MEZGLI IV

„Sociālistiskajam reālismam” ir bijis akmeņains ceļš, un daudz zīmju rāda, ka tas ir pārlieku novecojis un nekādā tiešā, skaidrā veidā sevī neiekļauj šāsdienas aistētisko praksi Padomju Savienībā.

Vai ar Andropova izcilo pakāpienu mēs varam sagaidīt šī izdilušā lozunga sairšanu? Varbūt!

Padomju Latvijas Komunistā, partijas propagandistu centrālorganā 1982. g. oktobŗa numurā parādījās G. Atvara raksts „Mākslinieka pilsoniskā pozicija”.

Pilsoniskā!

Buržuāziskā jau nu noteikti ne. Vai domāts valstiskā?

No raksta satura tas tā izriet. Bet arī tanī gadījumā šis raksts varētu signalizēt svarīgu pagriezienu padomju iekārtā, varbūt pavērt rūti uz jauno Andropova ēru.

Manu uzmanību šis raksts pievilka divkārt: 1) galvenokārt tādēļ, ka pilsonības mēraukla ir attiecināta uz mākslām un 2) tādēļ, ka šāda veida uzsvars uz pilsonību var nozīmēt galīgo mīta atmešanu par valsts izzušanu nākotnē, jo, neskatoties uz padomju realitāti, visas četras padomju konstitūcijas, Brežņeva ieskaitot, pie šī mīta, lai gan ar pakāpeniski pazeminātu uzsvaru, ir pieturējušās. Vai mēs varam sagaidīt, ka Andropova ērā lietas sauks īstā vārdā?

Ļeņiniskā ideoloģija jau no pašiem sākuma laikiem pierakstīja mākslām svarīgu lomu: audzinošu, propagandistisku, revolucionāru, šķirisku, bet nekad iepriekš nebija teikts, ka tai jābūt „pilsoniskai”. Tādu definīciju Trockis un arī mūsu Pēteris Stučka būtu aizsūtījis uz slaveno mēslaini, bet nu tieši uz varas pārmaiņas sliekšņa uzsveŗ jēdzienu, kas savā laikā būtu uzskatīts par reakcionāru.

Mākslinieks tapis par „aparačiku”.− Ieskaitīts kadros.

Kādi varētu būt argumenti Andropova galvā sociālistiskā reālisma atmešanai? − 1)Tas ir novecojis, atavisms no Staļina laikiem; 2) tam trūkst skaidrības; tas ir pārslogots ar daudz dažādām tendencēm un apakšstrāvām; 3) tas rada pretestību mākslinieku un literātu vidū un kalpo disidentiem kā kodols protestam un izsmieklam; 4) tas ir zaudējis definīciju (padomju tautā un citur pasaulē) un tādēļ partijai nav kontroles pār mākslām. Varbūt tieši pēdējais ir galvenais iemesls, kādēļ Andropovs no šī lozunga gribētu kratīties vaļā. Nav šaubu, ka „pilsoniskums” kā mēraukla ieviestu zināmu skaidrību no partijas viedokļa un varbūt tas to būtu vērts. No otras puses skatoties, šis jēdziens galīgi sarautu saites ar marksisma utopismu un ideoloģiski pietuvinātu padomju valsti buržuāziskai iekārtai.

Bet nebūsim arī pārsteigti, ja tas ir tieši tas, ko Andropovs varbūt arī vēlas: Padomiju pārvērst buržuāziskā valstī − zināma loģika uz to it kā norādītu.

Tātad uz pilsonību!

Ko pilsonība nozīmēs kā mēraukla nākotnē, no Atvara raksta nevar pilnīgi pateikt. Visumā varētu teikt, ka gabaliņš uzrakstīts ar dāsnu roku: visi mums zināmie rakstnieki un gleznotāji, no kuŗiem daudzi ar stāžu ārzemēs, ir uzskatīti kā pilnīgi pilsonības pienākumu izpildītāji. No redzamiem Latvijas literātiem vienīgi varbūt Vizma Belševica ir izlaista.

Ojārs Vācietis izpelnās sevišķu nopelnu par rindkopu:

Kad man aiz horizonta draud...
Es uzdrīkstēšos nenobīties.

Par Vācieti autors piezīmē:

Ar lielu māksliniecisku spēku viņa daiļradē izteikta nesalaužama ticība tam, ka mēs, padomju cilvēki, nekad neļausim sevi iebiedēt, ka sociālisma pasaule nosargās cilvēka un cilvēces svētākās tiesības dzīvot, nosargās nākotni.

Ar šādu zemtekstu ielasīšanu latviešu autoru darbos, mūsu literātūra nepazudīs. Literātūrai liekas esam daudz draugu „augstos plauktos”. Zīmīgi ir arī rakstā atrodami šādi teikumi:

Rakstnieks, mākslinieks, būdams sociālistiskās valsts pilsonis, nevar izlikties neredzam sabiedrības attīstības pretrunas, augšanas grūtības, trūkumus un nepilnības. Pilsoniska aktivitāte nozīmē arī iestāšanos pret rutīnu, nolaidību, gļēvulību, bezatbildību, savtību, tukšu pļāpāšanu un citām negatīvām parādībām.

Lai gan nekādus tiešus draudus mākslām šinī rakstā saskatīt nevar (vietvietām autors pat aizstāv darbus, kas bijuši it kā netaisni kritizēti), raksts tomēr nav bez divkosībām, lai neteiktu − dialektiskām niansēm.

Ieteikts ir, lai rakstnieki izsakās „pret aizrobežu reakcionāro šantāžu „parāda dziļāku ieinteresētību pozitīvi atrisināt sasāpējušus jautājumus”, ka mākslinieka pilsoniskā pozicija nav un nevar būt abstrakta, atrauta no tautas reālajām interesēm, praktiskām vajadzībām ka „... katra godīga mākslinieka misija − kalpot savai tautai − nesaraujami saistās ar cīņu par partijas polītikas īstenošanu.” Un galvenokārt mākslinieks nedrīkst paļauties „mietpilsoniskam kritikānismam.”

Citāts no Blaumaņa: „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods” ievada rakstu un Ārijas Elksnes „Man tavas uzvaras svinēt, man tavas nestundas nest” to nobeidz.

 

Andrievs Ezergailis