Aina Kraujiete

 

TŪKSTOŠ ATKLĀSMĒS DZĪVOTA DZEJA

„es roku izstiepu uz pasauli un gaismu”

 

Katrreiz, kad dzirdu vai arī izlasu apzīmējumu ‘gara greznība’, man prātā cilvēka gara īsteni greznā izpausme, kas ir dzeja. Un grezna dzeja, tā savukārt tūdaļ asociējas ar dzejnieces Veronikas Strēlertes vārdu. Ne vārdu greznība, kaut arī viņas dzejā nekad nepietrūkst vārdu daiļuma, bet arī tur, kur tā pat gluži askētiska stilā, tomēr grezna kā mākslas izcils rezultāts. Un ar to, ko tā atspoguļo. Ar to, ko spēj manī iedzirkstīt. Noskaņu. Izbrīnu. Atziņas. Ar vārdiem vien notvertās gaismas un ēnas, tik tikko pamanāmas dabā un dvēselē.

Jā, Veronika Strēlerte − daiļuma atklājēja, atziņu krājēja, ar „tūkstoš atklāsmēs dzīvotu dzīvi” − ietvertu dzejā. Tāpat kā „dievi sasmaidās pāri ūdeņiem”, liekas, ka arī viņa tikai vēro, kā „dzedra vēsma dzenā lapas un likteņus”.

Veronikas Strēlertes dzejas ceļš, jau grāmatu virsrakstos iezīmēts, sākās ar VIENKĀRŠIEM VĀRDIEM un cauri LIETUS LĀSEI, caur vizošām gaismām un ūdeņiem − MĒNESS UPĒ un GAISMAS TUKSNEŠOS, pēc rāmu atziņu bagātiem ŽĒLASTĪBAS GADIEM nu nonācis atkal pie vārdiem − pie PUSVĀRDIEM, kur dzejas rindām pa vidu tikpat poētiski runā klusums. Klusums ar visām tanī slēptajām nojausmām, mums meklējamām, atminamām. Un varbūt par vārdos neteicamām mazām un lielām sirdssāpēm. Jau Lietus lāsē viņai bija it kā sev teikts padoms: „sirds, ja klusēt vari, glabā savu bēdu”, un arī Žēlastības gados, kad „vārdi top nevarīgi kā nepareizas atslēgas, un neveŗas, neveŗas durvis”, seko aicinājums: „Labāk klausīsimies klusumā”; to pašu apliecinot citā dzejolī: „Es nepieskaršos tam, ko klusums slēpj un glabā”. Kaut arī pusvārdiem, teiktais tomēr atrod mūsu sirdis, liek tām sakustēties, kā pēc dzejoļa „Bērns, kas aizmieg raudot” izlasīšanas:

Bērns, kas aizmieg raudot,
Raudās tālāk sapnī,
Raudās tālāk dzīvē,
Kaut ar acīm sausām.

Mūžam cauri ēdas
Mīlestības bads,
Bērns, kas aizmieg raudot,
Tas tu pats, tu pats.

Dominanti motīvi Strēlertes dzejā ir cilvēka niecība, iznīcība, nāve: tā brīža pienākšana ieskaitīta kā atbrīvošanās no rūpestiem un vilšanās, kas ir dzīves daļa. Mākslinieciskā pacēlumā par iznīcību, nāves miegu runāts ar vieglu izbrīnu, pat smaidu. Bez patosa, bez augstās dziesmas gavilēm arī Strēlertes mīlestības lirika. Individuālās jūtas, vismaigākās izjūtas dzejā iestaigājušas vieglām pēdām − tā ir dzedra, daiļa, smalka un − mierīga dzeja.

Strēlerte nemīl pasaulei atklāties, pat dzejā ne. Viņai varbūt šķiet, ka pasaule nepratīs saskatīt viņas īsto seju; un reizē arī šaubas, vai spējusi pati sevi iepazīt:

Tikai vienu sejas pusi man
Rāda spogulis, ko turu:
Skumjas kapenes, dziestoši ugunskuri.
Tā otra, tā svešā
Staros pēc viņsaules rīta −
Nomiršu nepazīta.

Viņas līdzinieks ir eremīts (krājumā Žēlastības gadi), kas tuksneša vidū dzīvo „savas vientulības pilsētā”, un saka:

Es topu viegls un caurspīdīgs kā dzintars,
kur paliek manu dienu
maigās, mīklainās zīmes.

Un tā paša krājuma citā dzejolī šī atturība vēl skaudrāk pateikta:

Dzīvot, it kā manis nebūtu.
Iejaukt savu elpu citu dvašā.
Nolūkoties raibā ļaužu spēlē
Kā no tumšas skatītāju telpas.
Visu redzēt, apjaust, minēt mīklas,
Palikt ārpus lielo viļņu loka,
Staigāt nemanot un, kad būs jāiet,
Aiziet nemanot, uz pirkstu galiem.

Bet palikdama „ārpus lielo viļņu loka” Strēlerte neparastā iejūtībā spēj reģistrēt niecīgākos vibrējienus dabā, spēj samanīt vissmalkākās dvēseles norises, tad mākslas darbā − dzejolī − tās kopā apvienot:

Vēl kādreiz pa saulstaru mirgu
gauss sapņu zirneklis lien.
Bet tirgu, mūžīgu tirgu
Jūtu sev tuvāk arvien.

Pasaule virmo visapkārt. Viņa noskatās, kā Vestminsteras abējā

Iet ļaudis, burtojot vārdus
Skanīgās marmora plāksnēs
Pa kapiem, tālāk pa kapiem.
Dzīvības patvaļu baudot,
Drāžas barbarisks gājiens
Teātrī šajā, kur vizmo
Bālais nīcības parkets,

bet pašai savs padoms:

Neizstiep roku, nekāro, netraucē lietu mūžīgo snaudu,
Pavadi brīnumu acīm zeltainu putekļu graudu –

un ar savām brīnumu redzētājas skaidrajām acīm viņa parāda arī citiem, kā

tāles šūpojas baltos mākoņos,
zāles līgojas ūdens spoguļos

un kā

lēnas trīsas šķelts
nodreb ūdens klājs,
ēnas sacirtis
krustiem zobenājs,

un liek arī mums paskatīties

raibu staru tīklu
kur auž pazares,

vai arī ļauj ticēt, ka

gaismas gadus var izgulēt
vienas pusdienas snaudā.

Aistētika nav pašvērtība per se Strēlertes dzejā (kaut arī varētu būt, tik gleznainas ir viņas dzejiskās ainavas). Aistētisks ir viņas pasaules skatījums, lietu un parādību redzēšana. Viņas dzeja liek arī mums − gribi negribi! − atģisties, kļūt pēkšņi modriem, ieraudzīt to, kam viegli, ierastajā steigā, aizstaigājam gaŗām:

Negudrās puķes −
Puķes bez smaržas,
Bez kaires,
Ko neplūc neviens,
Un tomēr − puķes

Kā smaids
Izpostītā sejā,
Sejā bez dailes,
Bez cerības

Un tomēr − smaids.

(Žēlastības gadi)

Liktenīgajās dienās, kad kaŗš plosīja un postīja mūsu zemi, Strēlerte rakstīja:

Uguns krustceļos mēs lepni kad staigājam,
šalc kareivju mežs dvēseļu lūgšanās;

it kā norakstīja, kas visiem uz sirds:

Jūŗas vidū mēs šūpojamies,
Nāves medībām izbēgušie.
Kādēļ dzīvi, kādēļ saudzēti?
Kam par prieku vai nastu?
Nezināmu atbildi dos rīts.
Nezināmu krastu,

(Žēlastības gadi)

− apzinājās piederību savai tautai:

Ar viņu pukstieniem man reizē asins rit,
mums visiem vienam ceļam kājas autas,
no vienas zemes mēs, no vienas tautas.

Arī vēlāk, atminoties „degošo Kurzemes krastu”, arī vēlāk, kad iestājies netaisnīgais miers, vēl pēc gadiem Strēlerte, izteikdama savas individuālās jūtas, aizskaŗ to, kas tāpat, vēl sāp citu dvēselēs:

...es atradīšu savus namus, savus ielu stūŗus,
Savus mūžīgi smaržojošos dārzus
Un ēnās grimušo lauku
Ar tumši dzelteniem, aizmigušiem rudzu statiem.

(Žēlastības gadi)

Tā nav skatīšanās sensenā gleznā, kādas ir seno klasiķu vārsmas, (kuŗas, starp citu, izcili atdzejotas, viņas jaunākā krājuma nobeigumā). Tās „dažas vietas šai pasaulē”, tās „paliks nemainīgas visās pārvērtībās”, jo atmiņās „domas ar asu nazi piemiņas zīmes griež”.

Ar rūgtumu tomēr atzīst:

Mūsu brīvība vairs nerunā „uguņu mēlēs, karogu saucienos”. Bet –

tagad tā iegrebj savas zīmes
mutes kaktiņu vīpsnā,
izsludina savas pavēles
uz bezbailīgām pierēm.

(kā lasāms krājumā Pusvārdiem).

Šajā jaunajā krājumā, atšķirībā no iepriekšējiem, Strēlertes dzejā klāt ieplūdis rūgtens apakštonis, un ja kur smaidīts, tad tā, it kā ar sakniebtām lūpām. Pati valoda skarbāka, vārdos liesāka − aistētisku vīziju un vārdu rotaļības nu daudz mazāk: greznās čaumalas atlobītas no kodola. Jo šī ir atziņu un atzīšanās dzeja... Ar izbrīnu vērots, ar smīnu vērtēts:

Pakāpāmies augstāk,
lai skatītos lejā
uz cilvēkiem, pērtiķiem, pingvīniem.
Un jo augstāk kāpām,
jo ilgāk skatījāmies,
jo grūtāk bija izšķirt,
kuŗš pingvīns, pērtiķis, cilvēks.

Cituviet secināts:

Tie, kas nav mierā
Ar šo zvēru dārzu,
Dažreiz aiziet patvarīgi.
Bet, izganījušies debesu savvaļā,
Atēdušies mūžības dābolu,
Dažreiz atskatās žēlās
Uz hiēnām, leopardiem
Un savu tukšo sprostu.

Tātad šī galējā konsekvence nav īsti pieņemama, kaut arī citur, jau agrāk, kāda doma par to pazib:

No tevis nebēgšu vairs, labā nakts,
Šī gaisma ievaino, un saules čūska dzeļ.
Lai manas acis vairs nav jāpaceļ
Pret rītausmu, es tevi lūdzos, nakts.

(Žēlastības gadi)

Tāpat Žēlastības gados, poēmā „Miega kuģis”, sadzirdam „mūžīgo aicinājumu − aizbraukt un neatgriezties”. Ciešanas, ja ne izbēgt, var mazināt − lietavās: „laimīgās dienās, tiem kam jāraud. / Nepateiks gaŗāmgājējs / asaras vai lietus / uz vaiga”, (krājumā Pusvārdiem). Nu viņas „vārdi patiesības slāpēs / kā rozes asus dzelkšņus trin”. „Kā novīlēšu vārdu smailes?” − šīs raizes, ka „par mūziku tie nepārtaps”, neattur vērsties pat pret draugiem, kad samanīts neīstums:

Es atzīstos: smejoši sivēni,
Kaķi, suņi, koki un augi
Man mīļāki ir šai pasaulē
Par jums, mani dārgie draugi.

(Pusvārdiem)

Dīvainais laiks, kad nekam nekad īsti nav laika („pirmdienas avīzi lasu sestdienā”, un „grāmatas plauktos izkūko prātu”) liek satrūkties: „Droši vien nepagūšu nomirt, Kad apzvanīs apglabātu”. Vai tādēļ varbūt arī jārunā jau par „mīlestības kapiem”, par – „smieklu kapsētām”? Un padomi tādi, ka jānodreb: ja prieks tomēr „izspraucas starp akmens plāksnēm − piemin ar kāju!” – „Nerādi savu spēku − tā apvaino vājāko”. – „Nerādi savu labestību − tā apgrūtina”. Vai tā nav dziļi sāpinātas sirds valoda? Tā izteicas vēl citos šī krājuma dzejoļos − kā dzejolī „Neklātiene”:

Manis nav šais istabās,
Ne jūsu smieklos un runās
Kaut vāji izliekos,
Ka būtu.
Nav nozīmes uzmanību pievērst.
Briesmīgā caurvējā sēžu
Un gaidu,
Kad kāds durvis pievērs.

Vēl skaudrāk dzejolī „Blakus istabā”:

Nedomājiet, ka mirušie nedzird
Jūsu tenkas
- - - - - - - -
Tie izgājuši tikai blakus istabā,
Un sienas ir plānas.

Vai „rūpes kā smilšu grauds” nesūrkst katram „sirds kaktiņā”? Strēlerte par ātru un gluži nevajadzīgi laurus atgainījusi savai galvai, it kā atmuguriski atkāpdamās aizvien dziļāk, aizvien tālāk pie kulisēm, (kā dzejolī „Teātrī”),

atstājot vietu varoņiem,
kas pašsaprotamā svarīgumā
jau stājušies starmešu gaismā.

Viņas vieta, kaut īpaši nemeklēta, laikam pat īsti negribēta, tomēr ir teātŗa vidū, visu starmešu krustugunīs − tas viņas dzejas nopelns. Dzeja, kas ir kā viņas Nepabeigtā pilsēta − nekad nepabeidzama, vienmēr vēl ceļama, jo „kādam rūp, / lai celtnieka darbs ir mūžīgs”.

īsts prieks, kaut arī retāk, tas nāk kā brīnumains zelta mirklis:

Dažreiz notiek neticamais:
No rīta pamosties apzeltīts
Un veries spogulī kā svētbildē.
Izej ārā mirdzēdams
Un, ja arī neticētu,
Ja nepavisam neticētu,
Dzirdi eņģeļu spārnus švīkstam.

(Pusvārdiem)

Šis ir laiks, kad „ar briesmīgu troksni plīst bauslības galdi”. Laiks, kad „kā bezdibenī var skatīties cilvēks cilvēka sejā”, un kad „dvēseles attēls atspīd greizs aiz ieplīsuša smaida”. Strēlerte savas reliģiskās izjūtas atklāj vistiešāk, rakstot par sejām:

Dažas sejas es atradu, daudzas pazaudēju,
Viena mani pavada visur.

Tā manī noraugās no pusgaismas audekliem,
Dievnamu stikliem, marmora ciļņiem,
- - - - - - - - - - - - - - -
Tā uzlūko mūs līdz nāvei skumjā mīlestībā,
Bez pārmetuma, ciešanu klusumā,
Gadu simteņu neizdzēstā Kristus seja.

(Žēlastības gadi)

Bet laikam gan neviens mākslinieks neuzdrošinātos Dievu gleznot tā, kādu Strēlerte iegleznojusi ar vārdiem: „izlec spožiem ragiem / Dievs kā zelta briedis”! (šī dabas personifikācija dievības simbolā tomēr īsti iekļaujas latviskajā gara pasaulē, kāda viscaur Strēlertes dzejai, pat zem franču kultūrā izsmalcinātās gaumes slīpējuma!)

Pati viņa kā „mēnessērdzīgā, gar akliem dziļumiem staigājot”, iet droša, jo „Dieva acs manī skatās, / eju un uzticos”.

Kad būs izgaisusi „tā robeža, kas tik skopi / no sapņiem dzīvi šķiŗ”, varbūt varēs kādreiz teikt vārdus, ko atvēlējusi savam bruņurupucim (Žēlastības gados): „Ar tūkstošgadīgu smeldzi, baudīšu miera veldzi”. Līdz tam tālajam brīdim, ļaujot „laikam brīvi šalkot kā upei bez dienas un nakts krastiem”, viņa var atkārtot seno un vienmēr jauno motīvu − to, kas uzradās jau pašā pirmajā krājumā, zīmējot „bēgošās dvēseles” ceļu:

Tu it kā zelta bulta šaujies,
Un pasaule tev gaŗām skrien
- - - - - - - - - - - - -
Un tikai atspīdums no dzejas
Vēl acīs paliek gaišs un zvīļš
Par to, kas tīkams bij un mīļš.

(Vienkārši vārdi)

Spožus atspīdumus no savām tūkstoš atklāsmēm latviešu dzejai sešos krājumos ir dāvinājusi Veronika Strēlerte, dzejniece, kuŗu reiz Jānis Rudzītis nodēvēja par mūsu dzejas Pirmo Dāmu. Un tā viņa joprojām ir.

Menhetenā, pie Austrumupes, 1982. gadā

 

 

 

Veronika Strēlerte 70.-os gados. (Foto: Laima Slava)

PĒCVĀRDI pie apceres par Veronikas Strēlertes dzeju sakarā ar dzejnieces 70. mūža gadskārtu 1982. gada 12. oktobrī. Latvju enciklopēdijā, kas izdota 1954. gadā Zviedrijā, 2365. lappusē dots dzejnieces profils. Blakus dzīves datiem (dzimusi Dobelē, Zemgalē, beigusi Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas nodaļu) sniegts šāds pirmo dzejoļu krājumu izvērtējums: Jau no paša sākuma (krājums Vienkārši vārdi, 1937) Strēlertes dzeja ir formāli gatava, asa intellekta iegrožota, ar simboliem kā galveno izteiksmes līdzekli. Arī turpmākajos krājumos (Lietus lāse, 1940; Mēness upe, 1945) sublimētas franču un latviešu tradicijas. Strēlertes dzejas pamatmotīvs ir liktenība... arī tiekšanās pretī nāvei un Dievam... izsmalcināta formā ceļ augstā līmenī arī viņas balādes un romances, tautas likteņa, emigrācijas un nedaudzos bērnu dzejoļus”. Te pieminēti arī Strēlertes tulkojumi no romāņu valodām kā augsta līmeņa veikums. Precējusies Strēlerte vispirms ar profesoru Arvedu Švābi; vēlāk ar dzejnieku un vēsturnieku Dr. Andreju Johansonu; izaudzinājusi dēlu Pāvilu Johansonu, kas dzima trimdā un ir arī dzejnieks-bards. Strēlerte divreiz Kultūras fonda laureāte −vispirms jau Latvijā, otrreiz − trimdā. Daļu no dzīves grūtiem brīžiem, kā arī tās gaišos momentus uztvērusi viņas dzeja Zviedrijā iznākušos krājumos: Gaismas tuksneši, 1951. g., Žēlastības gadi, 1961. g. un tāpat jaunākais − Pusvārdiem, 1982. g., visi Daugavas apgāda izdevumi. Strēlertes dzeja tulkota arī citās valodās − vācu, angļu, un 1981. g. zviedriski iznāca viņas dzejoļu izlase Under Hog Trad: Zem augstiem kokiem (Fripress Kokforlag). Nāve, iznīcība, mūžība ir spēcīgākie motīvi Strēlertes dzejā; bet tā nav dzejiska poze, romantiska ilgošanās pēc mūžības: dzejniecei nāve ir līdzās stāvējusi, tās biedi īstenībā pārdzīvoti. Taču domas par pašas vai citu aiziešanu no dzīves dzejā ir bez izmisuma vai ar nāvi saistītām šausmām. Viņas atziņu atklāsmes ietvertas spožā dzejas formā. Par mūža grūtumiem lasāms dēla stāstījumā eseju krājumā Veronika Strēlerte, kas iznāca „Atvases” apgādā, dzejnieces jubilejā 1982. gadā, Zviedrijā. Tanī neliela izlase arī no dzejoļu krājumiem. Bez tam, par Strēlertes dzeju rakstījis Dr. Alfrēds Gāters LaRA-s Lapā, Nr. 28, 1982. g., dodot lietpratīgu viņas talanta izvērtējumu; te temu dažādības, formas virtuozitātes, stilistisko līdzekļu analize; tālākai izpētei vēl jānāk, jo neapskatīts palika pēdējais krājums, kas tad vēl nebija iznācis.

AK