PASTĀVĒS, KAS PĀRVĒRTĪSIES?

6. VISPASAULES LATVIEŠU JAUNATNES KONGRESS AUSTRĀLIJĀ

Šīs rindiņas ir no lugas Zelta zirgs, ko Rainis rakstīja 1909. gadā trimdā, Kastaņolā. Zelta zirgā rakstnieks Kārlis Dziļleja saredzēja trīs galvenās idejas: pirmā − saulgriežu mīts, otrā − „Antiņš-Saulvedis ir tautas gaidītais brīvības nesējs” un trešā ideja − vissvarīgākā − izteikta Antiņa personā un viņam noliktās ētiskās maksimās. Rainis šo lugu rakstīja bērniem, bet tanī ir pamācības arī citām paaudzēm. Kādas bija galvenās pamācības?

Princese Saulcerīte guļ nesasniedzama jau septiņus gadu simtus stikla kalna galā. Tas, kas līdz kalna galotnei uzkāps, būs skaidrs kā saule, mīlīgs kā saule un stiprs kā saule, saka nabags/Baltais Tēvs. Šādas īpašības liekas Antiņam neiespējamas. Tādēļ viņš prasa: „Ak, kas līdzīgs būs kā saule.” Uz to nabags atbild: „Kas spēj atdot sevi visu, savu dzīvi, savu gribu.” Tas galu galā būs svārstošais Antiņš. Rainis nesagaidīja, ka izcilo pienākumu izpildītāji būs varoņi ikdienas dzīvē, varbūt taisni pretēji. Tomēr, kad pienāk īstais brīdis, šie cilvēki izrādās kā vienreizēji pienākumu izpildītāji. Rainis saka: „Cilvēkam jātop varonim, to grib jaunā ticība, bet ne kūtram, ne rupjam un ļaunam, ne liekulim un ne kompromisniekam.” Lielos brīžos jāpārvēršas par varoņiem. „Jaunais varonis var atdot savu dzīvību, tikai ne ļaunam un ne nāvei.”

Nav vietā šeit spriest par to, kas ir ļauns vai labs. Var toties piezīmēt, ka Raiņa skaidrais mērķis − latviešu tautas brīvība, ir savā laikā bijis sasniegts. Bet tas prasīja daudz upuru un nozīmēja arī daudz asins izliešanas. Vai kopš tiem laikiem, kuŗos kompromiss nebija ļauts, esam mērķtiecīgi rīkojušies? Pēc Raiņa ieteikuma? Vai neesam ikbrīd kompromitējušies un līdz ar to esam kompromitējuši savu neatkarīgo identitāti? Vai gatavojamies uz lielajiem brīžiem? 6. VLJK Austrālijā jautās visiem, vai pastāvēs, kas pārvērtīsies?

Laikā, kad uzplauka nacionālisma idejas Eiropā 19. gadsimta vidū, uzauga latviešu tautas pašapziņa. Kad pretestība pret cara režīmu kļuva asāka, sociālistisko ideju iespaidam reizē augot, izveidojās „Jaunā strāva”. Cara režīmam sabrūkot, kristallizējās Latvijas neatkarības ideja. Ir tā daudz precedentu, kur latvieši mērķtiecīgi piemērojās apstākļiem. Bet laikā, kad zināmas latviešu organizācijas grib noraidīt latviski noskaņotos jauniešus, laikā, kad Jaunāko Ziņu redaktora mazdēls attaisno angļu valodas lietošanu, pamatojot to ar faktu, ka tās valodas nelietošana atbaida un atstumj daļu jauniešu, un ka angļu valoda, būdama starptautiska, mums atveŗ pasaules durvis Latvijas vārda propagandēšanai, un laikā, kad vairāk par 70% latviešu jauniešu apprec sveštautiešus, ir pienācis brīdis definēt pastāvēšanas stratēģiju, ja tāda vēl ir vajadzīga.

Vārdu „pārvēršanās” varētu dažādi interpretēt un varētu nozīmēt vai nu asimilāciju, vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, ko mūsu laiki piedāvā. Ja iedziļinās otrā nozīmē, jāvaicā, kas ir mūsu laiku jaunās strāvas? Kongresa programmas nolūks ir iedziļināšanās jaunu līdzekļu pētīšanā.

Latviešu valoda ir bijis mūsu saliedējošais līdzeklis. Tā vismaz līdz šim ir bijis, jo valoda sāk stingri sazaroties „trimdas dialektos” un tagad atšķiras no vienas zemes uz otru. Tai laikā valoda Latvijā ir piedzīvojusi zināmu polītisku spiedienu, kas nosacīja specifisku terminoloģiju. Pārejot kultūras plāksnē, salīdzinājumā starp dzeju trimdā un Latvijā pēdējos gados, apskatīsim dzejiskās valodas attīstību kā formas, tā satura ziņā. Jo dažreiz saturs būs ļoti radniecisks.

To izskaidrot varbūt var, sakot, ka ir problēmas ar drīzāk laikmetīgām nekā ar polītiskām robežām. Uz jautājumu: „Kā nākotnē attīstīsies mūsu koŗa dziesma?”, Latvijas diriģents Daumants Gailis atbild: „Nav nekāds noslēpums, ka ģimenēs agrāk tik izplatītā dziedāšana tagad apsīkusi. Katrā mājā ir televīzors, radio, kas aizstāj dziedāšanu. Paaudzes mainās....” Dziesmu pūram, liekas, ir jāpiemērojas laikmetam. Tā dzejnieks Jānis Peters pievienojas mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiņa vārdiem: „Tie, kas cīnās par tā saucamo tautasdziesmu tīrību un autentiskumu, man vienmēr ir šķituši negribot liekulīgi. Nevien Cimze, Jurjāns, Melngailis un citi ir pakļāvuši tautasdziesmu sava laika muzikālajai valodai un tātad arī laikmeta aistētiskajai izjūtai, bet tā ir nepārtraukti pārveidojusies jau pirms iekļaušanas profesionālajos žanros. Arī turpmāk pastāvēs tas, kas pārvērtīsies, un ja gribam saglabāt mūsu tautasdziesmu pie dzīvības, mēs nevaram principā liegt to iesaistīt laikmeta muzikālajos centienos.” Kongresā jautās jauniem māksliniekiem, kā viņi ir pielāgojuši un turpmāk pielāgos savu latvisko identitāti jaunajiem mākslas centieniem. Galu galā kultūras nākotne ir avots mūsu radošajām, garīgajām eksistēt spējām kā trimdā, tā Latvijā. Pāri polītiskajām robežām parādās kopējas rūpes. Tas norāda uz to, ka tad, kad ies runa par latviešu jauniešu identitāti, salīdzinājums starp trimdas jauniešiem un Latvijas jauniešiem būs nepieciešams, lai veidotos priekšstats par to, vai eksistē kopējs latviskums. Taču, ja laikmetīga tematika pieder pasaules attīstībai, latviešiem atrisinājumam vajadzētu būt latviskam. Tādēļ paneļveidā prasīs divus jautājumus: Vai var būt latvietis bez latviešu valodas? Kas ir latviska problēma? Mēģinājums atbildēt uz tiem jautājumiem pa daļai palīdzēs šķirot tās problēmas, kuŗu atrisinājumu atradīsim tikai sevī, no tām, par kuŗām mums ir jāmeklē citur. Piemēram, lielās polītikas paspārnē.

Kamēr attiecības starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību ir smagi sastingušas un kamēr runā par pasaules iznīcināšanu, rodas jautājums, vai latviskajam mērķim ir sava vieta, tas ir, vai vispārējais polītiskais stāvoklis varētu būt labvēlīgs latviskajiem mērķiem? Kādai būtu jābūt stratēģijai? Apskatot Austrumeiropas situāciju, pastāv pamatots viedoklis, ka Padomju Savienība varētu sabrukt. Izejot no tā un no līdzšinējās stratēģijas, būs konkrēti stratēģijas ierosinājumi, lai gatavotos brīdim, kad būs jāpārvēršas...

Retāk apskatīta kongresos ir reliģija Latvijā, lai gan ticības spēks, Dievam vai kādai ideoloģijai, ir allaž bijis liels pretspēks pret varmācību. Kāds iespaids ir vai varētu būt reliģijai Latvijā? Vai vecās ticības pārvērtīsies par „jauno ticību”, līdzīgā garā kā Raiņa minētā?

Beidzot, blakus Antiņa lomai ne mazāk vērtīga ir Baltā Tēva loma, ir lugā, ir dzīvē, jo viņš nenogurstoši atgādina mums mērķi. Ja ņem vērā sieviešu lomu mūsu vēsturē, nav gluži pārsteidzoša Laimoņa Zandberga izteiktā doma, ka „pēdējā laikā arvien biežāk Baltais Tēvs parādās kā sieviete.” Vai tāda patiesībā ir sieviešu loma latviešu sabiedrībā? Šis ļoti laikmetīgais jautājums varētu mums atklāt negaidītus aspektus latviskos jautājumos!

Ņemot vērā, ka darba grupās prasīs to pašu jautājumu, ko izraudzīja par virstemu kongresam, var sagaidīt diezgan daudz ierosinājumu turpmākajai darbībai, bet... labu grib, neko nedara. Pēc gaŗajām pārrunām būs jādara īsais darbs. No aptaujas par latviešu problēmām jauniešu izvērtējumā Modris Zandbergs secina, ka „...aptauja norāda un liecina, ka aktīvākie latviešu jaunieši vēl saskata nozīmi daudzos latviešu projektos. Vai nākotnē šie paši jaunieši kļūs arī aktīvi dalībnieki un darbinieki šo projektu īstenošanā?” Par to izteica cerības Jaunās Gaitas redakcija savā telegrammā 4. VLJKongresam:

„Visiem Antiņiem, kam mīļa Saulcerīte − tautas dzīvības simbols.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Pārvērtīsimies?

Rolands Lappuķe,
6. VLJK rīcības komitejas loceklis