Homo sapiens smadzenes ir trīs attīstības soļu rezultātā akumulēts īpašorgans. Šī doma cirkulējusi jau sen, līdz pēdējā laikā NIH (National Institute of Health) pētnieks Pols Meklīns (Paul McLean) izkristallizēja percepciju, ka homo sapiens smadzenes ir konceptuāli sadalāmas trijās, fiziski atšķirīgās daļās; šīs trīs pasmadzenes ir līneāri savirknētas mugursmadzeņu galvas galā.

Pašā galvas kopsmadzeņu apakšā sēž mazītiņš smadzeņu šūnu kamoliņš - ķirzaksmadzenes; šis bumbulis, kas atrodas tieši mugursmadzeņu augšējā galā, līdzinās dinozauru smadzenēm kā lielumā, tā arī spējās. Dinozaurs - aizvēsturiskā ķirzaka dzīvoja vienkāršā pasaulē, un viņa vienkāršās smadzenes atļāva tam pāriet no vienas vietas uz otru gluži mechaniski. Piemēram: šīm aizvēsturiskajām ķirzakām bija ģenetiska programma, kas piespieda vīriešu kārtas ķirzakai nospraust territoriju un uzvesties draudoši, ja kāda cita vīriešu kārtas ķirzaka tajā iemaldītos - derīga īpašība, ja esi ķirzaka vai dinozaurs.

Pasaules mainīgajā ekoloģijā dabas parādības kļūst komplicētākas. Konkurences pieprasījumi dažām sugām veicināja jaunu smadzeņu šūnu "cepurītes" rašanos ap jau esošajām ķirzaksmadzenēm. Šī šūnu cepure (vidussmadzenes) izraisīja to, ko mēs šodien pazīstam kā emocijas. Ķirzakām, kuŗām attīstījās šis divu pasmadzeņu kombinējums, radās uzvešanās izvēle: tām vairs nebija tikai mechaniski jāseko saviem instinktiem, tās arī spēja gribēt, vēlēties, alkt u.t.t. vairs nepiespiestā kārtā. Ķirzaka tagad bija kļuvusi par avansējušu dzīves formu - tā bija kļuvusi par zīdītāju.

Evolūcijas dzinējspēki strādā prasmīgi. Daba parasti neaizsviež iespējami derīgo, un ķirzaksmadzenes turpināja lietderīgu eksistenci ar savu jauno emociju "cepurīti". Taču līdz šai baltai dienai ķirzaksmadzenes vēl aizvien izsauc territoriālisma kodu un tā izpausmes.

Smadzeņu nākošais evolūcionārais solis saredzams t.s. korteksā - smadzeņu pusložu attīstībā. Mērkaķos šīs puslodes ir jau manāmi palielinātas, bet tās sasniedz šķietamu attīstības kalngalu homo sapiens galvaskausā. Cilvēks principā ir vertikāli stāvošs mērkaķis, kam ir ķirzaksmadzenes, kas komandē, vidussmadzenes, kas izsauc vajadzību sekot komandām, un kortekss, kas, attiecīgi samācīts, dod spējas panākt gandrīz visu to, ko pārējās divas smadzenes tām liek darīt, piemēram, būvēt labākas atombumbas un ērtākas vasarnīcas vai lasīt Jauno Gaitu.

Apskatīsim territoriālismu. Kamēr ķirzakterritoriālisms filtrējas uz augšu caur mūsu smadzenēm, mēs būvējam žogus, pilsētas, apriņķus, valstis, nācijas, savienības. Mēs atzīmējam atšķirības un sakām: šis ir mans, tas ir tavs, un Rīgas pašpuikas "noformē" bandas, lai aizsargātu savas ielas no kaimiņrajonu bandām. Kad šis territoriālisms iesaista emociju piemaisījumu, uzvešanās koncepcija paplašinās, lai iesaistītu cilvēkus un mantas. Mans karogs nav tikai kaut kāds drēbes gabals, tas reprezentē manu tautu, valsti; ja tu to apvaino, tu apvaino arī mani. Tā ir mana sieva, mana māsa, mans brālis, mans sābris. Saskrāpē manu ševrolē, un es izskrāpēšu tavas acis. Ja manām mantām un maniem cilvēkiem ir labi, manu genu turpināšanās iespējas palielinās. Dabas likme.

Un tā mēs paklausām ķirzaksmadzenēm: mīlam tos, kas mums ir tuvi, pieciešam tos, kas ir attālāki, un uzmanāmies no tiem, kas ir sveši vai atšķirīgi. Piemēram, ja es būtu brūns mērkaķis, man būtu antipatija pret sārtu mērkaķi. Jo proti: rasisms nav kaut kas, ko mēs varam sevī noliegt, tāpat kā to īpašību, ko saucam par nacionālismu, territoriālismu. To noliegt būtu pašapmelošana. Pārvarēšana atkal ir cits jēdziens, par to vēlāk.

Cilvēks ir emocionāls zvērs. Tieši cik emocionāls, kļuva saprotams pēdējās desmitgades sākumā, kad zinātnieki Džona Hopkinsa (John Hopkins) medicīnas skolā, Amerikā, pierādīja eksperimentāli, ka ķirzaksmadzenes principā darbojas kā elektroķīmisks dators. Atklājuma smagumpunkts bija norādījums, ka emociju izraisītājām vidussmadzenēm ir īpašība, kas palīdz tām izpildīt tās vēlmes. Kad mēs izdarām, ko mūsu emocijas mums liek, mūsu ķermenis mums atlīdzina ar īpašu "dabīgā opija" - ķermeņa pašražota polipeptida* šļirci. Šim polipeptidam un tā fizioloģiskajai iedarbībai smadzeņu labsajūtas centros ir eksperimentāli pierādīta fiziska īstenība. Ar šīs vielas starpniecību mēs kļūstam par mūsu pašu aizspriedumu narkotiķiem. Nebrīnīsimies, kāpēc narkotikai ir tik liela piekrišana.

Meklīna triju smadzeņu modelis atļauj mums taustīties uz izeju: cilvēka šķietami mechaniskās dabas dilemmai ir atrisinājuma iespēja. Smadzeņu ārējā kārta, lielais pusložu kortekss, ir attīstījis spēju pārņemt cilvēka ķermeņa sistēmas kontroli, strādādams kā pretspēks mūsu emocijām un ķirzaksmadzeņu komandām. Mēs šo spēju aktīvizējam jau agri bērnībā, kad mātes mums dara zināmu, ka, nokārtojot ķermeņa "tualetes" funkcijas, ir jākopj zināmas uzvešanās normas.

Taču emociju iespaida neitrālizēšana ir jo grūts sasniegums... Freuds, kam starp citu bija taisnība, ka apziņai ir trīskārša daba, pretendēja, ka pieprasījums pakļauties augšminētajam personīgās tīrības režīmam autoritāro žagaru ēnā ir tik baismīgs šoks mūsu emocionālajai sistēmai, ka mēs no šīs traumas nekad pa īstam neatkopjamies. Lai atvairītu līdzīgus sistēmiskus šokus, smadzenes attīsta cenzoru vai pareizāk - filtru hierarchiju.

Informācija, ievākta no sensoriem, kuri ir acīs, ausīs, degunā, uz mēles un uz ādas, nonāk vispirms ķirzaksmadzenēs, tiek izfiltrēta caur "emocionālajām" vidussmadzenēm un tikai pēc tam cenzētā veidā nokļūst korteksā (puslodēs), kur tad mēs varam atlikumu apzināti pārdomāt vai just. Tādā veidā mēs neredzam visu, uz ko mēs skatāmies, nedz arī dzirdam visu, ko mēs klausāmies. Apzinot šādus mechanismus, mums ir lielāka izredze izburties cauri mainības traumatiskajiem iespaidiem ar pēc iespējas veselāku ādu, tai pašā laikā nezaudējot smadzeņu darbības fleksibilitāti.

Šeit nav nedz vietas, nedz arī vajadzības sprediķiem, propagandai vai arī demonstrējumiem, kā šos faktus izmantot, lai veicinātu, piemēram, nacionālisma vai arī internacionālisma filtru nostabilizēšanu. Pamācības var atrast vēstures grāmatās. Atliek tikai cerēt, ka mūsu filtri nav vēl kļuvuši tik galīgi izveidoti, ka tie neļaus pat šinī rakstā izklāstītajai informācijai kaut vai daļēju ceļu uz smadzeņu puslodēm - apzinātām pārdomām.

Katrā cilvēkā izveidotā filtru hierarchija nosaka viņa personību; filtru iespaids var būt pozitīvs vai negātīvs atkarībā no iztulkojuma. Katrā ziņā kādas personas attiecīgie filtri ir optimizēti viņa personīgajai ķermeņa sistēmai, lai viņš spētu pēc iespējas ilgi eksistēt uz šīs planētas virsmas. Lai liecinātu par filtru negātīvajām sekām šāsdienas pasaulē, saskaitīsim trako namu iemītniekus un nomierinātāju līdzekļu patērētāju miljonus. Lai veicinātu (kaut izmirstošas) "paaudžu plaisas" (emigrācijas latviešu mērogā) izpratni, ir jāsajēdz, ka pastāvīgi mainošajā pasaules ekoloģijā var gadīties, ka dažādu paaudžu territoriālisma robežas un filtru nocietinātības pakāpes var arī būt nevienlīdzīgas.

Indiešu jogisti saprata jau sen, ka līdz tam laikam, iekāms nepārvarēs ķirzaksmadzeņu kontroli pār saprātu, cilvēces progress var būt tikai dabas evolūcijas automatisko likmju rokās.

Karls Markss, taustīdamies pēc saprāta izvēršanas metodēm, nodeva pasaulei šo kredo: "Filozofi ir pasauli izanalizējuši, bet mērķis taču ir - to mainīt!" Ar filtru starpniecību šo pamācību parasti ignorē ne tās satura, bet gan asociātīvās nozīmes dēļ. Varbūt tādēļ, ka zinātniskā attīstība Marksa laikmetā vēl nebija atklājusi pietiekami daudz, lai izklāstītu to, ka cilvēces opijs nav vis reliģija, bet gan viena ķīmikālija: psīchoaktīvs polipeptids, ko cilvēka ķermenis dabīgi pats ražo.

 

* * *

 

Ja šādi šāsdienas smadzeņu modeļi šķiet redukcionistiski un pārāk vienkāršoti, ir jāpatur prātā tas, ka ar zinātnes technisko metožu straujo attīstību mēs esam nonākuši stāvoklī, kur biologi un ķīmiķi nodarbojas ar temām, kuŗas agrāk monopolizēja teologi un filozofi.

Pareizāk sakot, biologu un ķīmiķu atklājumi paplašina filozofu arsenālu, tā bagātinot cilvēces pašizpratni. Diemžēl, šī bagātināšana ir pieejama tikai tiem, kam vai nu ar maizes darbu vai personīgu iekšēju saucēju ir vajadzība ietilpināt jaunumus savas pasaules skatā.

Zinātniekiem nav tendences "ticēt" (reliģijas nozīmē) savos izgudrojumos - teorijās un modeļos. Šie izgudrojumi ir tikai rīki, kuŗu derīgumu attiecīgas problēmas atrisināšanai nosaka laiks; jebkuŗa teorija ir nomaināma kuŗā katrā laikā ar labāku versiju. Ir viens zinātniskās filozofijas novirziens, kas novērtē zinātnisko progresu ar teoriju falsificēšanu: kādas teorijas demonstrēšana par nederīgu vai nepietiekamu ar attiecīgiem fiziskiem faktiem stimulē vajadzību formulēt labāku teoriju. Ar vārdu sakot, šī stimula radīšana ir pirmais solis uz teorijas progresēšanu, to pārmainot. Rezultātā - zinātnieka mērķim būtu jābūt savas teorijas apgāšana (ar tās pārbaudi eksperimentālās situācijās), jo tas būtu vislabākais veids, kā veicināt viņa teorijas attīstīšanos. Ja teoriju galīgi sagrauj, tāpēc ka tā izrādās konceptuāli nederīga, tomēr ir noticis progress - jo citi zinātnieki vairs nepavadīs laiku analizējot un pārdomājot neražīgu lauku.

Šāda stāja, kaut arī iespējama, tomēr nav katram mirstīgajam pa filtram. Konsolidēšanas princips ir mūsos bieži sastopama īpašība, toties konsolidējoties mēs atmetam spēju attīstīties līdz mūsu jau tā strauji attīstītajai pasaulei.

Un tā daba, spēlēdamās ar cilvēku dažādību, atļauj notikt eksperimentam, kuŗā cilvēku sugai ir dota spēja pašai noteikt savu nākotni. Vajag tikai paturēt prātā to, ka, ja latvieši savu filtru nefleksibilitātes dēļ šajā eksperimentā zaudē, tad dabai par to nebūs nedz silts, nedz auksts.

 

Māris Bite

 

* Polipeptids: vispārēja ķīmiska vielas molekula, kas ir zināmu aminoskābju līneārs savirknējums. Rakstā minēto polipeptidu ķermenis izmanto kā iekšēju hormonu, t.i., kā bioķīmisku starpnieku, lai panāktu zināmu fizioloģisku iespaidu, šajā gadījumā attiecīgajos smadzeņu centros.