REIZĒM KA SVAIGCEPTA MAIZE

Lolita Roze Gulbe. Jāiztur. Dzejoļu krājums. Daugavas Vanagu apgāds. 1981. g. 111 lp.

 

Lolitu Gulbi kā dzejnieci jau pazīstam no viņas dzejoļiem latviešu laikrakstos un žurnālos. 1981. gadā iznācis viņas pirmais dzejkrājums Jāiztur. Rūpīgi un glīti iekārtotā grāmatā ir 76 dzejoļi, kas iedalīti 5 nodaļās.

Pirmajā nodaļā pārsvarā reliģiska vai patriotiska pārdzīvojuma izraisīti dzejoļi, piem., "Sauciens", "Manām meitām". Dzejolī "Dziesmu svētkos":

No sveķiem dzima dzintars

No sāpēm un gavilēm - tautasdziesmas.

- ar veiklu alliterāciju sasaistītas rindas. Dzejolī "Pavasarī" ikdienas īstenībā sakņota spilgta redzes glezna:

un manam dēlam

ir dubļaini ceļi

un pirmie krokus rokā.

Un mūžīgās pārtapšanas pieņemšana:

Es gribu

gulēt zem kokiem un just -

saknes aug manos pirkstos,

manās kaulainās, klusās delnās

ir iegūlies jauns koks.

Dzejolī "Aizgājējai" sastopam L. Gulbei raksturīgo villaines motīvu:

Villaine,

vientulības pelēkiem diegiem austa,

šim latviskam veidolam pieņemot dažādu emocionālo nokrāsu.

Dabas krāšņā ziedēšana, iznīcības apņemta, notēlojas dzejolī "Zieds":

Cik ilgi paies

līdz atkal būs spēks

kokam noasiņot

vienā ziedā?"

Nodaļā "Vai pateicu paldies" ir dzejolis "Sigurdam", kur pēdējā pantā:

Mūsu lielā egle ir nocirsta,

lupīnu lauki uzarti,

Daugavas akmeņi applūdināti

- tieši šķietami lietišķu faktu uzskaite panāk lielāko poētisko uzsvaru.

Dabas vērojumu un cilvēka izjūtu parallēlisms kā dainās un japāņu haikū, kaut gan ne tik brīvā izteiksmē, ir dzejolī "Sūna":

Sūna

pie bērza stumbra pieķērusies

grūti noplēšama,

kā var noplēst bēdu, kas pieaugusi rokām un kājām,

līdz kaulam -

III nodaļā "Šūpojos vasaras vidū" ziedēšanas un auglības atklāsme, it sevišķi dzejolī "Vasaras dziesmas", atbrīvota no liekvārdības, ir kā vasaras straumju skalotie oļi - tvirti un spoži:

kā līgana sieva

vasara,

izlaidusi savus kalmju matus,

mazgājas ezerā,

un zem viņas pirkstiem

uzzied ūdensrozes.

Dzejolī "Dziesmu svētkos" pacilātībā nobeidzas:

Svešas zemes ielās

caur sidraba birzi eju.

Villaine, seģene, sagša Lolitas Gulbes dzejā palaikam ir ziemas, nakts un vientulības zīmoli, kā, piemēram, dzejolī "Lommeles kapos":

Naktij ap pleciem klusuma villaine

pelēkā krustu rakstā,

Tā dažkārt figūrē arī kā sīkstuma un izturības zīme.

L. Gulbes tematikas skāla nav pārāk plaša, tur nejūt intellektuālisma smagsvaru; dzejoļu tapšanu izraisa spontāns pārdzīvojums, kam pamati latviskā dzīves ziņā un viedumā.

Romantikas krāšņā roze uzplaukst nodaļā "Tavos plecos ir aizvējš..." Kā dainu latvietei, arī te mīlestības apliecinājums ir bikls, pazemīgs, neuzbāzīgs:

...varbūt, arī es esmu

Tava mājās pārnākšana

Dzejolis "Cik maz":

No vienas smilšu saujas izaug kalns

un skudra

var pakāpties

gaismai pretim.

Pēdējā nodaļa "Ir jāiztur" - ietveŗ atmiņas par Latviju, tur vadīto idillisko bērnību, dzimtenes posta laiku un atziņas par tur palikušiem:

Un viņi iztur

kā rudzu graudi,

pieķērušies pie zemes,

pie smilgām,

pie Daugavas akmeņiem,

...

Par savas bērnības pilsētu Jelgavu dzejniece saka:

Uguns Tavas mēles sējis,

laiks zvanus izkausējis -

tikai man Tu vēl skani,

Un (96. lp.):

Man nekur nav jāaiziet,

jo

kā atspulgs dzelmē,

viss iegrimis manī...

Īstā dzejā valoda jāpārlauž, lai smaržo kā svaigcepta maize bez sentimentālām sēnalām. Un vārdiem jābūt, kas aizrauj, sadrebina, liek domāt un nogulstas atmiņā. Reizēm Lolitas Gulbes dzeja tāda arī spēj būt.

Dažas pamanītās kļūdas: "pretīm", jābūt "pretim" (65., 82. lp.), "valā", jābūt "vaļā" (98. lp.), "...uz dzirnavām (,) kur brīvi.." trūkst kommata (98. lp.), "kamēr mēs mācamies..." - jābūt "mācāmies" (105. lp),"...sevi ka rotātus vārtus.. - jābūt "kā" (100. lp).

Gaumīgo vāku zīmējis Visvaldis Roze.

Grāmatas nobeiguma dzejolis "Jāiztur" devis ierosmi vāka apdarei, kur sudraba adata uz zaļa pamata:

Vēl asa

sudraba rotas adata -

izturējusi pilskalnu smagumu,

kapu tumsu, pēc gadu simteņiem

izcelta gaisma. ...

 

Guna Ikona