Rolfs Ekmanis

EFEKTĪVI CIRSTS LOGS UZ „AUSTRUMEIROPU”

 

Baltic Drama: A Handbook and Bibliography. Rediģējis Alfreds Straumanis. Prospect Heights, IL: Waveland Press, 1981. 705 lpp. $35,−

 

Lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālā dramaturģija, kuŗas sākumi meklējami 19. gs. vidū, brīvības gados turpināja izvērsties kā plašumā, tā arī dziļumā un vispusībā, pārdzīvoja pirmo krievu okupācijas gadu (1940-1941), vācu okupāciju (1941-1945), ždanovščinas aso represiju periodu, kas ilga līdz 50. gadu vidum, un, par spīti neapskaužamajai situācijai, baltiešu drāmatisti sacer un iestudē lugas vēl tagad − gan padomju varas apstākļos, gan arī polītiskās trimdas patvēruma zemēs.

Neraugoties uz to, ka baltiešu drāma pastāv samērā neilgi, prof. Dr. Alfreds Straumanis (teātrologs Dienvidilinojas Universitātē) un viņa astoņi krietni kvalificētie konsultanti (Joseph Daubenas, Valentīna Lamberga, Algirdas Landsbergis, Merika Lepasaar-Beecher, Hilja Kukk, Juris Silenieks, Mardi Valgemäe, Bronius Vaškelis) ir prasmīgi sakompilējuši vērtīgu bibliografiju, kur iekļautas 800 drāmatistu 4649 lugas (909 igauņu, 2391 latviešu un 1349 lietuviešu). Operu libreti un filmu scenāriji palikuši ārpusē. Bet šis mamutsējums ir daudz kas vairāk nekā tikai visu to oriģināllugu rādītājs, kas publicētas un iestudētas no pirmsākumiem līdz 1980. g. Tas ir neatsveŗams biobibliografiskas un vienlaikus vēsturiskas informācijas avots un pirmais šāda veida darbs jebkuŗā valodā, kas nepārprotami atgādina un ļauj ieskatīties vienā specifiskā baltiešu literārā mantojuma žanrā. Kā norādīts ievadvārdos, grāmatas mērķis nav bijis izvērtēt lugas kvalitatīvi. Tādēļ, runājot, piemēram, par mūsu dramaturģiju, līdzās Aspazijai, Blaumanim, Rainim, Brigaderei, Vulfam, Zīvertam un Priedem rādītājā uzskaitītas arī tādas treššķirīgas kuriozitātes kā Kārļa Šnorītes Mīļais pārpratums, Lidijas Pērļupes Uz mājām, Kristapa Netenberga Dīzelbaka jubileja, Almas Idrisalas Pareizās sliedēs, Kārļa Mačernieka Aizliegtās mīlestības augļi, Rūdolfa Muriņa Nost pīšļus no kājām, Annas Brodeles Upesciema pavasaris, Arvīda Griguļa Kā Garpēteros vēsturi taisīja u.c. Nozīmīgākās lugas annotētas, un aptuveni 600 lugām saturs atstāstīts detalizētāk, pie kam konspektu gaŗumu noteikusi (1) lugu popularitāte, (2) to pieejamība angļu tulkojumā un (3) to novitāte, t.i., jaunu drāmaturģisku pavērsienu vai paņēmienu jaunievedumi drāmas dzīves gaitā (ja tādus ir saskatījuši atzīti teātŗa mākslas teorētiķi un drāmas kritiķi). Visnotaļ atzīstami ir pārskata raksti, kas ievada katras tautas bibliografisko nodaļu un sniedz rosinošu priekšstatu par nacionālās drāmas attīstību. Tie ir it sevišķi vajadzīgi kā daudz jo daudzu nezināšanas robu aizpildītāji − līdzšinējā angliski publicētā informācija par šī žanra vēsturisko gaitu Baltijas zemēs zaudējusi aktualitāti un piedevām bieži ir ļoti pavirša un nepilnīga, bet Padomju Savienībā radusies informācija neizbēgami nes sevī režīma idejisku slodzi un līdz ar to tendenciozu interpretējumu. Pārskata rakstus sacerējuši pazīstami baltiešu drāmas speciālisti − Ņujorkas Pilsētas universitātes (City University of New York) profesors Mardi Valgemē (Valgemäe) par igauņu drāmu un teātri, Farleja Dikinsona (Farleigh Dickinson) universitātes profesors Algirds Landsbergis par lietuviešu, bet par latviešu − Karnegī Melona (Carnegie-Mellon) universitātes profesors Juris Silenieks sadarbībā ar sējuma redaktoru Alfredu Straumani. Ar neizsīkstošu enerģiju un atbildības izjūtu apveltītajam prof. Straumanim baltiešu drāmas popularizēšana angļu valodu runājošās zemēs kļuvusi par dzīves jēgu − bez vairāku lugu iestudējumiem, viņš rediģējis divas vērtīgas lugu antoloģijas: Confrontations with Tyranny: Six Baltic Plays 1977; The Golden Steed: Seven Baltic Plays 1979. Amerikāņu apgāda Waveland Press plānos paredzēts turpināt šo lugu virkni. Saturīgajiem, erudīcijas piesātinātajiem un stilistiski labi izkoptajiem pārskata rakstiem, kas, šaubu nav, izturēs gaŗāka laika posma pārbaudi, labi piekļaujas enciklopēdiski biobibliografiski iztirzājumi par 65 pazīstamākajiem baltiešu lugu rakstniekiem − 22 no Igaunijas, 23 no Lietuvas un 20 no Latvijas. Ierobežotā apjoma dēļ sarežģīts uzdevums, protams, ir radīt iespējami pilnīgu priekšstatu par šo autoru personībām, dzīves gājumu un daiļradi kopumā.

Grāmatas beigās ievietotas derīgas chronoloģiskas svarīgāko baltiešu dramaturgu tabulas. Adekvāti tematu rādītāji savukārt norāda, ka vairums lugu sacerētas bērniem vai leļļu teātrim (kopā 571), kam seko lugas par sociālām pārmaiņām (421), par vēsturiskiem (371) un folkloras (256) tematiem. Še gan tūdaļ rodas jautājums, kādēļ tikai 1619 lugas (no kopskaita 4649) klasificētas šādā veidā?

Sējuma beigās atrodami avotu bibliografiski rādītāji − (1) darbi par Igauniju, Latviju un Lietuvu (skaitā 46), (2) raksti par baltiešu teātri angļu valodā (40, ieskaitot maģistra tēzes un doktordisertācijas) un (3) avoti un rokasgrāmatas oriģinālvalodās (igauņu − 24, latviešu − 67, lietuviešu − 22). Pēdējās lappuses aizņem vajadzīgas lugu nosaukumu (oriģinālvalodās un angļu valodā) un autoru, dramatizētāju un tulkotāju alfabētizētas uzskaites.

Lugu atrašanās vietas diemžēl minētas tikai tad, ja tās pieejamas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ārpus Baltijas republikām vērtīgi archīvi atrodami arī Austrālijā un Eiropā, īpaši Helsinku Universitātes bibliotēkā, kā par to uzskatāmi liecina Līvijas Vītoliņas sakompilētais trīssējumu rādītājs Latvialaisen Kokoelman (1820-1917) Luettelo (Latviešu literātūras krājums 1820-1917. Helsinki: Helsingin Yliopiston Kirjaston Monistesarja 11:1-3,1978. 593 lp.).

Lai gan avotu rādītājā pārsvarā ir latviešu publikācijas, dažas visai svarīgas ir paslīdējušas gaŗām redaktora vērīgajai acij, to starpā nupat kā minētais Helsinku Universitātes bibliotēkas paspārnē klajā laistais bibliografiskais rādītājs. Tad vēl Latviešu konversācijas vārdnīca (1927-1940, 21 sēj.), Arveda Švābes rediģētā Latvju enciklopēdija (1950-1955, 3 sēj.), Latviešu padomju teātŗa vēsture (red. Jānis Kalniņš et al, 1973-1974, 2 sēj.). Valsts, steitu, universitāšu un emigrantu archīvu uzskaitē uzdotas arī adreses, bet ne visai konsekventi. Daudzu noderīgu adrešu trūkst. Piemēram, lasītājam norādīts, kur atrodas Filadelfijas Brīvo latviešu biedrība, Lietuviešu Sv. Kazimira sieviešu klosteris un Igauņu archīvs, bet par Lietuviešu Jezuītu Tēviem uzzinām tikai to, ka viņi meklējami kaut kur Čikāgā.

Rādītājā minēti lugu tulkojumi tikai angļu valodā. Ļoti noderīga būtu bijusi to uzskaite arī citās valodās un ne tikai „lielajās”.

Grāmatas ievadā redaktors pastāsta par grāmatas tapšanas vēsturi. Tās sākumi meklējami pirmajā Baltiešu Drāmas studiju konferencē Dienvidilinojas Universitātē, Karbondeilā (Carbondale) 1974. g., kad klātesošie zinātnieki un arī aspiranti žēlojušies par avotu rādītāju trūkumu. ASV Izglītības ministrijas (US Office of Education) Etniskā mantojuma izpētes stipendija (Ethnic Heritage Studies Grant) veicinājusi oriģinālavotu sameklēšanu un kataloģizēšanu. Bet tiešā grāmatas Baltic Drama: A Handbook and Bibliography sakompilēšana īstenota pateicoties stipendijai − valsts piešķīrumam humānitārajās zinātnēs (The National Endowment for the Humanities) Pētniecības instrumentu un rokasgrāmatu programmas (Program for Research Tools and Reference Works) ietvaros, kā arī atbalstam no Dienvidilinojas Universitātes Baltiešu teātŗa fonda, arī no apmēram 100 personām, kas pieminētas ievadvārdos, gan ASV un Kanadā, gan arī Rietumvācijā un Zviedrijā. Vērtīgu palīdzību ir devuši arī pusducis zinātnieku no Igaunijas, viens no Lietuvas, bet neviens vienīgs no Latvijas − jādomā tādēļ, ka režīma groži tur savilkti stingrāk un baiļu koeficents lielāks.

Kamēr teātŗa zinātnieki un praktiķi angļu valodu runājošās zemēs ir vairāk vai mazāk lietas kursā par norisēm, teiksim, poļu (īpaši avangardistiskajā) un arī krievu dramaturģijā, baltiešu teātris un drāma vairumam ir terra incognita. Visi trīs pārskata raksti liecina, ka baltiešu teātris virzījies pa ļoti līdzīgu taku, tik līdzīgu, ka raksti dažbrīd, tā sakot, min viens otram uz papēžiem.

Rakstos, konkrēti Livonijas Indriķa jeb Henricus de Lettis Chronikā, atrodama ziņa, ka Rīgā, 1205. g. uzvesta kāda kristiešu misterijluga. Šo notikumu pārraudzījis bīskaps Alberts, kas tajā laikā noņēmies ar teokratiskas impērijas formēšanu, galvenokārt sev un saviem radiniekiem. Kamēr pastāvīgas teātŗa grupas Baltijas zemēs sāka darboties vairāk vai mazāk regulāri 18. gs., parasti vācu mēlē, dažkārt arī italiski un franciski, konkrētas ziņas par specifiskām lugām un to uzvedumiem rakstos parādījās jau 16. gs., piemēram, romiešu komēdiju rakstnieka Publija Terentija Andria, kas uzvesta Tallinas (Rēveles) pilsētas namā 1529. g.

Teātris pa īstam sāk attīstīties tautas atmodas laikmeta gados 19. gs. vidū. Lai gan par latviešu teātŗa tēvu tradicionāli uzskata Ādolfu Alunānu, no kuŗa spalvas nākusi 1869. g. Rīgā uzvestā pirmā latviešu oriģinālluga Pašu audzināts, par latviešu skatuves mākslas sākumu parasti min 1868. gadu, kad Rīgā notikusi jau 1790. g. latviski publicētās lugas Žūpu Bērtulis izrāde; Jaunā Stendera latviskojums bazējas uz dāņu rakstnieka Ludviga fon Holberga lugu Jeppe paa Bjerget. Igauņu nacionālās drāmas sākumi saistās ar dzejnieci Lidiju Koidulu, t.i., viņas lugas Saaremaa onupoeg (Brālēns no Sāmsalas) izrādi 1870. g., Tartu pilsētā teātŗa biedrības „Vanemuine” paspārnē. Arī šī luga nav oriģināldarbs, bet patapināta no vācu rakstnieka Teodora Kernera (Körner) farsa Der Vetter aus Bremen (Brālēns no Brēmenes). Tā kā aplūkojamajā rokasgrāmatā norādīts tikai uz oriģināldrāmaturģijas paraugiem, cittautu lugu pārstrādājumi, to starpā Žūpu Bērtulis un Saaremaa onupoeg, tur nav iekļauti.

Sakarā ar cara varas aizliegumu − pēc poļu un lietuviešu dumpja 1863. g. − iespiest drukas darbus ar latīņu burtiem bijušās Lietuvas lielhercogistes robežās, lietuviešu nacionālā drāma dzima krietni grūtākos apstākļos. Šis aizliegums bija spēkā līdz pat 1904. g. 1899. gads, kad Palangā uzved Joza Vilkutaiša-Katuraka komēdiju Amerika pirtyje (Amerika pirtī), skaitās lietuviešu teātŗa oficiālais sākums. Ārpus Lietuvas šī luga iespiesta lietuviski un arī izrādīta jau četrus gadus agrāk.

Jāpiemetina, ka agrīnais baltiešu teātris plaucis ne tikai caur cittautu paraugiem, bet arī dažādām tautas paražām un tradicijām, piem., kāzu un bēŗu izdarībām, kā arī daudzējādām gadalaiku svinēšanām − saulgriežiem, Jāņiem, meteņiem, mārtiņdienām, kuŗas raksturoja dažnedažādas protodrāmatiskas pagānu spēles, rituāldejas u.c. drāmatiski momenti.

Visaptveŗošu pārmaiņu piepildītajā gadsimtu mijā baltiešu drāma pārkāpj brieduma slieksni. Igauņi Augusts Kicbergs (Kitzberg), Eduards Vilde un Oskars Luts, arī mūsu pašu Rūdolfs Blaumanis pārstāv tā saukto lauku reālismu, vienlaikus radot mākslinieciski augstvērtīgus vispārcilvēciskus, „nolādēto jautājumu” piesātinātus darbus − ar cilvēka iekšējās pasaules izpēti visdažādākajos rakursos, ar lielākā vai mazākā mērā jebkuŗā cilvēkā mājojošu postošu kaislību disharmonijas, tumsas bezdibeņu, rupja cinisma, gan arī aizkustinoši skaidras, cilvēka dvēseli dziedētājas un arī uzplēsējas mīlestības atklāsmi. Mistisks simbolisma plīvurs pārklāj lietuviešu Viļņa Storasta-Vidūna un Sofijas Čurļones darbus. Apzinīgākie vārda meistari ar saviem lielas kaismes piesātinātajiem darbiem bieži vien centās padarīt ne tikai cilvēkus un dzīvi labākus, bet arī rosināt tautas nacionālo pašapziņu, piem., Rainis un Aspazija, lietuvietis Vincs Kreve-Mickevičs un nupat kā minētais igaunis Augusts Kicbergs. Nereti to veica, sakausējot vēstures materiālu, tautas mītoloģiju, folkloru un tās ētisko veidolu (tikumus, ieražas, raksturus) ar reālisma elementiem.

Starpkaŗu posmā Somijas, Skandināvijas un Viduseiropas valstis izcēlās ar jaunām nācijām piemītošu dinamismu un vienlaikus ar daudz pieredzējušu nāciju zināšanām. To pašu lielā mērā var teikt arī par Baltijas valstīm, kuŗu skatuves mākslu šajā laikā raksturo aistētiska un mākslinieciska izkoptība, arī intellektuāla slodze. Līdzās vecākās paaudzes drāmatistiem, kas stilistiski un tematiski turpināja darboties sev ierastajās sliedēs, oriģinalitāti, pat literāru virtuozitāti demonstrēja atsevišķi vidējās un jaunākās paaudzes pārstāvji − igauņi Hugo Raudseps un Antons H. Tammsāre, lietuvieši Balis Sroga, Jons Mačulis-Maironis, Vincs Mikolaitis-Putins, Petrs Vaičūns, daļēji arī mūsu pašu Andrejs Upīts. Nereti viņi pievērsās tiešai sociālu problēmu analizei un polītiskām allegorijām ironiskā uzzīmējumā ar diezgan raksturīgu tieksmi uz moralizēšanu.

Un tieši tad, kad Viduseiropa un Baltijas valstis piedzīvoja jo krāšņu uzplaukumu vai visās kultūras jomās, Otrs pasaules kaŗš un īpaši absurdais Jaltas līgums sašķēla šo modernās kultūras katlu, pieļaujot tā lielākās daļas iekļaušanu svešā civīlizācijā. Baltiešu rakstniecībā pivotāla nozīme bija kaŗa gadiem ar padomju invāziju, vācu okupāciju un padomju varas atgriešanos pēc „Lielvācijas” sabrukuma. Radošā intelliģence tika sadalīta divās daļās: pārfrāzējot Mārtiņu Zīvertu, trimdiniekos bez zemes, kur sakņoties, un dzimtenē palikušajos bez elpošanai nepieciešamā gaisa. Arī Zīverts pats bija starp tiem desmitiem tūkstošiem baltiešu, kas devās uz Rietumiem.

Zīverts, kas Latvijas neatkarības pēdējos gados un vēl joprojām trimdā turpina atrasties latviešu radošās drāmaturģijas priekšgalā, līdzīgi otram pazīstamākajam klaidas drāmatistam Anšlavam Eglītim, savos darbos nereti pievēršas kaŗa dienām vai to izraisītajām sekām − bēgļu dzīvei, trimdai, emigrācijai, kad „absurdu faktoru kopums, apstākļu sagadīšanās uzspiež cilvēkam dažnedažādus pārbaudījumus, kad fantāzija iet soli solī ar brutālu reālismu, kad dzīves ritums vārstās starp grotesko un nožēlojamo, starp skumību un sarkasmu, starp tīkamo un derdzīgo” (119 -120). Kamēr atsevišķi lietuviešu drāmatisti, piem., Antans Škems, ienirst bezjēdzības un absurda jomā, vērojot cilvēkus un neseno kataklizmu it kā caur apmiglotu eksistenciālistu prizmu, citi raugās caur kokteiļa glāzi, piepildītu ar traģiskā un groteskā sajaukumu, piem., Algirds Landsbergis. Igauņu trimdas dramaturģija ietveŗ gan Arvo Megi (Mägi) 18. gs. garā sacerētas melodrāmas un farsus, gan Bernarda Kangro reālisma un simbolisma brūvējumus, gan Asta Vilmana (Willmann) iedziļināšanos Antigones mītā. Neatkarīgi no trimdā radīto lugu tematikas un formālistiskās uzbūves, gandrīz katrā no tām izjūtamas dziļas ilgas pēc tolerantas pasaules, pasaules, kur valdītu iecietība pret dažādiem uzskatiem un ticējumiem, kur arī baltiešiem būtu atvēlēts līdztiesīgi pastāvēt blakus citām tautām. Laika posmā no 1967. līdz 1972. g. Lietuvā un sevišķi Igaunijā ieplūst no Austrumeiropas absurdam teātrim raksturīgais sirreālisms, melnais humors u.c. Pasaule nereti tiek attēlota kā bezjēdzīgs, cilvēkam naidīgs chaoss. Ar Igaunijas un Lietuvas starpniecību absurdais teātris ietekmē arī zināmā mērā citu Padomju Savienībā iekļauto tautu drāmu. Starp izcilākajiem modernistiskā teātŗa pārstāvjiem jāmin lietuvieši Kazis Saja un Jozs Glinskis, un vesela plejada igauņu − Pauls Ēriks Rummo, Mati Unts, Reins Saluri, Arturs Alliksārs, Ains Kāleps, Juhans Smuls, Vaino Vahigs, Enns Vetemā. Jāpiemetina, ka Latvijā labi pazīstamie Rummo un Unts nebaidījās parakstīt 1980. g. 28. oktobrī 40 Tallinas un Tartu igauņu intellektuāļu atklātu vēstuli, kur pausta neapmierinātība un bažas par igauņu pašreizējo dzīvi un nākotni, konkrēti par krievu šovinistiskajām tieksmēm un igauņu nacionālo jūtu aizskaršanu. „Vispirmā kārtā nepieciešams īsti un patiesi atrisināt nacionalitāšu jautājumu,” uzsveŗ igauņu radošās intelliģences pārstāvji un pieprasa garantijas, ka „Igaunijas pamatiedzīvotājiem aizvien piederēs pēdējais vārds savas zemes un tautas likteņa noteikšanā”, kā arī „pašam par sevi saprotamas tiesības uz igauņu valodu vidējās un augstākās izglītības iegūšanai”, tiesības „lietot savu dzimto valodu gan mutvārdiem, gan rakstveidā visu savu lietu un darīšanu kārtošanā”.

Pēdējo gadu mazāk vitālās latviešu drāmaturģijas repertuāra populārākais pārstāvis Pauls Putniņš savās formālistiski un stilistiski (bet ne tematiski) novātoristiskajās lugās (vismaz Latvijā) pietuvojas Brechta episkā teātŗa parametriem, līneārās fabulas nereti aizstājot ar šķietami nesaistītiem epizodiem un reālistiskus tēlus ar sašķeltiem personāžiem, dažbrīd ar mechaniskām leļļveidīgām figūrām.

Livonijas Indriķa Chronikā minētās didaktiskās mistērijspēles mērķis bija propagandēt kristietību un vienlaikus iedzīt pakļautajiem latvju pagāniem ar šausminošiem bībeliskiem brīnumstāstiem bijāšanu pret kristiānismu. „Šis gabals,” kā norādīts Juŗa Silenieka un Alfreda Straumaņa pārskata rakstā par latviešu drāmu, „iesāka tradiciju, pēc kuŗas ne tikai literātūrai, bet mākslai vispār bija lemts iesaistīties vai nu baznīcas, vai polītiska režīma, vai arī sociālas šķiras kalpībā. Tikai pavisam retos vēstures gaitas momentos latviešu drāma ir varējusi sekot tīri aistētisko funkciju vadlīnijām, neatkarīgi no dominējošās teoloģijas, polītiskās ideoloģijas, valdošās morāles” (113). Šos vārdus tikpat labi var attiecināt uz mūsu kaimiņtautu drāmu.

Tik plašā darbā, protams, nav viegli izvairīties no šādiem tādiem trūkumiem. Daži lugu rakstnieki palikuši neminēti, piem., Pedro Ranka, Aivars Ruņģis, Baņuta Rubesa. To pašu var teikt par nedaudzām lugām, piem., Eduarda Salenieka Osoaviachima meitu. Arī bibliografiskā informācija šur tur ir nepilnīga, piem., neminēts palicis fakts, ka Salenieka viencēliena luga Neticami, bet fakts publicēta žurnālā Celtne (Maskavā) 1935. g. janvāŗa burtnīcā. Labi izprotot atlases un ierobežotās telpas problēmas, šis tas tomēr šķiet strīdīgs, debatējams, piem., kādēļ ievietots diezgan detalizēts Andreja Upīša lugas Zirneklis (1931) konspekts, bet nevis krietni pārākās un populārās četrcēlienu lugas Peldētāja Zuzanna (1932). Kā jau uz to norādījusi Rasma Birzgale avīzes Laiks slejās, apgalvojums pārskata rakstā, ka Upītim Latvijas neatkarības gados nācies ciest savas polītiskās pārliecības dēļ, nesaietas gluži ar patiesību, jo „Upīša lugas atkārtoti izrādīja abi lielie Rīgas teātŗi, ūn tām nebūt netrūka publikas atsaucības (sevišķi jau pieminētajai Peldētājai Zuzannai, Apburtajam lokam, Cēloņiem un sekām u.c.)” (Laiks 26. 8. 1981). Un kādēļ tikai aptuveni vienai piektai daļai no Mārtiņa Zīverta daiļrades pūra (kopā rādītājā uzskaitītas 43 viņa lugas) dots pamatīgāks satura atstāstījums? Biobibliografiskās ziņas par „izcilākajiem” drāmatistiem apvainot paviršībā nevar. Redaktors ir strādājis ar vislielāko atbildību un pēc principa septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez. Bet arī še šis tas ir diskutējams. Gribas apšaubīt (kopā ar Rasmu Birzgali) Anšlava Eglīša komēdijas Galma gleznotājs (1948), kas noris galma aprindās itāļu renesanses laikā, interpretējumu − vai tur patiešām atsedzas „latviešu sabiedrības negātīvā attieksme pret mākslu” un nevis cilvēcīgas vājības vispār, to starpā nekultūrālība un gara kūtrums. 130. lappusē aplami apgalvots, ka luga ir tāda paša nosaukuma romāna dramatizējums. Ne vienmēr ir veicies ar vērienīgo ideiu piesātināto Raiņa drāmu savdabīguma atklāsmi. Grūti arī pilnīgi pievienoties „nozīmīgāko” drāmatistu portretējumu izvēlei − kādēļ, piem., izcelts Miervaldis Birze, kas sacerējis tikai pāris mazvērtīgas ludziņas, un nevis nesalīdzināmi izcilākām dotībām apveltītie Pauls Putniņš, Harijs Gulbis un vēl citi? Tikai pavisam nedaudzi drukas velniņa nedarbi palikuši nepamanīti, visvairāk diakritisko zīmju jomā. Šur tur tās nav lietotas, citur atkal lietotas nevajadzīgi. Vārdiņš „cari” angļu rakstībā transliterēts nekonsekventi − gan kā tsars, gan arī csars. Un tad vēl To make love vietā iznācis to make hove (4. lp.).

Kā sacīts grāmatas Baltic Drāma: A Handbook and Bibliography ievadā, tā iecerēta „ne tikai interesentiem baltiešu drāmas jautājumos − zinātniekiem un augstskolu studentiem, bet arī lugu praktiskajiem iedzīvinātajiem uz skatuves, kā arī bibliotekāriem, kas vēlas iegūt sīkāku informatīvo materiālu, nevis tikai atrast lugas nosaukumu,” t.i., vēlas skaidrāk apjaust igauņu, latviešu un lietuviešu kultūras vērtības. Šie vārdi tiek atspēkoti ar uzviju šajā visuaptverošajā rokasgrāmatā, kas bez tam efektīvi izcirtusi vēl vienu logu „uz Austrumeiropu”, pielikusi roku „Austrumeiropas, tās tautu un valstu veidošanā par mūsu globālās perspektīvas integrālu, organisku sastāvdaļu”, kā stāvēja rakstīts Mišigenas Universitātes (University of Michigan) paspārnē notikušā Krustceļu festivāla (Cross-Current Festival) sauklī 1980. g. ziemā.

Par grafiski ar atzīstamu gaumi veidoto sējumu, kā vākus rotā četri pazīstamā mākslinieka Ēvalda Dajevska skatuves dekorāciju maketi Annas Brigaderes pasaku lugai Princese Gundega un karalis Brusubārda, profesors A. Straumanis un viņa savervētie līdzstrādnieki var pelnīti pūst misiņa taurēs.