Sniedze Ruņģe

PAR TAUTU UN PAR DZĪVOŠANU

Sniedzes Ruņģes runas kopsavilkums Klīvlendas jaunatnes dziesmu svētkos.

 

 

Mani vienmēr saistījušas Amerikas indiāņu pēdējā gadsimtenī dokumentētās runas, kuŗās viņi, tā sakot, tieši no sirds un prāta, bez jebkādas starpniecības sarunājas ar savām tautām un ar to eksistences apdraudētājiem, Amerikas baltajiem cilvēkiem, ar balto cilvēku valdību. Šīs runas izceļas ar savu tiešumu, skaidrumu un patiesīgumu. Tās teiktas, kā angliski dēvē, extemporaneously, t.i., vairāk vai mazāk turpat uz vietas runātāja dvēselē sacerētas, − satiekoties ar ikreizējiem valdības pārstāvjiem, mierinot savas tautas, pasludinot nākotnes vizijas, mācot pagātnes izpratni.

Pretstats šādam runas un saprašanās veidam ir mūsu dienu valdību pārstāvju un citu varas personu komunikācija ar mums. Vecs hasīdu mācītājs reiz teicis: „Runāt nederīgus vārdus ir tikpat kā slepkavot.” Tā uz runāšanu vai runu teikšanu skatoties, varētu teikt, ka mūsu „vadoņi” slepkavo valodu, runas jēgu un mūsu veselo saprātu ar savām dīvainajām runām, kuŗas tiem gatavo citi un uz kuŗām mēs parasti nezinām kā reaģēt, − ja esam spējuši tās līdz galam noklausīties.

Vēlējos sākt personīgi izkopt sarunāšanos ar sevi un ar savu tautu tā, lai neteiktu daudz nederīgu vārdu. Tādā garā arī izlēmu šai sarīkojumā izmēģināt minēto indiāņu runas veidu un runāt par to, ko pārdzīvoju, būdama latviete 1982. gadā un vērdamās nākotnē ir ar bailēm, ir ar cerībām.

Runa savā ziņā tapa ne tikai no iepriekšējām pārdomām par savu tautu, par sevi pašu un par citiem ļaudīm, šīs tautas līdzdalībniekiem, bet arī no specifiskā brīža, no mijiedarbes, kas radās man ar klausītājiem un viņiem, cerams, ar mani; no mūsu ta brīža kopējās gaisotnes, no visas pēcpusdienas noskaņas, ko radīja jaunie mākslinieki. Šeit īss manu teikto domu pārskats!

Pārkāpjot noteiktu gadu robežu, atvadījos no savas jaunības. Šo soli pārdomājot, nāca prātā asimilēšanās process. Runāju par to. Par saviem līdzgaitniekiem. Minēju savu latviešu skolas klasi. Bijām kādreiz kāds ducis jaunu cilvēku. Pēdējos desmit gados latviešu sarīkojumos redzēti tikai viens vai divi. Es prasīju un prasu: kur jūs esat, mani līdzgaitnieki?

Pieskāros mūsu tautas īpatnējiem tikumiem, dzīves izpratnei un padomiem. Vai mēs tos pazīstam un lietojam ikdienā? Vai dzīves lielos pārmaiņu un pārejas brīžos?

Tāpat uzsvēru, ka jaunajiem latviešu mūziķiem un rakstniekiem esat nepieciešami jūs, klausītāji, lasītāji, reaģētāji. Bez jums mākslinieks dzīvo tukšumā. Un tas taču ne pēc kā neizklausās!

Runāju par personīgo nepatiku, ka mūsu dienu monolitkultūras mazās tautas aprij, ka tās pazūd angloruso monokultūru žaunās. Aizstāvu mazo tautu jēgu un nozīmi šinī Dieva pasaulē.

Dažbrīd, uz mūsu tautas likteni skatoties, sirds sametas mezglā, bet tad domāju: jālieto mūsu vienreizīgais spēks, mūsu valoda, mūsu buŗamvārdi. Lūdzu klausītājus (un arī tagad jūs, lasītājus), lai visi domātu par šiem vārdiem un lai visi lūgtu ar tiem:

Visi ceļi jumtiem jumti,
Visi slēgti atslēgām;
Es grib’ iet visiem cauri,
Lūgt Dieviņu palīgā.

Šī, manuprāt, ir veca meditācija, lūgsna, apņemšanās, ko mūsu tauta izveidojusi brīžos, kad licies, ka visi ceļi slēgti. Apņemšanās „iet visiem cauri” − ar Dieva palīgu un ar savu ticību.