PAR VĀCU UN LATVIEŠU ATTIECIBĀM

Pēteris Krupņikovs, Melu un patiesības palete. Rīga, Zvaigzne, 1980. 199 lp. 85 kap.

 

Grāmatu veido citāti un kommentāri. No grāmatas nosaukuma tās temats nav izlobāms. Tas varētu būt apcerējums morālfilozofijā, paidagoģijā, psīcholoģijā un viss kas cits. Tādēļ autors, padomju publicists Pēteris Jakova dēls Krupņikovs, paskaidro, kas ir viņa darba temats, proti:

"... parādīt vācu publicistisko un historiografisko materiālu par Latvijas XX gs. pirmās puses (līdz 1945. gadam) vēstures notikumiem un problēmām, no marksisma viedokļa analizēt un vērtēt..."

Veiktais darbs liecina, ka autora centība un pacietība ir bijusi apbrīnojama, izrokoties cauri avīžu un grāmatu kalniem, kur parādās vācu nostāja Latvijā un Vācijā Baltijas problēmās. Šī darba iznākumā grāmatā sakopots liels skaits šaurāku un plašāku izrakstu ar gandrīz vai tikai negātīviem un naidīgiem vai greiziem vācu spriedumiem par latviešu tautu, par latviešu raksturu, spējām un veikumiem. Šie vērtējumi nāk kā no Baltijas vāciešiem (baltvāciem), tā no Vācijas vāciešiem (valstsvāciem).

Tādā kārtā ir radies manuprāt vienpusīgs ieskats vācu domāšanā par latviešiem. Autors būtu varējis iekļaut savā grāmatā arī latviešiem labvēlīgus vērtējumus.

Vai tādi vispār bija? Protams, ka bija. Minot tikai vienu spilgtu piemēru, citēšu vācu žurnālista, Vossische Zeitung līdzstrādnieka Bernharda Lameja atzinumu (Ritas Liepas tulkojumā):

Latviešu tautas emancipācija, tās atkratīšanās no feodāli patriarchālām darba spēka važām un izveidošanās par brīvu, atbildīgu tautu ar pašnoteikšanās tiesībām, vēsturiskā skatījumā bija noritējusi apbrīnojami ātri - aptuveni viena gadu simteņa laikā un ar pilnu jaudu. Šī rosme un spars nerimās arī tad, kad bija sasniegti svarīgākie polītiskie, saimnieciskie un sociālie mērķi. Tautas neizmantotā enerģija tagad koncentrējās uz garīgo un sabiedrisko dzīves formu izveidošanu... Ar lielu jūtīgumu viņi uztvēra visu, kas nāca no Rietumiem, no brīvās pasaules.
(Rīgas kaķu ķēniņš un citas kāda ārzemju korespondenta atmiņas. Grāmatu Draugs, 1979, 106-107).

Par visu Krupņikova grāmatu var teikt, ka tā zaudē ticamību daudzu noklusējumu dēļ. Te daži piemēri. Kādas trīs lappuses grāmatā veltītas Latviešu draugu biedrības priekšnieka vācieša Augusta Bīlenšteina uzskatu atreferējumam, bet autors ne vārda nebilst par Bīlenšteina un Ata Kronvalda vārdu dueli latviešu nacionālos jautājumos pirmajos vispārējos dziesmu svētkos 1873. gadā, ko Latvijas kultūras vēsturē atzīst par sevišķi nozīmīgu notikumu.

Autors visai skops Latvijas agrārās reformas raksturojumā un nemaz neiztirzā konkrēti, ko tā deva tautai un kas palika muižniekiem. Pārāk maz izsaka norādījums, ka agrāro pārkārtojumu mērķis bija "zemes īpašnieku skaita palielināšana" (142). Saprotams, ka boļševiku autoram atļauts saskatīt ieguvumus tikai lauksaimniecības kollektīvizācijā un valsts muižu (padomju saimniecību) radīšanā. Tāpēc labāk daudz nerunāt par tematu, kas izceļ latviešu dabīgo vēlēšanos būt par īpašniekiem un saimniekiem "savā kaktiņā, savā stūrītī zemes".

Nepiedodams noklusējums ir arī baltvācu repatriācijas (1939-1941) aprakstā. Kā var izskaidrot, ka viss lielais vairums Latvijas un tāpat Igaunijas vāciešu sākot ar 1939. gada oktobri atstāja savu dzimteni un devās uz Vāciju, sekojot vācu valdības aicinājumam? Ne jau aiz bailēm no "vietējo komūnistu sacelšanās" (156) Latvijā un Igaunijā, bet gan aiz bailēm no Padomju Savienības invāzijas. Slēpjot patiesību par vācu repatriācijas īstajiem iemesliem, Krupņikovs nedrīkst runāt par Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas vienošanos 1939. gada 23. augustā par interešu joslām Austrumeiropā. Kā visa pasaule to zina, Hitlers ar tā dēvēto Molotova un Ribentropa paktu un slepeno protokolu bija pieņēmis Staļina prasību iekļaut Latviju un Igauniju, vēlāk arī Lietuvu, padomju interešu sfairā.

Tādos apstākļos nacionālsociālistiskā Vācijas vadība izlēma izvākt no Latvijas (un Igaunijas) visus vāciešus, kas vien to vēlētos. Tas bija repatriācijas pamats. Interesants šai notikumu ritējumā ir kādas vācu sanāksmes dokumentējums Rīgā 1939. gada 6. oktobrī. Tikko no Berlīnes atbraukušajam vācu Tautas kopības prezidentam Alfredam Intelmanam tur jautāts, kas tad ir īstais pamats šai pārmērīgi steidzīgajai repatriācijas akcijai, Intelmans atbildējis, ka viņš ar goda vārdu apsolījis neko vairāk neizpaust. Tad nu mēs zinājām, raksta kāds šīs vācu vadības apspriedes dalībnieks, kas ir patiesais pamats šim uzspiestajam atrisinājumam: jau tuvākā laikā mums bija gaidāms bolševiku iebrukums (Dietrich Loeber, Diktierte Option, 1972, 51. lp.).

Aprakstot (pēc Vernera Haupta grāmatas), kā 1944. gada rudenī vācu karavīri dzinuši cauri pilsētai mājlopus, bet nesaka ne pušplesta vārda par bēgļiem. Par bēgļiem, kas bez kādiem vācu spaidiem desmitiem tūkstošiem atstāja savas mājas un iedzīvi un devās uz Rietumiem, lai glābtos no vēlreizējas pakļaušanas padomju varai.

 

Benno Ābers