Jaunā Gaita nr. 143, (2) 1983

 

 

 

 

Sarma Muižniece

 

 

 

 

 

 

Sarma Muižniece koordinēja un vadīja

1982. g. Jaunatnes dziesmu svētku (Klīv-

lendā) literāro sarīkojumu.

Jaunās Gaitas redakcija pateicas Sarmai

Muižniecei un autoriem par iespēju publicēt

Ziemeļamerikas jauno latviešu literāros

darbus.

Kam pienākas maize?

Kam pienākas desas?

 

Vētrasputns uzlaižas uz klints.

Apskrubina vējā un lietū balinātos oļus –

apskrubina pats savu olu čaulas:

 

„Atdodiet man manu šauteni

pirms medīšanas sezonas!”

Vētrasputns ķērc

ar olu drumstalām knābī –”

Jau ēdu pats savus bērnus!”

 

Bet ielejā ļaudis aizcērt

logus

un piesēzdamies pie galdiem

skaita mutes.

 

Vienam no bērniem rokas ir baltas kā olas.

Viņa pirkstos plīst krūzes,

un laukos zēns nespēj strādāt.

 

Tuvojas ziema.

 

„Dzirdi vētrasputnu ķērcam?”

dzestrā vakarā prasa viņam tēvs.

Zēns aizver acis.

Viņš putnu vienmēr ir dzirdējis.

 

To nakti zēns vienīgais neaizdara savu logu.

Caur šķirbu viņš izgrūž savas baltās dūres.

 

Vētrasputna vērīgās acis auksti iekvēlojas.

Klints aiza tajās atspīd slapja, spīdīgi melna.

 

Tad putns ir jau pie miesas.

 

Baltumu putns mirklī nograuž

no zēna pirkstiem.

Paliek desmit cieti kauli.

Vētrasputns kaulus kaļ un asina

uz loga siles.

Desmit naži trīc.

 

Piecus putns ieķer knābī –

Piecus atdod zēnam.

 

Zēns uzvelk svārkus.

Vētrasputns atzveļ galvu.

 

Iebrāžas nakts.

 

No rīta ielejā slēģi neveŗas.

Alā zēns un Vētrasputns griež un gremo

maizi, desas.

(Šinī dzejolī minētās olas ir baltas kā tās olas, ko

pazīstu un ko visu mūžu esmu pirkusi pārtikas vei­kalos.)

 

DOŠANA

Dod – dod!!

to dari

līdz ņēmējs saka:

Apstājies!

Jūtu – tu vairs nedod sevi,

bet mani atdod atpakaļ.

 

Nesijāsim vecus vezumus,

to dara cietumos,

to dara tiesā –

Tas ir neglīti,

kad atliek atdoties

tikai formāli un miesā.

 

Metīsim,

Metīsim visu zemē, dārzā –

Metīsim melnām vāverēm un čūskām!

Metīsim gaisā!

 

...un tas būtu viegli,

 skaisti un labi

ja tukšums vienmēr neprasītu

vēlreiz „piedošanu”.

 

GAROZGRAUZĒJAS –

(latviešu sievietēm,

dažām)

Garozgrauzējas sēž ap zaļu, zemē noliktu bļodu.

 

Viena garozu gremo

otrai garoza pie mutes

trešā sniedzas.

 

Ārā snieg.

Garozgrauzējas savas muguras piespiež

pie sasalušā loga rūtīm.

Tajās iespiežas salapuķes.

 

Gaŗāmgājēji domā,

ka raksti kailās mugurās

ir gleznas galerijā. Visu var nopirkt –

Gļēvie!

 

Pašas garozgrauzējas

gremo, gremo, gremo.

Mutes tām kvēlo.

Mēles iekurina sausās, cietās garozas

kā baļķus krāsnī.

 

Garozgrauzējas pūš

savas degošās dvašas

atpakaļ bļodā –

Spēks viņām ir –

trūkst tikai omas.

 

*

(Mums –

Latviešu jauniešiem)

 

Uzklausiet,

mani brāli smēķētāji,

vēl Latvija jāatbrīvo

un šis tas cits.

Ja esat siltie,

tas nekas. Tā vajag.

Aukstas olas ēd tikai

vienreiz gadā

Lieldienās,

un man iespiedies prātā,

ka mums jāuzstājas biežāk.

Karstuma vajag

Jāņos, Mārtiņos, kongresos

un citos svētkos.

 

 

Ā –jā.

Techniska piezīme.

Man lūdza pieminēt arī brāļus Vandaļus.

Kamdēļ jums tik mazas prasības?

Gāzt tikai kapitālismu un viesnīcas?

Iesaku gāzt, piemēram,

kritiķus un skeptiķus – pat optimistus,

kas jums vēl liek pieciniekus

Kārtībā.

 

Tradīcija, tradīcija,

mani mīļie alkoholiķi,

varētu būt slikti!

 

 


 

Anita Ieva Dzirne

 

 
*

Sieviete – krieviete

pelēkā plīša mētelī,

sociālistiskais reālisms.

Pelēkā Sibīrijas pilsētā

pelēcība dzīvo,

ražu meklēdama, pelēcība plēš,

pelēku pienu dod dzert

pelēkiem pionieŗiem,

sociālistiskais reālisms.

Mākslinieka tuša pielīp

pie viņas pelēkā vaiga –

jāplēš nost!

Tā radās viņas sārtie vaigi,

asins atšķaidītā krāsa.

Jāplēš nost tuša,

paliek ledains sārts.

Tušu plēš no audekla,

paliek saule sārtā

asins atšķaidītā krāsa.

Ir auksts šai zemē,

tuša pielīp,

sieviete stāv

un gaida nākošo rāvienu.

Gaisma plīst ap sauli,

audekls plīst ap tušu,

tuša pielīp vēlreiz

nenāk nost,

sociālistiskais reālisms.

 

*

Ziema ieņēma pavasari

kliegdama.

Tapa ledus puķes,

kuŗās es letiņos

šorīt

un gāju staigāt

pa netīru, mirušu

Zāli.

 

*

Māte, esmu grēkojusi.

Māte neatbild.

Šo mīlas nakti

izdejoju viena pati.

Baltā rīta gaismā

ceļos ar virvi ap

krūtīm.

Spogulī sieviete,

mana melnā mīla,

melnā sejas puse.

Starp sirds sāpēm, starp

kājām

pazaudēju tevi, māte,

un sevi.

 

*

Starp sirds sāpēm,

starp sirdīm,

sviedru piliens

slīd.

Saožu pati savu

kaisli

un tavu.

Spilvenā nospiedums

mani pārsteidz.

Laikam nesapņoju

tavu klātbūtni.

Melns mats vijas

ap kājām, krūtīm.

 

TRĪS GLEZNAS

1.

Dažbrīd, kad mēs aiztiekam

viens otru,

mākslinieks saredz pārāk daudz.

Māls kļūst silts un mīksts

viņa rokās.

Viņš sāk mūs veidot.

Tevi no galvas,

mani no kājām.

Gleznā

jauna zemniece stāv

ar sirpi rokā,

viņa klausās putnu dziesmā,

viņas pēda ir liela, plata un smaga.

Tā ir mana pēda.

Esmu veidota no kājām uz augšu,

manās kājās ir dzelzs.

Valodu mākslinieks dzen

caur dzelzs stiebriem.

Stiebru galā sirds,

tā ir Dieva seja.

Mīkstais māls paklausīgi

tevi veido.

Tu esi vienradzis,

un es esmu uzdurta

tava prāta galotnē.

Mana dziesma ir salda,

es esmu putns, kuŗā zemniece klausās,

un viņas pēdas.

Tas bija mirklis,

kuŗā minu viņas melno zemi,

mēģinādama gleznā pazust.

Gaisma plīst,

mākslinieks mazgā rokas.

Vienradzis ir pazudis,

paliek zirgs,

uz kuŗa es uzkāpu,

pēdas atstājot gleznā.

Grūti jāt zirgu bez pēdām.

Tas ir mans liktenis.

 

 


 

Anda Avena

 

 
SAPŅI

Ienāk nakts

Baltās kurpēs,

gumijas zoles čīkst.

 

Melns visuresošs

griež ar nažiem

sapņu plāksnes

sīki

smalkos trīsstūŗos.

 

Uzšķērstas, ietītas

līdz ar galodu

zīda papīros

nakts tās izkaisa starp zvaigznēm.

 

Rītā aizdegas

un pazūd saules lēkta

jaunajā dienā.

 

*

Kāzās visām dāmām

gaŗas kleitas,

lai kājas pazustu

miegainā plīvurošanā.

 

Kungiem krējumlipīgie

krekli uz spalvainām

krūtīm zem pingvīnu frakām.

 

Tad purgātorijā dancosim

mēs divi

vienā liesmā

un sapņosim, vai ne,

par siena vezumiem.

 

Kāpēc tu raudi?

 

AVENES

Tu atnesi rozes

ietītas avīzēs

(lai tās nenosaltu).

 

Tās neattinām – ne es

ne tu – atstājām uz plaukta

starp citām neattītām rozēm.

 

Ar lūpām attinu tavu garu,

to nolaizīja no mana pleca

tava mēle.

Pasakas noslēptās tu zobos sakodi

un noriji.

 

Tavas siekalas garšoja kā avenes.

 

CELŠANĀS

Nakts vēsā atmatā

atspiežos līdz saulei

lai uzdziedātu tavu celšanos.

 

Mākon’s seju skaŗ

sāpes mierināt

atsitas

noslīd ceļa malā

zilā zālē, rasā

 

nakts vēl gaid’ dziesmu

uzcelt sauli

ceļa malā

rīta salā

 

rīta vēsums līdzi paņem

priežu smaržu

nakts pazudusi saules rītā.

 

Tagad laiks tevi

dziesmās uzcelt.

 

 


 

Māra Galēna

 

 
*

Pēteŗa pēcpusdiena

pilnīgi pārprasta

piedodiet pasaule,

piedodiet pirmie

prasiet pēc pirmajiem

pušplēstiem vārdiem

vienīgi viņiem varam

vēlēt visu visspēcīgo

vēl varam

vēl varam

vēl vēlams

vairumam vienoties

vakar varmāka važas vilka

visus vecos

šodien šalkas

šķērso sauli

simtiem sāpju sasaukātu

tādēļ tagad tālā taure

trejdeviņās trimdas taurē

prasiet paši –

pārdomājiet pēcpusdienu zaudēto

tomēr šī vai pieņemama?

 

*

aust Auseklis

ber dimantrotu

rītam rotāties

aust Auseklis

zvaigžņu segā madarotā

ietin jūtas

aust Auseklis

blāv rasas pērles

vārīgi austā tīmeklī

ieķērušās

riet Auseklis –

un es tā muša tavā zirnekļa tīklā

nejauši iemaldījusies

un apreibusi.

 

*

ārprātīgi –

vēlos tevi ārprātīgi

apskaut

 

ārprātīgi

esmu ārprātīgi apmulsusi

aizelsusies skrienu

tumsā

aizrāvusi elpu

meklēdama tevī gaismu

kas manai dvēseles telpai

starot liktu

 

ārprātīgi –

vēlos tevi ārprātīgi

apskaut,

lai tavas izbrīnā paceltās uzacis

līksmotu.

 

*

rupja smieklu skaņa

īpatnēja ausīs griež

tava balss – kā akmens

akmeni tik gremž un trinas

klusa īpatnēja skaņa

tajā klausīties ir grūti

ieklausīties skaņā grūtāk

nozīmi izsmelt neiespējami

kamdēļ tirdi manu prātu

smadzenes tev sen nav asas

dzērienam ir pieburts spēks

kas tevi padara seklu.

 

*

tirgoties kā ar ķēniņa sievām

nepiegriezt vērību nevienai

no ķēniņa sievām

apieties ar vieglām rokām

pieskarties bet nepieskarties tām

izvēlēties no skaistākajām

to kuŗa būs no vismīļākajām

no tirgotām sievām

ķēniņa tirgotām sievām

 

*

es esmu skaņa vijolē –

kas paceļ vijoli,

tam došu brīvību;

tā saldi trīs un vibrē,

kas pacel, vijoli,

tam pati atdošos –

jo skaņa vijolē

ir mana dvēsele.

 

 


 

Māra Gulēna

 

DVĪŅU MĪLESTĪBAS

Mirdz ezers

kā zvaigznēm piesēts –

spīd debess

kā mirdzošs ūdens.

 

Mēs esam virs Čikāgas gaismām naktī

zem stariem tumsā.

 

Vienā pusē saullēkts

otrā riets.

„Heads or tails?” kāds čukst.

Sit pulksten’s

sit takts

sit āmurs nagu galu

sit

tādas bungas

ka dzirkstis lido.

Aizkari skrien pa guļamistabu

kā nobijušies putni

čības

ielien pagultē un ietinas putekļos.

Nosēžos

uz satrunējuša krēsla.

Spogulī redzu sevi

zaļā akvārijā.

Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju,

varavīksnes krāsainos zīmuļus

un telefonu –

kuŗa vadi kā saules stari

sniedzas pāri kontinentiem.

 

IZMISUMS

Sit pulksten’s

sit takts

sit āmurs nagu galu

sit

tādas bungas

ka dzirkstis lido.

Aizkari skrien pa guļamistabu

kā nobijušies putni

čības

ielien pagultē un ietinas putekļos.

Nosēžos

uz satrunējuša krēsla.

Spogulī redzu sevi

zaļā akvārijā.

Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju,

varavīksnes krāsainos zīmuļus

un telefonu –

kuŗa vadi kā saules stari

sniedzas pāri kontinentiem.

 

*

Šonakt veŗos zvaigznēs

cerību acīs.

 

Nosēžos rasā

asaru peļķītēs.

Odi asini kašā

no manām saskrāpētām kājām.

 

Asaras sāpina zāli.

Asa rasa duŗ kā nazis.

 

Veŗos zvaigznēs

cerībai cauri

uz atkal tikšanos

ko jau gaidīju

pirms šķiršanās.

 

 


 

Jānis Imants Sedliņš

 

 

FILOZOFIJA

Zilonis ar diloni uzkāpa uz manas galvas,

un no tā laika staigāju ar plakanu galvu.

Vai nav brīnišķīgi?!

Man ir plakana galva!

Ja nebūtu tādi kā es ar plakanām galvām,

vai citi cilvēki zinātu, cik skaistas

ir viņu apaļās galvas?

Apaļas kā voleja bumbas,

kā vardes dziesma,

kā pasaule.

Iedomājieties –

galvu salīdzināt ar visu pasauli!

Bet vai galva ir kā maza pasaule,

vai pasaule ir kā liela galva?

Tur Sokrāts gan mums nevarētu palīdzēt.

Viņa laikā pasaule vēl bija plakana

kā mana ziloņa samītā galva.

Jautājums:

ja es varētu staigāt pats pāri savai galvai,

vai kristu kādreiz no malas

nost?

 

VŪDŪ

Tu savas rokas sadursi,

Tu savas kājas sadursi,

Tu savā vēderā iedursi,

Tu savās plaušās iedursi,

Tu savā sirdī iedursi,

Tu savas acis izdursi,

BEIDZ,

pirms tu sevi sadur tā,

 

un es vairs nespēšu taustīt.

un es vairs nespēšu staigāt.

un es vairs nespēšu ēst.

un es vairs nespēšu elpot.

un es vairs nespēšu mīlēt.

un es kļūšu akls.

 

ka no manis nekas vairs nepaliks.

 

(NO NOKTIRNES

CIKLA)

 

Nakts –

tu saules starus cērt nost,

kā arābu zemēs zagļu pirkstus.

Vakar tevi sagaršoju.

Tu ar tulznainām rokām mani pagrābi

un parādīji savu sirdi,

kuŗā krunkaini vīri vēl krunkainākos mēteļos

stāvēja un sildījās ap sarūsējušu mucu un

tās iededzinātā atkritumu dvēseli.

Viens no viņiem turēja tievu papīra kulīti,

kamēr pārējie sēroja kādas nelaiķa pudeles dēļ.

Sērojot līdz, liku, lai tie mani aplaupa,

lai tiem arī nebūtu tā kā man nav.

Un tajā brīdī, tieši kad nevajadzēja,

kruķi bija klāt.

Tie mani bija vērojuši, jo man bija tīrs mētelis.

Viņi mani izprašņāja:

„Ko jūs šeit darāt? Kāpēc blandāties pa ielām?”

atbildēju: „ES ESMU DZEJNIEKS!”

Ātri, kā žiletes asums, tie mani iesvieda mašīnā,

skaistā harmonijā teikdami,

„Šinī pavalstī nedrīkst dzejot.”

Mani ielika cietumā,

kopā ar kādu pussapuvušu adiktu ar acīm sarkanām, kā

pusvītušām rozēm.

Es gribēju viņu aiztikt, izjust viņa

nedzīvību.

„Dod man daļu no sevis,” es lūdzu.

Nabadzīgi trīcēdams cietuma stūrī,

viņš no savas rokas,

lēni un svētīgi,

izrāva skabargu

un iedūra to manējā.

 

(No noktirnes cikla)

CĒLONIS UN SEKAS

 

Istaba piesmēķēta tik pilna,

ka skaņas no stereo netiek vairs cauri.

Gultas stūrītī sēdēdams, esmu pārvērties par bumbu.

Vispirms esmu liela, raiba plastmases bumba,

tāda, ar ko bērni spēlējas pludmalē,

bet kļūstu mazāks un mazāks:

esmu basketbumba,

volejbumba,

bēzbola bumba,

golfa bumba.

Beidzot, esmu pavisam maza svina bumbiņa,

tāda maza lodīte,

un noripoju no gultas uz grīdas,

pāri grīdai līdz nākamajai istabai,

kur izripoju ārā pa logu uz trotuāra.

Trotuārs no sitiena mazliet ieplīst.

Plaisa aug.

Tā pārņem priekšas pagalmu,

kāpnes pie priekšas durvīm,

dzīvojamo istabu, māju, kaimiņa māju, visu kvartālu,

vēršoties uz pilsētu paša lielceļa vidū.

Automašīnas pazūd, plaisa aug.

No tālienes var redzēt, kā debesskrāpji lēnām sabrūk.

Tad nākamā pilsēta sabrūk un iekrīt plaisā,

tad pavalsts, tad visa zeme, viss

kontinents,

visi kalni, šļūdoņi, ūdeņi,

kamēr no kādas planētas tālu, tālu prom

kāda būtne teleskopā vēro

kā zemes lode iekrīt pati savā lielajā plaisā.

Istaba piesmēķēta tik pilna,

ka skaņas no stereo netiek vairs cauri.

 

 

Ja es būtu bijis velns,

pasaule būtu citādāka

(jeb vingrinājums

Bībeles pārrakstīšanā)

 

Jauna, skaista sieviete pienāk pie manis krogū

un apsēžas tieši blakus.

Mazliet kautrīgi, bet tomēr palaistīgi viņa prasa,

„Vai Jūs esat čūska vai ābols?”

„Kā lūdzu?”

„Vai Jūs esat čūska vai ābols?”

Mazliet apjucis, atbildu:

„Ne viens, ne otrs.”

Viņa nopūšas, paņem savu dzērienu no letes

un, ejot prom, saka:

„Žēl.”

Un tā, mīļie draugi,

laikam pazaudēju iespēju kārdināt Ievu.

 

*

Katru rītu kā kaķis

mēģinu nolaizīt sevi no sevis,

bet nevaru.

Esmu pielipis pie sevis kā vecas tapetes.

Katru nakti jauna kārta pielīp pie manis.

Man tīrais kauns kur rādīties;

zinu, ka cilvēki mani aprunā.

„Lūk,” tie saka, „viņš ir pielipis pie sevis.”

Ir tik daudz kārtu pielipušas pie manis,

ka esmu stīvs, un man grūti staigāt.

Drīz arī jāpērk jauns uzvalks.

Vecais vairs neder.

Esmu pārāk biezs.

Izskatos pēc kāda milzīga svaru cilātāja,

kaut pats īstenībā tāds tievs un vājš,

tikko varu sevi izcelt no gultas.

Esmu pielipis pie sevis

kā vecas mīlestības atmiņas.

Mēģinu sevi nolaizīt no sevis,

bet nevaru.

Tik atliek ar āmuru un kaltu

lēnām,

pa gabaliņam,

sevi no sevis nosist nost.

 

 

Jaunā Gaita