Bāka, vientuļa bāka

tālumā iemirdzas.

Kuģis šķiŗ viļņus –

līdz krastam vēl tālu.

Agrāk bijām kā Noasa šķirstā.

Netrūka neviena.

Mums pat likās

ka suņu par daudz.

Šodien te patukšāk;

trūkst lauvu rēcienu

un skudru pūžņu

tikpat kā nav.

Pat vanags retāk lido.

Tam spārni galīgi sirmi.

Viens otrs vēl rej vai ieņaudas,

bet mazie kukainīši un putniņi

viens pēc otra lido prom

pavisam citos virzienos.

Grūti viņus apturēt.

Pietrūcis barības.

Paši samierināmies

un ceram, ka drīz būsim klāt.

Tikai vakardien sākām gudrot,

vai tik kapteinis tas īstais,

vai tiešām esam pareizā ceļā.

Par kapteini runā jau gadiem ilgi,

bet nekad nebijām šaubījušies.

Viņš un stūrmanis nekad gan nerādās.

Stāsta, ka viņi esot bārdaini,

rūdīti jūrnieki, kā Dieviņi sirmi,

neapšaubāmi nopelniem bagāti.

Klīst arī baumas pār to,

ka šaipusē esot sēkļi,

bet ja akli ticēsim,

tādiem neuzskriesim.

Bāka, vientuļa bāka

rāda mums ceļu.

Vai tur nepavīdēja krasts?

Laikam ne. Tas tik tāds rēgs.

Kāds tur sauc.

Pareizi!

Jāiet barot hiēnas.

Man ir skrituļdēlis

man ir skrituļslidas

man ir televīzija

man ir stereo

man ir ritenis ar desmit ātrumiem

man ir video kuŗā skatos kungfu

es ēdu hamburgerus

es dzeru milkšeikus

es klausos pankroku

man ir zili mati

man negribas strādāt

jo viss ir tik grūti

jo man viss ir

jo man nekā nav.

PADSMITNIEKA

PRIEKŠPILSĒTAS

Klausies skrituļdēļa dziesmu:

lodīšu gultņi

ir pasaules cietākie muskuļi

un manas kājas

dzen tos uz priekšu

kurp vien vēlos

pa manu betonizēto bērnību

manu betonizēto tagadni

manu betonizēto nākotni.

Es drāžos uz priekšu bez ķiveres

jo drošības nav tik un tā

ne sabiedrības pretrunu biezoknī

ne draugu ārišķīgajos smaidos

un pat ne mājās

kur gribot negribot

visi iestiguši mantkārības saldajā drudzī.

Es mīlu betonu kur piedzimu

es mīlu betonu kas mani sit

es mīlu savus lodīšu gultņus

un kad drāžos uz priekšu

tie manās ausīs dzied:

„No betona nācis,

par betonu tapsi."

PRESTO, CON TUTTA

Jā!

Kā tad!

Un kā vēl!

Droši!

Patiesi!

Skaidrs!

Nudien!

Saprotams!

Ar lielāko prieku!

Kā diena un nakts!

Absolūti!

Pie katras izdevības!

Strauji, kā vienmēr!

Visur!

Visādos veidos!

Triecientempā vienlaicīgi!

Tik skaļi, cik vien iespējams!

Tur nav nekas sakāms.

Nav iemesla, kāpēc būtu.

Tur nekad nekā nav bijis.

Nekas nav noticis.

Neviens par to nekad nav runājis.

Nekas nav ticis pieminēts.

Tas neeksistē.

Tur tiešām nekā nav.

Nav.

Nē.

Nekā.

No kalna uz kalnu pār klajumiem.

Aiz neskaitāmiem siliem.

Pie vecā sirmā ozola.

Ar mīlu dziesmu pagalvī.

Pār galotnēm.

Uz plašām tālēm.

Bez tēva un mātes.

Starp slepkavām un bendēm.

Caur apsargātiem apgabaliem.

Pret dziļām straumēm.

Zem dzidrā zvaigžņu tīkla.

Ap visu zemeslodi.

Ārpus savām robežām.

Pēc ilga laika.

Kopš ilga laika.

Ir uguns dziesna. un tomēr, tu gavē.

tev maska. vairogs. tērauda mīts.

tu gavē: slēdz plakstus gaismai.

krāju tumsu trinu tumsu tumsa, spīts

tumsa: zobens, aklā gaismā dzīts

ogles vainagā

zvēraču ziedi

vēl zīli un dzīslu ap kaklu tev vīt.

dvēseli,

kaunu, uz iesma miet.

vainags deg uz neredzamā tēla,

un gaisma ir ap istabu.

gaisma logos, gaisma pie dziediem,

gaisma sirmā mātē san.

visur, visur, bet tu gavē:

tumsa pret gaismu tumšāka.

vainags liesmo, vainags iet.

dairu skali acīs dziest.

mans kaŗgaitis tumsā ar tumsu brien,

un asiņo pirmais

aklais,

ārprātā saukts

„šķīsts.”

Gaismu ganīkla iemīda manī apdziras,

pirksti,

acis,

šūnas,

rudens sārtās pītes,

auguma zari

lūzt ar smagu

mieru.

meždega.

mēms mežs.

rudens mēle izlaiza birkstis.

Sešu dēļu istabā

manus rietumus un austrumus ieputina.

visos stūŗos liela

atturēšanās vērpata.

Dieva zīme svēta

piramīdas spēku elš

debess zīmē neieslēgtu

sarkana uguns

dzeltenu akmeni

ūdenī dzemdē

zīž

māte

nāvi

dzīvnieks velk loku

ap sevi, Dievu

un Velnu

nocērt galvu

pūst miesa

dvēselei aizlaižoties

tava mēle

mana mēle

vienu valodu sasien

ar trīs zvaigznēm

māte sarga

dēlus, valodu, velēnas

starp cirvi

un koku

mežs un sēklu birums

DZĪVĪBAS

mans aukstums,

mana jūŗa,

gadiem bangodama svešajos krastos –

tagad savā gultnē

tagad manī blakus pērkoņiem,

kas jau gadiem bruzdē savu neapmierinātību.

starp dārdieniem zilajā stundā trīsuļo

skalbes un vaivari,

bet vairs nebūs bēgšanas –

žvīgos grūsmas,

blugžģēs gāzmu vāļi:

klejojusi esi tu

aurodama, vēja māte,

brāzmodami dieva dēli:

debesis gaidīt tevi gaida.

nāc,

ceļš iezīmēts uz kāvu virmojumu,

nāc,

ceļš nosprausts uz mieru nepieejamo.

* * *

mana baltā balss,

tevi dodu pasaulei,

tu nederi koŗos,

bet mīlu tevi tā vai tā.

tāvaitāība.

dziedāsim, dejosim, skūpstīsimies,

bez notīm, bez takts, bez vainagiem

tāvaitāības dēļ.

tu esi raupja,

tu esi vijole čīgājoša,

tu esi sentēvu godos skandināta,

tu esi mana baltā balss,

mana prieka pilnā vēsts no diženās vienkāršības.

* * *

lauska skandums vēra brikšņos,

gurkstienu zvārguļi alksnāja čemurkšļos,

žūžu čuksti staignāja stumbeņos.

bet ķešā vāveres kukulis –

mājās cepts,

mežā nobriedis.

ar sveķu smaržām piesātināts,

ar čiekuru mērci,

ar skujām piebārstīts,

ar rītsvīdas spalgumu izdaiļots.

vāveres kukulis,

kur nu bez tā?

manu acu priekšā

kā sarkanēji,

kā rietu mākoņu pagātnes rēgi:

atalgojums malku cirtējiem

par darbu labu padarītu,

atalgojums vectēvam

par senču tikumu saglabāšanu.
 

*

doniņu, ko tu, vecotēv, neapēdi –

alkstu pēc tās.

saki, vai nolauzīsi man gabalu?

vai slepus iebāzīsi manā saujā?
 

* * *

taupi manas acis, soģi,

lai kādreiz redzētu virs zemes

daudz šūpuļu.

taupi manas jūtas, soģi,

lai kādreiz piedzīvotu to, ka tikai labi ņēmēji

noņemtu meiteņu vainagus.

taupi manu mīlu, soģi,

lai to varētu dot visiem un visam.

taupi manu sirdi, soģi,

lai tā aizkvēlotos zibens daimonismā.

taupi mani, soģi,

lai mirtu bērnu autiņos ietīts.

Dienas vidū vecās melnās līgo lēnā gaitā

zem melniem lietussargiem. Nevar izbēgt

karsto sauli. Dienas karstums plūst nākamā.

Neiznāk starpbrīdis starp vasaru un ziemu.

Lēnā vējā virpuļo sīki, atdzisināti mākoņi.

Gaisā rudens, bet kaut kā trūkst.

Koki nepušķojas, ziemu aicinot:

neatlaidīgi lapas kalst un birst,

brūnas un sausas.

Vēlā vakarā students tramvajā brauc mājās.

Acis pacēlis no grāmatas, burti pazūd

baltās lapas straumē. No Misisipi upes,

tik tuvu, tik tālu, tik sveši, tik intimi,

skan un bauro ārzemju liellaivas un barkas;

savus signālus raida, savā valodā runā ar upes straumēm.

Tad klusums.

Jasmīna smarža nāsīs kūst.

Mēnesziedi plaukst trauslā nakts baltumā.

Students ieelpo rudens gaisus

un rodas spēks.

Vēlā vakarā lasu

latviešu dzeju

un klausos

roknrollu.

Mazā lampa

deg

uz naktsgalda.

Atbalss, atbalss

skan (skan, skan, skan)

galvā, starp ausīm,

galvas midzenī,

un dzeja,

tik viegla un svaiga,

mani aijā, šūpo...

Bet miegs vēl nenāk.

Roknrolls.

Saksa flauta atskan kā tukšā istabā.

Tu ba ba ruba aba,

dienvidsalas rumbas ritms

maisās

ar roknrollu.

Es lasu dzeju.

Un dzeja mani māca:

pārdzīvo dienu sīkās domās,

sīkās detaļās.

Atmini dienu sīkumos.

Ar sajūtu.

Atmini to seju,

ilgi neredzētu draugu,

silto vēja buču;

dievi smaida:

mēs tevi neaizmirsīsim.

Ā –

Uzvāri olu pusnaktī:

kamēr ūdens vārās

ola kratās

katla dibenā.

Roknrolls nekad

neapstāsies.

Visu nakti,

kamēr debesis jau gaišākas

savā pelēcībā, –

laba diena.

CEĻOTĀJA PRIEKS

(Romā)

Tu putnus zaros dzirdi

un augļus jūti ienākamies.

Tas viss tev pieder

Tevi ar nešanas smagumu neapgrūtinot.

Pusdienas vējiņš ir maigs

pār melnām pīnijām Romā

uz marmora gabala sēdies

ēnās, vari domās nogrimt, vērot,

laiski noraudzīties.

Pāri ielai, uz stūŗa, kur vecās pirtis

slej milzīgus, siltus mūŗus

(tagad tur brīvdabas opera –

vakarā dzirdēsi Verdi)

divas meitenes pārdod mīlu.

Tumšmatei vaikals vedas:

īsā pusdienas laikā to uzņem

(un atpakaļ atved) divās, trīs automašīnās.

Ar blondo turpat akācijās salīgst

kāds velosipēdists.

Divi policisti laiski piejāj, pamāj, norāj

un viegli aizšūpojas (uz saviem maziem zirgiem).

Pusdienas vējiņš ir maigs

pār melnām pīnijām Romā.

Ej brīvs pa ceļu saulainu

kas salmiem piekaisīts,

jo kaut kur novāc ražu.

Savāc ziemu un vasaru

mieru un mājvietu sola

šai salmu zeltainumā, dzeltenumā –

siltumu, viesmīlīgu uzņemšanu.

Pusdienas vējiņš ir maigs

Tumst vakars krāsodamies

ar maigiem pustoņiem,

būs naktī lietus –

debess dienvidus mala

pietūkst smaga

un lēni pāri klājas

dienu uzsūkdama,

visu pārvērsdama melni zilā.

Kā izbēgot no viņas svara

sārtzelta gaismas

uz mūŗiem nogulstas,

uz sētām krīt,

un pieplok zemei

zūd, slēpjas otrā debess pusē.

Draisku prieku šonakt es vēlos

Prieku kas pieder tik man

Kaijai skaļai uz spārna sēdēt

Lai jūŗa zem kājām tvan

Pagātnes šaubas šonakt es vēlos

Liedaga smiltīm segt

Meitenēm augumus sprīžiem mērīt

Bezliesmu ugunīs degt

Pulksteņa pukstus šonakt es vēlos

Četrstūŗa pudelē slēgt

Kaislās lūpās skūpstus iemērkt

Laimi kā bērzsulas dzert

Krītošu zvaigzni šonakt es vēlos

Droši plaukstās tvert

Vēja kumeļam sedlos ielēkt

Tālu no ikdienas bēgt

Kā zirnekļa tīklos

Tavos glāstos sapinies esmu

Vēlos bet netieku nekur

Pilsētas meitene draiska

Ar plaukstām aizklāj man acis

Un smiedamās prasa

Mini kas esmu

Naktīs

Tu esi karstvīns salds

Asinīs kas kvēlu uguni kuŗ

Kaņepes zieds

Reibinošus sapņus kas buŗ

Rītos

Tu esi ūdens salts

Slāpes kad dzesētas

Aizmirsts kas tiek

Kaislīgs čuksts

Izteikts kas vējā gaist

Bet vienmēr Tu būsi

Mana nerātno sapņu feja

Pilsētas vientulību

No manis kas atvairīs

Zem uzacs tumšiem lokiem

Baiļu zibeņi plaiksnās

Tie brīdina klaiņājošu roku

Nerātnus glāstus kas kaisa

Vēl lūpas kaislas

Velkas lepnā spītā

Bet sirds jau satraukta sit

Un noreibst kā smaržīgā vīnā

Prāts saltais

Uz grīdsegas mīkstas

Zīds bez trokšņa krīt

Kā karstā tuksneša vētrā

Kairs augums nerātnās rokās

Vijas un lokās

Tad pēkšņi apklust viss

Kā alpu lavīna mani aprok

Gaišas matu pīnes

Pusnakts murgos, bailēs

Mana jēra dvēsele

Tikai pa reizei ieblējās

Sirdsapziņa brutāli man norāva ādu

Par buŗām to mastā vilka

Lai nokļūtu Kurzemē

No elšošām krūtīm tā izrāva sirdi

Ozola sārtā to meta

Par upuri brīvībai

Un blakus man meitene tumša

Svešus buŗamos vārdus skaitot

No asinīm karstām

Brūvēja dziru saldu

Savām slāpstošām lūpām

kokiem norautas lapas –

pa pasauli izkaisa

vēji –

tēvi un mātes pānikā bēg –

bērni līdzi –

no posta vietām projām.

Radību –

dzīvību mīlot, kas

izdala ieročus vīriem,

kas izdala pavēles, ka

tēvi pret tēviem nostājas –

cits citu šauj –

un nejaudā raudāt?

Kam tiesības dotas,

kam tāda vara?

Vētrām plosoties ziemeļos,

tuvos – tālos austrumos,

dienvidos plēšoties –

rietumos –

bēg mātes un tēvi,

glābdami bērnus...

bet bērnu tēvi

pret bērnu tēviem cīnās.

Negaisiem pārejot pāri

bāŗi visādās mēlēs sēro:

par zaudētiem tēviem,

par zudušām mātēm

par brāļiem un māsām –

par bērniem –

Sērdieņu rindas augdamas aug,

bēŗu dziesmas visādās mēlēs dzied.

VASARAS NAKTS

Gaismodamas nokaitēta

debesu spuldze

gurdeni noslīkst

vakara pusē –

zilgani stiepdamās ēnas

dārzā dzesina

dienas pamesto zeltaino kvēli

kur mimoza klusi

smalki izaustos vēdekļus

nakts mierīgai dusai sakļāvusi –

S P Ē J I –

gaiss bangojas trokšņos –

simfonisks jandāliņš kokos!

švīkst strupzaļām cikādām

spārni kā uzvilktas spēles

dūkdamas griežas

apreibušas lapšķīšanas orģijā –

vaboles spīdīgās bruņās kā

seni kaŗa algotņi

asus ieročus slīpē

bez sāta mielodamās

sulīgā zaļumā kur

bezbēdīgi vasaras priekā

gaŗkāji griezīgi strīķē

savas čīgās –

ēnas ieplūdušas tumsā

mušas ugunis mirkšķina

brīdinot ka

nelūgti viesi

apsēsti asinskārē

upuŗiem apkārt sīc

reibdami dejā.

Ontons Zvīdris

Vējā šyupojās rudiņa zīdi.

Vosora aizdoncoj myužeibas vaļstī.

Patīk ar mani šys mirklis.

Saulstorā šyupojās dvēsele muna.

Saucu es vosorai, saucu es laimei:

Patīc ar mani vēl mirkli koč eisu!

Garum maņ aizjūņoj gaitā jo ašā

Mirkļa šo vējaini vātrainō dvaša.

Kur ceļas šie sapņi

Nakts īpatnībā?

Esam tālu jau aizgājuši,

Skanējuši daudz,

Bet vēl ir dzīve

palikusi

Kaut tikai šai dienai.

Nežēlo, kas bijis,

Negaidi, kas būs.

Savāc sapļauto, sagrābto

Savas vientulības šķūņos

Un rotājies.

Viņi izmanīgi tekā, klaigā, lēkā, līksmo

It kā atraduši jaunu rītdienu

Bet mums

nebūs nekur nekad vairs vairāk

Kā šinī mirklī.

Ņemsim to

ar vieglu izbrīnu.

Kā sapnī vicinu šo dzejolīti

Pār Avotiņu kalniem,

Pār Skalduleju.

Liecu galvu bijībā –

Paldies par padomu

par domām, vārdiem savādiem,

kas dzīvos kamēr vien tauta

dzīvos,

Un ja šis negaidītais mirklis uzdzirkst

kaislās ugunīs.

Tu mācīji mums vēsas tercas,

mērīt vārdus,

vērot dzīvi

it kā no attāluma,

Tu mācīji mums atteikties

ar smaidu.

Tu pieticīgākais un īstākais no latvju

dzejniekiem

Sveicam Tevi

Simtgadu dzimšanas dienā.

Zeme, saule, padebeši,

laika biedri, kaŗavīri,

Kāpēc moka, saldē, deldē, joko, spoko,

izsmej, apvemj, šķeļ

Mūsu irstīgās miesas stalažas

Ar tādu dedzību

Par kaut kādu spožu paradīzi nākotnē?

Jūs klusējat.

Kaut kādi, brīnumaini paglābies

Es kliedzu

pret vēju

un nedzirdu pats sevi,

Bet ja jūs dzirdat

Tumšu, skarbu saucienu

Nakts pašā nostūrī,

Tas varbūt mans kliedziens

mana laika bērniem,

Kas nomira ar spēju bezbēdību

ar vēsu spītību

ar izmisuma vaicājumu

ar saltu mirdzēšanu

vai vēlāk

ar rūgtumu sirdī,

Nav jau nekas.

Balss viegli atsitas un izskan

Par zemi, sauli, debesīm,

Un tomēr

es nespēju būt mierīgs.

Es kliedzu par brāļiem un māsām,

kas nomira vēstures žokļos,

vaidot,

bet ar skaidrību sirdī.

Nav jau nekas.

Debess tikpat zila,

zāle tikpat zaļa

Un tomēr es kliedzu viņu sāpes

brīnumainā universa Nevērībā.

Sanfrancisko, oktobrī, 1981

Māra Zālīte

Ir dzejoļiem slepenas ejas,

Pa kuŗā tie ārā nāk.

Jo dzejolis labāks, jo eja

Tam slepenāka.

Tā nemiera gruzdēšana,

Tās pulsa un sirdspukstu dejas

Ir tāpēc, ka dzejoļi tevī

Rok savas slepenās ejas.

Kā ķirmji, kā kurmji, kā sliekas

Rok tevi, irdina, grauž.

Ai, muļķis, ai, muļķis, ai, muļķis,

Kas dzejnieka likteni skauž.

* * *

Teic visi – dzejnieki, rociet

dziļi dvēselēs savās.

Es saku – nerociet.

Jūs varat uzrakties nāvei.

Jā, dziļi rokot, ir gadījies

uzrakties zelta naudai.

Bet vai jūs jau aizmirsuši,

kā pārējie skauda!

Nerociet, dzejnieki, nerociet,

var gadīties uzrakties mērim,

kas, tūkstošiem gadu neēdis,

iedomās maizītes smērē.

Rociet, rociet, bet nerociet

daudz dziļāk par sakņu gumiem.

Es arī nu izbailēs sēžu

uz pārtrauktiem izrakumiem.

Cik skaisti mākoni pār jūŗu.

Es ilgi skatos. Man ir kauns.

Jo mana māte šajā brīdī,

Uz kūti ejot, kājas aun.

Cik skaisti mākoņi pār jūŗu.

Es smagu sirdi noskatos.

Kam man tie mākoņi pār jūŗu,

Ja mana māte neredz tos!

Bet zinu – savu dzīvi māte

Nemūžam nenosauks par sūru

Tik tādēļ vien, ka skatos es,

Cik skaisti mākoņi pār jūru.

Man patīk cepures kā rats

un šaurās sejas, kas zem tā,

bet vienmēr satrūkstos, kad pretī

nāk lauku sieva lakatā.

Ir viņa iebraukusi Rīgā.

Te vedekla. Ak, asa tā.

Bet asara jau tālu netiek,

tā paliek turpat lakatā.

Ir viņai sajukuši nami,

un viņa prasa tam un tam.

Kāds pagrūž, kurpe spiež, bet viņa

vien savelk stūrus lakatam.

Tas meitas dāvināts, es zinu

pat veikalu, kur pārdod tos.

Tur bieži ieejam, lai pirktu,

bet biežāk vēl – lai atpirktos.

Kas tur tik nekaunīgi spīd!

Uz maniem nagiem laka tā.

Es rokas noslēpju, kad pretī

nāk lauku sieva lakatā.

Ai, lauku sieva, tu pat nejaut,

ka tuksnesī man aka tu.

Ja vajadzīgs man būs reiz karogs,

māt, iedod savu lakatu.

Literatūra un Māksla, 29. 1. 82.