Laima Kalniņa
VARIĀCIJAS PAR UZTICĪBU, ATMIŅĀM UN MĪLESTĪBU
Fragments
Es esmu tā Kristīne, kam sirds bija kļuvusi tik cieta un nežēlīga, ka, pabraucot gaŗām grāvim, kur piedzēries gulēja Edgars, viņa klusībā pateicās savam liktenim, ka blakus divjūgā viņai sēdēja labais Akmentiņš, nevis tas dzērājpuisis, kas kādreiz tik ļoti bija viņu sāpinājis.
Un, protams, tu biji tas Edgars, kas nekad piedzēries nevalstījās ceļmalas grāvjos. Tu dzēri lēni un ar tīksmi. Ja arī kādreiz gadījās iebaudīt malciņus straujāk un vairāk, tad tas tikai darīja tevi pašu priecīgāku un runīgāku. Tāds tu patiki vēl labāk tām meitenēm, kas laipni pēc dzīrēm mēdza tevi vizināt mājup savos ratos - Dievs pasarg! - no visiem grāvjiem vairoties.
Jā, es biju tā Kristīne, kas tevis dēļ nenolika savas vieglās dienas, Edgar, un tikai es un debesis to zinājām, cik vieglas, vai smagas man tās bija.
Bet es tā biju pati, kas bija šīs vieglās dienas sev izvēlējusies, un tamdēļ nesūdzējos nevienam. To darīji tu, Edgar, smagumu, kas tev nesams, pieminot.
Ja es nežēloju tevi, tad tas bija tamdēļ, ka klusos brīžos žēloju pati sevi, savu sāpošo sirdi kā kuslu, raudošu bērnu auklējot. Es taču biju cietā, nežēlīgā Kristīne, kam nebija līdzcietības, ko dāvāt purva bridējam un ceļmalas grāvja gulētājam, kas, protams, savus spodros apavus nesavalkāja purva dūkstīs un guļas vietu aizvien izvēlējās rūpīgi un ar cieņu.
Par to mēdza skumji nopūsties daudzās krogus meitas, kam tu, cēls un cildināms, pasoļoji gaŗām, ne reizi naktī neklaudzinot pie viņu loga, lai trakā, tumšā uzdzīvē aizmirstu savu Kristīni, kuŗas dzīve, gaiša un rāma, ritēja starp Akmentiņa namu un augļu dārzu. Ābeles smagiem zariem liecās tai ceļā, gleznus un caurspīdīgus vasaras ābolus dāvādamas, un viņa tos saņēma pateicīga, rūpīgām rokām kā dārgus Oreforas kristalla traukus. Plūmes, dzeltenas, saldas un aiz sulīgā prieka pārsprāgušas, pašas centās tai ielēkt saujā, bet, ja tas neizdevās, ja Kristīnes pirksti tobrīd viņas nesagaidīja, tās tīši uzsauca kritienā pusčukstu: Te, tepat, te, tepat, garajā zālē, pameklē, pameklē!
Kamdēļ gan Kristīnei visā šajā dzīvajā bagātībā būtu jāžēlo sava kuslā sirds, kas raudāja kā mazs troļļa bērns bez mitas? Naktīs, ko Edgars pavadīja nevīs piedzēries streipuļodams Maskavas krogus stadulā, bet laipni un atturīgi pieklājīgas frāzes ar gudriem un visai noderīgiem ļaudīm izmainot. Varbūt, arī Kristīnes sirds bija aiz prieka un lielās bagātības pārsprāgusi kā dzeltena vai tumši violeta plūme un sāpēdama dāvāja saldu sulu vasaras zeltainajai saulei vai rudens sudrabainajam mēnesim?
Ai, nē! Es domāju, ka Kristīnes sirds bija pavisam cieta un gluda, un meiča mazlietiņ meloja, kad, Edgaram pārmezdama, ka viņš slēpj no tās savu dvēseli, lika manīt, ka viņas - Kristīnes - mūža tikšķis saņēmis kādu sāpošu vainu. Patiesībā arī viņas sirds bija tikpat vesela un stipra kā Edgara nemirstīgā dvēsele, ko viņš glabāja baltu un rātnu no nejaukās pasaules dubļiem. Ja kas klusu pinkšķēja Akmentiņa mājas krēslainajos kaktos bezmēness naktīs, tad tās bija mazas purva iekārītes, ko Kristīne bija slepus sazvejojusi kā kurkulēnus pie savas pašas tumšajiem akačiem un lāmām. Tās viņa auklēja un žēloja, ne savu sirdi.
Brīnums, es domāju, kam man, Kristīnei, šos nejaucēnus ucināt un mīļot? Man, nežēlīgajai Kristīnei, pievākt un glabāt tādus, ar kuŗiem pat purva bridējs Edgars nesaskandinātu glāzi!
Lūk, viens no tiem, spurains un zaļš kā Asta madāmas mirte - tik spurains un zaļš - ielec man klēpī, prasās auklējams.
Es esmu Uzticība, čukst mazais ērms. Mūžīga Uzticība. Vai tu pazīsti mani? Iesim atpakaļ uz Asta madāmas kambari, kur es kupls zaļoju māla podā uz palodzes. Vai tu atceries? Mirti, kas plūcama mūža derībai? Spuraina, ieplētusies uz dziļās palodzes - cik biezas bija mūra ēkai sienas! Vai tu vēl atceries?
Ej projām, Uzticība, es gaiņāju to nost. Es neatceros. Es nezinu vairs ceļu uz Asta madāmas kambari. Kam tu man lieki atgādini to?
Astas madāmas kambaris ir uz kalpa mājas pusi, pils apakšstāvā, murmina mazais, un ierīkojas ērtāk man klēpī. Atceries, pa labi, ja tu stāvi pils priekšā pie ieejas. Tanī pašā pusē, kur lielie koki noēno balto divstāvu kalpu māju. Droši vien, tur vasaras gaisma istabās ienāk zaļgana un palsa.
Varbūt, es saku, es neatceros.
Tā it kā logs būtu aizaudzis mežvīniem - tik zaļgana un palsa, stāsta uzstājīgais trollēns, un viņa balss ir ieguvusi gandrīz vai viltīgu pieskaņu. Šķiet, viņa stāsts ir risināts izgudrēm, izgudrēm vien. Un mežvīnus tak tu atceries? Tos tak nu nepavisam nevar aizmirst, vai ne, ja tie tur būtu bijuši. Mazais purva gars nobeidz, it blēdīgi mani uzlūkodams.
Bet mežvīni tur nemaz nebija! Es iesaucos. Mežvīni auga pavisam citur. Protams, es neesmu tos aizmirsusi. Vēl aizvien tie tinas ap manām bērnu dienām kā toreiz, kā aizvien.
Vienā mirklī zaļais spurainis nošļūc no mana klēpja un diedz uz istabas stūri.
Nāc nu, nāc! Tas aicina un labina kādu. Nu var, tagad var nākt - viņa atcerējās. Nav vis aizmirsusi.
Un tad jau viņš čāpo atkal atpakaļ, līdz pie rokas vezdams mazāku un vēl spuraināku ērmiņu kā pats.
Šis - daudzkrāsains un ducīgs - nāk nedrošu bērna gaitu. Līdzi atvējo viegla siena, zāles un sila dvesma.
Tu, meža un lauka čigāniņ, es saku tam, kas - esmu droša nepieder ne Akmentiņa mājai, ne dārzam, viegli pieskaŗoties pirkstgaliem tā brūnajam vaidziņam, kuŗš ir maigs kā samtenes ziedlapa. Ja tas spurainais zaļmatis sakās esam Uzticība, tad kā gan man tevi, puškainīt, saukt?
Et esmu Atminas, šļupst mazais.
Viņa brūnās roķeles uz manas drēbju vīles, sīkiem bērna pirkstiem tas turas, neturas pie tās. Bet jūtu - no šī man būs grūti atkratīties.
Atmiņas! Tā gan! Es saku viegli, it kā šim mazajam purva bērnam nebūtu spēju atvilkt sev līdz dumbrāja smago grūtsirdību. Atmiņas par īstās Kristīnes puķu pušķi, laikam gan, ja jau tu man esi tik skarains un bārkstains.
Tu atcerējies! Iesaucas mazais priecīgi un ielec man rokās. Pieglauž man galviņu pie pleca un sāk stāstīt. Viņa balss ir līdzīga miegaina bērna balsij, tādai, kad dienas iespaidi vēl slīd gar acīm kā krāsainu attēlu lente, ātri slīd, bet vārdi ir kļuvuši par lēnu, lai izstāstītu dienā redzēto krāšņumu.
Tu atcerējies Koknesi un īstās Kristīnes māju. Viņas akmens māju un puķu dārzu ar daudzām, jo daudzām puķēm. Visas mājas Koknesē, kuŗās mēs abi ciemojāmies ir akmens mājas, jo Koknesē dzīvo Akmentiņu saimnieks, kas grib savu uzticīgo Kristīni paturēt uz laiku laikiem, neatdot nevienam. Tamdēļ visām ēkām jābūt celtām stingrām un pamatīgām, tādām, kas paliek uz mūžīgiem laikiem.
Bet, es pretojos stāstījumam, kas tiecas arī mani iežūžot nepretošanās saldā šūpulī, nekas nepaliek nemainīgs. Dzirdi, mazais, nekas! 700 gadu sabirst putekļos, un pasaule atdzimst jauna, zaļa un stipra. Aug jauna diena - mazs bērziņš ieķeras balkona marmora grīdas plaisā un stiepjas, zaro un lapo tur, kur nule vēl snauda tik pagājušo laiku kunga vara. Barons Mēvenšterns spēra skanīgus soļus uz akmens plākšņu grīdas, bet tie pagaisa un dzisa. Vējš iečukstēja senus stāstus mazā koka mīkstajās lapās. Tādus pašus, kādus tu man lūko stāstīt.
Kāpēc pagaisa? Šņukst Atmiņas. Es negribu, ka pagaist. Es gribu, lai paliek, lai paliek taisni tā, kā bija.
Pie maniem svārkiem pieķēries stāv otrs purva bērns - tas zaļais un spurainais, sīkzvīniņām klāts, kā Astas vai Horsta madāmas mirtes garenām lapām apaudzis.
Es esmu Uzticība, stāsta viņš. Es arī negribu, ka pārmainās. Lai paliek tā, kā bijis. Lūdzu, lūdzu, lai paliek tā, kā bijis! Tam acīs asaras, un nav pasaulē tik cietsirdīgas Kristīnes nevienas, kam neiežēlotos sirds, kad rokās tai žēli šņukst Uzticība un Atmiņas.
