Velta Toma
MĀRIS ČAKLAIS TORONTO JAU OTRU REIZI
Atklājot dzejas vakaru Toronto 1983. g. 9. februārī
Pirmo reizi viņa dzeju klausījāmies ar Imanta Kalniņa mūzikas ievadījumu, pamīšus ar Paula Dambja Jūras dziesmām 1978. g. rudenī. Taču pati pirmā reize, kad viņa dzeju klausījās tuvu tūkstotim liels tautiešu pulks šai kontinentā, bija pirms 15 gadiem, kad Klīvlendā rosījās vareni Dziesmu svētki. Rakstnieku cēlienu vadījām abi ar Ivaru Lindbergu. Olafs Stumbrs, zinājām, tikko bija pārradies no Rīgas, kur pirmoreiz pēc 24 gadiem sērsis... Ar Māri Čaklo, grāmatās, mēs bijām tikušies caur suņiem − zināju no galvas viņa Lai suns mācās kost, Lai suns mācās plēst, Viņu mērdē badā, Viņam nedod ēst u.t.t. Viņš savukārt zināja manu Sunisko pašsarunu. Klīvlendas Dziesmu svētku rakstnieku cēlienu ar Ivaru vienprātīgi nolēmām nobeigt ar Māra Čaklā dzejoļa Svētki pēdējo pantu:
Mēs sakām Dziesmu svētki,
Bet tie ir dzīvas dvēseles,
Pašapziņas
Un pašcieņas svētki.
Pēc pāris dienām šie ļaudis atgriezīsies mājās
Pie savām pļaujmašīnām un kantorgrāmatām,
Pie savām pareizajām un greizajām dzīvēm.
Bet šodien ir svētki.
Svēti svētki.No krājuma Kājāmgājējs un mūžība, 1967. g.
Domājot par šo dzejas vakaru, par šo brīdi, es atskārtu sava veida metamorfozi − dievišķo pārvērsties spēju un attiecināju to uz Māri Čaklo. Dzejnieks ir reizē ozola sieksta, krams, šķiltava, dzirkstele, kas izlec un aizdedzina un top uguns. Top dzeja. Tai brīdī atcerējos viņa dzejoli Ugunssargs:
Es domāju tas tāds poētisms,
Izrādās − ir tāda profesija.
Meži − es jūsu ugunssargs.No krājuma Zāļu diena, 1972. g.
Mežu, zemes, tautas ugunssargs. Likteņdzejnieks. Vēsture, senā un jaunākā, strēlnieki, cilvēks (cilvēkam cilvēku iemāciet! M.Č.), ir viņa galvenās tēmas. Mīlestības tema viņam iet caur zemzemi, atdurdamās tur slēptajās āderēs, un sāp kā pati dzīvība un nāve. Izkopti tēlaina ir Māra Čaklā bērnu dzeja, arī tā ir ietilpināma tautas likteņdzejā − bērni atvases, dzīvie dzieti, tautas turpināšanās. 1971. g. rudenī, Dzejas dienu atklāšanā pie Raiņa pieminekļa, vēroju, kā skolēni klausās un sadzird Māra Čaklā dzeju. Viņš lasīja dzejoli Doms domā domu, un zēnu rindas, kas visu laiku paklusu sarunājās, aprima, klausījās un bijīgi sašalcās, sakustējās.
Dzejnieks aug, pārtop, sevī izzaro, dialektiski un metafiziski padziļina viņam tuvās tēmas. Vienā no savām pirmajām grāmatām Māris Čaklais saka: Es esmu bagāts, man pieder viss, Kas ar mani ir noticis. Ceturtajā grāmatā lasām Porukam veltītajā dzejolī pēdējo pantu:
Jautājumu kā bultu
Sirds sevī pēkšņi jūt:
Vai tev ir tik daudz atņemts,
Ka vari dzejnieks būt?Tema nav pabeigta variēt, atklāsme skaudri turpinās: Es esmu bagāts − man pieder viss, Kas ar mani nav noticis. Ar šo apliecinājumu sākas dzejolis 37. lp. krājumā Kurzemes klade, 1982. g. grāmatā, kuŗu mēs šodien turam rokās.
Krājumā Cilvēks, uzarta zeme, lasām poēmu, veltītu Dziesmu svētku simtgadei, tautas likteņpoēmu, vēstures blīvu, redzīgu un pareģonīgu. Kādā vietā:
Viegli, cik viegli ir dzīvot
Ar aizkūkotu mūžu:
Nekādas hamletiades,
Tikai viens vienīgs − es būšu.Un tālāk: Un ja nebūs saules debesīs, Mēs pār savu zemi uzausīsim! − Notikušā, nenotikušā, atņemtā rezultāts.
Māris Čaklais ir patstāvīgs, noturīgs, ikdienradošs. Viņam piemīt ne tikai vārda dzirde, bet arī oža, tauste, izgaršot spēja. Vārda apspēlēs un izspēles prieks, īpaši viņa darinātos salikteņos: pavēlētradušās, apkamptgatavie, acis slinkredzīgās, samiernieciskie pleci u.c. Dzejnieks atraisīti pārvalda formu, viņa stils ir svaigs, gan darinot jaunvārdus, gan izrokot senos kuršu valodas īpatņus. Māra Čaklā dzeja grūti izprotama? Tā saka dzimtenē, tā runā svešumā. Jā, reizēm ilgi minama kā sena tautas mīkla. Taču, ir mūsu tautas tik bagātajā folklorā ne tikai biezi dainu sējumi, ir arī apkopots biezs mīklu krājums. Došu jums dažus mīklu piemērus, lūgdama uzminēt uz vietas − dabūsit balvu, ja zināsit visas. Cērt ledu, uzcērt sudrabu, cērt sudrabu − uzcērt zeltu. Vai: Kas var tēva jostu salocīt un mātes pūru izdalīt? Vai: Četri vīri tek pa ceļu, visiem bārdas atpakaļ. Vai: Es ēdu, mani ēd, virs manis ēd, zem manis ēd. − Nē, ne krustvārdu mīkla, folkloras asprāts un apsviedība turpinās Māra Čaklā dzejā. Stiprajā un grūtajā dzejā, kādu jūtu dzītu un prāta grožotu viņš raksta ik dienas, mēs atspoguļotu skatām mūsu tautu un šo laikmetu visas cilvēces ietvarā.
Sen, sen mīļajā jaunības Rīgā, reiz sarunā ar Anšlavu Eglīti citēju Poruka atziņu:
Maz zināt un daudz just,
Tas dzīvi raibu dara:...Uz to Anšlavs domīgi piebilda: galvenie ir talants, darbs un gaume. Visnoteicošākais ir darbs.
Kad Māris Čaklais pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa, Bastejkalna piekājē, domā:
Mans darbs ir mana tauta,
Un tauta ir mans darbs −mēs viņam ticam − tā zvērēt spēj vien tautas likteņdzejnieks. − Pirms nobeidzu šo ievadu, man vedas atcerēties Imantu Ziedoni un viņa 1977. g. rudenī rakstītās dzejoļa rindas: Kāda sviedru un asaru jūra! Izdalies kristalos, sāls. − Ja dzejnieks ir zemes sāls, tad mūsu vidū šovakar ir mūsu tautas likteņos izdalījies kristala grauds − Māris Čaklais!
 |
Jaunā Gaita: Vai Jaunā Gaita varētu būt tāds tilts starp Latvijā un ārzemēs dzīvojošiem literātiem? Ko vajadzētu darīt, lai šo žurnālu veidotu vēl vairāk kā tādu tiltu?
Māris Čaklais: Nu tas tilts ir liela lieta. Ja ir viena pilsēta, kur pa vidu tek upe, tad bez tā tilta nevar. Tā saikne ir ļoti nepieciešama, bet to uzbūvēt arī tik viegli nav. Bet kaut kāds moments, kāds sakars, te noteikti varētu būt žurnālam, ko respektē Latvijā, ka šim žurnālam tiešām varētu būt tāds uzdevums, tāds pieturas punkts, bet lai būvētu tiltus, vajadzētu tādus priekšdarbus, ak, Dievs! Tas ir grūti tādus tiltus!
J.G.: Nu tad mēs paliekam pie tā, ka Jaunā Gaita iepazīstina lasītājus ar dzeju un prozu, kas nāk tieši no Latvijas!
M.Č.: Nu, ne tikai! Tas jau ieņem tikai nelielu daļu. Tas jau ir ticis darīts, es pats esmu diezgan daudz drukāts Jaunajā Gaitā, un negribas jau tūdaļ kritizēt, bet Jaunā Gaita arī svešuma autorus tā īsti nepārstāv! Es redzu, ka arī ar to lietu nav viss īsti tā kā...
J.G.: Tu esi profesionālis, kā ir dzejnieki un rakstnieki Latvijā šī vārda labākajā nozīmē, turpretim jaungaitnieki, mēs šeit visi esam amatieŗi, jo te ir cilvēki, kas žurnālam ir ar mieru ziedot savas pūles par brīvu.
M.Č.: Jā, bet tādu aizrautības darbu arī mēs pazīstam! Nav jau tā, ka viss tiek atmaksāts, ka tiek dzīvots tieši no tā. Man tas ir pilnīgi saprotams. Rakstīt lielu problēmu rakstus literatūrā un mākslā ir vairāk aizrautības darbs un ne tik daudz maizes darbs.
J.G.: Vai nevarētu tāda diena pienākt, ka Jaunā Gaita varētu tikt brīvi pārdota Latvijā?
M.Č.: Es te nu neesmu tas īstais atbildētājs. Mēs jau runājām par tiem tiltiem. Tur vajadzīgi daudzi priekšnosacījumi, mēs varam tikai tādus papīra tiltus uzbūvēt... Es patiesībā nevaru atbildēt.
J.G.: Nu labi, kādas nākotnes iespējas tu saredzi tādam žurnālam ka Jaunā Gaita? Kādus uzlabojumus tu vēlētos redzēt Jaunajā gaitā?
M.Č.: Es tā īsti negribu jaukties... bet, tas, kas Gaitai bija agrāk un mazāk ir tagad... Grāmatas jau iznāk, Saliņam, Ivaskai, Strēlertei... un tomēr samērā maz Jaunajā Gaitā ir parādījusies taisni šo vadošo dzejnieku dzeja... tas mani pārsteidz, dabīgi − process ir jāatspoguļo, bet arī jāvirza... arī es pats esmu nostrādājis Literatūrā un Mākslā ilgus gadus un arī esmu devis drukāšanai daudz taisni tādu, kas man varbūt nepatīk, bet jāatspoguļo process, ... bet arī process ir jāvirza... nevar jau darīt tā pliki un smagnēji... tas sevišķi attiecībā uz jauniem autoriem... Es Gaitai jau sekoju diezgan ilgi... pēkšņi parādās jauni vārdi un liela kopa, liela publikācija, bet nevar nekādu dzirksteli saskatīt... ir jau prieks, ka jaunieši raksta latviešu valodā...
J.G.: Tu domā, ka nevajadzētu atmērīt no nulles uz augšu! Tas būtu tomēr šejienes redaktoru uzdevums.
M.Č.: Es jau nekādus uzdevumus nevaru dot. Tās jau tikai tādas subjektīvas domas. Kas attiecas uz Latvijas dzeju... būtiski, publikācijas jau ir, un ja nodrukā kādu jaunu autoru, būtu labi, ko pastāstīt... mums taču savi kontakti ir, var pajautāt... lai veidojas tāda sajēga, par to, kas ienāk jauns, bet iespēju robežās jau Gaita ir drukājusi... nupat, kur vēl te redzēju Rokpeļņa dzejoli.
J.G.: Dažkārt liekas, ka te ārzemēs mums grūti dabūt priekšstatu taisni par Latvijas jaunās paaudzes dzejniekiem, tā kā tie attīstās. Vai būtu kāds veids kā to darīt?
M.Č.: Ja Literatūrai un Mākslai pasekotu... attiecībā pret jaunajiem mums nav grēkots... tā ir reta parādība... pat Padomju Savienības mērogā... ka tik ļoti ieinteresēta ir vidējā un pat pusvidējā paaudze par jauno autoru ieplūšanu literatūrā: viena rūpe ir tieši par jauno paaudzi... lai tā ienāktu, jo bez tās nav... tev jāizaudzē skolnieks, lai no viņa būtu, ko mācīties... un mums ir tādi piemēri...
J.G.: Par cik dzejniekiem šodien būtu runa? Cik dzejnieki būtu jāpazīst, lai iepazītos ar Latvijas dzeju šodien?
M.Č.: Vai, to grūti pateikt! Nu, nupat iznāca Kalnāja apgādā tā latviešu dzeja angliski... tur ir 41 autors... es tādu nelielu atsauksmi uzrakstīju Literatūrā un Mākslā, tas jau ir tā plašāk. Es esmu sastādījis ungāriem latviešu dzejas izlasi ar apmēram 20 autoriem... ja tā būtu tāda pirmā iepazīšanās, tad labāk dažus atstāt ārpusē un iesākt ar kādiem 10 autoriem... protams, tas ir subjektīvi... katram tie 10 autori būs citi, bet būs arī tādi, kas klāsies viens uz otra.
J.G.: Pirms nedaudziem gadiem Karogā rakstīja daudz par dzejas nesaprotamību. Kā veidojas jaunākā laika Latvijas dzeja? Vai iet atpakaļ pie tādas taustāmības un skaidruma? Vai ir kādi virzieni?
M.Č.: Te ir divi jautājumi: dzeja, kā sava sistēma un lasītāju izpratne. Katrā ziņā... lasītājs ir kļuvis rimtāks... pēc kaŗa grāmatu nebija tik daudz... visi pirka visu... tas nebija reāli... tad lasītājam vajadzēja pierast pie tā, ka kaut kas tam varēja arī nepatikt... bet viņš bija tā iecentrēts, ka, ja nu man nepatika, tad bija slikti. Šobrīd tas ir savādāk... lielā mērā to ir veicinājusi arī kritika... bet savā laikā es tos rakstus sāku rakstīt akūtas nepieciešamības dēļ... jo drusku vajadzēja piepalīdzēt... tas ir viens... sakarā ar lasītāju. Kas attiecas uz pašu dzeju... tādām kvalitātēm... stila laušana uz neskaidrību ir pāri... jo ir pārāk daudz interešu sfēru un loku, kur cilvēks var pielikt, lai stilotos... lai ietu tā un spēlētu tā... nav tā, kā bija 60.-os gados, kad kādi sportisti bija uzmanības centrā... tur bija dzejnieki tādā centrā... tagad tur ir teiksim Raimonds Pauls un Skrastiņš, kamolā tinējs un viss tas tā, jā? Dzejnieks nav tāds... tāpēc nav ko stilu lauzt... jāstrādā ir bez muļķiem... neko blakus tur nepieliekot... dzejai ir jābūt i demokrātiskai, i gudrai. Ja tā būs tikai gudra un ne demokrātiska, tad es nedomāju, ka katram muļķim kaut ko vajag iestāstīt... Ja tā būs tikai demokrātiska, tad būs tāda pielīšana... es savā laikā oponēju šai Ziedoņa domai, ka es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāties, es gribu tevi apstrādāt... Šīs tiešās iešanas laiks, kas varbūt, bija organisks savā brīdī, jo to intimitāti vajadzēja, un kaut kādā veidā to lasītāju paņemt, tas ir pāri, un iet runa tiešām par mākslu un ja mākslai nav tādas zināmas pašvērtības, atturības attiecībā pret to lasītāju, lai viņš pienāk klāt, tikai tad viņš būs īsti iekšā tai mākslā. Nevis, ka es iešu un apkampšu un teikšu: Tu esi mans brālis!
J.G.: Ko varētu teikt par latviešu dzejas īpatnībām attiecībā pret citām tautām?
M.Č.: Jautājums ir diezgan plašs − neapšaubāmi ir. Viens no tādiem, konfrontācijā ar citām mentalitātēm ir tāda ārkārtīga feminisma izpausme. Tāda maiguma tema. Tas ir kaut kas satriecošs. To redz tikai tad, kad noliek blakām. Arī liels jūtīgums. Jūtīgums labākajā nozīmē, bez histērijas, bez kaut kādas uzspēles, atturīgs, distancēts jūtīgums, − savā ārējā izpausmē.
Otrs, kas man liekas, ir interesants priekšmetiskums − tēliskajā ziņā ļoti tveŗams tēls − taustāms, smaržojošs, garšojams, bet reāls, pat nereālās kombinācijās un tādos sirreālos sastatījumos − tas jau maz pētīts ir vismaz mūsu dzejā. Šie sirreālie sastatījumi no reālām detaļām ir ļoti spilgti. To ļoti interesanti bija pamanījis profesors Paraleks, Prāgas Kārļa universitātes profesors, kuŗa māte esot bijusi latviete, precējusies ar čechu; māte mirusi viņam agri, un viņš iemācījies 60.-ajos gados latviešu valodu, un tagad viņš ir publicējis pasaulē pirmo Baltijas tautu salīdzināmo literatūras vēsturi. Tieši viņš par šo lietu runāja. Viņam ir konfrontācijas iespējas.
J.G.: Labi, piemēram, vai lietuviešiem arī ir dainas?
M.Č.: Ir. Ļoti atšķirīgas no mūsu dainām.
J.G.: Un vai igauņiem arī ir?
M.Č.: Viņiem ir tautasdziesmas uz vārdu spēlēm... Tik būtiskas dainas kā mums viņiem nav.
J.G.: Allaž ir likusies interesanta deminutīvā problēma mūsu dzejā resp. pamazināmās formas mūsu literātūrā.
M.Č.: Jā, es domāju, ka tā ir tāda tipiska latviska lieta, es neesmu to pētījis, bet no vērojumiem es domāju, ka ir muļķīgi domāt ka deminutīvi ir kādi mīlināmie vārdi tikai, lai izteiktu mīļumu, ļoti bieži runājot par visdrūmākajām dzīves situācijām. Un tie 700 gadi ir vispār kāds tāds dzīvnieka stāvoklis, lai to pārvarētu, viņš
lieto šo (formu) īpašo domāšanu, nav nekāda žēlošanās tautasdziesmā, viņš to pārvar ar šo mīļvārdiņu. Otrkārt, ļoti bieži, tie nes arī ironisku nokrāsu, ko es pats esmu mēģinājis izmantot; man tas vispār piesaista, tas nav tikai viendabīgs, katrā ziņā par folkloru ir tik daudz nepētītu lietu... folkloras neredzamās klātbūtnes aspekti tāds bija mans referāta temats.J.G.: Ko tev kā dzejniekam nozīmē dainas?
M.Č.: Man dainas nozīmē to pašu ko valoda. Ir reizes, kad es zinu, ka es to vārdu neesmu dzirdējis, ne bērnībā, ne kur citur. Varbūt kādā tautasdziesmā. Šī saskare ir tik fatāla pa visdažādākiem kanāliem − Paldies Dievam, ka tautasdziesma vēl nepaguva nomirt... viņa zemdegās kvēloja un tagad ir ļoti jauks uzzieds, īpaši jaunatnei.
Rīgā kādā skolā nesen bija tāds gadījums. Tur bija folkloras pēcpusdiena, tā pēcpusdiena ieilga, iesaistīja arī publiku rotaļās, dejās un izdarībās. Tajās telpās vajadzēja notikt arī disko vakaram. Viņi, protams, ielaida diskoniekus šajās telpās, un paši izgāja priekštelpā turpināt savu jandāliņu. Un kas notika? Kamēr viņi folkloru nebeidza, disko vakaram nebija nekādas piekrišanas. Tā ir absolūti jauna situācija! Tā tendence bija jau manā paaudzē, bet snaudoša. Un tagad tā sajūta kaut kur uzzied! Tā ir ļoti pozitīva parādība.
J.G.: Vēl atgriežoties atpakaļ pie tās sasāpējušās kultūras apmaiņas, par ko te daži saka, ka tāda nevarot notikt?
M.Č.: Te jautājums tā jānodala: vai viņi uzskata, ka nedrīkst notikt? Bet tās tādas vēlmes, jo šī apmaiņa notiek, tur nekā nevar darīt... Ne tādās dzīlēs iekrītot un visu to vērtīgo augšā uznesot, bet praktiski tā notiek. Galu galā es taču arī te sēžu. Arī tā ir apmaiņa, es domāju, ka mēs kaut ko te apmainām.
J.G.: Mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, jau to apzināmies, ka īstā latviskā kultūras darbība notiek Latvijā. Šeit mēs varam būt tikai tādi savas tautas sūtņi. Zināmos gadījumos mēs varam latviešu kultūrai palīdzēt, to popularizēt. Vai tu domā, ka tas tā var notikt?
M.Č.: Es neuzskatu, ka dzimtenē ir visas latviskās kultūras izpausmes. Ir svešumā dzejnieki, un es viņus zinu, un viņi ir drukāti, viņi − viena daļa, ir mani draugi un paziņas, es esmu viņus lasījis, esmu centies sekot. Protams, ja ir runa par kaut kādām proporcijām, tās nevar veidot tā viens pret vienu.
J.G.: Un tā baze šeit pamazām sašaurinās.
M.Č.: Es nedomāju, ka tas ir apvainojoši. Ir jākonstatē reāli fakti.
J.G.: No asimilācijas mēs izbēgt nevaram!
M.Č.: Otrs, tajā apmaiņā, ko varētu un vajadzētu darīt... ir tas, ka es uzskatu par lielu godu, ka es piedalījos Veltas Tomas dzejoļu grāmatas izveidošanā, ka es to sastādīju, ka es tai rakstīju ievadu, un es vispār domāju, ka tas, kas ap Veltu te šobrīd notiek,... ir tāda ļengana durstīšana... tie nav pat tādi riktīgi dūrieni, kas vispār cilvēkam nedara godu, kur nu vēl kultūras darbiniekiem. To es noteikti gribu pateikt,... Latvijā Veltas grāmata ir aizgājusi plaši un dziļi.
Jāpiemin arī, ka pašlaik ir sastādīts Linarda Tauna dzejoļu krājums. Un praktiski runāt par tālāko paaudzi − tur Saliņš, Stumbrs, − ir ļoti grūti, ja nezina Taunu, šo to nevar apjēgt. Tā grāmata arī Latvijā, kad tā iznāks, droši vien atstās spēcīgu iespaidu, jo viņam (Linardam Taunam) ir ļoti organiska izjūta, tāpat kā Čakam, grūtsirdīga,... viņš ir tāds čoms no priekšpilsētas, tāds savējais. Tādas iespējas ir. Olafam Stumbram bija ļoti laba publikācija Literatūrā un Mākslā, bet, redzi, es taču nevaru pārņemt no viena autora un to pārdrukāt. Ar kādām tiesībām? Ja sūtītu, un ir bijuši daži gadījumi, tad to jautājumu var izskatīt, bet diezgan maz arī sūta. Ja vairāk sūtītu, vairāk zinātu.
J.G.: Labi. Bet ko tu saki par latviešu dzejas tulkošanu citās valodās?
M.Č.: Te es teikšu, ka tajā ziņā jūs esat ļoti lieli parādnieki. Nav jau jātulko tikai mūsu puses dzeja. Jūs varētu daudz vairāk darīt. Viens otrs autors mēģina tulkot, es pirmajā brīdī esmu gatavs paslavēt arī vidēju veikumu, jo tas ir pirmais moments, kāds ir to uzdrīkstējies. Tas ko Ruta Spīrsa vai Kalnājs tur dara, tas ir milzu darbs. Lai nāk labāki, lai rodas konkurence.
J.G.: Man vēl viens tāds jautājums − vai latviešu mūsu laiku dzeja ir liriska vai episka?
M. Č.: Jebkuŗa epika, ja tā nenes ļoti spēcīgu lirisku elementu, ir kokgabals. Principā, latviešu dzeja ir joprojām liriska, bet ir tendence uz episkumu. Jo citādi nevar. Lai apjēgtu laikmetu un cilvēku, ir vajadzīgs episkais gājiens, bet lai to izdarītu cilvēcīgi un dziļi, ir vajadzīgs šis liriskais moments. Un tas var ļoti dažādi parādīties. Vienmēr atceros Rokpeļņa vārdus: Kļūstu smieklīgi cilvēkam līdzīgs. To mana. Vai Ojāra (Vācieša) paaudze nevarētu pateikt, bet viņam vajadzēja to pārvarēt, šo zināmu jaunās paaudzes nihilismu, tādu zināmu pozi, tādas zināmas kollīzijas, un beigās ir atkal tas būtiskais smieklīgi cilvēkam līdzīgais.
J.G.: Vai dzeju var pielīdzināt kāda veida reliģiozitātei?
M.Č.: Toronto rādītajā Ivara Selecka filmā tās autori intervē vienu Latvijas mācītāju, simpātisku un gudru mācītāju. Jautā tādu jautājumu: Vai jūs neuztrauc tas, ka aizies, ka aizies cilvēki par jaunu no tradicijām. Viņa atbild tā, ka katrs moments, kas cilvēkam dod garīgo iepriecinājumu ir atbalstāms. ... Dzejai ir ļoti dziļas funkcijas... Latvijā vēl aizvien pastāv ļoti dziļas saistības starp cilvēkiem un dzeju... reizē tas ir tā kā tīmeklis, kā kāds tīkls, ļoti pamatīgi. Es to izjūtu.
J.G.: Vai dzejai būtu jākļūst koncentrētākai?
M.Č: Dzejā aiz vārda ir jāstāv ciešanām. Ciešanas var būt dažādas: var tās būt nevajadzīgas, cilvēku pazemojošas, vispār necilvēcīgas, bet tās var būt arī dvēseli šķīstījošas un katarsi nesošas, un ja tās nav, nav dzejas, jo ja cilvēks kaut ko lielu pārdzīvo, viņš nav pārmērīgi daudzvārdīgs. Man tā liekas, vai ne? Tādos zināmos brīžos... visvienkāršākie vārdi iegūst jaunu pamatjēgu un strādā un sēž...
J.G.. Vai latviešu valodu veido galvenokārt valodnieki vai rakstnieki, dzejnieki?
M.Č.: Vai Alunāns bija valodnieks? vai dzejnieks? Te nu ir tas. Gandrīz vai visi. ieskaitot Kronvaldu Ati, bija vairāk kā literāti. Arī tie valodnieki, kas bija toreiz, bija literāri zinoši, ar literāru drosmes ievirzi. Ar, es teiktu, literārā dulluma ievirzi, tam pašam Endzelīnam, kad palasa tos vārdus, kas neieviešas, šodien iziet cauri tāds smieklu šermulis. Bet tas ir skaisti, jo redzi, viņš nebaidījās kaut ko tādu. Es to ļoti gribētu sagaidīt tagad no mūsu valodniekiem. Šobrīd Latvijā valodas kopīgo valodas formāciju un stilu tomēr nosaka literatūra. Zigmundam Skujiņam bija labs raksts Literatūrā un Mākslā − tieši literāti Latvijā šobrīd ir tie, kas nosaka valodas amplitūdu. Pat tad, ja vēl nav veikts gala iznākums, to piegājienu veic viņi, ne valodnieki.
J.G.: Varētu jau strīdēties, vai, piem., tie salikteņi mums ir tikdaudz vajadzīgi?
M.Č.: Nu tur jau arī es esmu viens no grēciniekiem. Savs skaistums jau arī tur ir. Un neviens rakstnieks neizjūt to galīgo atsitienu. Neviens rakstnieks neriskējot neko nevar iegūt. Un uz to risku ir jāiet. Un ātrāk tu pats to nejūti, kamēr tu to neesi izsmēlis... Kāpēc lai neriskētu ar valodu? Nepalīdzētu tajā brīdī sev, bet tur pastāvētu cerība citiem. Tas ir azartisks darbs, tas ir interesanti. Literātūra vispirms ir kas skaists, aizrautīgs. Dulls, traks. Uz kuŗu ir jēga riskēt, veidot kaut ko, un tad tu pēc tam stāsti, kā ir jāstrādā. Tā ir pavisam cita lieta. Tāpat arī valodas veidošana, tā ir pavisam aizrautīga lieta. Ir valodnieki, kas to ļoti labi saprot. Ir tāds Ojārs Bušs, es savā laikā rakstīju par Aivara Neiparta valodu. Viņš ieviesa tādu slengu, viņam kādreiz izdodas ļoti labi to drastisko tā labi kopā salaist ar lirisko, un ir ļoti interesants rezultāts.
J.G.: Marģeris Zariņš ar savu Viltoto Faustu uzraka tādus vecus vārdus no kalendāriem un almanachiem, savā veidā veica tādu šķērsgriezumu.
M.Č.: Nav izmantota viena iespēja: jaunu parādību apzīmēšana ir pārāk maz rakta vecvārdos. Varētu būt kāda pilnīgi jauna parādība, kāds no vecajiem skanīgajiem, izmirušajiem vārdiem, kas tai laikā ir nozīmējis kaut ko citu, bet būtu pietiekoši dulls un interesants. Latvijā ņirdza par to vaļasprieku resp. hobiju, bet tagad tas ir iegājies.
Ar Māri Čaklo sarunājās Tālivaldis Ķiķauka.
