BRĪNUMAINS DILETANTISMS

Ilze Liepiņa, Brīnums, dzejoļi. Ziemeļamerikā: autores izdevums, 1981.93 lp.

 

Šai glīti izdotajā grāmatiņā ir viens samērā labs dzejolis, ko gribētos tūdaļ citēt, lai atvairītu sagaidāmos pārmetumus, ka recenzents redz (vai grib redzēt) vienīgi trūkumus:

Kad tu atnāc, viss smaida:

Smaida pulksten's pie sienas

un svece uz galda smaidā lec polku.

Ar smaidu glāzē dzirkst vīns,

tavās rokās smaidot ieslīgstu es.

Smaida, smaida, smaida

ik brīdis, ik mirklis, ik sirdspuksts.

Kad tu aizej,

raudu es viena.       ("Smaids", 40. lp.)

Arī šis dzejolis patiesībā ir necils, bet tajā ir sava tiesa redzīguma un puslīdz atbilstoša izteiksme.

Citētā dzejoļa līmenim tuvojas vēl daži no šai krājumā ievietotajiem vārsmojumiem, bet visumā Liepiņas produkcija attiecas uz dzeju apmēram kā Liebelei uz Liebe... Nav šaubu, ka autores pieredze un fantazija nereti sniegušas dzejošanai derīgu vielu; diemžēl, viņa šo vielu gandrīz vienmēr sabojā ar skatījuma un izteiksmes banālitāti. Brīnumu pāršķirstot, dažs lasītājs būs izbrīnījies un varbūt gribēs (vismaz iztēlē) brēkt: "Kādēļ tik briesmīgi klišejiski?!" Tiešām apbrīnojami banāls šai krājumā ir gandrīz viss. Samērā bieži manāmas galīgi nodeldētas (reizēm arī vēl defektīvas) atskaņas ("maigs - vaigs", "gars - pavasars", "mirdz - sirds", "baltām - saltām", "rokas - mokas - lokas" etc.). Tiesa, arī nodeldētas atskaņas var kaut kā iekļauties labā dzejā; bet tādos gadījumos paužas redzīgums un visumā svaiga izteiksme (tikai atskaņu ziņā autors it kā drusku izklaidīgi vai nevērīgi paķēris to, kas atradies "turpat blakus"). Liepiņas vārsmām parasti trūkst jebkādas savdabības un reizē neparastāku, bet piemērotu izteiksmes līdzekļu. (Senāk šādus pantiņus laikam mēdza rakstīt albumos.)

Banāla izteiksme ir kaitīga tādēļ, ka tā nespēj lasītāja pārdzīvojumam sniegt pietiekami efektīvu ievirzi. Citiem vārdiem - šāda izteiksme lasītāja pārdzīvojumu organizē samērā virspusīgi un neprecīzi; rezultāts palaikam ir pierasta rētorika dzejas (poēzijas) vietā vai sentimentāla vājdzeja, kas spēj tikai drusku parādīt kāda nozīmīga pārdzīvojuma "īstos vaibstus" un kaut cik tieši pauž vienīgi nenozīmīgus (seklus vai neīstus) pārdzīvojumus, kas nav dzejai izdevīga viela. Šai sakarā ieteicams rūpīgi izlasīt kaut vai šādu Liepiņas vārsmojumu:

Par dziļu nakti kļuvusi nu diena

Un skaudras sāpes sejā šķautnes griež.

Starp divām sirdīm milzusi ir siena,

Kas saulei pretīm tumšu ēnu sviež.

 

Skan sauciens pēdējais: 'Jel paliec!'

Bez atbalss izgaist tas, kad stāvu viena.

Un nasta smaga vājos plecus saliec,

Par dziļu nakti kļuvusi kad diena.       ("Dziļā nakts", 58. lp.)

Briesmīgi! Var jau būt, ka šīs rindas sacerētas neviltota, spēcīga pārdzīvojuma ietekmē; bet dzeja no tām ir aizbēgusi.

 

Gundars Pļavkalns