Kad šīs rindas nonāks pie JG lasītājiem, saule jau būs krietni pakāpusies gaismas kalnā, bet šobrīd es vēl pārcilāju ziemas saulgriežu atmiņas, un negribīgi vācu nost paziņu un draugu sūtītās kartītes un rakstu galus. Īsās gaismas dienas. Kalada! Maija Šlesere tieši Vecgada vakarā raksta − gaisma pieaugs!, un „Liesma” Rīgā izveido jautājumu ķēdi, sasaistot deviņu jaunu radošu latviešu izjūtas uz gadmijas sliekšņa ziemas saules ceļu krustpunktā.

„Ja ir tikai glāzes uz galda, lai kāds izgudro arī krūzīti,” tā Viktors Avotiņš. Filmas Strēlnieku zvaigznājs autors Juris Podnieks vēlētos, lai jaunais strēlnieks „Ieietu 1983. gadā kā visa taisnīgā un labā aizstāvis, kā cīnītājs pret visu formālo nejēdzīgo, nīstamo, rokās turot zobenu, kuŗa rokturī ir paša sirds.”

Manuprāt, vissprakšķošākās nākotnes vīziju dzirksteles šķiļ gleznotāja Frančeska Kirke – „Neatzīstu privilēģijas. Īpaši vēl viena mākslinieka privilēģiju norādīt virzību kādam citam māksliniekam. Es aicinu nojaukt, barjeru starp skatuvi un skatītāju, starp mākslas darba radītāju un skatītāju ... Es aicinātu radošo jaunatni radīt centru, kuŗā muzikanti varētu iesaistīt auditoriju, improvizēdami temu, mācīdami domāt mūzikā; mākslinieki varētu spēles veidā veidot kopā ar bērniem sienas gleznojumus; teātrinieki varētu improvizācijā iesaistīt auditoriju un uz vietas veidot izrādi; literāti varētu iemācīt savas tautasdziesmas un pastāstīt par folkloru.”

Uldis Stabulnieks vēstījumu citas planētas kultūrai sūtītu ar mūziku − ar dziesmu:

Neskumsti un nebēdājies,
tas būs drīz...

Starplaikā pārcilāju un pārlapoju piecus latviešu sienas kalendārus 1983. gadam. Visvarenākās dimensijas „Apburtā kalna” (jauns latviešu apgāds Mišigenā, ASV) pārliekajamam. Priekšlapā jaunā apgāda manifests vai mērķu izklāsts − „dzīt jaunus asnus latviešu vārda un vizuālā mākslā” ar hiperbolizētu poētisku izskaņu − „kāpiet ar mums pa zemes ceļu uz debess pļavām.” Va vella! Saturā 12 autoru, šķiet, vairums īpaši kalendāram darinātu, melnbalto darbu reprodukcijas. Ir jau tur īsti jaukas lietas − kaut vai Kristīnas Sīmanes janvāris vai Ineses Jansones decembris, bet tā īsti apburts skatītājs tomēr nejūtas. Kaut kas šķiet pārāk pretenciozs − varbūt vienkārši mēroga problēma.

Jaunās mākslinieces Rūtas Daugavietes kalendārs saista ar saviem sintezes meklējumiem. Zīmējums apvienots ar tekstu (citāti no svētiem rakstiem un tautasdziesmas), un teksts vietumis iekļauts zīmējumā kā tipogrāfisks kompozīcijas elements. Zīmējumi sasaistīti ar latviskā ornamenta elementiem. Pašos zīmējumos tematiska dažādība un stilistiskas svārstības (par to Eleonora Šturma rakstījusi Laikā), it bieži iekļaujot tēvijas elementus. Tīri dabīgi visu to apvienot tā, lai tas „turas kopā”, nav pilnīgi izdevies, bet fascinē mēģinājums iet šo prasīgo ceļu.

Šeit maza atkāpe par Austrālijā izdoto Oļģerta Rozīša Senlatvijas motīva prozas miniatūru Mežā. Kvalitatīvi noformētai mazgrāmatiņai (apgāds „Iekari”, 1982) savdabīgu grafisko iekārtojumu jauki ieturētā minimālisma tradicijā devis Gunārs Jurjāns. Četros zīmējumos stilizētie koku apveidi oriģināli sasaistīti ar latviskā ornamenta taisnajām līnijām un ģeometriskiem leņķiem.

Un tad Laika mākslas kalendārs 1983. Mūsu virtuvē uz naglas virs leduskapja tas jau karājies 21 gadu (un citās mājās noteikti ilgāk), un no vienas puses, ja tā tur vairs nebūtu, paliktu tukšums. No otras puses − katru gadu no jauna sāp sirds par kalendāra sastādītāju kolosālo neiejūtību pret to, ko izdevums it kā gribētu pārstāvēt, pret pašu mākslu. Kalendāram 1983 gluži tāpat kā aizvien raksturīga pilnīga bezmērķība reproducēto gleznu izvēlē. Kas te tik viss nav − vecmeistari un mazmākslinieki, dzīvie un mirušie. Retromāksla no visdažādākiem laika posmiem raibā rindā ar neseniem gleznojumiem. Norādīt gleznošanas laiku, techniku un darba dimensijas vien jau būtu liels ieguvums. Ir jau saprotams, ka izdevējiem šis kalendārs ir tikai peļņas avots un tamdēļ pārsvarā konservatīvi, publikai ietēmēti nostalģiski ainavu gleznojumi. Bet vai tad Rudzīša kungi patiesi novērtē latviešu iejūtību pret mākslu tik zemu? Kamdēļ nosodīt savus lasītājus veselu mēnesi skatīties Venerandas Vabales bildi (pieklājīgāk laikam būtu teikt ceriņi, bet patiesāk lillā briesmas)? Ja nu arī Laika lasītāju mākslas izpratne nebūtu visai augsta, vai kalendāram vajadzētu to gremdēt vēl zemāk? Arī reprodukcijā novembŗa mēnesim − Anša Artuma „Iela priekšpilsētā” stāsta par glezniecisko vērtību pasauli, ko oktobrī vai decembrī nesameklēt ar uguni!

Divos Rīgā publicētos kalendāros („Avots” un „LKPCK izdevniecība”) reproducētas krāsu fotogrāfijas. Divdesmit četras mūsu dzimtenes ainavas un viena klusā daba. Tātad atkal ietēmētas konservatīvai publikai, un šai aspektā ir sasaukšanās ar Ņujorkas izdevumu. Avota kalendāram fotogrāfiju un reprodukciju kvalitāte nav visai augsta, bet ko tad par 35 kapeikām var gribēt? Deviņi fotogrāfiju autori minēti kalendāra beigās, un tā ir nepateiksi, kuŗš fotografējis to vareno ozolu titullapā, piesnigušo mežu janvārī vai ziedošo ābeļdārzu maijā.

Partijas izdevniecības publikācijas (cena 1.20 rbl.) mākslinieciskais noformētājs Gunārs Lūsis (mākslinieks, kuŗa vārds par sevi asociējas ar kvalitāti) un saturā M. Kundziņa, V. Ezeriņa un L. Baloža krāsu fotogrāfijas, kuŗās bez acij tīkamā atsedzas arī dziļākas dabas noskaņu gradācijas (piem., Baloža decembrī). Šis kalendārs izdots 100,000 eksemplāru metienā, bet „Avota” 250,000 eksemplāros.

Sen jau visi zinām, ka Latvijā Ziemsvētki un Jāņi vairs nav oficiālo svinamo dienu sarakstā, un tomēr cik pelēks, skumīgs un tukšs ir jūnijs bez Jāņiem un decembris bez Ziemsvētkiem. No otras puses jūnijā tagad: starptautiskā bērnu aizsardzības diena, vispasaules apkārtējās vides aizsardzības diena, meliorātoru diena, vieglās rūpniecības darbinieku diena, medicīnas darbinieku diena, izgudrotāju un racionālizātoru diena, padomju jaunatnes diena, bet latvietim Jāņu dienas kalendārā pietrūkst.

Mārim Čaklajam no tāliem sešdesmitajiem ir dzejolis par jaunu cilvēku un viņa četriem baltajiem krekliem −

Un tikai reiz pa reizei
Kāds atgādina viņam,
Ka dziesma nav par krekliem,
Bet ir par sirdsapziņām.

Māris Čaklais un filmu režisors Ivars Seleckis janvāŗa beigās un februārī viesojās Kanādā. (Māris no Toronto aizbrauca tieši „padomju armijas un jūras kaŗa flotes dienā”). Vienu no šīm dienām mēs ar Māri un Ivaru klīdām pa Toronto mākslas galerijām (pilnīgi sagadīšanās, ka tas iekrita tieši „Latvijas de jure atzīšanas dienā”). Man šis īsais ceļojums Toronto mākslas pasaulē ar diviem ieinteresētiem un pret mākslu iejūtīgiem ciemiņiem paliks ļoti jaukā atmiņā. Interesanti bija vērot Māŗa un Ivara reakciju uz vietām un lietām visai plašajā Toronto mākslas ainas diapozonā. Nevarēja nedomāt par Veronikas Janelsiņas nesen publicēto grāmatu Divas jakas un taksido, kur atkārtoti, gandrīz kā darba galvenais motīvs skan doma, ka latviešu mākslā ir „izkritis” pasaules mākslā tik interesantais un nozīmīgais abstraktā ekspresionisma posms. Nevarēja nemanīt, ka Rīgas ciemiņus šī novirziena glezniecība (vai no tās atvasinātie vēlākie varianti) atstāja vienaldzīgus, vai zināmos gadījumos (ņujorkietis Džules Olitski) pat it kā uzjautrināja. Zināmu interesi par Ontario mākslas muzeja vienīgo Rotko gleznu izdevās radīt vienīgi ar piezīmi, ka mākslinieks dzimis Daugavpilī. Tātad Janelsiņai taisnība, izkritis latviešu mākslai šis periods ir, bet ne jau tikai Rīgā, jo cik gan Amerikas latviešu mājās atradīsit Šteinera, Sīmaņa vai Krūmiņa abstraktā ekspresionisma gleznas?

Čaklā Toronto dzejas vakara ietvaros publika varēja apskatīt arī plašu T. Ķiķaukas akvareļu klāstu. Gatavojoties Rīgas dzejnieka ciema dienām, Ķiķauka bija uzgleznojis it plašu akvareļu ciklu par M. Čaklā dzejoļu krājuma Strautuguns temu. Dzejnieks savukārt bija gleznojumus bagātinājis ar spontāni tvertu dzejas rindu ierakstiem. Doma ir līdzīga Imanta Ziedoņa un Kurta Fridrichsona kopdarbam Pasāžas, tikai uz spontānākas bāzes. Ļoti jaukajai domai netīkamu disonanci radīja Ķiķaukas akvareļu stilistiskā nenoturība, it kā mākslinieks būtu gribējis apmierināt visu potenciālo skatītāju gaumes un patikas. Improvizētā izstādē jau nevar prasīt izslīpētu ekspoziciju, bet kādēļ gan mazo telpu vajadzētu tā pārblīvēt.

Bet tas jau tikai perifērijā. No dzeju vakara aizgājām mājās bagātāki, jo, kā Māris pats rakstījis, „dzejas siltās straumes iet cauri visiem saltiem gaisiem.”

 

*  *  *

 

Vēl par Māra Čaklā dzeju vakaru domājot, nedrīkstētu nepieminēt rīkotāju grūtības šī kultūras dzīves notikuma izziņošanā. Ka sludinājumu par latviešu dzejnieka Māra Čaklā dzeju vakaru nepieņems Toronto latviešu avīzīte Latvija Amerikā, Toronto situācijas pazinējam nenāks kā pārsteigums, bet nepieņēma arī Ņujorkas Laiks. Te tev nu bija brīvā pasaule un preses brīvība! Paziņojumu par dzejas vakaru nevar izlikt Latviešu Namā, bet nevar arī Latviešu Centrā un, saprotiet, es nerunāju par dzejas vakara sarīkošanu, bet par paziņojuma pielikšanu pie informācijas dēļa. Jā, tas ir tas pats Centrs, kuŗam mēs vēl visai nesen devām un vācām un par kuŗa vēlamību un vajadzību mēģinājām pārliecināt sīkstulīgos „forta turētājus”! Bet no otras puses − tas ir tas pats Centrs kuŗa bibliotēkā vēl šodien Rīgas izdevumi tiek glabāti blakus kambarī un kuŗa grāmatnīcā nepārdod šo te pašu Jauno Gaitu! No tiem pašiem sešdesmitiem Mārim Čaklajam ir „Balāde par cenzoru” −

Viens zīmuļa vilciens − un pazūd
Pārdomu stundas gaŗas,
Jo kam ir tā vara, tas dara
(kaut arī pamazāk gara).

 

*  *  *

 

Uz visām šīm brīvās (!) pasaules būšanām un nebūšanām mēs še varam reaģēt tikai tā starp citu, it kā gaŗām ejot. Rīgā turpretī šīs lietas tiek pētītas no ideoloģiskā, psīcholoģiskā un socioloģiskā viedokļa − asi un zinātniski. Tā K. Drozdovskis un J. Prikulis aizgājušā gadā Zinātņu Akadēmijas Vēstīs publicējuši zinātnisku apskatu „Nostādņu evolūcija emigrantu publikācijās par latviešu padomju literātūru”, kur jebkuŗš trimdas latvietis var par sevi uzzināt taisni brīnumu lietas. Piemēram, attieksmē pret latviešu padomju literātūru izdalās trīs galvenās nostādnes. „Pirmā nostādne noliedz principā, ka latviešu padomju autori rada darbus ar literāru vērtību. Otrā − ar viltojumu palīdzību cenšas radīt aplamu priekšstatu par latviešu padomju literātūras idejisko saturu, daiļrades metodi un estētiskajām kvalitātēm; šie centieni un ar tiem saistītie viltojumi tiek maskēti ar vērtējuma analizes un kritikas izkārtni. Trešā nostādne atspoguļo patiesu interesi un patriotiskus centienus popularizēt latviešu literatūru ārzemēs.” Tik tālu viss zinātniski nopamatots, grūtības, diemžēl, pašā kritiskākā jautājumā − kuŗai nostādnei tad mēs jebkuŗš piederam?

Arī bez biedru zinātnieku palīdzības pirmajā grupā varam ieskaitīt tos, kas Centrā noplēš dzejas sarīkojumu paziņojumus, nepieņem sludinājumus laikrakstos un citus cenzorus. Kā otrai grupai piederīgs traktātā minēts Rolfs Ekmanis, un tad vēl citi „buržuāziskās ievirzes jaunie emigranti, kuŗi grupējas ap žurnālu Jaunā Gaita.”

Bet kuŗš gan negribēs mīlēt savu tautu, stāvēt par patiesību ar patriotisku interesi par savas tautas kultūru? Pie tam vēl šai trešajai nostādnei zinātniski pieskaitīti tik jauki cilvēki kā Brigita un Laimonis Siliņi, Velta Toma un droši vien arī mani Dardedzes paziņas. Bet pirms pieslējies trešai nostādnei, mīļais lasītāj, der iegaumēt, ka arī tā nav bez vainas. Kaut vai – „ievērojamas grūtības trešās nostādnes pārstāvjiem emigrācijā rada tas, ka viņi samērā vāji, nereti pat ļoti vāji, orientējas marksistiski ļeņiniskajā literatūras un mākslas metodoloģijā un sociālistiskā reālisma teorijā.” Tikko Latvijā atcels drukas darbu izvešanas aizliegumu, jāiesaka Laimonim uzdāvināt Brigitai starptautiskā sieviešu dienā dārgā Vladimira Iļjiča rakstu vismaz pirmo sējumu.

 

*  *  *

 

Vai jūs zinājāt ka ASV komunistu bosa Gesa Hola (?) īpašumā ir Ulža Zemzaŗa gleznas, vai ka bārdainajam Kubas diktatoram padomju jūrnieki uzdāvinājuši mūsu paša Induļa Zariņa bildi? Ja nezinājāt, tad neesat lasījuši lielā priekšnieka Augusta Vosa rakstu Literatūras un Mākslas šī gada pašā pirmajā numurā (pārspiests no Sovetskaja Kuļtura). No „vēstures pažobeles” izkacētajam latviešu cilvēkam dzimtenē turpretī līdz ar Vosu un „ikvienu patiesu latviešu tautas draugu” (tie ir pirmās, piedodiet, trešās zortes trimdoņas) jāpriecājas, ka „kļūdama par dižās daudznacionālās padomju mākslas neatņemamu sastāvdaļu, mūsu latviešu mākslinieciskā kultūra mākslas paisuma viļņa virsotnē izkļuvuši pasaules plašumos.” No otras puses nedrīkstētu aizmirst, ka arī pirmās nostādnes pārstāvji nav mazumu dāvinājuši − Liberta Rīgas torņus savā laikā Eizenhaueram, piemīlīgu Oto Grebžes ziemas skatu tepat Kanādā Dīfenbeikeram, nemaz jau nerunājot par pēdējā laika milzu izmēru dzelzs svečturiem un kur vēl visa tā gūzma ar koka šķīvjiem (kā grieztie, tā intarsijas technikā), svečtuŗiem un tautiskām lellēm vecos nometnes laikos Vācijā. Šodien gan no visas tās lavīnas pāri palicis vienīgi arguments, vai tā piederēja lietiskai, lietišķai vai vispār mākslai, bet dāvināts patiesi nav maz!

 

*  *  *

 

Tumšajos un nu jau, paldies Dievam, senajos ždanovisma laikos bēdīgu slavu latviešu kultūras vēsturē iemantoja tā laika sociālistiskā reālisma vulgārās fazes (kā Latvijā saka „kulta laika”) dvēseļu inženieri. Šīs gara tumsonības šodienīgs variants atdzimis Bostonā kāda F.H. Ruperta personā. Ruperts atklāti iesaka vienu no nozīmīgākiem latviešu gleznotājiem − Raimondu Staprānu noindēt ar ķīmikālijām un veselu žurnāla redakcijas kollēģiju, ieskaitot šarmanto Noru Kūlu, nopērt ar žagariem (Laiks, 1983. 2. febr.). Un visa šī brutalitāte tiek proponēta dižā Laika slejās tikai tamdēļ, ka Ruperta kungam nav bijusi īsti pa prātam Staprāna uzrakstītā un Žurnālā nodrukātā luga Sasalšana. Tā jau ir gatavā dvēseles klempnerība!

 

*  *  *

 

Domājot par dažiem šeit aizskartiem jautājumiem − būtu jābūt naīvam, lai cerētu, ka šāda rakstīšana kaut ko izmainīs. Bet varbūt tomēr kādu pavisam mazu kripatiņu! Un ja arī ne − pateikts tomēr ir!

 

*  *  *

 

Rūc aiz meža
pērkons cītīgs,
aug pret sauli
bērziņš švītīgs,
turas zemē
asnus spītīgs −
Latvija.

Atsperies
pret kaulu kaudzi,
esi sēkliņa
un audzi,
esiet viens
un būsit daudzi
Latvijā.

(O. Vācietis)

 

Nikolajs Bulmanis