Vispārējā tēlotājas un lietiskās mākslas dzīves kopaina nav uzreiz pārskatāma, jo katru gadu LPSR mākslinieku savienības logatos Rīgā un provinces centros tiek sarīkotas ap 450 dažādas izstādes. Tas tomēr nav daudz. Tāpēc te var būt runa tikai par nozīmīgāko, relatīvi reprezentatīvu izlasi, kas, jācer, ir pietiekoši objektīva un atļauj izlobīt zināmas tendences, vispārējus vaibstus. Taču to interpretācija vai pat spekulēšana par nākotnes attīstības gaitu ir pavisam cita problēma...

Mākslinieku savienības biedru skaits caurmērā pieaug ikgadus par pāris desmitiem. Praksē tas tikai palielina grūtības jaunradīto darbu pietiekamai eksponēšanai, mūzeju fondu izstādes ieskaitot. Padomju sistēmas kūtrība acīmredzot neatrod par vajadzīgu rast pietiekoši daudz piemērotu telpu, lai pilnīgāk varētu parādīt tās mākslas aspektus.

Obligātās jauktās izstādes visumā apliecina profesionālo meistarību, ieskaitot neiztrūkstošos pasūtinājumu darbus, un tas arī ir viss. Būtiski te netiek atsegti visdziļākie apcirkņi. Varbūt šādu izstāžu vispārējo līmeni varētu jūtami pacelt, ja žūrija atmestu ierasto formulu no visiem pa druskai un tā vietā meklētu tikai labāko no labākā. Piemēram, plašā „Rudens-82” izstāde bija pelēka un gaŗlaicīga, lai gan pa starpām iemirdzējās koncepcijā atšķirīgi ļoti individuālu mākslinieku darbi, kā: E. Grūbes, R. Piņņa u.c. Nesalīdzināmi interesantākas ir personālizstādes. Tās ir atklājošas, jo tām piemīt dziļuma dimensija.

Rēzeknē vienlaicīgi divās atsevišķās izstādēs aplūkojamas populārā mākslinieka, bērnu grāmatu illustrātora Jāzepa Pīgožņa darbi: gleznas, grāmatu illustrācijas, plakāti un medaļas. Pīgoznim ir savs izteikts, īpatns stils apaļīgām formām, pilns dzīves prieka, kam ļauj atplaukt viņa labā dizainiskā izjūta. Pīgozniskais stils tiek noturēts viscaur, vienalga vai tā būtu illustrācija, zīmējums, plakāts, glezna vai medaļa. Šīs formas liek domāt par baroka mākslas vitalitāti.

Laimdota Mūrnieka Valsts mākslas mūzeja personālizstādē eksponēti viņa pēdējo gadu darbi. Arī Mūrnieks ir izveidojis pats savu stilu. Tā ārējā pazīme ir pasmags kolorīts un īpatni stilizētas formas. Viņa audekli atstāj dekoratīvu efektu, savu šarmu, it sevišķi, kad mākslinieks ļauj vaļu emocionāli piesātinātām gaismēnu saspēlēm.

Doles vēstures mūzejā bija aplūkojama gleznotāju Viļa Ozola un Imanta Vecozola darbi. Abi mākslinieki strādā par paidagogiem Maskavas mākslas akadēmijā un šoreiz bija eksponējuši tikai klusās dabas. Laba kolorīta izpratne un vienkāršu formu objektu izvēle ir viņu glezniecības iezīme, kas bāzējas uz latviešu 20.to un 30.to gadu glezniecības pamatiem. V. Ozols savās kluso dabu kompozīcijās dod priekšroku vairāk apaļotu formu saspēlēm, bet I. Vecozols lieto formas ar vertikāliem akcentiem. Skate atstāj viscaur mierīgu un nosvērtu iespaidu.

Sevišķu atzīmi ir pelnījusi Mākslinieku namā gleznotājas Ineses Ziemeles personālizstāde. Viņa ir specializējusies Iļjas Repina Mākslas institūtā, Ļeņingradā. Taču nav domājams, ka tas būtu izveidojis Inesi Ziemeli par to, kas viņa šodien latviešu glezniecībā ir − sevišķi ekspresīva gleznotāja. Viņas audekli uzbudina padomju pilsoņus, bet galvenokārt tos, kas dodas uz izstādēm izklaidēties. Ziemele liek tiem trūkties, domāt un, pats galvenais, pārvērtēt... Ar gleznieciskiem līdzekļiem viņa aprāda sociālo ļaunumu sekas, kaŗa nejēdzību aspektus, atavistiskas bailes un visu to, kas „neļauj baudīt dzīvi”. Ekspresīva figūrāliste, kuŗas formas koncepcija ir īkonu, plakātu un modernās mākslas paņēmienu brīva sinteze. Tādējādi apbruņojusies, Ziemele reizēm aizraujas un sprediķo, nerēķinādamās ar padomju pilsoņa mēra izjūtu, viņa kāpj uz jebkuŗas sabiedrības varžacīm lielā pārliecībā par taisnīgu lietu, evaņģēliski neiecietīgā garā ... Jā, Ziemelei ir sava seja, ļoti neparasta latviešu mākslas vidē. Viņas labākie darbi liek atcerēties otru līdzīgu īpatni − Kārli Padegu un, protams, viņas laika biedru Borisu Bērziņu, taču citādākā plāksnē.

Labu latviešu glezniecības salīdzinājumu ar kaimiņtautu sniegumu dod 5. Baltijas republiku glezniecības triennāle Viļņā. Šķiet, ka visviengabalainākā ekspozīcija ir bijusi lietuviešiem. Viņu mākslinieki, kas mierīgi raugās uz savu apkārtni, lieto emocionālu, vizuālu valodu, droši noenkurotu savas tautas kultūras tradicijās. Ārēji lietuviešu glezniecība ir robusta, pat naīva, bet toties tā iedarbojas uz skatītāju ar varenu spēku. Igauņu ekspozicija liecina par racionālu lietu skatījumu, analitisku pieeju un totālu paļaušanos uz tīru glezniecisku specifiku. Bet latviešu ekspozicija vairāk atgādina izteikti individuālu gleznotāju darbu kollekciju nekā kādu noteiktu vispārēju nacionālu vaibstu. Par augsto profesionālo standartu nav šaubu. Ja nu tomēr te par katru cenu ir jāsameklē kāda kopēja iezīme, tad par tādu būtu dēvējama norobežošanās no sava laikmeta vizuālās valodas specifikas.

Ir vērts citēt pašu mākslinieku domas šai jautājumā. Piemēram, Indulis Zariņš saka (LuM, 8): „Lai visu sacīto apvienotu, − mūsu māksla ir pacēlusies līdz pasaules līmenim; nevarētu būt bail kaut kur izstādīties. Otrkārt, uzskatu par panākumu, ka mūsu māksla ir daudzveidīga, un, treškārt, neskatoties uz daudzveidību, tā tomēr ir Padomju Latvijas glezniecības skola, ko var uzreiz pazīt. Tā atšķiŗas ar savu pamatīgumu.” Bet ekspresioniste Lidija Auza ir citādākās domās (LuM, 8): „Man ir nesaprotama nostāja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ka mūsu glezniecība ir pasaules līmenī un varam būt apmierināti.” Viņa tālāk jautā: „Kas noticis ar mums? Kā esam nokļuvuši lielā mākslas forumā ar tādiem darbiem? Ne mazākās polemikas, ne mazākās intereses pateikt ko īpatnēju, jaunu!”

Šinī kontekstā izskatās, ka jaunākās latviešu paaudzes glezniecības virzība visumā seko nacionālās skolas tradicijai, bet ar ievērojamu atšķirību. Varam runāt par trim valdošām nosliecēm: atdzimušu jeb jaunatklātu impresionismu, tad latviešu mentalitātei piemērotu fovisma versiju un laikmetam atbilstošu romantizētu skatījumu. Ir arī kāda vēl cita daudz smalkāka atšķirība. To skaidri formulē mākslas zinātņu kandidāts A. Morozovs sakarā ar Baltijas republiku jauno mākslinieku izstādi Jaunība” Viļņā (LuM, 3): „...šobrīd visi jautājumi mākslā vairāk tiek samēroti ar cilvēka individuālo es. Mazāk ir kollektīvas sociālas apziņas...” Interesanta atziņa.

No akvareļu izstādēm atzīmējama izcilā akvarelista Kurta Fridrichsona personālizstāde Valsts Mākslas mūzejā. Viņš tiešām lieliski pārvalda šo ļoti grūto, spontānās dabas techniku visos tās aspektos. Pēdējo gadu darbu rūpīgā atlase liecina par arvien lielāku pieskaršanos abstraktizētām ainavu motīvu formām, kas efektīvi kontrastētas ar līneāru, reālistiska „zīmējuma” palīdzību.

Teātŗa mūzejā bija skatāma vispusīgā mākslinieka Oskara Muižnieka personālizstāde. Viņš pazīstams kā gleznotājs, grāmatu illustrātors, interjerists un arī kā veiksmīgs scenografs. Pēdējai disciplīnai Muižnieks ir veltījis jau vairāk nekā 20 gadu. Tāpēc šīs darbības atskaite, kas galvenokārt centrēta ap viņa darbību Jāņa Raiņa Akadēmiskajā Dailes teātrī, kur mākslinieks ir strādājis no 1950. līdz 1965. gadam. Visumā Muižnieks skatuvi iekārto gleznieciskiem līdzekļiem, vietām tos akcentējot ar konstruētiem vai naturāliem elementiem, skatuves dekorāciju metus darinot pēc stājglezniecības principiem. Taču smaguma punkts viņa inscenējumos ir emocionālā slodze. Dažreiz Muižnieks eksperimentē ar simbolisku skatuves ietērpu. Atsevišķu atzīmi pelnī viņa inscenējumi lugām Karš un miers, Mērija Stjuarte, Fausts un Gesta Bērlings. Mākslinieka kostīmu zīmējumi ir dinamikas pilni un vienmēr atspoguļo teatrālā tēla raksturu. Nedaudzās izstādēs bērnu grāmatu illustrācijas rāda asprātību, humoru un īstu dzīves prieku.

Pēc Pirmās Baltijas republiku grāmatas mākslas triennāles Viļņā nav šaubu, ka šī māksla iet kopsolī ar tēlotāju mākslu. Triennālē dominē bērnu grāmatu illustrācijas, varbūt tāpēc, ka tieši šīs temas vislabāk ļauj atraisīties mākslinieka fantāzijas lidojumam. Igaunijas nodaļā daudz pasaku illustrāciju ar primitīvi vitālu tēlainību, ko iežogo racionāli apsvērumi. Lietuvas nodaļā parādās vislielākā individualitāte, kas nepārsteidz. Latvijas ekspozicija jūt tendenci uz „... lakoniski atturīgu, nosvērtu, vispārināti tipizētu raksturojumu un atklāsmi tuvplānā.” (LuM, 3).

Aizrobežu mākslas mūzejā bija Parīzē dzimušā grafiķa Aleksandra Dembo personālizstāde. Viņš ir izveidojies par dinamisku ekspresionistu, kas melnbaltā risinājumā tēlo sava laikmeta cilvēku, sava laikmeta atmosfairu brīvās formās, izteikti personīgā stilā.

Plakātmākslas disciplīnai pievēršas diezgan ievērojams skaits mākslinieku. Rezultāti ir konceptuāli interesanti un techniski nevainojami. Tomēr to dabīgā funkcija reti kad sniedzas tālāk par izstāžu zālēm. Par šo dīvaino parādību sirdīgi sūdzas jaunā kritiķe R. Umblija (LuM, 13): „Diemžēl šī plakāta kvalitāte joprojām ir neizmantota, lai gan mūsu pilsētā ir milzumdaudz pelēcības un vienmuļības (ko varētu vismaz uz laiku aizklāt, pie tam − lētāk, nekā atdarināt visnotaļ apšaubāmas gaumes un funkcijas „lāčmūrus”, „latbithimgosstrakino” reklāmgleznojumus un citus milzdarbus, par kuŗiem brīnās ne tikai II. Cumlaks vien ...)”.

Laikmetīga 4. dekoratīvās koktēlniecības meistaru darbu skate iekārtota Tēlnieku namā. Alvis Zariņš izsakās ar ģeometrizētu lakoniski vienkāršotu formu, panākot spēcīgu emocionālu izteiksmi. Viņš iejūtīgi izmanto dažādas koku šķiedras dažādos tonējumus. Arnis Lapiņš specializējas uz koka traukiem. Taču te ne vēsts no tūristu tirgus kvalitātes vai tamlīdzīgiem standartiem. Lapiņš ir absolūts mākslinieks, kas operē ar lielu formas vienkāršību. Viņš respektē etnografiju, un tas dod viņa darbiem jaunu dimensiju, paliekot sava laikmeta specifikas robežās. Jānis Poļaks ir ierobežojies ar sienu dekoru vai interjeru objektu mākslu, mēbeles ieskaitot. Tas ļauj viņam iet dziļumā. Poļaks uzrāda lielu oriģinalitāti, jūtīgumu pret toni un formu un ir no dabas apveltīts ar sevišķi bagātu izdomu. Laikam Andris Melderis būs visromantiskākais šai mākslinieku grupā. Viņa kokgriezumi ir plastiski tīri, viegli plūstoši un ekspresīvi. Melderis reizēm veikli izmanto folkloras motīvus, tos pārceļot mūsu laikmeta vidē.

Republikas 4. Mazo formu tēlniecības izstāde iekārtota Aizrobežu mākslas mūzeja Velvju zālē. Darbi eksponēti no visdažādākajiem materiāliem un, neskatoties uz to niecīgajiem apmēriem, tie sasniedz kā emocionalitāti, tā monumentālitāti. Ar izteiksmīgiem darbiem marmorā piedalās: J. Strupulis, V. Mikāne, M. Veilande, A. Veinbachs un E. Upeniece. Šo mākslinieku darbi labi atspoguļo marmorisko maigumu. Ar fajansu sekmīgi debitē A. Dumpe. Jaunās mākslinieces V. Kurzemnieces koka skulptūras turpina latviešu koktēlniecības tradīcijas labā nozīmē, bet akmenī iespaidīgi darbi ir L. Blumbergam un O. Breģim. Visdažādākie rokraksti parādās tieši bronzas darbos, piemēram, V. Mickēvičas neparasto asociāciju un O. Skaraiņa sarežģīto koncepciju skulptūrās.

E. Iltners. Mana Latvija. Eļļa.

V. Maldupe. Torņi. Eļļa.

Interesantu tēlniecības ekspoziciju ir devusi Gunta Zemīte Tēlnieku nama telpās. Jaunajai māksliniecei jau ir izveidojies savs personīgais stils, kas viņu patīkami atšķiŗ no citiem figūrālistiem. Varētu teikt, ka Zemīte vienmēr pasvītro dinamisku masu attiecības, kuŗas viņa prot pielādēt ar spēcīgu, iekšēju ekspresīvu izteiksmi. Sevišķi interesanta ir viņas izvairīšanās no erotikas un vispār no ķermeniskas juteklības momenta. Māksliniecei svarīgāks ir kustības aspekts, kas veido viņas darbu kardinālo daļu.

Ievērojama ir daudzsološā tēlnieka Ojāra Feldberga personālizstāde, iekārtota Tēlnieku namā. Viņa darbi jau kopš studiju beigšanas ir bijuši padomju konservatīvo mākslas kritiķu uzbrukumu objekts, jo Feldberga tēlniecības koncepcija prasa „... zināmu pārorientēšanos skatītāja apziņā.” (LuM, 36). Šeit patiešām darīšana ar dinamisku mākslinieku, kas pilnīgi atsacījies no ortodoksā, ierastā skatījuma un nemeklē inspirāciju cilvēka figūrā. Feldbergs pats paskaidro, ka impulsus savām konstrukcijām viņš meklē un atrod dabā − organiskās dabas formās. Tāpēc viņa sintezēto formu vienkāršotību nosaka materiāla izvēle, mazāk mērķtiecīga vienkāršošana vai abstraktizēšana.

Medaļu mākslas izstādes ir vienmēr ar ļoti augstu standartu. Republikas 4. medaļu izstāde Aizrobežu mākslas mūzejā nav bijis izņēmums. Medaļa ir sava veida sīkforma, kuŗai raksturīgs ir tās veltījuma moments izciļņa veidā kā pozitīvs vai negatīvs. Tēlnieki bieži, un ne bez pamatojuma, šīs tradicionālās disciplīnas robežas ir spiesti pārkāpt. Tad veidojumu par medaļmākslu nevar vairs saukt. Piemēram, Bruno Strautiņa interesantie cikli („Pasaka par vērdiņu” u.c.) pārkāpj medaļmākslas robežas un kļūst par ko citu. Taču mākslas darbi tie ir. Šai ziņā viskorrektākais medaļists ir Jānis Strupulis. Ar vērienīgu interesi izceļas Valentīnes Surribas-Zeiles darbi. Viņas Dantes cikls ir sievišķīga nemiera pilns. Lai gan medaļas parasti mēdz būt pasūtinājuma rezultāti, tomēr eksponēto darbu vairums ir, kā teikt, „izstādes darbi”, t.i., mākslinieka personīgās intereses sekas.

Lai gan metallapstrāde plašākā nozīmē ir sena mākslas forma, taču šodien šī disciplīna piedzīvo atdzimšanu un ir labi piemērota technoloģijas laikmeta gaisotnei. Tāpēc sevišķu atzīmi pelnī interesantā trīs mākslinieku izstāde Aizrobežu mākslas mūzejā ar Gundara Pekeļa, Induļa Urbāna un Juŗa Gagaiņa darbiem. Šoreiz viņi ir koncentrējušies uz sīkām formām, piemēram, rotām, nebūt nevairoties pārkāpt to praktiskās funkcijas robežas, ja mākslinieciskā nodoma sākotnējās idejas tālākā attīstība to prasa. Tā rotas kļūst par miniatūrskulptūrām, rotu emaljas par krāsu grafikām u.t.t. Pielietojot visdažādākos techniskos paņēmienus, Juris Gagainis ir eksponējis vizuāli pievilcīgas emaljas grafikas. Viņa dekoratīvās metalla sīkformas atgādina mašīnas vai to detaļas, kas konstruētas no dažādu metallu virsmām un krāsām, pasvītrojot mašīnu aistētisko aspektu klasiskā nozīmē. Idejas savai jaunradei Gagainis aizgūst gan no tautasdziesmām, gan no ikdienišķās apkārtnes. Ar līdzīgām dekoratīvām sīkformām piedalās arī Gundars Pekels, taču ar īstu ironisku smaidu ... Viņš izmanto savām rotām piemērotus dārgakmeņus un emaljas. Iedvesma šiem darbiem nāk no tautas folkloras un antīkās senatnes motīviem. Induļa Urbāna rotas un emaljas pauž romantisku izteiksmi. Viņa emalju vētrainās krāsu saspēles tās pārvērš par gleznām. Tieši šis aspekts pārsteidz visvairāk − pilnīgi atbrīvojies no rotu praktiskuma prasības, mākslinieks ieiet tīrās tēlotājas mākslas sfairā. Tas norāda uz šīs ļoti rosinošās izstādes dziļāko jēgu, kas jaunrades vārdā noārda nedabīgās robežas starp lietisko un tēlotāju mākslu.

Ilda Sīle ir viena no vadošajām ādas plastikas māksliniecēm. Nelielajā personālizstādē Architektu namā viņa vērienīgi parāda savu interešu apjomu. Taču galvenā mākslinieces izvēle un darba lauks ir grāmata, to sējumu veidošana. Viņa teicami pārvalda visdažādākās technikas, labprāt izmanto dažādas ādas, šķēlumus, arī metallu, pinumus u.t.t. Sīle uzrāda sevišķu iejūtību pret krāsu niansēm un faktūrām. Daļa no izstādes eksponātiem, kas veido pēdējo 10 gadu izlasi, pieder pie sienu dekoru kategorijas. Motivācija un idejas viņas daiļradei gūtas no visādiem avotiem, tomēr mākslinieciskais vēstījums ir vienmēr tiešs un pārliecinošs.

S. Šmidkena, L. Lukšo. Trauku grupa „Zeme”. Māls.

Pazīstamajiem keramiķiem Silvijai Šmidkenai un Leonam Lukšo Gustava Šķiltera memoriālā mūzejā iekārtota kopēja personālizstāde, kas summē šo mākslinieku 25 gadu aktīvas jaunrades darbībā gūtās atziņas. Viņi pieder pie tā saucamās ķīpsaliešu grupas un ir vērts citēt viņu lakoniskos spriedumus: „Keramika ir tēlniecība ar rokām un prātu” un „Keramika ir glezniecība ar zemi un uguni” (LuM, 43). Jāsaka, ka Šmidkena un Lukšo tiešām ir šīs mākslas disciplīnas absolūti meistari. Technika viņu jaunradei nesagādā ne mazāko grūtību, vienalga vai viņiem būtu darīšana ar tradicionālām vai ģeometriskām formām. Visi eksponāti ir patstāvīgi mākslas darbi ar savu aistētisko vērtību un tie lasāmi vienlīdz labi kā formā, tā siluetā, tā plastikā. Mākslinieku dekoratīvie šķīvji ir bagātīgi ar savām noskaņām. Ļoti vērtīga izstāde.

Trīs mākslinieki − Marta Krastiņa, Anna Mētra un Pēteris Sidars dalās kopējā keramikas izstādē Gustava Šķiltera mūzejā. Krastiņa ir eksponējusi traukus un to ansambļus. Viņas veidojumos vietām jūt senu archaisku formu atbalsis. Mētrai apskaužama formas plastiskuma izjūta. Brīvā interpretācijā lietotie folkloras motīvi ir vizuāli pievilcīgi. Sidara niansēm bagātās formas plūst kā ūdens. Reizēm ritms, reizēm krāsu saspēle, reizēm struktūras elementu kontrasti, reizēm pati vizuālā ideja prasās pēc tālākas analizes citā disciplīnā. Tāpēc jau Sidars ņem palīgā tekstilijas, un rezultāti ir efektīvi, apmierinoši.

Apmēros milzīga ir bijusi republikāniskā tautas mākslas izstāde ar 1346 autoru 2720 izstrādājumu paraugiem! Kā jau tas bija sagaidāms, izstādes techniskais līmenis augsts, iekārtojums perfekts. Taču nopietnas pārdomas izraisa šo darbu saturs. Saturs tāpēc, ka šeit, jādomā, reprezentēta tautas māksla vislabākajā nozīmē. Un tomēr kaut kas neaprakstāms, kaut kas netveŗams...

Industriālās technoloģijas process skaŗ visas tautas. Vecais tautas mākslas veidotājs ir atstājis savas tēva mājas, seno vidi, dzīves veidu un tagad strādā un mīt pilsētas urbanizētajā atmosfairā. Līdz ar to viņš ir padots pavisam citam dzīves tempam, iespaidiem un prasībām, „kitča” gaumi ieskaitot. Un atkarībā no tagadējā tautas meistara radošās personības, jaunas vērtības tiek radītas, kā teikt, − urbanizētas tautas māksla, kam tikai ārējais sakars ar veco formu, bet ne saturu. Tāpēc šādos apstākļos, kur nesenā pagātna ir vēl dzīvā atmiņā, romantiska nostalģija ir saprotama parādība. Piemēram I. Zūriņš (Māksla, 2) sūdzas par svešādu krāsu izjūtas ieviešanos „latviskā” vietā u.t.t.

Aktīvie tautas mākslas meistari strādāja lielā kombināta „Māksla” paspārnē līdz tā pārorganizēšanai 1976. gadā. Uz tā bazes tagad pastāv divi atsevišķu organizāciju centri. Dekoratīvās mākslas kombināts nodarbojas ar interjeru un izstāžu ekspoziciju projektēšanu un iekārtošanu, vitrāžas ieskaitot. Lietiskās mākslas kombinātā „Māksla” paliek viss pārējais − aušana, kokapstrāde, ādas plastika, metallkalšana u.c. Praktiskā laukā demarkācijas līniju starp abu aktīvitātēm ir neiespējami novilkt. Par viņu pelnīti augsto reputāciju liecina visdažādāko pasūtinājumu plūdi Padomju Savienības mērogā.

Beidzot Rīgai ir savs dizaina centrs. Diemžēl loloto cerību vietā tas ir kļuvis par sava veida padomju paradoksu. Vai katrā industriālās mākslas izstādē var vērot tiešām labus projektus, bet ne vienmēr tie sasniedz rūpniecisko ražošanas stadiju. Latvijā netrūkst pirmklasīgu industriālo dizaineru, bet viņu darbības loks ir ierobežots līdzīgi plakātu mākslas kollēgām. Atliek konstatēt, ka, par spīti attiecīgo mācības iestāžu pūlēm un valsts atvēlētiem līdzekļiem, padomju industrijā dizaineriem nav sevišķi labvēlīgu apstākļu. Šīs varbūt negaidītās parādības izskaidrojuma cēloņi ir meklējami padomju sistēmas īpatnībās...

Lai Latvijas mākslas dzīvē varētu uzskatāmi aprādīt vienkopus dziļākas un tālejošas izpausmes, tad ir nepieciešams plašāks un ilgāka laika sprīža pētījums, nekā tikai viena izolēta kalendāra gada notikumu apskate. Tomēr var spriest par zināmām parādībām arī tā. Ja apmēram divās pirmās pēckaŗa dekadās tur valdīja relatīvi vispārināta stilistiska vienveidība, tad tagad notiek gluži pretējais, kas panorāmu arvien vairāk sarežģī. Dominē dažādi stili un koncepcijas, ka reizēm pat tos grūti atšķirt no tā, kas notiek Rietumu pasaulē. Un te nav runas par vienkāršu sekošanu modei. Varbūt vistrāpīgāk būs situāciju nosaukt par stilu koeksistenci, ko akcentē spēcīgas mākslinieciskas personības. Paliek iespaids, ka mākslinieki visumā apzinās savu sūtību, savu tautību un savu pārliecību, to ietērpjot mākslinieciski baudāmās formās bez nopietniem traucējumiem no ārpuses. Un tomēr visam cauri var just arī kādu derdzīgu pretrunu, kas nav ignorējama.

Ir pamatoti jautāt, vai kompartijas teorētiķa Aivara Goŗa norādījumi ir uzskatāmi par tukšu rituālu, kas tiek atkārtoti gadu pēc gada? Viņš starp citu saka: „... Sociālistiskā reālisma mākslai nav svarīgāka uzdevuma kā apliecināt padomju dzīvesveidu, komūnistiskās tikumības normas, mūsu morālo vērtību skaistumu − tādu kā godīgs darbs cilvēku labā, internacionālisms, ticība mūsu lietas taisnīgumam” (Māksla, 4).

Šī balss nav tikai saucēja balss tuksnesī − tā reprezentē ļoti specifisku valsts varu ar zināmu reputāciju ... Taisnība, Goŗa vēlmēm šodien nav daudz atbalss mākslā. Bet te vietā atgādināt padomju totalitārisma neaprēķināmo dabu, it sevišķi, kad tas jūtas apdraudēts. Tādējādi radītie uzbangojumi var būt traģiski. Lai tikai atceramies neseno notikumu gaitu kaimiņu zemē Polijā...