vilciens ir viss.

visa acu kustība ir ietverta vilciena traukšanā.

garām sniegotiem laukiem,

kur mīt tikai tevis paša izdomāta vientulības sajūta,

gaŗām birzīm,

kas sagaidīs vilcienus arī pavasarī.

vilciens ir viss.

tas ir kā visu vēsturi pārdzīvojušas acis,

kas pētī kailo miesu

un urbjas tai cauri.

vilciens ir viss.

kad piemiedz acis,

vilciens kļūst par dziju

un tu pēkšņi par pa vedienu.

kāds iebāž vilcienu kabatā –

pa tumsu

un atkal kailums jūsu

priekšā,

par maz zinu,

bet tā jau allaž būs.

vilciens caururbj manu miesu

un nobraukts atkal ir gads,

lai gan nākotne joprojām

priekšā,

man stāsta,

ka tā stāvot uz vietas

vai vilcienu?

vai pavedienu,

kas kļuvis esmu.

bet varu galvot,

ka var arī gaidīt

it nekā.

šajā ziņā varat man ticēt,

man ir pieredze” un ja ir laika,

ieklausieties – ilgi jūs neaizkavēšu:

vēstījums būs pabeigts,

mums traucoties

gaŗām

ir dzirdēts bieži

par Ifigeniju Aulidā,

par Ifigeniju Tauridā.

tās ir divas teiksmas –

nesen bija prieks,

ka varēju izrādīt gudrību,

atšķirot šīs teiksmas divas.

un ņemot pēc grāmatas,

starpība ir liela –

lūk, pirmajā viņa mirst,

bet es ieskatos

tavās acīs

un piepeši starpības vairs nav.

saplūst teiksmas

vienā speltē,

vienā liesmainā

augšāmcelšanās,

vienā trojiskā kaprisē

un sabrūk

vienā

vienīgā

vienībā

pāri tumsai,

pāri robežām,

pāri manam dārdošam vilcienam.

paliek tikai acis,

šīs milzīgās,

daudzveidīgās,

daudzšķautnainās,

daudzdzirkstījošās

visu nākotni pārdzīvojušās acis.

to redzokļos joprojām

vilciens

uz priekšu trauc,

tas kļuvis visu mūsu soģis,

visu māsu atgādinājums,

tas trauc

un vēstī

skūpsti vējā.

arī pavedieni ir skūpsti vējā.

brāzmas pāri jūŗai,

pāri pilsētai,

kas iznirs no dzelmes rīt.

nezināmā, beziemītnieku pilsēta –

arī to skūpstīs vējš.

no skūpsta aizkvēlosies

pilsēta

un taps

cilvēks.

tas satvers rietošo sauli,

tas

rietošo sauli

sadrumstalos

un taps

zvaigznes.

dziesnas skūpsti –

pirmā cilvēka

pirmais izgudrojums.

līdz ciltij tālu.

krīt

debess velve.

paliek

zvaigznes

melnajā beznakts bangotnē.

pirmā pilsēta,

pirmais cilvēks –

tā skūpsti:

zvaigžņu zilgmes pavadoņi

līdz ciltij,

līdz pilij,

pirmais cilvēks:

vēju svaidīts,

brāzmu plosīts,

negaisu skavās dzemdēts,

rēgu rotaļās nobriedis.

šodien tapa cilts

zvaigžņu mitekļos,

pirmos rītstaros

cilvēks skūpstīja

vēju

un tapa

skūpsti vējā.

kad braucu prom,

slepus tavā kabatā

iebāzu

pavedienu.

nekādus gudrus atvadu vārdus tā arī neatradu,

tikai pavedienu,

kas stiepjas uz acu apvāršņiem,

bet zinu,

ka tev pietiks ar to.

arī acīm ir apvāršņi.

 mūsu apvāršņi, mūsu lielie

dzīves apvāršņi ņem savu jēgu

no acu apvāršņiem.

dzīves apvāršņi ir acu apvāršņu aizstājēji.

tādēļ vairs neskatāmies viens otram

acīs,

sāk, kas var zināt,

tavu acu apvāršņi var likties

dziļāki un labāki nekā manējie.

un kas tad?

tā taupām neizpētītus savu acu apvāršņus,

par to dziļumiem lasām tikai grāmatās.

tādēļ tik ļoti cienu mīlestību –

cilvēki skatās viens otram

acīs

un rod ceļu uz otra apvārsni.

man allaž būs vilciens

un ceru,

ka tev pavediens.

varbūt pa abiem

sanāks

viens

sniegots lauks,

kam gaŗām traukties.

Spārni stāv kaktā

pieslieti zaļganai sienai,

gaida

vītušas ziedu galvas uz galda

daži nobiruši

daži neatvērušies

izskatās, ka ceļojumam viss būtu

sagatavots

nopirkta biļete

balta

ar staciju, Klusums

kāds neticams mēmums plīvo

no lietām

no krēsliem kas tukši

aizmirstā zālē

aizgulējusies apkalpe

pazudis pilots, ne mazākā

trokšņa, visapkārt

balta sniegota diena

man priekšā uz galda

vītušas ziedu galvas,

putekli. Tavi spārni pieslieti

zaļganai sienai

pamazām pārklājas, iesnieg

nav apkalpes

nav lidojuma

Tu teici

līča malā stāvot todien

tu teici kārkliem upmalā

tu teici saulei

bez vēja

tu teici putniem

nekad

bez vēja

tu teici putniem

nekad

1983

Dumbrajos ap ūdensgundegām

lidinās spāres –

ar caurspīdīgajiem spārniem

izdzēšot laika jausmas.

Tāds klusums starp divām

rīta stundām.

Pār galvu aizlaižas putns

izkliedzot – Akū–vai–jū,

                              Akū–vai–jū

Šai ziedošiem suņuburkšķiem

apaugušajā klajā

reiz notika nikna kauja.

Vai tās ir kritušo nopūtas

ko putns ir saklausījis?

Līksme ir dzintars,

asaras dārgakmeni,

līdzcietība sudrabs,

pacietība rūda,

bezprāts tērauds.

Izkausē visus

manī esošos metallus.

Es šorīt gribu attapt

no jauna.

Kādā kūsājoša krāšņuma rītā

vēl pusmiegā apņēmos

atspulgu piebērtā jūŗā iebrist.

Sekot lecošas saules lāsei,

kad tā no ugunīgas elipses

žilbinošā baltkvēlē pārtop.

Es iebrienu jūŗā.

Ūdens spogulī austošā saule –

tik spoža kā Atēnas vairogs

ar Medūzas nocirsto galvu.

Visapkārt ap mani

sārtojas straume.

Un es nezinu,

vai esmu Dzīvības

vai Nīcības jūŗā

iebridusi.

Ienirt,

                iznirt,

                                pārpeldēt,

vai grimstot čukstēt –

that was it...?

Piekrastes akmeņu dzīlēs

Medūzas asaras viz.

IESPĒJAMĪBA –

Uz mūsu reiz neiespējamās planētiņas,

saradās iespējamības dzīvību miljardiem.

To vidū visdīvainākie, visnemierīgākie,

visslepkavīgākie – pēdējie pamodās

                C I L V Ē K I.

Tie sevi nodēvēja par skaistākajiem,

diženākajiem, gudrākajiem –

pārlopu dievības kungiem.

Tikai mazliet ērmīgi, ka skaistuma,

diženuma un gudrības celtie torņi,

jau sen pirms sumēriešiem, tie stutēti

ar dažnedažādiem meliem.

Meli un sapņi iepriecina īsās dzīvītes,

žēlīgi aizsedz aiznāves  n e e s m i.

Nebūtu nelaikā zaudējis savību,

savas dzimtas maizes tīrumiņus –

mana aršana, domas, mīlestība un vārdi

paliktu paša mājās. Mūžiņam pietiktu.

Svešumā tikai tie retie, kas neslepkavo,

savās šaubās arī nemelo.

Viņu dīvainība mani vēl ziņkāro:

Kā piedzima mūsu Saule savā aplokā

ar deviņām krāsainām planētiņām

– apkārtām mēnesbumbuļiem?

Tie, kas izrok aizsenu cilvēku kaulus,

mūsu vēsturi pastiepuši jau gadu miljonos.

Vēl trakāki ir drumslu ķērāji debesīs,

meteorītus sijādami aizsijā aiz gadu biljoniem.

Viņi stāsta: mūsu galaktikas nomalē,

iemaldījusies simtreiz lielāka Saule

par mūsu dzīvības šodienējo.

Šī sarkanā milzene dzemdībās eksplodējusi.

Tās vietā radusies  m ū s u  mīlīgā,

ar deviņiem raibajiem bērniem, mēness rotaļām

un meteorītu sējumiem debesīs.

Mūsējā pasaulīte – visbrīnišķīgākā!

Tomēr skumji. Skumji par mums pašiem.

Par īsajām dzīvītēm, ko saskaldām vēl

        MELOS UN SLEPKAVĪBĀS...

Kur tā sirds ir vārtījusies,

Tā kā sodrējos, kā pelnos?

Laikam atkal ciemojusies

Viņas puses ciemos melnos.

Ļaudis teic, tā neklājoties –

Viņpusniekiem slikta slava.

Kā lai spēju izskaidroties

Sirdij saprāta ja nava.

Nav jau arī jēgas slēpties,

Traipus neapklāt ar delnu.

Varat rāties, varat plēsties,

Dzīvošu ar sirdi melnu!

Tajos laikos tādas sadedzināja.

Par ko? –

Jo ļaudis čukstēja,

ka tās teicot buŗamos vārdus,

nepieņemot pūļa tikumus

un nepavisam neklausot

augsto priesteŗu rakstītos likumus,

un naktīs –

melnajās bezzvaigžņu naktīs,

tās skrienot uz slotas kāta...

jā, slotas kāta!

Bet mūsu laikos?

Ko ar tādām lai iesāk mūsu laikos?

Padomājiet!

Tikai mazliet padomājiet,

vai viena otra jau nav sadedzināta

uz jūsu pašu sakurtā sārta,

un kas zina,

vai šonakt jau nebūs nākamās kārta? –

Vai dzirdi dzīvi?

Sadzirdi to!

Vai dzirdi brīvi?

Šo?

To?

To?

Ko?

Leidas vīri –

Baidās vīri –

Iepirkušies;

Aizpirkušies;

Atpirkušies;

Nopirkušies!

Leidas vīri

Brīvi vīri?

Lepni vīri!

Pārdevušies!

Es čukstu naktij tavu vārdu

un zvaigžņu miriadas atbalso.

Sirds sirdi modina,

gars līksmo garu,

ģērbj caurspīdīgas drēbes dvēsele

    un kāpj pa melnām mākoņkāpnēm,

        brien jūdžu jūdzēm

            priecīga

                pie tevis. – –

Aust gaisma,

Zelta saule lec!

Moto: „Es esmu sieviete.

                Es esmu klusums.

          Un klusums nedrīkst teikt:

                Es tevi mīlu.”

                            Vizma Belševica

Es esmu sieviete –

Man jābūt klusumam, tā Belševica saka,

Un viņai taisnība,

Jo kamēr klusēju, man bija laime

Un laimē tu.

Es neklusēju – es nevarēju klusēt,

Jo klusums pārvērtās par čuksta vārdiem,

    par teikumiem un elsām,

        un klusums sacīja, „es tevi mīlu.”

             – es tevi mīlu tā, kā nakts mīl dienu

                es tevi mīlu tā, kā krasts mīl jūŗu

                es tevi mīlu tā, kā sniegs mīl kalnu galotnes

                es tevi mīlu tā, kā Aspazija Raini. –

Tu nobijies no mana skaļuma?

Bet, mīļais, saproti, es esmu sieviete:

             – es skaņas klusumā

                es dziļums seklumā

                es tālums tuvumā

                es plašums šaurumā

                es tavas pirmatnējās ilgas

                es atbalss tavai dvēselei

                                          es sieviete. –

Tu saproti un tāpēc novērsies?

Tu vīrietis.

             – tu tāle, neaizsniedzamība

                tu zilums, mūžīgums

                tu kalns

                tu dievs

                                          tu vīrietis.

Tevi ieraudzīju un sapratu –

Negribu vairs tevi redzēt.

Bet brūcē, ar ko jau apradu,

Tomēr atsāka asinis tecēt.

Tevi ieraudzīju un sapratu –

Sveši uz mūžu mēs tagad.

Un tomēr sirdi kā aprātu

Sajutu dīvaini smagu.

Tevi ieraudzīju un sapratu –

Liktens reizēm ir milzīgs nelga.

Un ir velti klauvēt pie saprāta,

Kad jāatšķir dievs no elka.

Kā ar kreveli sirds nu aprauta.

Vai patiešām – ne mīlu, ne nīstu?

Tevi ieraudzīju un sapratu...

Ko tad īsti? Ko īsti? Ko īsti?

Pietiek

pēc nesasniedzamā dzīties,

pašiem no sevis gainīties –

es varu izmainīties,

ja tu vari

mainīties.

Tikai –

jāpasper solis pretī,

tikai –

jāatver slēģis dažs,

jānožņaudz nolūks netīrs,

aizspriedums

jāapkaš.

Liekas mums

tiesājamā

un tiesas spriedēja togas –

liktens sprakstošā pannā

pārkusīsim

kā pogas.

Kā bulta

caur tavu elpu

negribu svelpjošs izdrāzties.

Lai jods parauj koka elkus,

no sausa stumbeņa

izdrāztos!

Mēs esam dzīvi,

mēs – mainīgi.

Plaucēji, nevis vītēji.

Neesam! Neesam vainīgi,

ka liktens tik neganti

spītējas.

Nekas nav pārgājis!

Nekas nav pāri!

Tas sāpīgais zibens

ilgi, ilgi speŗ.

Atkal un atkal

nospalgst galvai pāri.

Atkal un atkal

tieši sirdī ķeŗ.

Sirds. Tā daudz iztur.

Sirds. Tā daudz pacieš.

Kur ir tā robeža –

brukt un drupt?

Ved starp diviem

bezdibeņiem

zigzagots taciņš.

Izturēt!

Izturēt!

Ne–pa–klupt!

Pieskaries brūcei

kā ziediņam vāri.

Slapjumu izberz

no aizmiglotās acs.

Nekas nav pārgājis!

Nekas nav pāri!

Un – nemēģini piemānīt

sevi pats.

Karogs, 1982,10