SIRSNĪGA PAŠIZPAUSME

Ontons Zvīdris. Kad sirds tup guņkurs, Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1981; 232 lp.

Šai krājumā uzņemti vairāk vai mazāk emocionāli prātojumi, kas ieveidoti vārsmās, un divi īsi prozas sacerējumi.

Būtu aplami apgalvot, ka autoram nekad negadās uzrakstīt kaut ko poētisku; bet var droši teikt, ka viņam trūkst īstas sajēgas par to, kas ir vai nav dzeja. Zvīdra vārsmu izteiksme bieži pavisam proziska, daudzreiz klišejiska.

Kādēļ Zvīdris neraksta, teiksim, apceres, bet vārsmo? Apcerēs proziskā prātošana daudz vairāk atbilstu sacerējuma „iedabai” un izteiksmes klišejas neliktos gluži tik irritējošas kā vārsmās ar pretenzijām uz dzeju. Varētu mēģināt rakstīt arī stāstus. Zīmīgi, ka abi šīs grāmatas īsstāsti (kas laikam nav bez Veseļa teiksmu ietekmes) „īstu daiļliterātūru” atgādina vairāk nekā vismaz 95% no Zvīdra dzejoļiem. Mākslas proza arī ir dzejas paveids, bet poēzija tajā ir vairāk vai mazāk atšķaidīta un ievērojama nozīme ir tādām sastāvdaļām, kas lirikā nav nepieciešamas vai pat neiederas. Ir ļaudis, kas nespēj apgūt lirikas koncentrēti dzejisko izteiksmi, bet spēj rakstīt labu mākslas prozu.

Lasot šo krājumu, recenzentam likās, ka, salīdzinot ar Ontonu Zvīdri, Alberts Spoģis ir ļoti izcils liriķis.

Gundars Pļavkalns

 

 

 

DIEVAM, TĒVZEMEI, DAIĻUMAM

Kārlis Dzelzītis. Iesākumā bija vārds. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1981. 134 lp.

Šis ir trešais dzejoļu krājums − neieskaitot LaRA-s Lapu − dzejniekam − deviņdesmitgadniekam, kas mira 1982. gadā. To es pasaku jau pašā sākumā kā uzmundrinājumu visiem pensionāriem (sevi ieskaitot): neskaitiet sava mūža gadus, nesteidzieties ar bildi avīzē jau 65 gadu vecumā, bet nogaidiet vismaz līdz 75; nedomājiet un nerunājiet par savām sāpītēm un kaitēm, bet lūkojiet vēl ko derīgu izdarīt − katrs savu spēju robežās − kaut vai sava sirdsmiera dēļ!

Devītajā nodaļā veltījumi nozīmīgām personām un arī vietām, kas izpelnījušās dzejnieka uzmanību: Polijai, Gaŗezeram, Tobago salai. Tā „Sapnis par pieminekli” veltīts Jānim Plātem.

Antonija Millere

 

 

 

DAIĻA, RUTĪNĒTA DZEJA

Marija Urnežus. Apskaidrība. ASV: autores izdevums, 1979.; 169 lp.

Šī grāmata ieteicama tiem, kas ilgojas pēc ērti uztveŗamas, tradicionālas dzejas bez „meklētas oriģinalitātes”. Salīdzinot, piemēram, ar Gunu Ikonu, kas dažam lasītājam (recenzentu ieskaitot) var likties diezgan vienpusīgi intellektuāla, Marija Urnežus ir savā pamatievirzē, tā sakot, līgani emocionāla. Viņa nav diezcik uzņēmīga meklētāja ne skatījumā, ne izteiksmē. Viņas vārsmu izteiksme savā ziņā atgādina parakstā (2. lp.) vērojamo rokraksta paraugu: tā ir rūpīga, „ierakstīta”, visumā diezgan viegli saprotama, aistētizēta, ar mērenu īpatnību... Gan rokraksts, gan vārsmu izteiksme maz atšķiŗas no daudzu jo daudzu izglītotu un pietiekami kulturālu ļaužu (galvenokārt vidusšķiras dāmu un kungu) veidošanas paņēmieniem kaut vai rūpīgi rakstītās vēstulēs, tomēr ir iezīmīgāk mākslinieciska. Vielas ziņā autores izvēle būtībā pašaura (galvenokārt patriotisms, dabas skaistums, izkrāšņota mīlestība, reliģija bez slieksmes uz ķecerībām).

Šāda samērā rātna, daiļa, rutinēta dzeja, kas neprasa diezkādu uztveres koncentrēšanu, prāta un iztēles vingrināšanu, daudziem būs ļoti tīkama, bet izvēlīgāka lasītāja uzmanība drīz atslābs. Vairāk rosinošas šādam lasītājam liksies tās nedaudzās vietas, kur autore tomēr izveidojusi neparastākus izteiksmes līdzekļu apvienojumus vai paudusi kaut cik dēkaināku (adventurous) skatījumu (piemēram, 24., 77., 80. lp.). Kā izriet no iepriekš teiktā, šādas izpausmes autorei nav raksturīgas. Viņas parastā snieguma augstāko līmeni pārstāv kaut vai šādas rindas:

Maigas sniega zvaigznes
Vizēdamas krīt,
Domas mājās aiznes,
Sirdi sasildīt.

Sniegam sapņa liegums
Mežu baltumā.
Ieauž visu mirdzums
Mūža pasakā.

Viegla sirds un soļi,
Zvana tālumā...
Svešas zemes oļi
Jūtu, nespiež tā.

Acis atkal gaišas
Noskūpstījis prieks,
Mirdzot pāri kaisās
Seno dienu sniegs.  41. lp.

Grāmatai romantiski zili vāki ar zeltainu Egila Hermanovska zīmējumu.

 

Gundars Pļavkalns