Tālivaldis Ķiķauka
GVĪDO
Gvīdo bija slaida auguma romantiķis, fantasts, - kuŗa lielākais talants bija aplaimot sievietes. Sievietes, tā sakot, viņam lipa klāt, un viņš savukārt tās allaž priecēja.
Kā tu redzi, viņš man reiz Eiropā teica, pasaule ir pilna ar nelaimīgām sievietēm: daudzas mokās pa virtuvi, ņemas ar bērniem, apkalpo vīrus vai arī smok klosteros, vergo vīra mātēm un, tā nolietotas, tās ātri izkalst. Nekas no sievietes pāri nepaliek. Es sievietes atbrīvoju!
Gvīdo skatienā bija kaut kas neatlaidīgi draudzīgs, kas jau no paša pirmā brīža sievietei iedvesa uzticību, kaut kas familiāri magnētisks, kas sievietei lika saprast - šo cilvēku var mīlēt.
Pirmo reizi ar Gvīdo tikos vēl nometņu laikos, kad abi vēl bijām padsmitnieki, bet jau toreiz viņš prata ar meitenēm rīkoties. Tramvajā braucot, viņš man sacīja, ka noskūpstīs konduktori, un tad, lai pierādītu savu varonību, mēs abi izlēksim no ejoša tramvaja. Sacīts - darīts. Meitene palika ar pusvērtām lūpām.
Ejot pa ielu, mums priekšā soļoja divas sievietes. Tu, Arnold, ņem to pa kreisi, es ņemšu to pa labi. Atkal - Gvīdo, sievieti noskūpstījis, uzsāka sarunu ar viņu, kamēr es dabūju ar somiņu pa ausīm.
Tagad, daudzus gadus vēlāk Beļģijā, Gvīdo man sūdzējās:
Ir jau brīnišķīgi, bet nelaime, ka esmu tik daudzām parādā naudu. Viena man aizdod, lai atdotu otrai.
Tā pa ielu staigājot, Gvīdo pēkšņi metās kādā ejā. Izrādījās, ka pretim nākusi kāda, kurai viņš parādā.
Gvīdo bija cirtainiem, tumšiem matiem un iegarenu seju, vīpsnājošu smaidu, kas ik pa brīžam uzradās, bet pats galvenais bija viņa izdarības, kuŗas varētu apskaust ikkatrs vīrietis...
Vecu večiņu veikalā uzrunājis, Gvīdo viņai pakutināja sānus, apgrieza to ap savu asi, kaut ko ausī čukstēdams, un brīnums: večiņa atplauka un nosarka kā jauna meiča, apskāva Gvīdo un nobučoja uz vaiga. Viss epizods savukārt pievilka pārējos, un jokojoties radās neparasta dzīvība. Protams, večiņa bija kā septītās debesīs.
Gvīdo nešķiroja - viņam patika visas sievietes, un ar visām tām viņš spēja aizrauties.
Vienu no viņām es reiz apprecēšu, viņš teica, bet es vismazāk varēju iedomāties Gvīdo kā laulātu draugu. Lai savā vecpuiša dzīvē radītu vajadzīgo kontinuitāti, viņš rakstīja dienasgrāmatu, atzīmēja sievietes, viņu vārdus, telefona numurus, u.c. Kā redzams, viņam bija padomā kādreiz rakstīt savus Kazanovas memuārus, jo arī literārā ziņā viņam bija savs talants, tikai reti iznāca laika piesēsties.
Viņa dzīvoklī Beļģijā, kas bija tipisks vecpuiša mājoklis ar putekļiem visos kaktos un izkārtām zeķēm virtuvē, telefons zvanīja bieži un - zvanītājas visas bija sievietes.
«Zini, Džordžet, es nevaru. Es gribētu, bet man ir atbraucis draugs no Kanādas. Saproti. Piezvani rītvakar!
Tiklīdz saruna beidzās, zvanīja pie durvīm un ar sāpīgu izteiksmi sejā Gvīdo tās atvēra:
Marselīne, mīļā, dārgā - nāc iekšā, Gvīdo meiteni apkampa un, vaļā nepalaidis, tai skaidroja, tas te ir mans draugs no Kanādas.
Tu teici, ka mēs iesim uz kino, viņa uzsvēra, vai uz kādu bāru.
Gvīdo mani lūdza, lai es atbildu, kad telefons zvana. Lai saku, ka viņš izgājis. Bet Marselīne sēdēja viņam klēpī un smējās vienā laidā. Nu, vai mēs ar Marselīni neesam jauks pāris? mēļoja Gvīdo.
Es sapratu, ka patiesībā es šai idillē esmu lieks un piedāvājos aiziet uz veikalu iegādāties pārtiku. Kad es atgriezos pēc stundas, Gvīdo stāvēja virtuvē un pielaikoja sev jaunu kreklu. Kur Marselīne? es iejautājos. Es viņu aizsūtīju atpakaļ mājās pie mātes. Viņa ir tik maiga kā bērns! Kāda aizraušanās! Viņa ir ar mieru mani pielūgt kā Dievu! Viņai patīk, kā es spēlēju šlāgerus ar klavierēm.
Pēcpusdienā mēs gājām staigāt un vienalga, kurp mēs arī ietu, Gvīdo māja sievietēm, un tās māja viņam. Daža laba bija itin glīta un pajauna.
Tu taču pazīsti te ikkatru meiču, es nenoturējos.
Arnold, atteica Gvīdo, dzīve ir jāizdaiļo, jāiededzina tie mazie lukturīši tā, lai visa pamale beigās aizdegtos. Ko es varu darīt, ka te mani visas pazīst! Ir jau gan reizes, kad sanāk par daudz, ka gribu aizbēgt. Tad es braucu uz Parīzi, kur man ir brūte - bagāta spāniete, bet vecāki šai neļauj mani precēt. Bagāta! Padomā, momentā visa Eiropa būtu zem kājām. Dzīve vītos kā apīnis. Bet Amarilla ir tik trausla! Ārprāts!
Tev tiešām derētu bagāta sieva, es ierunājos. Tad tev nebūtu jāskaidro, ka naudu nevari pašlaik atdot, ka naudu viņas dabūs vēlāk. Vispār, kāpēc viņas tev aizdeva? Viņas taču zina, ka tev tikpat kā nav nekādu ienākumu! Pa kuŗu laiku tad tu vēl strādātu? Visam taču ir savas robežas.
Trešajā dienā ar Gvīdo aizbraucām uz Krēfeldu svinēt Jāņus latviskā garā. Tie bija neaizmirstami Jāņi. Gvīdo staigāja ar trim vainagiem ap kaklu un vienu galvā, apkampās ar meitenēm un iedzēra daudz, bet nepiedzērās. Pēc pusnakts aizbraucām uz Ķelni turpināt svinēt Jāņus tur, un izmirkušā Reinas krastā ielīdām jauniešu teltīs un dzērām novadējušos alu. Bija jau gaišs.
Otras dienas vakarā es teicu Gvīdo, ka man nu ir diezgan, ka jābrauc mājās, ilgāk paģiras lāpīt vairs nevarēju. Gvīdo man vēlīgi iedeva sava dzīvokļa atslēgas un teica, ka pats būšot mājās tikai pēc divām dienām, jo te Ķelnē viņam esot brūte Anita, skaista un izvēlīga. Varena meitene, gracioza gaita. Tumši brūnas acis un mati. Es taču nevaru viņu ignorēt - kādu pusgadu neesmu redzējis!
Tāds pārguris, bet smaidīgs kā vienmēr, viņš pārradās mājās tikai pēc 4 dienām. Es jau gandrīz biju aizbraucis, viņa neredzējis. Viņš zvērēja, ka tagad ņemšot nedēļas atvaļinājumu. Viņš tiešām bija zaudējis svaru, un arī zem acīm bija rievas. Es nolēmu jau tai pašā vakarā aizbraukt, jo mani jau vairākas dienas Minsterē gaidīja draugs.
Gvīdo, tavas dēkas ar sievietēm ir taču itin smags darbs! Tev taču sava veselība arī jātaupa, es teicu, bet Gvīdo tikai paraustīja plecus un neteica nekā.
Vēlāk pāris reižu gadā man pienāca vēstules no Gvīdo, kuŗās viņš man efektīvi vēstīja par jauniem panākumiem, jaunām brūtēm, vēl aizvien meklējot to īsto, kuŗu viņš vēlētos apprecēt. Pēc kādiem trim gadiem viņam tas gandrīz izdevās, un viņš aizbrauca uz Spāniju apsievoties. Neatceros, cik ilgi nebiju saņēmis nekādu ziņu, kad ieradās bēdu vēsts: Gvīdo bija atrasts savā virtuvē bez dzīvības. Atgriezts gāzes krāns. Esot bijis galīgi izdzinies un strauji novecojis. Varbūt Gvīdo beigās saprata, ka ideāla, precējama sieviete - meitene eksistē tikai viņa fantāzijā.
