CENZORS

Gerhard Heller. Un Allemand à Paris 1940-1944 (Vācietis Parīzē 1940-1944). Paris: Editions du Seuil, 1981.

 

Gerhards Hellers savām atmiņām par kaŗa laiku Parīzē izvēlējies moto: "Īstais spēks ir tas, kas pasarga." Šis apsvērums viņam licis gaidīt 40 gadu, lai publicētu savas atmiņas, lai pēckaŗa tiesāšanas būtu beigušās un grāmata nevienam vairs nevarētu nodarīt ļauna. No 1940. līdz 1942. g. Hellers kā vācu armijas leitnants bijis piekomandēts propagandas daļai (Propaganda-Staffel), bet pēc tam (līdz 1944. g.) darbojies vācu sūtniecības literātūras daļā. Viņa funkcija vienā vārdā apzīmēta - cenzors.

Kā šādā amatā var justies liberāls, izglītots cilvēks, kas studējis psīcholoģiju, filozofiju, vēsturi, ģermāņu un romāņu valodas? Jau pirms kaŗa Eiropā bija nostiprinājušās bezkompromisa ideoloģijas - komūnisms, fašisms un nacisms. Jaunais tulks Hellers ar apbrīnu vērojis itāliešu archaioloģijas profesoru Ranučo Bianki-Binelli (Ranuccio Bianchi-Binelli, kas pats, būdams komūnists, darbojies kā Hitlera un Musolini gids, kad abi diktātori tikušies 1938. g.. Kā šis cilvēks bijis spiests izlikties! Savā vēlākajā amatā arī Helleram nācies daudzkārt darīt to pašu. 1940. g. novembrī, ietērpts vācu armijas uniformā, Hellers ieradies Parīzē ar ciešu apņemšanos darīt visu savos spēkos, lai atvieglotu franču literātūras gaitu, ko viņš sakās mīlam tāpat kā savas dzimtenes Vācijas literātūru.

Tas izklausās cildeni un vienkārši. Bet, pildot dienesta pienākumus, Helleram ir nepārtraukti jāizškiŗas, kāda rīcība dos lielāku ieguvumu. Viens no viņa pienākumiem ir organizēt rakstnieku kongresu Veimārā, lai propagandētu vācu un franču sadarbību. Viņš pūlas pierunāt franču rakstniekus piedalīties izbraukumā pa Vāciju ceļā uz Veimāru. Daži francūži jau iepriekš pasaka, ka pēc ceļojuma nedz rakstīs, nedz par to runās radiofonā. Hellers ir pārliecināts, ka šādā kongresā francūžiem varētu attīstīties ļoti interesanti kontakti ar tiem vāciešiem, kas arī pretojas režīmam. Ceļojuma laikā vilciens apstājas laukos un paēdušie, labi ģērbtie franču intellektuāļi dzelzceļa malā redz noplīsušus un novājējušus franču kaŗa gūstekņus. Kad gūstekņi viņiem jautā, kur tie brauc, viņiem ir neērti atbildēt. "Mēs nokāpām no kultūrāla, pārlaicīga sapņa cietā, vēsturiskā reālitātē," saka Hellers (85).

Šai reālitātē, kur bojā gāja miljoniem cilvēku, Hellers bija izvēlējies glābt tos, kuŗus paglābt viņam bija pa spēkam, aprakstot arī gadījumus, kad viņa pūliņi bijuši veltīgi. Viens no grāmatas pavedieniem ir Hellera personīgais pārdzīvojums, tiekoties ar dažādu uzskatu cilvēkiem un turpinot veidot savu domu nepavisam ne nacionālsociālisma virzienā. Hellers netiesā nedz pretestības kustības biedrus, nedz arī kollaborantus, tikai apraksta savus kontaktus ar visiem šiem cilvēkiem. Vidus pozicija starp vācu apcietināšanām un pretestības kustības atentātiem ir bijusi ļoti grūta. Hellers domā, ka ilgstošais nervu sasprindzinājums ir arī galvenais cēlonis locekļu paralīzei, no kā viņš cieš vēl tagad.

Otrs pavediens ir franču kultūrālās dzīves vitālitāte kaŗa gados. Neskatoties uz pašcenzūru un cenzūru, apgādi turpina darboties. Notiek izstādes. Turpinās tirgošanās ar modernajām gleznām. Arī Pikaso atteicies bēgt uz ASV un pārlaidis kaŗu Francijā, lielā noslēgtībā strādādams. Parasta tikšanās vieta bijusi Florences Gouldas literārais salons, kas, kaŗam beidzoties, turpinājis darboties, tikai ar nelielām pārmaiņām viesu sarakstā.

Ironiski, ka daudzreiz Hellers būtu vēlējies izlīdzināt dažu franču rakstnieku zemisko padevību okupācijas varai, viņu lielo sajūsmu par jauno Eiropu un tikpat lielo naidu pret žīdiem. Hellers pats nav iedrošinājies personīgi tikties ar Sartru un Simoni de Bovuaru (Simone de Beauvoir), kaut gan ieteicis ļaut izrādīt Sartra lugu Mušas, gluži labi saprazdams, kas tur domāts.

Hellers ļoti nožēlo, ka pazudusi dokumentu kastīte, ko 1944. g., Parīzi atstājot, apracis zemē, bet, pēc kaŗa atgriežoties, to vairs nav atradis. Pēc viņa domām tā pazudusi kāda buldozera lāpstā. Grāmatā faktu trūkums gan nav manāms. Hellers plaši izlietojis gan privātus, gan bibliotēku materiālus. Šī savdabīgā liecība nav Hellera mēģinājums taisnoties, bet gan viņa testaments, kam būs nozīme, kamēr vien pastāvēs cenzora amats.

 

Anita Liepiņa