SAPŅI UN ĪSTENĪBA

Aina Zemdega. Toreiz Lubes dzirnavās. Ed. Dzeņa vāks un illustrācijas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979. 189 lp.

Aina Zemdega. Zem akmeņa zaļa zāle. Ilmāra Rumpētera vāks. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1980.126 lp.

 

Savu bērnības tēlojumu Toreiz Lubes dzirnavās Aina Zemdega ir nosaukusi par sapni par īstenību. Cituviet grāmatā rakstniece piemin sapni kā sazināšanās veidu ar aizgājušiem laikiem, reiz pat teikdama, ka jābūt mēnessērdzīgam un apsēstam, lai redzētu, dzirdētu un sajustu to, kā vairs nav. Mazā meitene Lubes dzirnavās būtu sapņotāju sapratusi. Par savu pagātni toreiz daudz nedomādama, viņa jau zināja, ka aizvērtām acīm lietas un cilvēkus var samanīt vēl skaidrāk.

Emigranta bērnības atmiņas ir divkārša nostalģija, atgriešanās ne tikai aizgājušā laikā, bet arī atstātā dzimtenē. Jo vieglāk var tādēļ gadīties, ka atceres jutoņas dabīgā sentimentālitātes deva gūst pārsvaru, sasaldinot to, kam vajadzētu būt svaigam kā agro dienu rīti. Ainas Zemdegas grāmatas emocionāli mazliet apskurbušajam ievadam un nobeigumam ir šinī ziņā savas līdzsvara problēmas, kas izpaužas kā jūtu pārpilnībā, tā valodas negludumos, bet tās izzūd, kad stāsts tek īstajā gultnē, kad sapnis ir tik intensīvs, ka aizgājušā īstenība atdzīvojas tieša un neaizplīvurota, visiem jutekļiem tveŗama.

Lubes dzirnavas bija vecs, pamatīgs uzņēmums Dundagas mežu malā. Dzirnavu īpašnieks bija cienījams kungs, kas nestaigāja koka tupelēs un nekad nebija miltiem apputējis. Brīvajā laikā viņš gleznoja, spēlēja vijoli, klausījās operu pārraidījumus. Rīgā aizbraucis, viņš ar ģimeni apmetās Romas viesnīcā. Citiem vārdiem, viņa mazā meitene varēja uzaugt drošā labklājībā un garīgu interešu lokā, ja ne tieši lutinātā, tad tomēr no skarbumiem pasargāta, par trūkumu nerunājot. Ar latviešu literātūras klasiskajiem gājēju bērniem salīdzinot, viņa ir saudzīgi kopts siltumnīcas stāds.

Šim salīdzinājumam nav nekādas vērtējuma pieskaņas. Meitene Lubes dzirnavās gluži vienkārši dzīvo citā vidē. Viņai ir savdabīgs jūtīgums, vārīgs, kontemplātīvs un tomēr pamatā uz āru vērsts, dzīvi atsaucīgs apkārtnes impulsiem.

Apziņa par bērnības iespaidu pirmreizīgumu un spēku var reizē vilināt un atbaidīt jebkuŗu rakstītāju. Kā lai tuvojas tiem brīnumainajiem mirkļiem, tiem atklāsmes brīžiem, "kad pārsteigumā un apbrīnā aizrāvās elpa?" Ainas Zemdegas metode ir koncentrēšanās, intensīva iedziļināšanās toreiz novērotajā un izjustajā. Viņas atmiņu sapnim nav mainīgas, izplūdušas kontūras. Pirmajam aizsapņošanās mulsumam pāri ticis, tas izveidojas par skaidru redzējumu, kuŗā būtiskais ir noteikti fiksēts un nevajadzīgais izslēgts. Ne apjūsmošana, bet precīzs apraksts atmodina aizgājušo laiku lietas, notikumus un sajūtas. Lai minam kaut dažus izteiksmīgus piemērus - suģestīvo ainu par noslēpumiem, ko atklāj dzirnavu upe, kad tās līmenis krītas, meitenes pirmo laika relātīvitātes pārdzīvojumu pažobelē, kur glabājas vecas Jaunākās Ziņas un izkalpojis sienas pulkstenis bez rādītājiem vai viņas iztēles dzīvības pieskārienu sienas segā ieaustajai Rīgas panorāmai.

No mazās dzirnavu pasaules logu uz plašumu laikā un telpā paveŗ grāmatā ievītie fragmenti no meitenes vecāku, vecvecāku un citu dzimtas locekļu dzīves stāstiem, rakstīti pavisam vienkāršā un reizē saturīgā un krāsainā valodā. Tie aizved tālu pagātnē, kad vectēvs, vēl zēns būdams, veda baronlielmāti uz kaimiņmuižu kārtis spēlēt un sazarojas jaunākos laikos pa malu malām - no Kurzemes un Rīgas līdz Kaukazam un Parīzei.

Baltais vectēvs, priecīgais stāstītājs un meitenes draugs, stāv laika straumes vidū, un tā viņu nes no mūžības uz mūžību. Ar bērniem viņš vakaros skaita "Nu es gribu gulēt iet - Tēvs, slēdz manas acis ciet". Īstai, labai sentimentālitātei ir sava vieta. Šī vakara dziesma liks dažam labam lasītājam atcerēties reiz izjustus paļāvības brīžus.

*  *  *

Dzejoļu krājums Zem akmeņa zaļa zāle ir ļoti nopietna, pa lielai daļai pat bēdu mākta grāmata. To lasot, vairāk jādomā par akmens smagumu nekā par zāles vitālitāti, un gaišus dzīvības spēka apliecinājumus te viegli neatrast. Kādus atrodam Latvijas apciemojuma iespaidiem veltītajā nodaļā, bet arī šie dzejoļi visumā ir grūtsirdīgi. Gunara Saliņa Rīgas sudraba lasis Ainas Zemdegas tīklā nebūs ieķēries. Viņas rokās paliek sen neredzētās māsas asaras un smagā villaine.

Lai neviens nedomā, ka šīs grāmatas tumšajai toņkārtai būtu kas kopīgs ar gaŗlaicīgu gaudenumu. Tiesa, poētiskam laika kavēklim Zem akmeņa zaļa zāle neder. Lasītājs te toties atradīs zem neparastas slodzes un lielā atklātībā rakstītu dzeju par dzīves grūtumu, par tās sastrēguma brīžiem.

No kurienes tik daudz drūmu domu un jūtu? Vienkāršas atbildes nav iespējamas. Var minēt atsevišķus Ainas Zemdegas dzejā attēlotus ļoti konkrētus izmisuma un sēru pārdzīvojumus, bet visa krājuma raksts ir komplicēts un racionāliem vienkāršojumiem nepakļāvīgs. Daudzi dzejoļi izsaka kādu jau esošu nomāktības un dzīves baiļu sajūtu, tās cēloņus tuvāk neizgaismojot. Kādreiz šī sajūta ir acumirklīgs atklājums - "pēkšņi tu apjaud - / tu esi sprostā"- , kādreiz tā ir pamazām radusies kā lēnām sarietējusi tumsa, kā atzina, ka "mani ir vasara / kaltējusi cietāku / un asāku".

Nodaļā "Samezglojušies pavedieni" melnas domas un draudīgi simboli sablīvējas līdz neizturamā robežai. Tik galējs pesimisms latviešu dzejā ir neparasts. Gribot negribot nāk prātā Kafkas pasaule, it sevišķi lasot dzejoļu pāri "Soda vietā". Sodītie ir tie, kam nepiedod, un to liktenis ir redzēt visu nesaudzīgo patiesību.

Ne visi dzejoļi pārliecina tik tieši un pilnīgi bez atlikuma, kā "Soda vietā (II)". Dažreiz liekas, ka distance līdz pārdzīvotam un izjustam vēl nav pietiekama un izteiksme tāpēc pārslogota. Motīvi un tēli min viens otram uz papēžiem, redzējums dzenā redzējumu, grāmatas problēmatiskā daļa ir sasprindzinājums, kas vēl nav pārvērsts intensīvā dzejā. Tādu vērtējumu var tuvāk pamatot arī ar pretēju piemēru. Astoņdaļīgais cikls "Divdesmit diennaktis uz sliekšņa starp mūžu un mūžību" satricina kā liecība par tuva cilvēka šķiršanos no dzīves un reizē atraisa pārdzīvojuma saspriegtos mezglus. Rūgta pieredze ir pārtapusi dzejā, kas atbrīvo, jo tā ir tīra, tai nav nekā lieka. Savā skaudrajā īstumā šis cikls ir neaizmirstams.

Ir jau Ainas Zemdegas dzejoļu krājumā arī gaišākas, maigākas skaņas. Tumsa nav vienmēr melns, biedīgs klusums, kādreiz tā nāk ar zvaigzni rokā. Un klusums ne vienmēr slēpj sevī eksplozijas briesmas. Kādreiz tas ir tuvība un vārdos neizteikts mierinājums:

tos nepasakāmos vārdus

pirkstgaliem rakstu tev uz plakstiem

uz lūpām

rindu pa rindai

tevī ierakstu
savu vismaigāko dzeju

Ja šoreiz galvenokārt pieminētas grāmatas tumšās dominantes, tad tādēļ, ka autores īpatnība tanīs izpaužas spilgtāk un dziļāk.

 

Mārtiņš Lasmanis