MAIZES UN MĪLESTĪBAS PAMATS

Alfreds Dziļums. Viršu druvas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979. 276 lp. $10.50.

 

Alfreds Dziļums savā zemnieciski strādīgajā mūžā uzrakstīja vairāk nekā 20 grāmatu, sākot jau brīvajā Latvijā. Viņa čaklo, reālo un patieso rakstniecības ceļu daudzi lasītāji mīlēja. Pats viņš savā jaunībā - jaunsaimniecībā bija aris, sējis un pļāvis, strādājis mežos ar cirvi un zāģi, latus pelnījis. Pazinis arī baļķus un plostu virtenes upēs.

Manā izpratnē viņa romānu klāstā vislabāk noapaļotie, izgaismotie ir Celmenieki, Rīta cēliens un Dieva dzirnas. Protams, tas varbūt tādēļ, ka pats esmu šaurā malēniešu pasaulītē audzis un jaunību nodzīvojis. Viršu druvas, gan nav nomales malēniešos, bet gandrīz mūsu Latvijas territorijas vidū. Šo laucinieku mājas ir tuvu Baldonei, tuvu arī Doles pagastam, Rīgai un Jelgavai.

Romāns norisinās viņa dzimtajā pusē. Tur pavasaŗa ūdeņus izmantoja plostu aizvadīšanai līdz lielajām upēm - Daugavai vai Lielupei. Kartē meklēju - Dūkšupi. Tādas tomēr neatradu. Misa vismežainākā un līkumainākā. (Nesamainiet ar Bauskas Mūsu.) Kādēļ autors to pārkrustījis par Dūkšupi - nezinu. Manuprāt, reālos un patiesos romānos vēsturiski vērtīgāk neizdzēst īstos nosaukumus. Nezinu arī, vai māju nosaukumi ir īstie? Kad Dziļums šo romānu rakstīja, tad toreiz mums visiem likās, ka īstie nosaukumi jau arī nekur nepazudīs, bet, grāmatu "taisot", autoram patika savādāk. Tagad zemnieku viensētu nosaukumi kolchozos izgaist līdz ar viņu īpašnieku aiziešanu.

Viršu druvu un apkārtnes galvenās personas: Vecais Viršu saimnieks - Virsis, viņa sieva - saimniece, viņu dēli - Juris, Kārlis, Andrejs un meita Marta. Jaunārēs: vecā saimniece, bērni - Jūlijs un Berta; Ūpkalnu saimnieks Kriķis ar vienīgo meitu Mudīti. Turīgais saimnieks Dimza. Viņa vecākā meita Judīte. Jaunais Aparnieku saimnieks - Arvīds. Deģu mazmājiņas īpašniece - atraitne, viņas meita - Mālīte. Piedzīvotājs, grozu pinējs - Stuļģis. Mežu uzpircējs, zāģētavas (gateŗa) īpašnieks - Dabars. Viņa plostu un gateŗa vadītājs - Dekstes Roberts. Mežsargs Kadiķis, viņa tāls radinieks - Tūtuma Pēteris un čaklais strādnieks - Aleksis.

Viršu, Jaunāŗu un Ūpkalnu tīrumi smilšaini. Te nav nekā no Zemgales slavenās auglības. Dziļums kādu sausāku vasaru raksturo: "Kāds gurdinošs miers iemidzinājis Viršu druvas! Saule, karstas smiltis un klusums. Lauki izskatījās vēl pelēkāki un liesāki nekā pavasarī. Auzas jau vietām bija tapušas sirmas, zaļos kartupeļu lakstus pusdienas tveice, likās it kā noplaucējusi. Taču vienīgā veldze - nakts un rīta rasa." Tālāk: "Kaut gan bija atnācis karstākais siena laiks un cilvēkiem bija nopļauti lieli pļavu gabali, Viršu druvu ļaudis klusēdami gaidīja lietu. Vakaros mežinieki ilgi skatījās rietumu debesīs, bet saule nogāja tikpat skaidra kā arvien..." (63)

Smilšaino lauksaimniecību attēlojums sausā vasarā liecina, ka tīrumi autoram pašam ir jaunībā bijuši maizes un mīlestības pamats. Viršinieku ģimene raksturīga zemnieku - lauksaimnieku uzņēmībai, kas grūtos apstākļos nenokaŗ galvas, valda savstarpēja saticība, izpalīdzība un arī radu un draugu atbalstīšana. Ja dažā vasarā tīrumi ir skopi, tad ziemās valsts mežos piepelna latus, lai dzīve negrimtu, bet kāptu un modernizētos.

Mežu uzpircējs, plostu uzņēmējs un zāģētavas īpašnieks- Dabars attēlots ļoti vieglprātīgs, kas allaž tēlo "kungu". Tādi jau bija. Tikai - kādēļ viņš kāroja nabadzīgākās saimniecības Upkalna Kriķa meitu Mudīti, pagrūti saprast. Parasti šādi uzņēmēji meklēja naudīgākas sievas.

Visi vecā Virša dēli, strādādami mežos un uz plostiem, sakrāja latus. Pakāpeniski viņi kļūst paši par meža cirsmu uzpircējiem, nocirtējiem, baļķu izvedējiem pie Dūkšupes, plostu meistariem un gala punktā - savu plostu pārdevējiem. Vai tas notika Lielupē pie Jelgavas, vai citur, autors nav minējis. Dabaram bankrotējot, Virša dēli nopērk arī viņa zāģētavu ar visu tvaika "dampi", lai balķus sazāģētu dēļos "blankās". Tās labi pārdodamas pilsētu būvniecības uzņēmumiem. Protams, Dekstes Roberts neder vairs kā gateŗa vadītājs. Tā vietā pieņem Aleksi, arī lielu dzērāju, bet čaklu un izveicīgu jebkuŗā darbā. Vecais Viršu tēvs atradina Aleksi no šņabja dzeršanas, lai krātu latus. Var jau būt, ka tāds atgadījās, bet dzīvē reti gadās, ka dzērāji spēka gados latiņus vērtētu augstāk nekā savu reibumu un draugus.

Jaunāŗu ģimenē attēlotās norises notika diezgan bieži arī citos Latvijas apvidos. Tēvs miris, bet rīkotāja ir māte. Viņa lutina savu meitu Bertu, lai tā kļūtu par sievu turīgajam Aparnieku Arvīdam. Arvīds tomēr redz, ka viņa ir slinka. Vēl slinkāka paliks sievas un saimnieces godā. Lai meitu tomēr dabūtu saimnieces "amatā", māte dēlu Jūliju aizlaiž jaunsaimniecībā - mežā. Jūlija sieva ir Viršu meita Marta. Viņi prot strādāt arī grūtos darbus. Viņus atbalsta visi Viršu ļaudis. Sī īpašība ir latviešu zemniekiem kopš paaudzēm zināma.

Deģu mazmājiņas ļaudis visi notēloti kā dzērāji un mīlnieki. Atraitne uzdzīvo ar tur "iekortelējušos" grozu pinēju - Stulģi. Atraitnes meita - Mīlīte, tāpat izdarās ar Dekstes Robertu. Kādēļ vēlāk nelielais, bet spēcīgais Aleksis nav varējis sagulēt ar Mīlīti, - jāmēģina izprast pašiem romāna lasītājiem.

Manuprāt, Dziļuma Viršu druvu notikumiem un zemnieku - lauksaimnieku reālitātēm, kas norisinās no 1933. līdz apmēram 1937. g., bija daudz saskares ar laikrakstiem, polītiku, strīdiņiem, vēlāk Ulmaņa vadonības pārspīlēto propagandu u.c. Autors Dūkšupes apkārtnē šos dzīvītes raibumus nav pieminējis. Citos viņa romānos to papilnam. Lai nu labajam Latvijas lauku un zemniecības rakstniekam - Alfredam Dziļumam vieglas smiltiņas svešajā Zviedrijā!

 

Valentīns Pelēcis