GRĀMATA PAR LATVIEŠU JAUNO GLEZNIECĪBU

Aija Nodieva. Latviešu jaunākā glezniecība. Rīgā: Liesma, 1981. 219 lp. Rbļ. 3,90.

 

Mākslas zinātnieces Aijas Nodievas "Galvenais pētījuma objekts - mūsu jaunākās glezniecības attīstības process un ar to saistītās problēmas, kuŗu iztirzājumā ikvienam māksliniekam atvēlēta tāda vieta, kādu viņš šādā procesā objektīvi ieņem" (7. lp.). Runa ir par latviešu stājglezniecības žanriem: portretu, vēsturisko un tematisko glezniecību, ainavu un kluso dabu laikā no 1965.-1980. gadam. Protams, viņa to ir darījusi no oficiālā padomju mākslas viedokļa, konstatējot, ka "... šodien eksistē divas atšķirīgas pasaules, divas dažādas ideoloģijas un kultūras - sociālistiskā un kapitālistiskā: tas jo atbildīgāku dara padomju mākslinieka radošo darbību ..." (71. lp.). Dotajos apstākļos jau nevar gaidīt ko citu.

Ideāli izsakoties, teiktajam vajadzētu izpausties tā saucamajā sociālistiskā reālisma metodē: māksliniekam ir jāpiedalās "... darbļaužu idejiskā un aistētiskajā audzināšanā ..." (12. lp.). Citiem vārdiem izsakoties, padomju sistēma nevar atļaut mākslai stāvēt pašai uz savām kājām. Un padomju mākslinieki ir spiesti ar šo reālitāti rēķināties.

Tomēr nevarētu teikt, ka šeit darīšana ar vienkāršu neiecietību, drīzāk gan mērķtiecīgu izvēli. Izvēli, kā redzams, par labu ideoloģiskas dabas mērķu populārizēšanai, kas vislabāk veicams, konservātīvi skatoties, ar narrātīvi vizuālās disciplīnas palīdzību. Tāpēc, piemēram, abstraktā māksla pēc zināmu padomju ideologu domām šādu virzību var nopietni apdraudēt, bet ne citas tādas modernas mākslas kustības kā fotoreālisms (superreālisms) u.c. Var tikai spekulēt, vai bez norādēm un aizbildniecības latviešu tēlotājas mākslas praktiskie rezultāti šodien būtu daudz savādāki.

Aija Nodieva, skicējot ievadam latviešu 20.-to gadu glezniecību, tiek galā ar kubisma, futūrisma un citām šī gadsimta radikālām mākslas kustībām pāris paragrafos. Iespējams jau, ka šāds, it kā gaŗām ejot, viegls pieskāriens arī atbilst Rietumeiropas iespaidu totālitātei starpkaŗu periodā. Tāpat tiek atzīmēts neizskaidrotais sirreālisma atbalss iztrūkums, kas tiešām ir kuriozs fakts.

Pēckaŗa periodā vecākajā mākslinieku paaudzē dominē "peredvižņiku" mākslas reālistiskās tradicijas, sausi stāstošs, illustrātīvs stils. Taču drīz vien savu eksistenci piesaka jauna un enerģiska mākslinieku paaudze. Tā ienāk ar citādāku uztveri, ar citādāku, vispārinātu pasaules skatījumu, ar vizuālu sintezi kā formā, tā saturā, zināmas simbolikas iekrāsotu. Šī parādība vai paaudzes rokraksts tiek nodēvēts par "skarbo stilu", kas ir vitāls un daudzsološs un, jāsaka, arī diezgan viengabalains. To patlaban pamazām nomaina visjaunākā paaudze ar vairāk racionālizētu vai romantizētu pieeju.

Vispār latviešu jaunākā glezniecībā netrūkst individuālitātes, mākslinieki strādā sava personīgā stila robežās vai to tālāk izveido. Amplitūda ir pārsteidzoši plaša. Var sastapt spēcīgas fovistiskas tendences (Ilze Avotiņa) vai relātīvu formu ģeometriskumu (Māra Kažociņa) un efektīvu abtraktizētu glezniecību, kā to piekopj Leonīds Mauriņš, kas "... apzināti nojauc robežu starp dekorātīvo glezniecību un stājglezniecību..." (164. lp.), bet viņam laikam nav sekotāju.

Sava veida "izlēcienu" reprezentē arī Lidija Auza, kuŗas "... daiļrade tuva tai nosacītai robežai, aiz kuŗas par valdošo kļūst vienīgi mākslinieka fantāzija, kam vairs nebūt nav nepieciešamas dabas studijas, tiešais kontakts ar dabu" (172. lp.). Pa daļai šo ceļu iet Boriss Bērziņš, Rūdolfs Pinnis, Oļģerts Jaunarājs. Pilnīgi nogremdējies nostaļģiskās dzīlēs ir Jānis Anmanis. Vienā visjaunākās mākslinieku paaudzes daļā var vērot mēģinājumus izteikties prīmāri tikai ar ekspresīvu krāsu salikumiem resp. krāsu mijiedarbību, kas nosaka viņu gleznieciskās formas izvēli.

Lai gan šie izņēmumi ir relātīvi un kvantitātīvi niecīgi, tie nenoliedzami veido tagadējās Latvijas glezniecības visinteresantāko un tās vitālāko daļu, avangardu. Attiecībā uz vispārējo situāciju Aija Nodieva saka: "Novātorisma mūsu jaunajā glezniecībā ir pamaz. Tas nav pārmetums vai apslēpts mudinājums par katru cenu meklēt oriģinālitāti. Vienkārši jākonstatē, ka mūsu mākslinieciskā domāšana nav disponēta ekstrēmiem eksperimentiem" (202. lp.).

Latviešu tēlotājas mākslas literātūrā nevar sūdzēties par monografiju trūkumu. Bet izrādās, ka šis ir pagaidām vienīgais nopietnais un plašākais pētījums par tagadējo Latvijas glezniecību, ko autore ir veikusi diezgan pamatīgi. Paliek iespaids, ka savam darbam kritiskāko vielu viņa būs ieguvusi no apmeklējumiem mākslinieku darbnīcās, jo viņas izbīdītā kopaina nav saskatāma tikai no izstādēm vien, ārzemēs (Rietumos) redzētās ieskaitot.

Pēc Aijas Nodievas vērojumu un secinājumu gaiteņu izstaigāšanas prasīt prasās pēc mākslinieku īsbiografiskiem datiem. To tiešām izjūt kā derdzīgu iztrūkumu, jo pēkšņi "Latvijas jaunākā glezniecība" ir kļuvusi par standarta rokas grāmatu ...

 

Laimonis Mieriņš