ĪSTIE VĀRDI

Vizma Belševica. Kamola tinēja. Rīgā: Liesma, 1981. 263 lp. 1 rbl.

 

Pirmais kontakts ar Vizmas Belševicas dzejas grāmatu Kamola tinēja mazliet samulsina. Viegli var atklāt, ka lielum lielā daļa dzejoļu ir pārņemti no agrākiem krājumiem, bet nekādi ievadvārdi, noteikti iedalījumi vai gadskaitļi tālāk te nepalīdz - tādu norādījumu šinī grāmatā vienkārši nav. Pēc kaut kādas skaidrības tiekdamies, lasītājs sāk pētīt uz savu roku. Pamazām izriet šāda aina:

No Zemes siltuma (1959) jaunajā grāmatā atrodami 5 dzejoļi, no Jūŗa deg (1966) 28. Gadu gredzeni ir devuši 51 dzejoli, kas kvantitātīvi ir divas trešdaļas šī slavenā 1969. gada krājuma. Nav pārsteigums, ka aizsijātajā trešdaļā ir tādi augstsprieguma darbi kā "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas chronikas malām" un "Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga", kas savā laikā izraisīja pret dzejnieci vērstas represijas. Iztrūkst arī jau 1966. gadā, kā paredzot, rakstītie "Vārdi par vārdiem":

Vārdi mani, vārdi -, kad mūs atkal tiesās

Nenokariet galvas! Apsūdzēto sols

Tikai slieksnis nodeldēts, kam jāpārkāpj, lai iesākas

Pasaule bez sienām. -

Te gan jāpiemin, ka šis dzejolis pašas autores lasījumā ievada 1980. gadā izdoto Belševicas dzejai veltīto skaņu plati.

Gandrīz visā pilnībā Kamola tinējā ir iekļauts jaunākais oriģinālkrājums Madarās (1976). Iztrūcis tikai kāds mazāk nozīmīgs dzejolis.

Par spīti dažiem dziļiem robiem, šo itin plašo iepriekšējo krājumu reprezentāciju papildina kādi četrdesmit, kā liekas, galvenokārt pēdējos gados rakstīti dzejoļi. Daļa no tiem jau publicēta periodikā vai ikgadējā antoloģijā Dzejas diena.

Kamola tinējas sakārtojums nav chronoloģisks. Bet kāds tad? Vadlīnijas un pavedienus meklēdams, atslēgu pēc atslēgas velti izmēģinājis, lasītājs bezmaz vai sāk izsamist, līdz pēdīgi dzejnieces pašas vārdi viņu atsvabina no tālākas galvas lauzīšanas. Sarunā ar Osvaldu Kravali (Karogs, 1982, Nr. 4) Vizma Belševica pastāsta:

Dzejoļu kārtošana ir kā vecu atmiņu pārcilāšana. Neciešu atmiņas un neciešu kārtošanas. - - - Kamola tinējā (arī) nekā komplicēta nav, tas pats gadalaiku ritums vien ir - no pavasaŗa līdz ziemai, kā kārtīgā mūža grāmatā.

Lai tad lasot ir tā, kā dzejniece saka. Lai kamols rit, lai loki rindojas laikā un telpā viens otram blakām, lai gadalaiki mūs paņem līdz savā tecējumā.

Ap to mirkli, ap skatienu vienu

Savu dienišķo pavedienu

Tinu nakti un tinu dienu.

Nu mans kamols ir gadiem biezs.

 

 

*

 

Vizmas Belševicas dzejas suģestīvais spēks ir gan tiešs, acumirklī uztveŗams, gan apslēptāks, kārtu pa kārtai atklājams. Precīza izteiksme viņas lirikā savienojas ar bagātām asociācijām, kuŗu sazarojumiem izsekojot reizēm vai aizraujas elpa.

Nelielais dzejolis "Kamola tinēja" ar Raimonda Paula mūziku pirms pāris gadiem Imanta Skrastiņa skandējumā kļuva par iemīļotāko estrādes dziesmu Latvijā. Tā teksts - divpadsmit īsās rindās ietverts dzīves stāsts - savā šķietamajā vienkāršībā joprojām nav apdilis un nezūdīgas populāritātes ziņā ar laiku, tā liekas, ieņems vietu kaut kur blakus Čaka līdzīgi slavenajam dzejolim "Atzīšanās" ("miglā asaro logs...").

Vārsmām par kamola tinēju ir atmiņu, ilgu un rezignācijas smeldze. Smeldzīgi toņi ir arī daudz prāvākajā dzejojumā par Pidriķi un Katrīnu, ko, pavirši acis uzmetot, varētu noturēt par vecu ziņģi jaunās skaņās. Bet pag', kāpēc tad te pēkšņi ir runa par liesmaino deviņsimt piekto gadu, kāpēc te ir vēl citas dīvainības, kāpēc te tā kā zeme sakustētos? To lai katrs lasītājs mēģina pats izdibināt. Un ja iedomas aizklīst par tālu, tad paša vaina vien ir.

Kā reti kāds - dzejniece ir spītīgi neatlaidīga īstā vārda, pārdzīvotajam un izjustajam visatbilstošākā tēla meklētāja. Viņas valoda ir ļoti svaiga, bet ne tādēļ, ka tajā būtu daudz neparastu vārdu. Gluži otrādi, tās leksika un frazeoloģija ir drīzāk vienkāršai, bet vitālai un nepiesārņotai tautas valodai tuva. Svaiguma sajūtu tai nedod izmeklēti un skaisti vārdi, to dod vārdi īstā vietā.

Savas iecirtības pūliņus un priekus, tās svarīgumu labi apzinādamās, Vizma Belševica uzraksta pamācīgu dzejoli par dzejošanu, par sākotnēji mazliet nenoteiktas izjūtas ielenkšanu un notveršanu adekvātā poētiskā līdzībā. Dzejoļa nosaukums ir "It kā būtu". Šis vispirms aptuveni nojaustais it kā, vienu līdzību pēc otras izmēģinot un atmetot, nobeigumā pārvēršas atbrīvojošā lūk, kā - īstais formulējums ir atrasts. Liriskais piemērs, sacerēts par paģirainu vīru, pārgurušu sievu un izbrīnas pilnu bērnu pastaigu Ķīšezera zvērudārzā, tālu pārsniedz savu paidagoģisko uzdevumu, bet tas ir cits stāsts.

Augusts Strindbergs reiz kādā vēstulē rakstīja, ka lai kā ar viņa prāta asumu, viņa iekšējā uguns esot lielākā visā zemē. Par Vizmas Belševicas dzejas kvēli lasītāji jau sen ir pārliecinājušies. Mazāk pieminēts ir intellektuālais spriegums, kas it sevišķi raksturīgs septiņdesmito gadu dzejoļiem. Starp tiem ir kontrapunktiski izvērsti darbi - "Talsi" un "Nakts atkāpes", lai minētu dažus, - kur it kā spontāni radušies domu un apziņas fragmenti pamazām savijas kopā noslēgtos veidojumos, kas reizē izraisa jaunas asociācijas un paveŗ negaidītas perspektīvas.

Kādā citā šī perioda lielformāta dzejolī - "Madarās" - ir deviņas rindas gaŗš posms, kam nebūs viegli atrast līdzīgu. Iztēles spēks te koncentrētā teiksmas valodā sagriež zemi un debesis, to darot piesaukdams vārdu maģisko varu laikos, kad pasaules aina vēl nebija sadrumstalota. Šīs rindas lasot, liekas arī pašsaprotami, ka Vizma Belševica ir lielo klasiķu atdzejotāja.

Ne ezeri vairs lidot var, ne cilvēks

Tiem vārdu uzminēt, bet bija laiks,

Kad ezeri pa gaisu dunot skrēja

Kā dobji debeši un zibeņoja zivis,

Un ūdenszāles zaļi plaiksnījās.

Un viļņu zibšņi zvēroja pār mežiem,

Kad dzelmju blāķiem cauri saules acs

Uz zemi lūkojās un vārdam bija spēks

Tik liels, ka nosauc - ezers zemē kritīs.

Kamola tinēju pa gadu desmitiem iedalot, patiesībā pārkāpjam spēles noteikumus. Bet ja nogrēkots jau ir, tad lai iet vēl soli tālāk. Pa dažādiem gadalaikiem izkaisīts, grāmatā ir kāds nepilns desmit dzejoļu, ko varētu apvienot iedomātā ciklā "Latvija". Te ir apdzejota Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale, te ir piesaukti Talsu noslēpumi, ievērota Ludzas gudrība un Rūjienas miers. Un šinī ciklā būtu pienācīga vieta Pidriķim un Katrīnai.

Gadalaiki Kamola tinējā rit no pavasaŗa līdz ziemai. Nobeigums ar sniegu un ledu nenozīmē sasalšanu rezignācijā. Ceļš caur ziemu Vizmas Belševicas lielajā izlasē nav nekāda Winterreise pesimismā. Grāmatas pašā pēdējā daļā notiekas brīnumlietas. Tur zem sniega no rozes pumpura dīgst ozols, tur Talsu ezerā taures skaņas, no dziļuma nākdamas, (un ar Blaumaņa Taurētāju sasaukdamās) saplēš ledu.

 

Mārtiņš Lasmanis