Jaunā Gaita nr. 143, (2) 1983

 

 

 

MĀRTIŅA ZĪVERTA 80 GADI

 

Tā gaisotne, kas valdīja š.g. 5. janvārī dramaturga Mārtiņa Zīverta 80 gadu jubilejas vakarā Akadēmiskā J. Raiņa Dailes teātŗa Mazajā zālē bija īpašas smeldzes un teatralitātes uzlādēta. Jau ar pirmajiem B. Sosāra komponētās „Āksta dziesmas” akordiem kaut kas traģiski vientulīgs un nostalģisks ieviļņoja zālē, noskaņojot sapulcējušos jubilāra talanta cienītājus – Rīgas teātru pārstāvjus, māksliniekus, mūziķus, literātus un zinātnes darbiniekus uz attiecīgā M. Zīverta dramaturģijas viļņa. Vakara vadītājs filoloģijas zinātņu doktors Viktors Hausmanis klātesošos iepazīstināja ar ievērojamā latviešu dramaturga mūža devumu, viņa sabiedriski aistētiskajiem uzskatiem, viņa personību, kāda tā runātājam atklājusies vairākās tikšanās reizēs un gadiem ilgajā sarakstē. Vakara vadītāja uzdevumos ietilpa arī programmā atlasīto Dailes un Drāmas teātŗu aktieŗu spēlēto lugu fragmentu kommentāri, jo ne jau visiem klātesošajiem bija zināmi M. Zīverta lugu Āksts, Rīga dimd, Vara, Minhauzena precības, Zaļā krūze un Cilvēks grib dzīvot sižetiskie risinājumi, kaut arī daļa no minētajām lugām dažādos laika posmos iestudētas Latvijas teātŗos.

Par to, lai tematikas un drāmas technikas izstrādes ziņā visai atšķirīgos fragmentus apvienotu vienā veselumā, kas nosacīti varētu saukties „Mārtiņa Zīverta teātris”, bija parūpējušies abu mūsu akadēmisko teātŗu galvenie režisori – Alfrēds Jaunušans un Arnolds Liniņš. Viņi bija arī tie, kas kopā ar aktieŗiem meklēja ceļus, kā zināmā laika nogrieznī (izrādē notikumu dabīgajā plūsmā tēla, rakstura atklāsmei ir dota pakāpenība, attīstības un iepazīšanas iespējas) maksimāli pietuvoties dramaturga radīto tēlu pasaulei.

 

Izrādes dalībnieki dzied „Āksta dziesmu”, (no kreisās) Ausma Kantāne, Romualds Ancāns, Mārtiņš Vērdiņš, PSRS Tautas skatuves māksliniece Vija Artmane, Harijs Liepiņš, Ilze Vazdika, Aivars Siliņš.

 

A. Jaunušans: Darbs pie M. Zīverta dramaturģijas sniedz patiesi māksliniecisku gandarījumu. Aktierim ir ko meklēt un darīt viņa tēlu apjomīgajā pasaulē. R. Ezeras vārdiem runājot, tie veidoti ne „pēc pankūku, bet tortes principa” – slāņiem: tu atsedz vienu, otru, trešo... un vēl, skaties, neesi izracies cauri. Dzīvi viņš skata plūdumā, attīstībā, ikviens vārds piesātināts, nav nekā lieka, izplūduša, bet dialogs filigrāni izstrādāts, komēdijā – žilbinošs, asprātīgs, pat latviešu mentalitātei kaut kā neparasti paradoksāls. Par tādiem cilvēkiem, kā M. Zīverts saka, dzimis skatuvei, drāmaturga krekliņā. Laikam tikai pats autors zina, cik maksā šis šķietamais vieglums.

Šī bija mana otrā sastapšanās ar ievērojamo dramaturgu. Pirmā –1957. gadā, kad man, tolaik iesācējam režijā, teātŗa direkcija piedāvāja jauna iestudējuma iespējas un kad es, skolas gadu neaizmirstamajā iespaidā, kādu uz mani bija atstājusi Āksta izrāde Dailes teātrī, izvēlējos šo darbu. Toreiz atsauksmes par manu Āksta iestudējumu bija strīdīgas – skatītāji savos vērtējumos bija sadalījušies divās nometnēs. Bet man, neskatoties ne uz ko, darbs bija sagādājis baudu. To pašu varu teikt arī par šo reizi, kaut fragmentāri vadot aktieŗus pa M. Zīverta radīto tēlu iekšējās dzīves labirintiem.

Te jāpiebilst, ka izņemot Minhauzena precību lielo skatu – Minhauzena (Harijs Liepiņš) atklāšanos pārģērbtajai Jakobīnei (Vija Artmane), kas vēl joprojām ir lielisko skatuves mākslinieku koncertrepertuārā (pirmizrāde Eduarda Smiļģa režijā –1958. g.), visi fragmenti tika speciāli šim vakaram iestudēti – tātad faktiski aktieŗiem tā bija pirmizrāde, ar pirmizrādes plus jubilejas satraukumu, pirmo, vēl uz publiku nepārbaudīto saskaršanās un mijiedarbības ar skatītājiem brīnumu. Jau ar pirmajiem M. Zīverta Viljema Šekspīra (Ints Burāns) vārdiem: „... kam tu deri?”, kas izskanēja vēl aktieŗu neapdzīvotajā pustumšajā skatuvē, starp to un skatītāju zāli, dzirkstelei pārlecot, veidojās tas „volta loks”, kuŗa spožo degšanu nodrošināja viss programmā nodarbinātais aktieŗu ansamblis, bez jau minētajiem vēl Antra Liedskalniņa (miss Nikerbokere), Ausma Kantāne (Marte), Ģirts Jakovļevs (Moriss Mersjē) un Imants Adermanis (birģermeistars Bergens), aktieŗi Rasma Garnē (Kendels), Ilze Vazdika (Šeples kundze), Regīna Razuma (Rūta), Juris Pļaviņš (Bende), Romualds Ancāns (Mindaugs) un Aivars Siliņš (Daumants un Vurma kungs).

Ģirts Jakovļevs pasniedz ziedus Zeltītei Falkai.

 

I. Adermanis: M. Zīverta lugas ir ne vien meistarīgi uzrakstītas, tās prasa arī aktieŗus – meistarus, izvingrinātas, artistiski spilgtas personības. To prasa viņa stils. Viņa nebūt ne kamerlugas minimālam tēlotāju sastāvam. Birģermeistars Bergens man bija ciets rieksts un strādājot pie tā, es vēlreiz sapratu, cik ļoti aktierim M. Zīverta lugās ir vajadzīga lugas žanra un formas izjūta. Dailes teātŗa Minhauzena precībās man kā jaunam aktierim bija jāspēlē viens no kirasieriem. Kā es tvēru katru H. Liepiņa vārdu un žestu, pie sevis nožēlojot, ka ar manu kompleksiju Minhauzenu nekad nespēlēt (bet puikas gados nez kā rokā nonākušās lugas grāmatiņā iespiestos Minhauzena tekstus aizrautīgi deklamēju vienatnē). Ir pagājuši tik daudzi gadi, bet no H. Liepiņa Minhauzena zudumā gājis nav nekas, gluži otrādi – laika perspektīvā tas tikai gājis dziļumā. Vai tas nav M. Zīverta – patiesā drāmas meistara vēl viens apliecinājums.

Ir izskanējusi rakstnieka Morisa Mersjē atziņa, kas mums – vakara līdzdalībniekiem kaut kur it kā asociējas ar paša Meistara domām, ka patiesa māksla var rasties tikai tur, kur „ir ticis šūpulis kārts”, kur viņš ir audzis un veidojies, – tur, kur ir viņa pasaule, viņa dzimtene. Loks noslēdzies – uz skatuves „Āksta dziesmu” – šo latviešu aktieŗu brālības himnu dziedot mūsu priekšā vēlreiz nostājas M. Zīverta lugu varoņi. Viņi sūta cieņas un mīlestības apliecinājuma un pateicības ziedus sirmajam Meistaram, kuŗa, diemžēl, nav skatītāju zālē. Ziedus simboliski saņem dramaturga meita Zeltīte Falka-Zīverte.

 

Rita Melnace