MĀKSLA ROBEŽŠĶIRTNĒ

Daži vārdi par Pēteri Martinsonu

 

„Strādāt uz neiespējamā robežas, darīt ar vielu to, ko Paganīni mūzikā dara ar stīgu...” tā par Pētera Martinsona porcelānu Rīgas pils velvēs 1981. gadā raksta Ruta Čaupova (Māksla, 1981, 2). Strādājot uz paradoksa asmeņa radīt harmonisku veselumu. Savienot nesavienojamo. Šķirtnes joslā starp ir un nav. Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk... Enerģijas koncentrācija, zibens šķēlums! Uz cietās gludās porcelāna virsmas uguns sāpēs piedzimst mākslinieciskā zīme. Smalka, savpatnīga grafisko veidolu valoda. Uz neiespējamā robežas − grafiskā līnija telpā. Dekoratīva keramiskā materiāla forma ar augstu domas blīvumu ar filozofisku dziļumu. Bet tad atkal līneāro tvirtumu nomaina romantisks, turpat vai sapņains gleznieciskums, un tā vien liekas, ka tam kūmās stāvējusi japāņu kaligrafijas atturīgā tradicija. Šo minimālisma tradicijas gaisotni kāpina neapgleznoto virsmu tektoniski stiegrais blīvums un baltums.

Spontāns otas vilciens, It kā no abstraktā ekspresionisma dzīlēm izniris brīvs plūdinājums un tomēr viss rūpīgi izplānots un pamatīgi nostrādāts, kā pats Martinsons saka: „Nekādu improvizāciju. Viss stingri organizēts dzelžaina režīma ietvaros.” Profesionāla keramiķa pamatīgums un amata prasme un reizē sprakšķoša novitāte. Un pašas formas − it kā ģeometriskas un tomēr nav ģeometriskas, it kā dabā noskatītas, bet tomēr vēl nekur un nekad neredzētas.

Bet Pēterim Martinsonam jau tie ierastie mēri īsti nepieder. Pēteris Martinsons ir rīdzinieks, tā tad īsts pilsētnieks, bet tuvāk latviešu zemei kā jebkuŗš šāsdienas laucinieks. Martinsons ir architekts, kas ir arī keramiķis. Keramiķis, kas ir arī grafiķis un gleznotājs. Grafiķis, kas ir arī interjerists. Interjerists, kas ir arī režisors (viņa režijas lauks nav vis teātrī, bet izstāžu zālē). Režisors, kas ir arī aktieris (vai atceries vectēvu filmā Puika?). Rudens smidzeklī atradīsit viņu Latvijas sēņu silos, jebkuŗā gadalaikā klīstot un klausoties jūŗas dziesmā Vidzemes jūrmalā, bet tad trīs mēnešus Poltavas porcelāna rūpnīcā, neprasiet, vai ārā saule spīd vai sniegs snieg. Bez atelpas, bez brīva brīža par svētdienu jau nemaz nerunājot − koncentrētība kā uz šķēpa smailes.

Starptautiskie keramiķu konkursi (concorso internazionale della ceramica d’arte) Faencā Itālijā ir pasaules keramiķu lielā olimpiada. 1980. gadā 38. konkursā prēmēja Martinsona šamota darbu „Laikabiedra piezīmes”. Konkursa katalogā par prēmēto darbu rakstīts apmēram tā: „Folkloras un šāsdienas mākslas sinteze, kas apvieno sevī būtisku architektoniskās formas un ainavas elementu izpratni formāli augstvērtīgā izpildījumā kļūstot par harmonisku vides apliecinājumu.”

„Formāli augstvērtīgā izpildījumā” − profesionālā keramiķa attieksme pret materiālu, grūti aizsniedzamā techniskā meistarība, bez kuŗas uz zelta medaļu olimpiada nav ko domāt. Ka tā pavisam nav vienkārša lieta izprotam, ieklausoties latviešu keramiķes Jutas Rindiņas vārdos: „Laužos iekšā technoloģijā. Viss tam pakļauts. Atrast veidu, manieri, tīri techniskos paņēmienus, apnicis, plastu tā plastu šitā, tā var uztaisīt piecus pat piecpadsmit darbus pa gadu! Gribu kaut ko ilgu un pamatīgu, nu, kā vecajiem ķīniešiem... Strādāšana, pamatīgums”. Vai nu tas tieši tamdēļ, ka Juta ir Martinsona skolniece (gan Akadēmijā, gan Dzintaru jaunrades semināros), bet sakritība ar savu skolotāju pieejā materiālam un keramiķa darba procesam noteikti! 

Un tad vēl Pēteris Martinsons kā šās dienas pasaules notikumu seismografs. „Mans laiks − kosma iepazīšanas laiks.” Šīs šāsdienas pasaules norises Martinsons ietveŗ ar līniju un grafisko zīmi savos zīmējumos. Kā dienas grāmatas ieraksti, katru dienu noteikti viens un it bieži vairāki. Mākslas vēsturnieks secinās ka šī savpatnīga grafisko zīmju valoda liecina par pietāti smalkajai Vidberga līnijai (un mākslinieks nemaz neslēpj, ka Vidbergu noteikti cienī), filozofs tulkos līnijas spēles radīto domas blīvumu un veidolu daudzveidību. Raksturīga kopēja iezīme šiem zīmējumiem ir it kā vertikāļu radīts spriegums, it kā virzienība un tiekšanās uz augšu un varbūt arī konfliktu iezīmēti šķēlumi un lūzuma punkti.

Latviešu mākslinieks Pēteris Martinsons savā mākslā it kā vienmēr no jauna apliecina patiesību par skaistāko zemi pasaulē, kuŗā esam piedzimuši un ilgas pēc tās, ko nekad neesam redzējuši.

 

Nikolajs Bulmanis