Jaunā Gaita nr. 144, (3) 1983

REDAKTORS KĀRLIS RABĀCS MŪŽĪBĀ

 

... Otrdienas rītā pirmie darbinieki, ierodoties redakcijā, viņu atrada turpat pie sava rakstāmgalda bez dzīvības.

Laiks, 1983. g. 25. jūnijā

 

Vispirms iepazinos ar dzejnieku Kārlis Rabācu. Tas notika bēgļu nometnes pamatskolā, viņa skaisto dzejoli par Vidzemi mācoties. Vēlāk vairākas reizes apciemoju redaktoru Kārli Rabācu Bruklinā, sarakstījos ar viņu par preses un kultūras dzīves problēmām un lasīju viņa rediģēto laikrakstu. Nelaiķa vēstules kopā ar viņa 2x2 žurnālistikas semināriem atsūtītajām lekcijām un diskusiju ievadījumiem izveidotu veselu grāmatiņu. Bet ko sacīt šodien?

Par aizgājēja lielo darbu lasīti tik daudzi labi vārdi, ka grūti kaut ko papildināt. K. Rabācs, liekas, savā darbā sekoja savai Jaunās Gaitas 15. numurā deklarētai atziņai, ka „preses pamatuzdevums ir sniegt sabiedrībai visas ziņas, kas to varētu interesēt vai kuŗas viņas pašas interesēs tai būtu jāzina.” (JG15, 122)

Skaisto vārdu vietā tagad, kad mums ir tik daudzi un dažādi fondi ar plašiem līdzekļiem, vajadzētu nodibināt stipendiju, lai sagatavotu krietnus viņa darba turpinātājus, kas savā darbā necenstos mūs atbrīvot no patstāvīgas domāšanas un spriešanas pienākuma.

Laimonis Zandbergs

 

Ē. Raisters un K. Rabācs pie redakcijas galda Bruklinā.