Nepilnu nedēļu pirms Ziemsvētkiem uzkrita pirmais sniegs. Smaga, slapja, ķepīga kārta pārklāja visu pilsētu, nosēdās uz žogiem, mājām, sagula krūmos un gandrīz aizmūrēja debesis kailajos koku zaros. Gluži tāds pat kā pirms gada janvāŗa sākumā, kad Toronto no Kalifornijas kā široko brāziens ievējoja Haralds un Eiženija Norīši, lai tūliņ brāztu tālāk uz Sidneju pasaules otrā pusē. Jau toreiz Haralds stāstīja, ka jāsteidzoties atpakaļ, lai sarīkotu izstādi jaunības draugam Rīgas māksliniekam Uldim Zemzarim.

Tagad man priekšā kvalitatīvi noformēts izstādes katalogs Uldis Zemzaris − Drawings in Sydney. Katalogu izdevis Tagadnes mākslas institūts Sidnejā (Institute of Contemporary Art) − Haralda Norīša dizains, Viļa Motmillera fotografijas. Saturā 42 melnbaltas Zemzaŗa darbu reprodukcijas, Motmillera mākslinieka fotoportrets, Norīša biografiska skice un Pola Makgilika (Paul McGillick) ievada eseja.

Austrāliešu mākslas kritiķis Makgiliks apcerējumus par latviešu mākslu rakstījis jau agrāk (par 18 latviešu grafiķu izstādi Sidnejā 1979. gadā un par Rīgas plakātistu izstādi 1981. gadā). Zemzaŗa izstādes (no 1982. g. 6. līdz 20. oktobrim) kataloga eseja sniedz interesantu ieskatu, kā Zemzaŗa mākslu redz un tulko zinīgs austrālietis. Visumā raksts ir ar simpatizējošu un saprotoši pozitīvu pieeju (kā jau kataloga ievadā varētu sagaidīt), bet tomēr it kā no neitrāla, latviešu mākslas ainai blakusstāvoša indivīda, redzes punkta.

Vispirms un pašā pamatā Zemzaŗa mākslai raksturīgs izteikts konservatīvisms. Turpat arī izskaidrots, ka vispārējā mākslas ainā ir līdzvērtīga vieta diviem mākslas skatījumiem − jaunrade, kas izsakās tradicionālo mākslas vērtību nospraustajās robežās (konservatīvisms), vai arī jaunu izteiksmes veidu meklējums ārpus šīm robežām (progresīvā šāsdienas māksla). Techniskās meistarības kvalitāte, kas pastāv neatkarīgi no laikmeta vadošām modēm un virzieniem, piedodot Zemzaŗa mākslai dimensiju, ko Rietumu skatītājs it bieži nemākot pienācīgi novērtēt.

Austrumeiropas mākslas tradicijas, kuŗas radījušas ģeografiski un vēsturiski faktori, ir būtiski atšķirīgas no Rietumos pastāvošām. Zemzaŗa māksla ir reģionālas cilmes un nepārprotami pieder šai Austrumeiropas mākslas pasaulei. Austrumeiropas tradicijā māksla nav zaudējusi savu sociālo nozīmību. Sabiedrība tur mākslinieku augstā cieņā, pretēji Rietumiem, kur māksla tiek uzskatīta kā būtiski parazītiska un potenciāli subversīva. Austrumeiropā mākslinieka profesionālisms tiek it kā identificēts ar amata prasmi, tam ir izteikta sociālā atbildības apziņa, kas izsakās mākslinieka un sabiedrības savstarpējā cieņas nostādnē. It kā kompensācijai par šo atzinību tiek sagaidīts, lai mākslinieks darbotos esošo sociālo un aistētisko normu robežās.

Zemzaŗa māksla pilnīgi iekļaujas latviešu mākslas tradiciju ietvaros. Šai tradicijai iezīmīgs augsts nacionālisma koeficients (neskatoties uz to, ka Latvija ir bijusi neatkarīga ļoti īsu laiku, vai varbūt it īpaši tamdēļ) ar izteiktu noslieci uz ainavu un portreta glezniecību klasiskā reālisma tradicijā.

Pievēršoties konkrētāk Zemzaŗa mākslai, Makgiliks sazīmē vecmeistaru Tilberga un Miesnieka ietekmes, portretā akcentējot modeļa galvu un rokas, kā arī „foršorteninga” un vispārējas distortācijas (?) pielietojumā.

Makgiliks domā, ka Zemzaris savos portretos ir prīmāri ieinteresēts cilvēka tipa vispārinājumā un tikai pēc tam atsevišķā individa personībā. Zemzaris pielieto tradicionālā portretglezniecībā nekonvenciālus izteiksmes līdzekļus (pasteli, ogli, ūdenskrāsas un guašu dažādās kombinācijās), un viņa glezniecības piegājiens izteikti spontāns. Pēc tam kad mākslinieks it kā atradis modeļa personības būtību, darbs tiek veikts vienā seansā, bez jebkādiem labojumiem. Daiļrades procesā mākslinieks iesaistās izteikti fiziskā veidā, kustoties gluži kā dejotājs un it kā izvēloties kustību ritmus, kas atbilstoši modeļa personībai. Zemzaris uzskata, ka katram cilvēkam ir raksturīga zināma krāsa (zilie cilvēki, brūnie cilvēki...). Tamdēļ katrā portretā dominē tonis, kas raksturīgs kā cilvēka tipam, tā individa personībai.

Zemzaŗa jūŗas un ainavas (akrils uz papīra ir technika, ko mākslinieks lietojis pirmo reizi un ar lielu entuaziasmu) ir gleznotas pēc atmiņas un ir gleznieciski izteikts emocionāls pārdzīvojums. Tādējādi Makgilika tulkojumā gan pēc savas motīvācijas, gan gleznieciskā izveduma tām ir garīga radniecība ar Ņujorkas skolas mākslinieku Frankentāleres (Frankenthaler), Rotko (Rothko), Motervela (Motherwell) un pat Miltona Eiverija (Milton Avery) mākslu. Līdzīgi šiem amerikāņiem Zemzaris glezno nevis redzēto, bet gan pārdzīvoto.

Trīs Austrālijā pavadītos mēnešos Zemzaris darinājis pāri par simtu nobeigtus zīmējumus un gleznojumus un kā Haralds Norītis paskaidrojis, diena bez gleznošanas Uldim ir projām aizsviesta diena. Augstajās Zemzaŗa darbaspējās Makgiliks saskata krasu pretstatu ar dīkdienīgo Rietumu mākslas avangardistu, kas no sabiedrības atsvešināts.

Par vairākiem šeit konspektīvi ieskicētiem Austrālijas mākslas kritiķa Makgilika uzskatiem domas varētu dalīties, katrā ziņā latviešu lasītājam tās dod ļoti interesantu vielu pārdomām. Latviešu konservatīvi orientētā māksla kā organiska daļa no Austrumeiropas mākslas tradicijas kopuma − un latvieši taču visos laikos un visās vietās ir tā centušies sevi pieskaitīt Rietumu mākslas tradicijām un it bieži vēl tām progresīvajām! Vai šeit kāda ārpusnieka stāvokļa neizpratne, vai arī latviešu mākslinieku vēlmju un reālās īstenības nesakritība?

Attiecībā uz Ulža Zemzaŗa daiļrades interpretāciju šo rindu rakstītājam rodas gandrīz vai vainas apziņa par visai kritisko un visumā negatīvo Zemzaŗa mākslas vērtējumu, pirmo reizi ar to satiekoties Maskavas lielajā izstāžu zālē 1980. gada rudenī (JG 132). Varētu arī būt, ka lielāka formāta tradicionāli (eļļas technikā) veidotā portretā Zemzaŗa ģīmetnes kļūst saloniski stīvas un zaudē to spontāno kvalitāti, kas izmanāma Sidnejas darbos. Pārlapojot kataloga reprodukcijas, grūti nepamanīt kvalitatīvās atšķirības izstādītajos portretējumos. Pēc atmiņas gleznotajos it kā augstākā vispārinājuma pakāpē paceltajos zīmējumos izjūtama emocionāla pārsātinātība, kas šo rindu rakstītājam tomēr ir visai salda („Vecmāmiņa”, „Vecmāmiņa ar bērnu”, „Kārlis Miesnieks”). Tāpat ir Sidnejas portretējumi, kas it kā nomaldījušies „pa fasonīgu it kā modes žurnālu illustrācijas līniju” (Linde Barclay), bet ir arī tādi, kuŗus gribas skatīties atkal no jauna (pats Makgiliks, E. Norīte, M. Saulīte, G. Krūmiņš). Zemzara „Jūŗas”, kas Maskavā atstāja patiesi nospiedošu iespaidu, Sidnejā šķiet ieguvušas spontānu kvalitāti un nojaušamu virsmas jūtīgumu kur it kā saaužas izveduma vieglums ar māksliniecisku pārdzīvojumu. Katrā gadījumā varam būt pateicīgi Haraldam Norītim par rūpīgi sarīkoto izstādi un kvalitatīvi noformēto katalogu un Makgilikam par interesanto Zemzaŗa mākslas analizi.

 

 

*  *  *

Novembrī Edvīna Strautmaņa lielu formātu abstrakcijas bija izstādītas „Alan Stone” galerijā Ņujorkā. Izstādes katalogā 3 melnbaltas un 4 krāsu reprodukcijas, kā arī fotografija, kur redzam Edvīnu gleznojot savā SoHo darbnīcā.

Katalogam Hermana Čerija (Herman Cherry) ievads, kur cita starpā lasām: „Šīs skates vareno izmēru abstrakcijas sakņojas vizuālā pārdzīvojumā, kas ir izfiltrēts caur savstarpēji sasaistītu garīgu fizisku un intellektuālu izjūtu gammām ... Gleznu raupjās virsmas šķiet nupat sāks burbuļot, vārīties un eksplodēs kā varenu zemes spēku geizeri.” Vērojot Strautmaņa glezniecību gadu gājumā nevar neizjust tās monumentāli viengabalaino, izteiksmes līdzekļu izmaiņas neietekmēto skanējumu. Dabīgi, pamatīgi, neapturami, kā cilvēks elpo, kā jūŗa veļ viļņus...

 

*  *  *

Aizgājušā gada decembrī un šāgada janvārī Čikāgā Ojāra Šteinera darbu izstāde (Evanston Public Library). Šteiners latviešu mākslā sevi pieteica 1953. gada rudenī kā viens no Čikāgas jauno mākslinieku grupas locekļiem (izstādē „Avant” galerijā Čikāgā vēl piedalījās Leons Daņilovičs, Viestarts Aistars, Vitauts Sīmanis un Edvīns Strautmanis). Šai grupai pieder pašas krāsainākās lappuses vēl neuzrakstītajā trimdas latviešu mākslas vēsturē. Uldis Krūmiņš, Silvija Šteinere, Benno Tālivaldis un keramiķis Reinis Eiķēns − ir pārējie vārdi, kas saistīti ar grupas darbību piecdesmitajos un agrīnos sešdesmitajos. Jā, un tad vēl Jānis Strods kā atbalstītājs, palīdzētājs, virzītājs. Pati nozīmīgākā grupas izstāde, šķiet, bijusi 1959. gadā „Hull house” telpās, un to toreiz atklāja mūksalietis Jānis Kalmīte. Tātad Šteinera izstāde ir 30 gadu mākslinieciskās darbības jubilejas zīmē.

 

*  *  *

Zviedru mākslas žurnāla Paletten 1982. gada 3. numurā Tomasa Milrota (Thomas Millroth) raksts par latviešu mākslinieku Lari Struņķi līdz ar četrām mākslinieka darbu reprodukcijām (3 melnbaltas un viena krāsu). Iepriekšējā gadā atsevišķs raksts par Struņķi bija Baltijas tautu kultūrai veltītā Artes 3. numurā (skat. JG 136). 1982. gada jūlija Karogā artiķelis par šo Artes numuru („Baltijas tautu māksla zviedru skatījumā” − K. Karulis). Varētu jau pastrīdēties par Karuļa raksta titulu (tā kā diezgan daudzi no autoriem bija baltieši, tad nebūs nu vis „zviedru skatījumā!”), bet gandrīz vai amizanti, ka pazīstamā Rīgas grupas mākslinieka Niklāva Strunkes dēls Laris pārtapis par Larisu. Kā nu tā var sajaukt pazīstamu latviešu gleznotāju ar vieglā žanra dziedātāju, kas no Rīgas caur Maskavu izbraukusi Rietumos un latviešu trimdas apmetnēs iepriecina tautiešus ar „Jeder nette Lette” un līdzīgiem mūzikas šedevriem.

 

*  *  *

1982. gada 20. un 21. novembrī Toronto notika AABS rīkotais baltiešu mākslas simpozijs (20. nov. Toronto universitātē, bet 21. nov. Toronto latviešu „kulinārās kultūras” centrā).

Bija ar diapozitīviem illustrētas lekcijas par lietuviešu vecmeistaru Čurļoni un igauņu māksliniekiem Juri Araku, Toni Vintu un Mali Leišu. Mazāk izdevies bija Ģirta Puriņa referāts par „kubisma uzziedu un norietu Latvijā”. Prof. Jānis Siliņš tika aicināts, bet nevarēja simpozijā piedalīties. Tā vien liekas, ka latviešiem nav jauni profesionāļi ar nopietnu interesi un rūpi par latviešu mākslas un latviešu mākslas vēstures jautājumiem. Ja nu mums trimdā būtu kāda kultūras polītika (PBLA, ALA, LF ...?), tad še nu ir viens visai redzams robs, kas prasīt prasās pēc aizpildīšanas!

 

*  *  *

Kuŗam latvietim gan nebūtu rūpe par mūsu skaistās valodas likteni? Latvijā šo rūpi it īpaši izmanām latviešu rakstnieku un dzejnieku rakstos. Gaišs piemērs tam ir Zigmunda Skujiņa raksts „Par kustībām valodā” (LuM, 1982. g. 12. nov.), kas dod patiesi bagātu vielu pārdomām par it daudzām latviešu valodas problēmām.

„Arājs aŗ, sējējs sēj,
Kalnā kāpa vasariņa.”

Un tad es iedomājos, kā šie septiņi vārdi atklātos, pareizāk sakot aizklātos dažu mūsdienu žurnālistu uzputojumā: Arājs panāk zemes aršanas darbu savlaicīgu izpildi, sējējs netaupa pūles, īstenojot sējas darbu uzdevumu iedzīvināšanu, sakarā ar ko tiek radīti vajadzīgie priekšnoteikumi vasariņas kustībai kalna virsotnes virzienā.”

Skujiņa secinājums, ka šodien vairs nemāca vienkāršības skaistumu.

 

*  *  *

Ir 11. septembris 1982. gadā un Rīgā pie Raiņa pieminekļa runā Imants Ziedonis: „Dzeja ir pašatklāsme, tā nepieder tikai dzejniekiem vien. ... Dzeja nepieder Rainim, tā nepieder Tagorem. Tā nepieder nevienam dzejniekam. Pasaulē pastāv universāls dzīves gaišums − tā visa ir dzeja ... Laiks skrien, ainas mainās, sirds kāpj, katra dzīvībiņa tevi uzrunā, pasaule gāžas tev pāri, vārās, top, puto, pilns mēness pumpē okeānu un neļauj gulēt, grieze griež ... Latvijā smaržo pēc briedušiem rudziem, pie pieminekļiem vēl tagad trekna zāle − no asinīm 1905. gadā, pirmajā kaŗā, otrā kaŗā, brāļu kaŗā, pilsoņu kaŗā, partizānos, nometnēs, lēģeros, bēgot, lādot un lūdzot. Nē, dzeja nepieder tikai dzejniekiem ...” Un pāri okeānam un pus kontinentam arī ir rudens rīts − pelēks, nomācies, noguris. Un tu skrien pret kalnu, un kilometri dilst lēnām, un elpa kļūst smagāka, un kalns kraujas priekšā arvien stāvāks un augstāks, un tad elpa gandrīz vai iestrēgst un sirds turpat vai lauž ribas ... Un tad tu esi virsotnē, aiz muguras paliek ceļš ar savu stāvumu un apakšā parks ar rudens zelta pielijušiem kļaviem un tikai kādu nieku vien paceļot acis Ontario ezera ūdens tuksnesis un turpat tikai mazdrusciņ pa kreisi slejas slaikais tornis un apkārt tam blīvējas tērauds, stikls − lielā pilsēta, tava pilsēta, tava dzīve. Saule, it kā par Imantu Ziedoni domājot, izspraucas cauri pelēkumam, un visa pasaule pielīst ar gaismu. Un tad tu patiešām atskārsti − nē, tā nepieder tikai dzejniekiem vien!

 

Nikolajs Bulmanis