Pagājušā gada oktobrī Kanadā viesojās „Atbalss” − vokāls ansamblis no Anglijas. Par šo ansambli daudz rakstīts latviešu presē. Ir izcelta tā muzikālā varēšana, dziedot skaņdarbus, kas citiem ansambļiem grūtāk paveicami. Katrā ziņā viss pozitīvais, ko vien te varētu pieminēt, būtu tikai atkārtošanās. Taču varam atrast arī kaut ko jaunu, un te jāuzsveŗ Leslija Īsta (Leslie East) ļoti nozīmīgā muzikālā personība, kādu reti gadās satikt. Latviešu mūzikā viņš orientējas pat labāk kā daudzi latviešu diriģenti. Redziet, kā latviešu tauta svešumā pieaug! Viens pats Leslijs Īsts atsveŗ tūkstoti citus. Šim ansamblim viņa vadībā būtu pa spēkam pacelt arī T. Ķeniņa piecdesmito gadu vidū rakstītās un vēl nekur neatskaņotās koŗa dziesmas.

Jāpiemin gan arī kaut kas negatīvs: koncerta programma bija par garu. 29 dziesmas ir par daudz katrā koncertā. Tas, saprotams, neattiecas uz „Atbalsi” vien. Gandrīz katrā latviešu koncertā jāsastopas ar šo mēra sajūtas trūkumu.

 

*  *  *

 

Nupat nonācis mūsu kontinentā arī Latviešu Mūzikas 1982. g. izdevums (Nr. 15). Te ievērību pelnī jaunatrastās Jurjānu Andreja vēstules, kas adresētas komponista dzīves biedrei, Kaudzītes Matīsam, Fricim Brīvzemniekam, Āronu Matīsam, Rūdolfam Blaumanim, Jēkabam Duburam u.c. Kādā vēstulē lasām:

„...otrkārt, ka dažas no viņām nav īsti latviski, kā „Saulīt tecēj’ tecēdama”, „Krauklīt’s sēž ozolā”, „Ozolīti, zemzarīti”...

Šīs rindas varbūt apstiprina Jurjānu Andreja šaubas par šo dziesmu autentiskumu. Ādolfs Ābele apzīmēja šīs dziesmas kā Pietuka Krustiņa komponētas, domājot ar to, ka Cimzes Dziesmu rotā iekļuva arī vairāki latviešu tautskolotāju „rokdarbi”. Katrā ziņā šī problēma vēl nav atrisināta.

Lasot tālāk, redzam, ka zināmas neērtības radījis arī tautasdziesmu erotiskais teksts, kas mūsu dienās liekas pilnīgi smieklīgi.

Tā kādā krājumā skolu vajadzībām uztraukums radies pat ar dziesmām „Pūt, vējiņi”, „Trīs sidraba upītes” un „Krauklīt’s sēž ozolā”. Pēdējā dziesmā taču vārdi „Tur aizveda mūs’ māsiņ’”, tātad ... Citi laiki, citi tikumi.

No vēstulēm redzams, ka Jurjānu Andrejs domājis arī par operu, tekstu meklēdams Garlība Merķeļa stāstā Vanems Imanta. Ir arī traģiskas rindas:

„Nav vairs naudas, ko maizi pirkt. Stipri lūdzam izgādāt pabalstu.”

Minētā grāmatā redzam arī Ilmas Grauzdiņas rakstu par ērģelnieku Pēteri Sīpolnieku, kam šogad apritēs 70 gadi. Saturīgi un interesanti aprakstīta Sīpolnieka zēnība un jaunība, par ko apstiprinošu liecību var dot arī šo rindu autors. Pēc 1944. g. redzam Sīpolnieku arī kā Jāz. Mediņa un E. Dārziņa speciālo mūzikas skolu direktoru. Tā 1949. g. viņš izglābis koŗa klasi. Te citāts:

Tad pēkšņi runas: speciālā mūzikas skolā koŗa klase nav vajadzīga, daudzās Padomju Savienības mūzikas skolās koŗa klašu nav, profesionālu mūziķu apmācībai tā lieka greznība... Bet, kad esmu tā īsti aizķerts, tad man balss skan arī. Un toreiz tajās sanāksmēs Maskavā, kad izšķīrās koŗa klases „būt vai nebūt”, laikam skanēja...

Savu balsi Sīpolnieks pacēlis arī citās reizēs, piem.:

...Tad, kad ērģeļu remonta laikā Doma balkonā tika uznesta stereoaparātūra un mūzeja apmeklētāji, galvas atgāzuši, klausījās „slaveno Rīgas Doma ērģeļu balsis”. Ko − raidīt kādu svešu un vāju ērģeļu ierakstu, kam ne mazākās līdzības ar mūsu instrumenta skanējumu? Muļķot apmeklētājus un kompromitēt Domu? Toreiz „balss skanēja” − un stereoaparātūra apklusa.

Atceroties savus studiju gadus, Sīpolnieks piemin arī Ādolfu Ābeli:

Pie Ādolfa Ābeles − speciālā harmonija. Pats savā mūzikā un atskaņotājmākslā „dārgakmeņu slīpētājs” būdams, tikpat prasīgs Ā. Ābele ir arī pret saviem audzēkņiem. Harmonijas uzdevumus un prelūdijas viņam pa prātam grūti uzrakstīt. Augstākā uzslava pēc tam, kad darbs jau vairākkārt labots un pārveidots, ir vārdi: „Nu, manis pēc... Bet varētu būt arī citādi...”

Minēts arī darbs J. Vītola, Ād. Skultes, P. Barisona klasēs. Tāpat salīdzināti N. Vanadziņa un P. Jozuusa ērģeļu spēles paidagoģiskie principi. Gan citā sakarībā par Jozuusa principiem Bacha spēlē jau rakstīju iepriekšējā Jaunās Gaitas numurā.

Visumā simpātisks un nopietns Ilmas Grauzdiņas apcerējums un nākotnē gaidīsim no viņas vēl vairāk.

 

*  *  *

 

Kad lasītāji skatīs šīs rindas, būs jau notikuši vairāki Jāzepa Vītola 120 g. atceres koncerti vai sarīkojumi. Jaunajā Gaitā esmu vairākkārt rakstījis par Jāzepu Vītolu, viņa skolniekiem Prokofjevu un Mjaskovski u.t.t. Kam interesē, var pameklēt JG indekā. Šo rindu autors nedomā, ka personīgas atmiņas piemērotas Vītola cildināšanai, jo bieži vien šo atmiņu autori cildina vairāk paši sevi, tā sakot, uzsizdami Vītolam uz pleca: „Nu kak, brat Puškin!” Kad Vītolam bija 75 gadu jubileja, arī es biju ievietots apsveicēju pulkā no savas klases. Ātri norunāju savu sakāmo, piecirtu papēžus (mūs tajos laikos ļoti militāri audzināja) un nokliedzu „ilgus. gadus”. Šodien kauns, bet kā gan var zināt, ko jubilārs domā. Man stāstīja kāds, par mani daudz vecāks, konservatorijas biedrs šādu gadījumu. Latvijas sākuma gados viņš kā 6. Rīgas kājnieku pulka virsnieks bija pilnvarots lūgt dzejnieku Raini atlaist autora honorāru kādai viņa lugai. Rainis jautājis: „Kādēļ jūs tieši manu lugu vēlaties uzvest?” Virsnieks bez liekas domāšanas pieņēmis pamatstāju, piecirtis papēžus un skaļā balsī nokliedzis: „Tāpēc ka jūs, Raiņa kungs, esat vislielākais dzejnieks pasaulē!” Rainis it kā apjucis, bet tomēr piecēlies, pasniedzis roku un teicis: „Paldies, ka jūs mani vecu vīru tā iepriecinājāt!” Ar šo gadījumu mēģinu arī es savu sirdsapziņu mierināt.

Jāpiemin, ka šos pašos 75 g. jubilejas ietvaros notika liels autorkoncerts. Diemžēl, kā izteicās pats autors, dzīve bija sākusi iet uz leju. Jāzepa Vītola pašu pirmo koŗa dziesmu „Bērzs tīrelī”, ko tik rūpīgi iestudēja un atskaņoja III visp. dziesmu svētkos 1888. g., tad − 1938. g. latviešu koŗi vairs nevarēja izdziedāt. Tāpat viņa klavieŗu sonātu (1886.), ko bija spēlējuši lieli krievu meistari un ko bija klausījies pats lielais Antons Rubinšteins, tad neviens nevarēja iemācīties, un koncertā to burtoja Jānis Ķepītis no lapas. Tā mums toreiz gāja, jo Arturs Ozoliņš vēl nebija dzimis.

Jubilārs varēja jautāt ar savas „Čigānu dziesmas” vārdiem: „Teic man, kas tev asaras acīs dzen? Sendienās bij’ Hālas zemē mums telts...” Šādos brīžos varbūt profesora atmiņas kavējas sendienās Sv. Pēterpils koncertzālēs, kad Rimskis Korsakovs pats diriģēja „Beverīnas dziedoni”.

Šīm rindiņām pievietots fotouzņēmums. To JG redakcijai laipni uzticēja lasītājs K. Zēbergs. Tas ņemts no Jāzepa Vītola filmas, kuŗu ar Izglītības ministrijas Mācības līdzekļu nodaļas uzkrāto naudu K. Zeberga ierosmē un ar Skolu departamenta direktora Jāņa Celma atbalstu režisora Voldemāra Pūces vadībā uzņēma 1943. g. Rīgā.

Prof. Jāzepa Vītola latviešu valodā bija manāms zināms akcents, tā piem. −

„Nolieciet notis uz gelda (galda)!”

„Nespļaujiet uz gelvas (galvas)!”

Tātad lietoja tādu pašu valodu kā tagadējais trimdas mūzikas žurnāls Latvju Mūzika, kas iznāk Kelemezū.

 

*  *  *

 

Pie mums trimdā nav koŗa klases, bet ir dzirdēts par diriģentu kursiem. Tādi savā laikā notika arī Latvijā. Kādā kursu dienā iztirzātas arī dziesmu beigu izdiriģēšana. Kāds diriģents izteicies, ka beigas katrā ziņā vienmēr uzsveŗamas un gaŗi novelkamas. Cits komponists, kas nupat bija pabeidzis komponēt R. Blaumaņa „Vijolīti” ar beigu vārdiem „...lai tā saldu medu sūc”, sirsnīgi piekrita. Te pēkšņi no aizmugures atskanēja Em. Melngaiļa dobjā balss: „I es nupat pabeidzu komponēt dziesmu ar beigu vārdiem: „Ak ļaujat, daiļā jaunkundze, pie jūsu kājām manim mist.”

Jā, velciet vien, diriģenti!

 

Imants Sakss