Dzeržinska vietnieks Jēkabs PeterssDžordžs Legets pētījumā par agrīno čeku (George Leggett, The Cheka, Lenins Political Police 1917-1922, Oxford, 1981) kā gaŗām braukdams aizķēris kā ar aizjūga ilksi vai ratu rumbas galu latviešus. No ļoti šaura viedokļa, bet plašāk kā jebkādā citā, Rietumos iznākušā, darbā autors atsedz latviešu līdzdalību Ļeņina valdības noenkurošanā un varas aparāta izveidošanā. Šinī darbā mēs sastopam ne tikai latviešu vārdus vien, bet tie ir identificēti kā latvieši. Autors pat mēģina dot izskaidrojumu, kāpēc tieši latviešu līdzdalība čekā bijusi tik plaša. Darbs nav rakstīts no latviešu viedokļa un tādēļ temati, kas varētu interesēt latviešus, nav izsmelti, tikai ledus kalna galotne ir atsegta. Tomēr tie latvieši, kam interesē mūsu asiņainā pagātne un kas plāno latviešu nākotni, šeit atradīs vielu pārdomām.
Autors vairākkārt uzsveŗ, ka, lai gan čekai no teorētiskā viedokļa vajadzējis būt internacionālai organizācijai, vairums darbinieku bijuši latvieši. Šinī sakarībā Legets citē 18. aprīļa, 1918. g. polītbiroja sēdes protokolu, kuŗā Trockis izteicies:
... ka latvieši un žīdi sastāda vislielāko procentu no čekas darbiniekiem frontē, aizmugurē un padomju iestādēs centrā; ka viņu procents frontē ir salīdzinot mazs; ka spēcīga šovinistiska aģitācija notiek par šo tematu sarkanajā armijā, kur tā atrod zināmu atsaucību; un ka pēc biedra Trocka domām partijas darbinieku pārvietošana ir nepieciešama, lai panāktu labāku tautību izdali starp fronti un aizmuguri (262. lp.).
Tiek arī citēts S.P. Meļgunova novērojums, ka 1919. g., kad viņš pavadījis vairākus mēnešus cietuma cellē Ļubjankā, no 2000 darbiniekiem trīs ceturtdaļas bijuši latvieši. (263. lp.).
Autors pats latviešu līdzdalību čekā izskaidro šādi:
Lielinieku režīms izformēja cara armiju, bet atstāja skaitu latviešu strēlnieku bataljonu, kas pēc vācu Baltijas okupācijas atradās pamesti Padomju Krievijā. ...Lai gan viņu galvenā vēlēšanās bija atgriezties savā dzimtenē, viņi bija gatavi starplaikā kalpot lieliniekiem, kuŗu plašie sociāldemokrātiskie uzsaukumi viņiem bija visumā pievilcīgi un sagādāja tiem labvēlīgus apstākļus. Latviešu strēlnieki bija labi disciplinēti un uzticīgi kareivji, kvalitātes, kas kompensējās ar viņu nepilnīgo ticību komūnismam un krievu valodas neprašanu. Šie algotņi − kaŗa kalpi veidoja lielinieku prētoru gvardi, kas darīja daudz, lai pasargātu lielinieku režīmu pirms sarkanarmijas nodibināšanas: viņi apsargāja Smoļnu un Kremli, viņi piedalījās anarchistu likvidācijā 1918. g. aprīlī un izglāba Ļeņina valdību eseru dumpja laikā, 1918. g. no 6.-7. jūlijam; viņi apspieda zemnieku sacelšanos tā paša gada augustā un daudz citos veidos bija neaizstājami. Viņi kalpoja arī kā rezerve čekai, kur tā atrada sev talantīgus darbiniekus. Čekas sargi un dienderi galvenokārt sastāvēja no latviešiem. (263. lp.).
No čekas vadības visvairāk apcerēts ir Peterss un Lācis. Par Petersu ir teikts, ka viņš kā dalībnieks pie čekas kollēģijas dibināšanas ir atbildīgs čekas asiņainajā darbībā, it sevišķi sarkanā terrora uzplūdu posmā, kad 1918. g. oktobrī viņš darbojās ka Dzeržinska vietnieks. Viņš bez žēlastības parakstījis dučiem nāves sodu. Kā īpašu uzdevumu izpildītājs, Peterss bija atbildīgs kritiskajā 1919. g. vasarā par drošību Petrogradā, tad Maskavā un pēc tam Kijevā.
Tekstā visbiežāk pieminētais un citētais čekists ir Lācis, nopelniem bagātais censonis. Ir minēta ne tikvien viņa dedzīgā līdzdalība dažādos uzdevumos, bet autors viņu galvenokārt uzskata kā vienu no čekas darbības teorētiķiem.
Bez šiem diviem galveniem čekistiem atsevišķas biografijas ir arī izpelnījušies vēsturnieks Kārlis Landers (savā laikā izplatītas Latvijas vēstures autors), Kārlis Kārlsons un kosēnietis literāts Aleksandris Eiduks.
Šinī grāmatā nav arī aizmirsta latviešu sieviete un kā izcila čekiste ir minēta Elza Grundmane, kas uzsāka savu karjeru 1917. g. oktobrī, piedaloties Ziemas pils uzbrukumā. Viņa kalpoja dažādās kapacitātēs čekā, izpelnoties kā pirmā padomju sieviete goda pilnas čekistes nosaukumu un Sarkanā karoga ordeni.
Andrievs Ezergailis
