Pārskatot simfonisko orķestŗu programmas, lasītāji būs ievērojuši, ka tās ir visai līdzīgas. Galvenais uzsvars joprojām uz 18. un 19. g.s. mūziku. Kādā Kanadas mūzikas žurnāla (Music, 1983, 1) izdarītā aptaujā izrādījās, ka visvairāk spēlētie autori nesenā sezonā bijuši Mocarts un Bēthovens, sekojot Čaikovskim, Dvoržakam, Haidnam, Brāmsam, Stravinskim. Gan šī aptauja nevar cerēt uz sevišķu precīzitāti, jo komponistu simtgades vai citās jubilejās viņus spēlē vairāk. Daži komponisti pavisam pazuduši, piem., Rimskis-Korsakovs, Borodins, C. Franks. Tāpat ne vēsts no Skrjabina, Dikā, Bloka, pa vienam paraugam tomēr piešķirts Vebernam un Bergam. Bet kā ar kanadiešu mūziku? Saņemot „Canada Council” financiālo atbalstu, Kanadas orķestriem jāievēro, ka 10% no repertuāra jābūt „kanadiskiem”. Visumā orķestŗi šo noteikumu pilda diezgan burtiski, t.i., spēlē gan, bet neatkārto. Šķiet, ka šo mūziku spēlē ar „gariem zobiem”, tikai lai piepildītu 10% kvotu. Labāk atmaksājoties Bēthovena, Mocarta, Brāmsa mūzika, jo jaunā mūzika nepievelkot klausītājus.

Tātad mūzikas mākslā publika mīl visu veco, bet filmu mākslā, literatūrā un architektūrā visu jauno. Un kāda tad ir latviešu attieksme pret jauno mūziku vispār? Vai arī mēs joprojām dzīvojam savā bērnībā un gribam uzgriezt savu muzikālo rotaļlietu vienmēr no jauna? Vai joprojām klausāmies jauno mūziku ar 19. g.s. resp. pagātnes ausīm? Ārēji, saprotams, esam ļoti pieklājīgi un, pēc mūzikas darba atskaņošanas, gudri sametāmies galvām, bet dziesmu svētkos pieprasām to pašu mīļo veco kantāti „Tēvijai”. Kanadas Nacionālā mākslas centra orķestŗa diriģents Mario Bernardi (nupat arī debitē Metropolitenā) izsakās:

„I hope I have never played a piece just because it was Canadian,” says Bernardi. „I have always been interestedin finding good Canadian scores to play, and when I find these, and they are successful, I try to repeat them as much as possible. Being with an orchestra that tours a lot, I naturally had much opportunity to repeat the successful works.” Some of the compositions Bernardi thinks highly of include „Adieu Robert Schumann” by Murray Schafer, „Tapestry” by Harry Freedman, „George III, His Lament” by Godfrey Ridout, and „Symphony No. 3” by Pierre Hety.

...Mario Bernardi has particular admiration for Murray Schafer, and among the younger generation, Tālivaldis Kenins, Gary Hayes, and Stephen Gellman.

Skan labi, bet tanī pašā laikā Toronto simfoniskais orķestris savā Eiropas ceļojumā neatskaņoja nevienu vienīgu Kanadas komponista darbu. Savā laikā lielie pasaules diriģenti, piem., Kusevickis, Bruno Valters, Stokovskis vienmēr interesējās arī par jauno mūziku. Kusevickis, piem., pirmo reizi atskaņoja Sibeliusa 7. simfoniju 1924. g. Bostonā. Pēc tam to atkārtoja 1926., 1931., 1933., 1935., 1937., 1939., 1941. un 1946. g. Viņš ticēja šai mūzikai un vēlējās ar to iepazīstināt visplašāko publiku. Kusevickis uzskatīja, ka katrā repertuārā jāietilpst arī tagadnes mūzikai un tā laiku pa laikam atkārtojama.

Būtu interesanti vērot Padomju Savienības un arī latviešu simfonisko orķestŗu aptauju repertuāra ziņā. Slavenais diriģents Arvīds Jansons nesen kādā intervijā žurnālā Karogs izteicies, ka Latvijas jaunāko mūziku pazīstot visai maz. Ja tā, tad latviešu simfoniskai mūzikai nākotnē maz cerības. Vai latviešu mūzika vispār „tur mēru”? Dzejnieks Jānis Medenis kādreiz teica: „Mūsu, latvju, parastā nelaime: arvien mums pietrūkst kādas sīkas skrūvītes...” Šo citātu lasām Ceļa Zīmju 1961. g. 40. numura 204. lappusē. Var jau būt, ka šim teicienam ir zināma patiesība.

Vajadzētu kaut kā cildeni šīs rindas nobeigt. Kad latviešu sportistiem kādreiz vieglatlētikas vai slēpēšanas sacensībās neveicās, mans vingrošanas skolotājs vltn. Alfrēds Lukstiņš vienmēr teica „Tā mums iet tiem latviešiem!”

*

Redakcijai piesūtīts Latviešu koŗu apvienības ASV un Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanadā izdots dziesmu krājums Dziedot augu II. Krājumā 32 jauktu koŗu dziesmas, kuŗas savākuši un sakārtojuši Voldemārs Aparjods, Gunārs Blaumanis un Ernests Brusubārdis jun. Pārstāvētie autori: Helmers Pavasars (1903), Jānis Norvilis (1906), Aleksandrs Okolo-Kulaks (1906), Vladislavs Vištelis (1907), Kārlis Lietiņš (1908-1979), Arnolds Šturms (1912), Longīns Apkalns (1923), Andris Vītoliņš (1931), Guntars Gedulis (1952), Ilze Akerberga (1953),Dace Štauvere-Aperāne (1953) un Ernests Brusubārdis III (1963). Visvairāk dziesmu Helmeram Pavasaram (7) un Longīnam Apkalnam (5). Kā redzams, visvairāk pārstāvēta vecā latviešu komponistu paaudze, kuŗai iezīmīga reliģiskā un patriotiskā noskaņa. Brīžiem šī patriotiskā noskaņa noved pat eksaltācijā. Gaišākas, brīvākas noskaņas pamanāmas jauno autoru darbos, sākot ar Guntaru Geduli. Paši vecākie − Pavasars, Norvilis, Okolo-Kulaks šoreiz skatās pasaulē ar saulainu miera izjūtu, varbūt arī ar vieglu rezignāciju, kurpretī pilnīgs kaŗa stāvoklis valda dažās Šturma un Apkalna dziesmās. Pēdējām gandrīz traģiska ievirze un Apkalna gadījumā sasniedz arī īstu spraigumu un attīstības intensitāti. Emocionāls saviļņojums saskatāms arī A. Vītoliņa dziesmās, no kuŗām jāizceļ „Madaras” (Z. Lazda). Iecerēs bagātas ir Pavasara dziesmas. Te blakus reliģiozitātei pamirdz arī jautrākas skaņas ar tautasdziesmas apdari „Viņpus Rīgas suņu muiža”. Plašu tautasdziesmas sabalsojumu devis Okolo-Kulaks − „Teci, teci, kumeliņi”. Krājumā atrodama arī J. Norviļa jau 1949. g. rakstītā „Arājs un gājputns” − muzikālās vienkāršības paraugs. Tai blakus melodiskā „Arāja svētvakars” (N. Kalniņš) un jautrā tautasdziesma „Nebrauc tik dikti”. Harmoniskā minorā veidota Višteļa „Seši jauni bandinieki”, bet greznu ietērpu guvusi tautasdziesma „Madariņš” Kārļa Lietiņa apdarē. Interesantas tautasdziesmas apdares veidojis arī Gedulis, sarežģītāko skaņrakstu piešķirot „Ej, saulīte, drīz pie Dieva”. Gandrīz tautasdziesmas noskaņā sacerēta Ilzes Akerbergas „Lieldienu zvani” (Kārlis Skalbe). Ar divām tautasdziesmām reprezentējas Dace Štauvere-Aperāne. Abas sirsnīgā iecerē tvertas, pilnas dedzīgas muzikālas rosmes un prieka. Vispēdīgi jaunā Ernesta Brusubārža III tautasdziesma „Aijā žūžū”, kas liecina par jaunu enerģisku talantu ar meklējumiem ne vien harmoniskā, bet arī formas laukā. Uz priekšu, droši!

Katrs jauns dziesmu krājums ir liels solis uz priekšu latviešu kultūras attīstībā. Tāpēc jāpateicas šī krājuma izdevējiem un kārtotājiem. It sevišķi jāpiemin Voldemāra Aparjoda centība un neatlaidība. Bez viņa mūsu koŗa dziesmu krājumi būtu diezgan paplāni.

 

*

 

Jau iepriekšējā JG numurā pieminēju diriģentu kursus dažādās trimdas novietnēs. Starplaikā ienākusi arī jaunāka informācija. Tā Londonas Avīzes 1983. g. 11. februāŗa numurā lasām:

Sēdus dziedot, nesakrustot kājas un neatspiest muguru pret atzveltni. Neizcelt zodu gaisā. Stāvot ķermenis jābalsta uz abām kājām. Ķermeņa svars ne uz papēžiem, bet vairāk uz pēdu priekšējo dalu. Viena kāja mazliet uz priekšu. Elastīga stāja kā bokserim.

Vai brīnums, ka mūsu koŗi ir sākuši bļaut. Boksera stājā jau citādi nevar.

Diriģents piedod dziesmai smaržu. Piem., dziesmā „Lūk, rozes zied” diriģentam ir jāpārdzīvo dziesma.

Interesanti, kā to izdarīs tautasdziesmas apdarē „Apsegloju biržu sesku”.

Tālāk visai daudz laika patērēts, atrisinot balss uzdošanas problēmu, kas latviešu koŗos ir visai sarežģīta procedūra un nereti bīstama. Kroni tomēr visam uzliek diriģenta žestu apraksti:

Zizlis ir diriģenta rokas pagarinājums, tamdēļ roka ar zizli ir mazāk jākustina. Katrai rokai ir savs uzdevums. Labā roka ir taktētajā jeb metrētāja. Kreisā roka dod crescendo u.c. zīmes. Labs koris atbild diriģenta katrai kreisās rokas pirksta kustībai. Diriģentam ir jāprot un jāpanāk, lai koris seko roku kustībām. Ieteicams pie spoguļa diriģēt un labot diriģēšanas kļūdas.

Vislabāk izmantot vairākus spoguļus reizē, kā, piem., filmā Sophie’s Choice. Katrā ziņā nākošos dziesmu svētkos vērojiet dziedātāju un diriģentu stāju. Lai neviens „neizceļ zodu gaisā”.

Imants Sakss