VALDONĪGAIS INTELLEKTS

Guna Ikona. Patiesības medībās, dzejoļi. Toronto: Amber Printers, 1981. 150 lp.

 

Lasot šo krājumu, recenzentam nāca prātā angļu dzejnieks Džerārds Menlijs Hopkinss, kuŗa svešādi salauzītā, bet fascinējošā izteiksme savā ziņā radnieciska daudzām Ikonas vārsmām. Jāatzīst tomēr, ka Ikona nav "latviešu Hopkinss". Abi tikko minētie autori uzskatāmi par "intellektuāliem dzejniekiem", bet Hopkinsa dzejā jūtām un jutekliskajai uztverei vismaz tikpat svarīgas lomas kā intellektam, turpretī Ikonas vārsmās nereti - par laimi gan ne vienmēr- manāma prāta uzkundzēšanās.

Gribu pateikt skaidri un gaiši, ka vienpusīgi intellektuāla ievirze diezgan bieži kaitē Ikonas dzejdarbu mākslas vērtībai. Dzejnieks var atļauties rotaļīgu vai it kā paviršu tērzēšanu, dialektisku prātošanu, ideoloģiskus saukļus vienīgi tad, ja emocijas un iztēle sabiedrojas ar intellektu un rada poēzijas gaisotni. Šķiet, ka Ikonas sākotnējo pieeju bieži noteic prāts - bez iztēles vai emociju kaut cik nozīmīgas palīdzības. Vēlāk autore konsultē arī jūtas un iztēli, mēģinādama veidot krāsainu, vispusīgi rosinošu izteiksmi - bet tad jau "vilciens aizgājis"... Šādos dzejoļos var manīt kaut ko pārāk mākslīgi darinātu (nevis tikai drosmīgi stilizētu); trūkst daudzpusīgu, spontānu dvēselisko norišu kā "iekustinātāja faktora" dzejdarba tapšanā. Varbūt ir arī tā, ka dažos gadījumos prāts kļuvis pārāk valdonīgs tikai vēlākajos dzejoļa veidošanas posmos, sabojādams derīgu vielu. Bez tam iespējama apmaldīšanās izteiksmes eksperimentos. Šā vai tā, Ikonas sacerējumi palaikam ir visai interesanti izteiksmes līdzekļu ziņā, bet tikai daži šī krājuma dzejoļi uzskatāmi par iezīmīgi poētiskiem. Ikona ir meklētāja, bet, kā Pikaso aizrādījis, mākslā nozīme ir tikai atrašanai, nevis meklēšanai per se.

Ja nu teiktu, ka Ikona ir galvenokārt patiesības medniece, nevis poēzijas burve, tad dažs iedrošinātos apvaicāties, kādēļ viņa raksta liriskas vārsmas un nepievēršas žurnālistiskām reportāžām vai filozofiskām apcerēm. (Pat "viņsētas" autors Ojārs Vācietis reiz iedrīkstējās pateikt, ka dzejai jābūt dzejiskai, nevis tikai "celsmīgai" resp. patiesai un derīgai saskaņā ar "pareizajiem" viedokļiem...) Tiesa, labs dzejnieks allaž ir sava veida patiesības mednieks, bet viņa meklētā patiesība ir daudzpusīgi dvēseliska un nav kaut cik atbilstoši ietverama prāta radītajos jēdzienos. Dzejnieka lietotie vārdi modina nojautu par to, kas vārdos nav tieši izsakāms. Vārsmas šī krājuma 144. lp. šķiet liecinām, ka arī Ikona lūko stūrēt šādā virzienā ("neteiktā balss", "dziļāk pazemes alās", "tīrā prāta reizrēķini sajūk"); diemžēl, jāatzīst, ka viņai tas ne vienmēr izdodas.

Visai spilgts vienpusīgi intellektuāla veidojuma piemērs aplūkojamā krājumā ir kaut vai šāds paudums:

Bet vai var rakstīt

par to kā top -

pieiet klāt un

lūkoties sev pār plecu?

 

Kur paliek līgano

ritmu atkal un

atkal atkārtotie

teicieni, kas dara

dzeju viegli

baudāmu - kā ābolu

uzsitieni dārza

svētkos

(līgo, līgo,

lai laiva līgo).

 

Smagi urbjot

akmens slānī,

ūdens meklētājs

svīst putekļu miglā.     ("Vēlreiz par to pašu", 45. lp.)

Šī dzejoļa pirmās divas rindas ir pilnīgi nepoētiskas pašas par sevi; tā kā nav vairāk poētiska konteksta ietekmes (kas var "iekrāsot" nepoētiskas vai maz poētiskas rindas, teiksim, dzejoļa vidū vai beigās), tad nerodas nekas tāds, kas pat attāli līdzinātos "īstai dzejai". Ar tālākajām trim rindām varētu iztikt, ja tām būtu pietiekami dzejisks konteksts. Nākošā panta jeb posma pirmās 5 1/2 rindas pauž nedzejisku prātošanu; pēdējās 4 1/2 rindās vairāk jūtams iztēles un emociju iekrāsojums un līdz ar to jau kaut cik dzejisks kopiespaids. (Diemžēl, laivas līgošana diezkā nesaskan ar ābolu uzsitieniem dārza svētkos. Bez tam - ja lasītāju negrib tīši nerrot, tad "kā ābolu" jāpārvieto no 6. rindas uz septīto; autores versijā 6. rinda lasītāju - varbūt tīšām? - maldina, "vazā aiz deguna".) Spēcīgāk poētiskas ir vienīgi dzejoļa pēdējās 4 rindas, bet recenzentam šķiet, ka tās ir drusku par daudz klaji allegoriskas un līdz ar to bez sevišķi augstas kvalitātes.

Kāds cits dzejolis it kā liecina, ka Ikonai piemīt gluži laba izpratne par reizē intellektuāla un poētiska dzejoļa rašanos:

Doma rodas pēkšņi -

izspurdz

tumšai lapotnei putns,

tad pieņem apjomus

atziņu augsnē.

Pēdējā tapšana

darbdienas varenā ēzē.     ("Top", 33. lp.)

Recenzentam tomēr šķiet, ka Ikonas dzejiskā doma palaikam mājo nevis tumšā lapotnē, bet gan tādos kā pet shop, zooloģiskā dārza vai dabas zinātņu mūzeja apstākļos, kas atvieglo izvēli un iegādi vai zināmu paveidu intellektuālus pētījumus, bet neder vērojumiem par spontānu, bieži noslēpumainu rosmi brīvā dabā. - Jāpiebilst, ka citētajā dzejolītī ir vairākas "izteiksmes sadursmes": apjomu pieņemšana augsnē laikam gan drīzāk asociējas ar stādiem nekā ar putniem; ēzē putns, šķiet, kļūtu par cepeti vai pārogļotos... Te ir kaut kas būtiski radniecisks Kārļa Kāres braukšanai ar sapņu kamanām pa sniega palagiem vai prof. L. Bērziņa analizētajam teicienam par laika zobu, kas "noslaucīs jūsu asaras". Lietišķīgā prozā šādiem misēkļiem nav lielas nozīmes, bet lirikā tie jūtīgāku lasītāju "izsit no sliedēm", tādēļ dzejniekam šai ziņā jāuzmanās daudz vairāk nekā, teiksim, žurnālistam.

Jāatzīst, ka šī krājuma caurmēra kvalitāte tomēr ir manāmi augstāka nekā citētajos vārsmojumos. Netrūkst arī dzejoļu, kas diezgan iezīmīgi pārsniedz šo caurmēru, piem.:

Agrās un augstās

Renesanses madonnu

un Bizantijas īkonu

atvasaras dārzu

krāsas deg

visapkārt

mūzeja sienās.

 

Logos rudens

atbild

zelta balsīm.     ("Vašingtonas mūzejā", 107. lp.)

Ja nemaldos, autore ir arī gleznotāja. Tad nu dabiski, ka mākslas pārdzīvojums un apkārtnes vizuālie iespaidi viņas psīchē var rosīties samērā labi apvienotā, reizē spontānā un skolotā (citiem vārdiem - gan jutekliskā un emotīvā, gan intellektuālā) veidā. "Lapu zeltu" no pārmērīgas banālitātes šai gadījumā glābj tas, ka lapas nav tieši pieminētas un ka zelts te asociējas ar nereālistisko, mirdzošo fonu "A.D." ēras agrīno laikmetu gleznās un - šķiet - ar baznīcas mūziku. Senā māksla savā ziņā "atspoguļo" krāšņi rudenīgās ainas, ko mūzeja apmeklētājs šad tad ievēro, paskatīdamies arī pa logu; dabas ainas savukārt "papildina" mākslas pārdzīvojums.

Ir jau dažkārt aizrādīts, ka prātojumiem pantveidā vai mākslas prozā (atšķirībā no zinātniskiem, filozofiskiem vai praktiskiem sacerējumiem) nereti trūkst oriģinālitātes vai "ārpusmākslinieciski informātīvas" vērtības. Tas attiecas arī uz daudziem Ikonas paudumiem vārsmās. Reizēm viņa sniedz, teiksim, pārliecinošu psīcholoģisku konstatējumu, kas nebūt nepārsteidz, piem.:

Izmisums pievelk

ziņkārību kā jūrā

     asins haizivis.

Tīkamas tirpas pārskrien,

     vērojot nelaimīgā

     konvulsijas -

rasta mēraukla

sava devīgā

likteņa devumam.     (128. lp.)

Citāts tiešām pauž nozīmīgu domu, bet nav intellektuālā aspektā oriģināls, jo šī doma ir būtiskajos apveidos labi pazīstama (nav pirmoreiz formulēta Ikonas sacerējumā). - Gadās arī vārsmas, kas ir gandrīz bez informātīvas vērtības; bez tam netrūkst dzejas rindu, kas lasītāju maldina. Abi paveidi saskatāmi šādā pantā jeb dzejoļa posmā:

Šis skelets,

uz kura turas Afrodīšu

gadu simteņu ziedēšana,

melno un balto rašu vienotājs,

vergu un valdnieku balsts.     ("Laikmeta liecinieki", 117. lp.)

Pirmās trīs rindas ir poētiskas, bet nozīmīgi ietekmē tikai iztēli; intellektam autores doma šķiet tik vienkārša un saturā labi pazīstama, ka nav vērts sākt sparīgi darboties - prāts nožāvājas... Tas pats attiecas uz citāta pēdējo rindu. Ceturtā rinda lasītāju maldina, jo neatbilst faktiem (established facts). Pirmkārt, ir tikai melnā un baltā rase, nevis melnās un baltās rases. Ja nu iebilstu, ka dzejā nav jāmeklē precīzi zinātniski apzīmējumi un ka tādēļ "rases" var norādīt arī uz subrasēm, tad tomēr vēl jāteic, ka skelets nevieno melno un balto rasi, lai gan autores izteiksme šķiet norādām uz šādu "apvienošanos kapsētā" vai tml. Antropologi pazīst baltos un melnos arī pēc ģindeņiem: netrūkst rasisku atšķirību ne sejas struktūrā, ne auguma samēros - pat tad, ja abos gadījumos ir tas pats dzimums, vecums un ķermeņa gaŗums (nēģerim īsāks rumpis, gaŗākas kājas, gaŗāks apakšdelms, salīdzinot ar kaut cik tipisku balto; ir vēl citas atšķirības). Tātad - "platitūdes" un dezinformācija (tieši tā - dezinformācija, pīlīšu pūšana, vāverīšu stāstīšana, čuguna liešana - jo skelets pilnīgi nevieno pat baltās subrases; tā ļaudis, kas visumā atbilst t.s. "gracīli mediterānajam" tipam, tikai mēreni atgādina zināmu paveidu norvēģus sejas un auguma struktūrā; "alpīni" viduseiropieši tikai attāli līdzinās zviedru vairumam; u.tml.). Citēto rindu mākslas vērtība ir atkarīga tikai no poētiskā kopiespaida, kas šai gadījumā ir pietiekami iezīmīgs; bet citāts lieku reizi apliecina, ka dzejnieku prātojumiem vārsmās nereti maz ārpusmākslinieciskas vērtības vai pat "minus vērtība". Dzejas intellektuālais aspekts visumā neattaisno vārsmu rakstīšanu; tas var dzejisko lasāmvielu tikai papildināt, rosinot lasītāja pārdomas un līdz ar to "paplašinot" mākslas pārdzīvojumu. Intellektuālā aspekta "blakus vērtība" itin skaidri manāma arī Ikonas produkcijā.

Recenzentam šķiet, ka labākie (t.i., vairāk izdarinātie un poētiskie) dzejoļi ir "Daudzveidība" (21. lp.), "Pretmetu slavinājums" (31.), "Daudzžuburainos ceļos" (39.), "Izdedzis laikmets" (42.), "Atšķirtie prāti" (58.), "Neuzrakstīts dzejolis" (62.), "Tūkstots un pirmās nakts variācija" (69.), "Ziema" (80.), "Vašingtonas mūzejā" (107.), "Palsā gaisma" (108.), "Atvadas" (110.) "Koku dziesmas 2." (143.).

Grāmata izdota glīti un diezgan rūpīgi, ar autores rotājumiem.

 

Gundars Pļavkalns