DZIEDI
Dziedi dziedi tā,
ka zvaigznes spiežas pie rūtīm
un saule un mēness
un vecāsmātes no zvaigznēm
un vecietēvi
Dziedi dziedi tā,
ka sievām no krūtīm sāk tecēt
putna piens
un vīriem
vīriem arī
Pār tiltu braucot, Tu dziedi un upe paceļas
pussēdus un brīnoties noskatās
kā mēs aizlaižam ātrāk par skaņuTavai balsij plīvojot kā sarkanām rozēm gaisā aiz mums
kā sarkanam vējam
Tu dziedi un miesas mums metas caurspīdīgas
līdz izgaist pavisam un ieraugām
Tavā balsī kā plūstošā spogulī
dvēseles savas sen neredzētas
un apžilbuši berzējam acis kuru vairs nav
Dziedi dziedi par tiem,
kas nedzied, kas beigti viņu nedziedāšana
ir līdzīgāka mūsu dziedāšanai nekā to iedomājam
ja vien mēs dziedam īsti tikpat īsti
cik īsti viņi klusē
Tad dziedi dziedi tā, ka mums bērni dzimst
un bērniem bērni ka dzimst un bērnu bērni. Dziedi,
ka atdzimstam ka redzam sevi
redzam sevi
nāvei cauri
Dzejolis no Zinaīdas Lazdas fonda laureāta Gunara Saliņa pēdējā dzejoļu krājuma Satikšanās.