatās pēc pakaļdarinājumiem, kas tie arī ir; ir samāksloti, neīsti un neveikli. No šāda veida mākslas darbiem arī ir radies vispārinātais iespaids, ka koloniālās kultūras ir nevērtīgas, zemākas par oriģināliem tēvu zemes kultūras paraugiem. Kolonisti paši bieži vien to atzina vēl labāk nekā citi, bet nezināja izeju. Īstās problēmas risināšanas vietā, tas ir, fakta pieņemšanā, ka mākslinieks var radīt tikai no savas apkārtnes, viņi kļuva nedroši, padevīgi un meklēja atzīšanu pie tēvu zemes kritiķiem, ne paši sevī. Neuzticēšanās savām spējām, nogaidīšana, kamēr kāds cits vispirms pasaka, kas ir labs, kas slikts, raksturo visus tā saucamos koloniālās intelliģences pasākumus.

Individi, kas svešuma sajūtu pārvar ātrāk, un gados jaunākie ātrāk vai vēlāk jūt, ka tagadne un tagadnes realitāte ir jāizskaidro, ne tikai tā jāmēģina ietilpināt kā sastāvdaļa citā iztēlē, citā realitātē. Šie otra koloniālā posma rakstnieki ir pat apgalvojuši, ka viņi dzīvo nereālā, it kā divkāršā pasaulē. Realitāte, kas tiem ir visapkārt, bieži vien nav iztulkojama ar tiem vārdiem, to iztēli un idejām, kas paņemti līdz vai ko par tiem māca iepriekšējā paaudze un par kuŗiem pat apgalvo, ka tie ir īstāki un labāki; bet māksliniekam ir jārada no savas konkrētās un reālās apkārtnes, lai arī cik abstrakts un nereāls būtu viņa darba iznākums. Ja nu mākslinieka un viņa laika biedru starpā pastāv domstarpības par to, kas ir „īsts”, kas „neīsts”, kam būtu jāpievērš uzmanība, kam ne, ja mākslinieks saka, ka īstenība ir „te”, bet viņa publika saka, ka tā ir „tur”, tad konflikts ir neizbēgams. Radošais individs šaubās, kavējas, atsakās pieņemt realitātes aizvietojumu vai sāk lietot savas mākslinieciskās spējas nevis, lai realitāti iztulkotu, bet lai no tās izbēgtu vai arī atsakās radīt pavisam. Iestājas posms gandrīz līdzīgs vakuumam un ļoti traģisks radošam individam. Lasot šī laikmeta rakstnieku un dzejnieku biogrāfijas un atkal un atkal atklājot, ka viņu dzīve beigusies traģiski − alkoholisms, dziļa depresija, pašnāvība −, gribot negribot jānāk pie atziņas, ka sava loma te bijusi konfliktam rakstnieka un apkārtnes starpā. Tikai stiprākie, ar lielāku eksperimentālu enerģiju un individuālu uzdrīkstēšanos apbalvotie uzsāk trešo kultūras attīstības posmu.

Sacelšanās pret bijušo un esošo notiek visās plāksnēs: saturā, formā, pieejā tematiem, iztēlē. Kritika ir nesaudzīga, asa, emocionāla. Daudzreiz iet pāri pat labas gaumes un īstas mākslas robežām. Bet galvenais − tā ir vitāla, dzīva. Nereti tie paši dzejnieki un rakstnieki, kas dažos savos darbos pierāda zināmu pārmērību, citos, ne apstākļu kritizēšanai domātajos darbos, jau ir iegājuši ceturtajā posmā: no pagātnes neatkarīgā radīšanas posmā ar pietiekoši lielu paļāvību sava paša laikmeta spriedumiem, kur vairs nav jānodarbojas ar sacelšanos un pārmērīgu kritizēšanu.

Pārbaudot šo četru posmu teoriju pie vienas, kaut nelielas kultūras nozares − pie austrāliešu koloniālās literātūras, rodas iespaids, ka šī teorija ir pareiza un izskaidro koloniālās literārās parādības ļoti akurāti. Bet ko varam teikt par parallēlēm starp šāda veida koloniālās literātūras attīstību un mūsdienu etnisko literātūru, atceroties, ka ir kolonisti, ir tagadējie etniskie emigranti dzīvi sāka zināmā veidā līdzīgi − kā svešinieki jaunajā zemē? Vai arī mums ir bijis „saglabāšanas posms”, „jauno iespaidu asimilēšanas posms”, „sacelšanās un eksperimentēšanas posms”? Vai tādi mums vēl nāks? Te jāsalīdzina Austrālijas koloniālo rakstnieku darbi ar mūsu dienās rakstītajiem darbiem.

Ja gribam iepazīties ar pašu vispirmo posmu īsi pēc ierašanās jaunajā mājvietā, mēs varam paņemt un vienkārši palasīties − attiecībā uz Austrāliju −19. g.s. angļu autoru darbus; attiecībā uz latviešiem − īsi pēc Otra pasaules kaŗa rakstītos darbus. Tie ir tiešs turpinājums agrāk rakstītam. Vienīgais, kas no jaunajiem apstākļiem atradis atsauksmi novērotājā, ir dažas parādības, kas izliekas īpatnējas, neparastas, ko derētu pastāstīt citiem.

 

PIEMĒRI

1.  (Tilts, Nr. 8, 1951)

2.  (Four Articles on Emigration, 1838)
 

Tilts, 1951, Nr.8

TRADICIJU DĪVAINĪBAS

Kā būt pieklājīgam, nekļūstot smieklīgam

Rokas spiediens satiekoties nav parasts anglosakšu zemēs, kur pietiek ar palocīšanos, sava vārda nosaukšanu iepazīstoties un „how do you do” jeb līdzīgu pieklājības frāzi, uz ko parasti atbild ar to pašu. Taču rokas sniegšana arī šeit nav gluži neparasta; sevišķi ASV ziemeļu pavalstīs, kur iedzīvotāji vairumā ir zviedru, norvēģu un vācu ieceļotāju pēcteči, rokas sniedz, vismaz reizi − iepazīstoties, pateicoties vai arī, ja kāds no sabiedrības šķiŗas uz ilgāku laiku − ceļojumā, pārceļoties uz citu dzīves vietu u. taml.

Šeit, protams, pašu sabiedrībā nav nekāda iemesla skaust sarokošanos, sevišķi ievērojot, ka lielāko tiesu vai nu satiekamies pēc ilgāka laika sprīža vai arī šķiŗamies uz nenoteiktu atkalredzēšanos milzu kontinenta apstākļos, un ja nu vēl gadās, ka divi tautieši iepazīstas svešumā, tad tāds notikums ir sirsnīga rokas spiediena vērts. Bet šo paražu nevajag sevišķi uzsvērt cittautiešu sabiedrībā, ja manām, ka tā nav cieņā.

Amerikāņu mājās pie pusdienu vai vakariņu galda ēdieni nav jāpiedāvā kaimiņiem, cenšoties vispirms apkalpot dāmas. Trauki ar ēdieniem tiek sniegti apkārt, katrs paņem no piedāvātā vai arī neņem un sniedz tālāk. Šai lietā nevajag daudz kavēties, lai neizjauktu pašapkalpošanās kārtību un nekavētu laiku. Namamāte viesiem speciāli nekā nepiedāvā, atgādinot tikai „help yourself”.

Drusku neparasta mums liekas obligātā pateikšanās par komplimentiem. Ja kāds uzteic jūsu darbu, kādu sasniegumu vai īpašību, jāteic „Thank you”.

 

 

FOUR ARTICLES ON EMIGRATION,

Designed

TO EXHIBIT THE PRINCIPLES AND PROGRESS

of the new colony of

SOUTH AUSTRALIA

1838

I have hitherto been living in my tent, and have found no inconvenience from the exposure to the weather, excepting a profusion of dust in dry and windy weather, and a little chilliness in the clear and cool evenings. Yet even now, though so near our Christmas, we have weather more like the fine days of our early autumn, than anything like winter. Beautiful plants and flowers are springing up constantly, and we have had such a succession of them, that scarcely a day passes but some one brings us another new flower. A very important subject for congratulation is, that we had no disturbance with the natives. I frequently go to sleep with fifty of them lying within ten yards of my tent, without a moments suspicion on either side, and without losing a wink of sleep. They are superior to the Sydney and Van Diemen’s Land blacks, both in appearance and intelligence.

There is already very good society, and the Colony advances rapidly. I pronounce it will soon be one of the finest in the wohd, if those to whom the development of the principles are intrusted, do their duty and carry out the instructions of the act of Parliament.

 

Pirmie mākslinieciskie iespaidi par jauno mājas vietu parādās nostājā pret jauno apkārtni, emocijās, ko tā izraisa, noskaņojumā, ko tā rada. Apkārtne dzejniekam uzspiež ieņemt viedokli.

3.  Inārs Brēdrichs, „Lai sāktu ko sākdams”

4.  Richard Howitt, „To the Daisy”.’

 

Inārs Brēdrichs

Lai sāktu ko sākdams, nu neticu vairs,
Ka namu šais baigajos gruvekļos celšu.
Nekad manī neizzūd stingums un skumjas,
Kaut dažkārt vēl smejos un smējīgi melšu.

Lai ietu kurp iedams, es palieku viens.
Bez prieka man dvēseles lepra vērš mājas.
Ja sastaptu tevi, tu lūkotos vēsa,
Un gaŗām man steigtos viskairākās kājas.

Iet naidīgas dienas, nāks jaunas aizvien
Ar drūpošām domām un bezceres spītu.
Kaut pieskaŗas silti un smaržaini vēji,
Es mūžīgā ziemeļu decembrī mītu.

 

Richard Howitt

TO THE DAISY

On finding one unexpectedly in Australia, 30thJuly, 1840.

Whence was the silvery gleam that came?
A daisy! can it be the same?
− Some fairy from my native land
For me this glad surprise has planned,
Of light and joy a sudden shower,
Or never had I seen this hour,
Our real English daisy-flower.

Daily I meet some shape or hue
That brings old times before me new:
Some token of life’s brightest hours,
In streams and trees, in birds and flowers:
The past is by such spells unbound:
But never, until now, have found
What made me feel on English ground.

Australian flowers I prize nor scorn;
Let those who in this land were born
Admire them, praise them, pluck and wear
On swarthy brow, in jetblack hair.
I never gathered them, nor knew,
Where I a child to manhood grew; −
What have I then with them to do?

Ričards Hovits (1799-1869) dzimis Anglijā, 1839. gadā emigrējis uz Austrāliju, 1844. gadā atgriezies Anglijā.

 

Tad jauni iztēles elementi, ņemti no apkārtnes, pamazām iezogas darbos kā sastāvdaļa, ne tikai kā novērojums.

5.  Māra Kalmane, „Lai arī nav mums seno dienu slavas”.

6.  Shaw Neilson, „The Orange Tree”.

 

Māra Kalmane

Lai arī nav mums seno dienu slava
lai arī kājas svešus ceļus staigā
ja arī neaug logu priekša liepas
bet rūgtu smaržu dāvā pelēks eikalipts

lai kā

caur daudzām vasarām un ziemām
caur gaŗu virkni ikdienības rūpju
mēs tomēr paliekam

un esam

savas tautas daļa
kā vienas vārpas grauds
kā garoza no maizes

 

 

Shaw Neilson

THE ORANGE TREE

The young girl stood beside me. I
    Saw not what her young eyes could see:
− A light, she said, not of the sky
    Lives somewhere in the Orange Tree.

− Is it, I said, of east or west?
    The heartbeat of a luminous boy
Who with his faltering flute confessed
    Only the edges of his joy?

Was he, I said, borne to the blue
    In a mad escapade of Spring
Ere he could make a fond adieu
    To his love in the blossoming?

− Listsen! the young girl said. There calls
    No voice, no music beats on me;
But it is almost sound: it falls
    This evening on the Orange Tree.

− Is it, I said, a waste of love
    lmperishably old in pain,
Moving as an affrighted dove
    Under the sunlight or the rain?

Is it a fluttering heart that gave
    Too willingly and was reviled?
Is it the stammering at a grave,
    The last word of a little child?

− Silence! the young girl said. Oh, why,
    Why will you talk to weary me?
Plague me no longer now, for I
    Am listening like the Orange Tree.

Džons Šovs Nīlsons (1872-1942) skotu izcelsmes, dzimis Austrālijā.

 

Un ātrāk vai vēlāk pienāk laiks, kad rakstītāji grib par savu jauno apkārtni pateikt kaut ko vairāk, kaut ko nozīmīgāku, parādīt to interpretējošā veidā. Bet nereti no citas pasaules malas līdzpaņemtie simboli un emocijas kontrastē ar saturu un pārdzīvojumu tik stipri, ka mākslas darba vietā iznāk tāds kā neveiksmīgs divu sugu krustojums.

7. Ada Cambridge, „On Australian Hills”.

8. Teodors Tomsons, „Lācēns”.

 

Ada Cambridge

FROM ON AUSTRALIAN HILLS

    Oh, to be there tonight!
To see that rose of sunset flame and fade
    On ghostly mountain height,
The soft dusk gathering each leaf and blade
    From the departing light,
Each tree-fern feather of the wildwood glade.

    From arid streets to pass
Down those green aisles where golden wattles bloom,
    Over the fragrant grass,
And smell the eucalyptus in a gloom
    That is as clear as glass,
The dewfresh scents of bracken and of broom...

    To hear the live wind blow,
The delicate stir and whisper of the trees
    As light breaths come and go,
The brooklet murmuring to the vagrant breeze,
    The bull-frog twanging low
His deep-toned mandolin to chime with these.

Ada Kembridža (1844-1926) dzimusi Anglijā, 1870. gadā emigrējusi uz Austrāliju.

 

 

Teodors Tomsons

LĀCĒNS

Esmu koala lācēns mazs
Eukaliptu ēnā.
Klausos vēju pasakas
Rudens dienā rēnā.

Sīki oļi smiltainē,
Tā kā sīkas bēdas:
Kas tu esi, e, he, hē,
Kāds te kokā mēdās.

Kam tu esi, kam nu tu?
Kas gan to tā sacīs.
Atbildes pat neredzu
Papagaiļa acīs.

Kur tu esi, teic jel to?
Kam tev ķepas melnas?
Tik vien saule apmīļo
Lāčabērna delnas.

Un kad mieru smiltainēs
Atnes vēji kaili,
Še zem koka snaužam mēs, −
Mēs ar papagaili.

 

Šinī posmā bija arī tādi, kas apzinājās un saredzēja pašu nespēku pret apkārtni un jautāja sev un pasaulei sāpīgus jautājumus.

9. Adam Lindsay Gordon, „Borrow’d Plumes”.

 

Adam Lindsay Gordon

BORROW’D PLUMES

(A Preface and a Piracy)

Prologue

Of borrow’d plūmes I take the sin,
My extracts will apply
To some few willy songs which in
These pages scatter’d He.

The words are Edgar Allan Poe’s,
As any man may see,
But what a Poet wrote in prose,
Shall make blank verse for me.

And now that my theft stands detected,
The first of my extracts may call
To some of the rhymes here collected
Your notice, the second to all.

Ah! friend, you may shake your head sadly,
Yet this much you’ll say for my verse,
l’ve written of old something badly,
But written anew something worse.

Ādams Lindsijs Gordons (1833 −1870) angļu izcelsmes austrālietis.

 

Nākošais solis ir izlietot jaunās apkārtnes iespaidus temas izteikšanai, ne tikai dažus izteiksmes elementus pievienot jau agrāk zināmiem un ilgi lietotiem.

10.  Teodors Tomsons, „Vecais kookaburra”.

11.  Barcroft Boake, „Where the Dead Men Lie”.

 

Teodors Tomsons

VECAIS KOOKABURRA

Zaļš mēness pērļu gaismu lej,
Un pusnakts mesu tura:
Miers ūdeņiem un pasaulei.
Vien milzu gumijkokā smej
Te vecais kookaburra.

Reiz sitis niknus taipānus
Un tīģerčūskas kāvis,
Kā kaujinieks bez baiļu nu
Ar savu putna nojausmu
Viņš jūt un gaida nāvi.

No sīkas čaulas izcēlies
Sen, sirmu gadu skrejā,
Tā dzīvojis kā lēmis Dievs.
Ne pārliecīgi greznojies,
Ne gaudies skaudrā vējā.

Tak daudz vēl darbu priekšā sēd,
Daudz neliešu, ko knausīt.
− Tas skorpions būs jāapēd!
Tāds smūdzinieks tik alā dēd,
Ar knābi tādu dauzīt.

Bet pāri klintīm ēna slīd
No augstā debess loka.
Kaut kas bez skaņas zemē krīt.
Un kookaburra citurīt
Guļ beigts zem milzu koka.

 

Barcroft Boake

WHERE THE DEAD MEN LIE

Out on the wastes of the Never Never –
    That’s where the dead men lie!
There where the heat-waves dance for ever −
    That’s where the dead men lie!
That’s where the Earth ‘s loved sons are keeping
Endless tryst: not the west wind sweeping
Feverish pinions can wake their sleeping −
    Out where the dead men lie!

Where brown Summer and Death have mated −
    That’s where the dead men lie!
Loving with fiery lust unsated −
    That’s where the dead men lie!
Out where the grinning skulls bleach whitely
Under the saltbush sparkling brightly;
Out where the wild dogs chorus nightly −
    That’s where the dead men lie!

Strangled by thirst and fierce privation −
    That’s how the dead men die!
Out on Moneygrub’s farthest station −
    That’s how the dead men die!
Hardfaced greybeards, youngsters callow;
Some mounds cared for, some left fallow;
Some deep down, yet others shallow;
    Some having but the sky.

Moneygrub, as he sips his claret,
    Looks with complacent eye
Down at his watch-chain, eighteen-carat −
    There, in his club, hard by:
Recks not that every link is stamped with
Names of the men whose limbs are cramped with
Too long lying in grave mould, camped with
    Death where the dead men lie.

 

 

Sacelšanās un kritikas posms nāk strauji un negaidīti.

12.  Ivars Lindbergs, „Kāda 22 gadīga”.

13.  Dorothea Mackellar, „My Country”.

14.  Victor Daley, „When London Calls”.

15.  Kārlis Ābele, „Saruna”.

 

Ivars Lindbergs

KĀDA 22 GADĪGA LATVIEŠA ATZĪŠANĀS PĒC SKARBIEM VĀRDIEM

Cienītais kungs, kuŗš iereibis
Negantos jaunos rāj.
Cienītais kungs, kuŗš pildītu māgu
Šo zemi negantu lād.
Cienītais kungs, kuŗš nesaprasto
Draugiem par prieku smej,
Visi jūs cienītie kungi −
Smējēji, rējēji, rājēji, soģi,
Es jau atzīstos −
Atzīstos
Tuva man kļuvusi zeme,
Kur Ziemsvētkus vasarā svin.

Šeit no zēna kļuvu es vīrs,
Eukalipts bija tas koks,
Ne bērzs,

Zem kuŗa zariem izmiju es
Pirmo, visskaistāko skūpstu.
Šeit man izgaisa bērnības migla,
Acis man pašam redzīgas kļuva.
Šaipusē piedzima atziņas manas,
Citur kaut pašam piedzimt bij’ lemts.
Patiess pret sevi
Gribu es skatu
Dzīves spogulī vērst.
Jā, es atzīstos,
Vairāk man dvēselē atbalsi rada
Nēģera brīvības ilgu dziesma,
Kā salkanās Lehāra ziņģes,
Dzied ja tās dāma,
Kam dziedamās dienas sen cauri.
Brūbeks man tuvs,
Brāmss un Bēthovens draugi,
Jā, pat Vītolu cienu,
Bet pienākums kaut kāds
Nedzīs man klausīties
Bezbalsu koŗu mokas.
Rokas
Man diemžēl netveŗ
Senslavas norietā
Rakstītu tirgus preci,
Daildarbus tādus,
Kam bieži
Vieta stacijas kiosku
Raibvāku tukšuma dārzos.
Man draugos Farlangetti,
Keruaks,
Anglijas dusmīgais Beins,
Jā, pat Jevtušenko
Bieži taisnību teic.
Dzejiski asi un skaidri.
Mums vēl nav dzimis
Mūsu Kazantzakis vai Sartrs.
Gaidot to dienu, lasu
Un lasīšu Jauno Gaitu,
Tā vismaz dzīva.
Tā es atzīstos.
Mums viena mēle, vienas asinis,
Bet divas pasaules.
Es pasmaidīt spēju
Dienvidus krustam
Vakara noskaņā klusā
Un brīžiem sāpju cilvēci visu,
Šķiet, vairāk es mīlu kā tautu.
Bet, kungi, jūs neceliet
Savus rājēja pirkstus
Pret manu latvieša sirdi.
Tā tāda paliks,
Ne varbūt tāda kā jums,
Bet paliks, to jūtu.
Man nevajag vīna glāzē
Pasmelties cīņas vārdus,
Manās asinīs jaunajās
Ir mana cīņa.
Tikai pasaules divas mums.
To laiku neizvēlējos,
Kad dzimu.
Varbūt, ka labāk
Būtu es bijis
Naida bruņinieks
Pelēkās strēlnieku rindās
Vai spītā miris,
Sargājot Kurzemes asiņu smilti,
Bet esmu es tikai es
Savā gaistošā šaubu
Un mantkāres laikā,
Nolikts zem dienvidus krusta.
Man tikai viena dzīve dota,
Tikai viena.
Nu esmu atzinies.
Kuŗš tagad tiesu lems
Un nosodīs,
Kuŗš sapratīs,
Cienītie kungi, kuŗš?

Austrālijā, 1963. g.

 

 

Dorothea MacKellar
MY COUNTRY

The love of field and coppice,
    Of green and shaded lanes,
Of ordered woods and gardens
    Is running in your veins;
Strong love of grey−blue distance,
    Brown streams and soft, dim skies −
I know but cannot share it,
    My love is otherwise.

I love a sunburnt country,
    A land of sweeping plains,
Of ragged mountain ranges,
    Of droughts and flooding rains;
I love her far horizons,
    I love her jewel-sea,
Her beauty and her terror −
    The wide brown land for me.

The tragic ring-barked forests
    Stark white beneath the moon,
The sapphire-misted mountains,
    The hot gold hush of noon.
Green tangle of the brushes
    Where lithe liānas coil,
And orchards deck the tree-tops
    And ferns the crimson soil.

Core ofmy heart, my country!
    Her pitiless blue sky,
When sick at heart around us
    We see the cattle die −
But then the grey clouds gather
    And we can bless again
The drumming of an army,
    The steady, soaking rain.

Core of my heart, my country!
    Land of the Rainbow Gold,
Of flood and fire and famine,
    She pays us back threefold;
Over the thirsty paddocks,
    Watch, after many days,
The filmy veil of greenness
    That thickens as we gaze.

An opal−hearted country,
    A wilful, lavish land −
All you who have not loved her,
    You will not understand −
Though earth holds many splendours,
    Wherever I may die,
I know to what brown country
    My homing thoughts will fly.

Dorotija Makelara (1885-1968) dzimusi Austrālijā.

 

 

Victor Daley

WHEN LONDON CALLS

They leave us − artists, singers, all −
     When London calls aloud.
Commanding to her Festival
     The gifted crowd.

She sits beside the ship−choked Thames,
     Sad, weary, cruel, grand;
Her crown imperial gleams with gems
     From many a land.

From overseas, and far away,
     Come crowded ships and ships −
Grim-faced she gazes on them; yea,
     With scornful lips.

The garden of the earth is wide;
     Its rarest blooms she picks
To deck her board, this haggard-eyed
     lmperatrix.

Sad, sad is she, and yearns for mirth;
     With voice of golden guile
She lures men from the ends of earth
     To make her smile.

To him who for her pleasure lives,
     And makes her wish his goal,
A rich Tarpeian gift she gives −
     That slays his soul.

The story-teller from the Isles
     Upon the Empire’s rim,
With smiles she welcomes − and her smiles
     Are death to him.

For Her, whose pleasure is her law,
     In vain the shy heart bleeds −
The Genius with the Iron Jaw
     Alone succeeds.

And when the Poet’s lays grow bland,
     And urbanised, and prim −
She stretches forth a jewelled hand
     And strangles him.

She sits beside the ship-choked Thames
     With Sphinx-like lips apart −
Mistress ofmany diadems −
     Death in her heart!

Viktors Deilijs (1858-1905) dzimis Anglijā, 19 gadu vecumā emigrējis uz Austrāliju.

 

 

 

Kārlis Ābele

SARUNA

Vecotēv,
vai tiešām nepateicīgs, sekls un savtīgs esmu,
kā dzirdu ļaudis teicam?
Vai svētu pienākumu aizmirstu,
ja nespēju
es domāt tā kā Tu un tā kā tēvs;
ja nespēju es tikai atcerēties
un nopelt šodienu;
ja manus gadus, manus jaunos, noreibušos gadus
es citu novalkātos svārkos netērpju,
bet manām domām, manām jūtām
brīvi ļauju
mīlēt nelatvisku skaistumu,
kas svešs bij sirdij Tavai?

 

Analizējot iepriekš teikto, varētu jautāt, vai ar paraugiem no dažu autoru darbiem vien pietiek, lai izdarītu kādus secinājumus? Laimīgā kārtā nedz Austrālijas koloniālie, nedz Austrālijas latviešu trimdas rakstnieki nav pārāk ražīgi. Ir iespējams praktiski tos visus izlasīt. Būtu arī iespējams sistemātiski ar statistikas metožu palīdzību izskaitīt un sasummēt viņu iztēles gleznas; pieeju tematiem analizēt uz, piemēram, optimisma-pesimisma skālas, pārbaudīt viņu asociācijas un tā joprojām. Droši tomēr var teikt, ka tas iegūto iespaidu nemainītu. Varētu iebilst, ka ja labi meklētu, līdzīgus literārus darbus varētu sameklēt jebkuŗas zemes un jebkuŗu apstākļu literātūrā. Pesimistus, kam saule riet skumja, vai optimistus, kas apkampj katru jaunu pieredzi un pārdzīvojumu, romantiķus, kas dzīvo vai nu pagātnē vai nākotnē un vēl daudzus citus var sastapt visur. Skaitliski, jā, šie dažādie literārie tipi eksistē. Kvalitatīvi viņi nav līdzīgi: tas, par ko tie skumst vai priecājas, ko atgrūž, kam pieķeras pastāsta, vai viņi ir kolonisti, emigranti vai dzīvo savā zemē. Varbūt tas viss ir tikai konflikts paaudžu starpā, kas vienmēr ir bijis un vienmēr būs? Paaudžu domstarpībām noteikti ir liela nozīme ikkatrā mākslinieciskā situācijā, bet tas nav viss. „Svešuma” rakstnieki cīnās ar savu apkārtni vēl vairāk nekā ar iepriekšējo paaudzi un veco mājas vietu. Koloniālam un etniskam rakstniekam ir daudz vairāk konfliktu nekā tikai tie, ko izsauc paaudžu maiņa. Visu apsveŗot jāteic, ka vēsturiskie koloniālie un mūsdienu etniskie rakstnieki lietas uztvēruši diezgan vienādi un līdzīgā veidā to izteikuši caur savu radīšanas procesu. Līdzīgi, − kaut arī katrs rakstījis savā valodā, katrs savā laikmetā.

Nākošais jautājums, kas rodas, ir: ja tiešām šie dažādie posmi literātūras (kultūras) attīstībā eksistē, cik ilgi šie posmi ilgst? Vai tie pieder cilvēku kopumam, sabiedrībai vai individuālam māksliniekam? Austrāliešu literātūras lielākā daļa tagad ir apmēram simt divdesmit līdz simt četrdesmit gadu veca. Pēdējie piecdesmit līdz sešdesmit gadi tiek uzskatīti par austrāliešu nacionālās literātūras laikmetu. Tātad apmēram sešdesmit līdz astoņdesmit gados Austrālijas koloniālā literātūra bija mēģinājusi saglabāt tēvu zemes literātūru, mēģinājusi jauno apkārtni, zemi, jaunos apstākļus un pārdzīvojumus ietilpināt vecos rāmjos; bija sacēlusies, kritizējusi, eksperimentējusi, pieaugusi un ieguvusi savus noteiktus vaibstus. Šinī laikmetā bija rakstnieki, kas visu mūžu palika „saglabātāji”, bija tādi, kas „saglabāja” un reti atļāva apkārtnes realitātei iespiesties viņu darbos; bija arī tādi, kas sevī un savā izcelsmē uzsūca jauno apkārtni un tās sintezēja. Bija tādi, kas izgāja cauri visiem posmiem īsā dzīves laikā. Bija tādi, kas salūza pusceļā. Kopējais progress tomēr bija: saglabāšana, ietilpināšana, sacelšanās, pārveidošanās.

Kas noticis ar mūsu trimdas jeb etnisko literātūru trīsdesmit piecos līdz četrdesmit gados? Cik tālu mēs esam tikuši? Mums noteikti ir bijis savs saglabāšanas laikmets, kas turpinās vēl tagad; mums ir laba daļa „koloniālās” literātūras, kur apkārtne ir novērota caur citas pasaules, citādu uztveres prizmu; ir stīvi, nedzīvi prozas tēli, kur svešinieks runā kā latviešu „atraitnes dēls”; ir dzejoļi, kur izjūtas kaujas ar simboliem un salīdzinājumi ar apkārtnes nesaprašanu. Mums ir sava „šaubītāju paaudze”; arī sabiedrības kritizētāju un skandālistu mums netrūkst, bet tie sāk pamazām apklust. Vai mums ir jau sācies jauns, patstāvīgs trimdas, vai labāk sakot, trimdu − dažādo trimdas zemju − literātūras posms? Vai varbūt tāda svešatnes latviešu literātūra veidosies nākotnē un beidzot, vai tāda vispār ir iespējama?

Valoda, vismaz līdz šim, pasaulē ir radusies cilvēkiem, tautai dzīvojot vienā zināmā zemē, dotā apkārtnē, kur daba, gadalaiki, diennakšu ritms, cilvēku darbības rezultāti, celtnes, pilsētas, dzīves veids rada valodu un valoda savukārt rada jēdzienus; un otrādi: jēdzienu izteikšanai jārada attiecīgas valodas sastāvdaļas. Ir daudzi jēdzieni, kas piemīt tikai vienai zemei, vienai tautai un kuŗus gan var pārtulkot ikdienišķas vai zinātniskas saprašanas vajadzībām, bet mākslinieciskas izteiksmes vajadzībām var lietot tikai vienā vietā un vienā veidā un tikai viena zināma grupa cilvēku tos spēs pārdzīvot. Svešā vidē un svešos apstākļos tā būs tikai tukša skaņa. Mākslinieciski var izteikt tikai to, ko pazīst ne kā kaut ko iemācītu, bet pazīst ar visu savu būtību. Iemācīties un pārvaldīt valodu vēl nav viss; valodā ir jādzīvo, bet ja ar to dzīvo citā vidē nekā tā radusies, tad valodai jāpārveidojas, lai izteiktu vidi.

Atgriežoties pie daudzkultūru valsts idejas, Amerikas, Kanadas, Austrālijas kultūras un literātūras kļuva patstāvīgas, tādēļ ka tur dzīvojošie ļaudis vēlējās kļūt neatkarīgi − polītiski, ekonomiski, sabiedriski neatkarīgi − no savas agrākās tēvzemes. Literātūra un citas mākslas sekoja. Mūsdienu daudzkultūru valstī ļaužu grupas, ieskaitot latviešus, grib pretējo: dzīvot vienā vietā, bet praktizēt un kopt kultūru, kuŗas izcelsme un izplatība ir citā debess pusē, un grib to visu darīt tādā valodā, kas arī radusies otrā debess pusē. Kultūru grupas daudzkultūru valstīs, protams, var kultūras priekšmetus un vērtības importēt no savas zemes. Daudzas tautu grupas to dara. Viņi nerada kultūru uz vietas vai to dara minimāli, bet kultūras produktus, kas radīti tēvzemē, tikai patērē. Tas ir viens veids, kā daudzkultūru valsts var darboties. Ja gribam kultūru ārpus savas zemes radīt tālāk nekā tikai līdz sacelšanās un kritizēšanas periodam, ar ko mums jārēķinās? Attiecībā uz vārdu mākslu, literātūru, kādas iespējas pastāv, nedzīvojot Latvijā, rakstīt latviski kā latvietim? Vai tas vispār ir iespējams?

Pieņemot, ka valodu var iemācīties, kā tikt galā ar apkārtnes realitāti? Rakstnieks, piemēram, var izvēlēties kļūt romantiķis. Kādēļ ne? Romantiķi ir pazīstami ar to, ka spēj sevi izslēgt no apkārtnes realitātes un dzīvot pagātnē vai nākotnē un tomēr radīt literārus darbus. Kļūt par klasiķi vispārcilvēciskā nozīmē? Ir taču tā saucamās vispārcilvēciskās vērtības, uz kuŗām var bazēt literārus darbus, kuŗu saturam nav vajadzīgi ne laiks, ne vieta, ne tauta, ne zeme. Rakstīt allegorijās, simbolos, mītoloģiskos tēlos? Kļūt par mistiķi? Kādēļ ne? Varbūt tomēr ielaist arī kādus svešus elementus savā radošā būtībā, uztvert apkārtnes realitāti, to izteikt? Vai varbūt pat atzīties caur savu darbu varoņiem, atzīties dažos tikai viskrēslainākos radošās dvēseles kaktiņos glabātos pārdzīvojumos: es mīlu šo zemi, kuŗā dzīvoju, kuŗā piedzimu! Bet tad jārēķinās ar publikas, kritiķu, draugu spriedumiem, ka tu vairs neesi īsts latvietis, ka sāc kļūt austrālisks, amerikānisks, kanadisks vai zviedrisks. Vai varbūt mēģināt ar visu būtību mīlēt divas zemes, divas apkārtnes? Mīlēt ir svarīgi; bez mīlestības nav intensīva pārdzīvojuma, bez mīlestības nav īsta naida, asaru, žēlabu, augstākās laimes; bez mīlestības nerodas pareizie vārdi, bez vārdiem nebūs literātūras. Un lai iemīlētu abas zemes, abas valodas, − abas jāpazīst. Pašreizējā zeme ir realitāte, to viegli iepazīt, ja rakstnieks to vēlas. No nostāstiem un pagātnes tēliem vien latviskumu nevarēs iepazīt. Jāiepazīst reāli, un ja to nevaram vai nevēlamies darīt, tad esam atpakaļ pie nerealitātes kā burvju lokā.

Ko etniskie rakstnieki, ieskaitot latviešu trimdas rakstniekus, mūsdienu daudzkultūru valstīs izvēlēsies darīt, daudz atkarāsies no katra indivīda temperamenta un daudziem iekšējiem un ārējiem apstākļiem. Kuŗu pieeju kultūrpolītiski būtu vēlams veicināt par tik, par cik vispār māksliniecisku radīšanas darbu var veicināt, atkarāsies no mums vēl daudzējādā ziņā nezināmiem apstākļiem.

 

 

AINAS VĀVERES literārās darbošanās rezultāti līdz šim ir stāstu krājums Laikmeta drupas (1963), lugu krājums Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes (1982) un dzejoli periodikā. Vairākas lugas ieguvušas balvas Amerikā un Austrālijā/Jaunzēlandē rīkotajos drāmas rakstniecības konkursos. Apskati un recenzijas, no kuŗām vērā liekamākā ir recenzija par Dzintara Soduma Džeimza Džoisa Ulisa tulkojumu latviski (Jaunā Gaita, Nr. 32), publicēti žurnālos un laikrakstos.

Dzimusi Vidzemē, Cēsu apkārtnē, 1924. gadā. Skolu apmeklējusi Jelgavā, pirmo zinātnisko gradu dabaszinībās ieguvusi Vācijā, maģistra gradu par darbu par Austrālijas drāmu un teātri ieguvusi Adelaidē, Austrālijā. Pēc nodarbošanās ir skolu administratore dabaszinātņu un matemātikas laukā, brīvā laikā − drāmas un teātŗa studente un Dienvidaustrālijas etniskās raidāmstacijas darbiniece un latviešu radio programmu gatavotāja.