Jaunā Gaita nr. 144, (3) 1983

 

 

Edīte Zuzena

RĀDĪŠANAS BRĪNUMS UN RADĪŠANAS BRĪNUMS − SAULCERĪTE VIESE

 

„Jo vairāk ar mūsu Dainu tēvu strādāju, jo vairāk viņš man nemaz pēc tēva neliekas − bet pēc pašas tautas mūžīgās jaunības, varēšanas, drosmes, konsekvences...”
Saulcerīte Viese

 


Saulcerīte Viese. J. Krieviņa uzņēmums

Visiespaidīgākā rādīšana mums komercionālajos sludinājumos ir: redzi, cik tas jauks, lēts un lietderīgs. To cildenā veidā lieliski prot esejiste Saulcerīte Viese ar mākslinieku un mākslas darbu − īpaši rakstnieku − īpaši Raiņa un Aspazijas parādīšanu. Jaukumu viņa raida ar savu gaišo labestības un iekļaujoša sirdssiltuma pieeju apskatāmiem objektiem. „Lētumu” t.i. saprotamību katra mēroga lasītājam izteic viņas skaidrie, visiem viegli aptveŗamie, dzīvē sakņojošies paskaidrojumi. Un lietderība parādās viņas pašas zinātkārē un atbildības sajūtā, izgrauzties cauri milzu apmēra materiālu biezputras kalniem, lai nonāktu Lejputrijā − absolūtā materiālu pārzināšanā, spriedumu pamatošanā un tevis aizvešanā pie piena un medus upēm − mākslas darbiem.

Savu rādīšanu Saulcerīte Viese iesāk ar 1965. g. apgāda „Liesma” izdoto 140 lp. biezo guļformata brošūru Jāņa Raiņa dzīves un darba vietas, sastādījušas L. Biemelte un S. Viese, ar 55 melnbaltiem attēliem: ēkas, pilsētas, iekšskati, 3 vietu plāni, Raiņa ģīmetne, rokraksts. Brošūru tai pašā gadā izdod papildinātu vēl otrreiz (7.000 eks.) un arī saīsinātu uz 118 lp. ar 43 attēliem labā angļu valodā (3.000 eks.) Where Rainis lived and worked, mazliet savādākā sakārtojumā.

Grāmatas rašanās laikā Saulcerīte Viese jau ir J. Raiņa Valsts literātūras un mākslas vēstures mūzeja zinātniskā līdzstrādniece. Viņai Rainis bijis, ir un būs galvenais studiju un atklāsmes sniegšanas veidols, pie kā viņa vienmēr atgriežas. Ar šo grāmatu arī sākas viņas rakstu sērija Ceļveži pa rakstnieku un mākslinieku dzīves vietām, kas turpinās nu jau gandrīz 20 gadus. Un cik tur daudz rādāmā!

1966. gadā publicē Aspazijas Lirikas izlasi, ko sakārtojusi Saulcerīte Viese, un 1970. g. viņa aizstāv disertāciju (1) par Aspaziju, ko tikai 1975. g. izdod grāmatā (294 lp.), un par ko apcerētājs I. Bērsons saka: „Saulcerīte Viese, rakstīdama par Raini un Aspaziju, tik dziļi iejutušies viņu dzīvē, ka ikvienu no viņiem parasti redz kopā ar otru, tā izprotot labāk.” (2)

Ik gadus pēc Dzejas dienām, t.i., rakstnieku izbraukumiem provincē un tikšanās ar tautu ap Raiņa gadmijas laiku − septembrī Saulcerīte Viese raksta par notikšanām tiem, kas tur nav bijuši. Piemēram:

Gulbenes lietavās. (3) Zeme kā iemērkta veļas baļļa. Bet varbūt tieši dabas skarbums palīdzēja asāk uztvert to labo, ko sniedza šīs dienas? Bija tieši laiks atklāt pieminekli bibliotekāram, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas nodibinātājam Jānim Misiņam. Sarkanīgais akmens, kam Imants Ziedonis un Egons Līvs noņēma slapjo pārvalku, spīdēja kā nez kāds Somijas granīts ar visu to gaišumu, kas glabājas divdesmit astoņos tūkstošos viņa sakrāto sējumu. Druvienas mūzejā mēs klausījāmies mazliet satrauktu, bet no sirds teiktu vidusskolnieces stāstījumu par novadniekiem − Straumes Jūliju un Jāni, brāļiem Eglēm, par Jāni Poruku. Līdzdzīvošana, ieinteresētība, rosinoši jautājumi, kas izraisīja neliekuļotas atbildes: „Kas māksliniekam nepieciešams pirmām kārtām?” Imants Ziedonis: „Iedrošināšanās. Bez tās nav iespējams talants. Ja skatās apkārt, ko citi teiks, tad ar to pašu ir pagalam. Ir jāatbrīvo savas domas, jātiek vaļā no citu domām.” „Kādu dzeju visvieglāk uzrakstīt?” Ziedonis Purvs: „Bezsatura. Jo mazāk satura, jo vieglāk rakstīt.” „Kad jūs dzirdējāt pirmo dzejoli?” Imants Ziedonis: „ Tad, kad izdzirdu zemes vēža dziesmu. Un kad dzirdēju, kā slauc govi, un piens tek slauktuvē. Un krāsas pēc saules noiešanas arī ir dzeja. Tirzā, Krāču augšstāvā, tukšajā telpā saradās soli, atradās paši dzejnieki un, kamēr citi lejā drūzmējās ekspozīcijā, te notika visstichiskākā un elastīgākā dzejas pusstunda. Ārā lietus gāza atkal straumēm...

Arī par izstādēm un mūzejiem. Par Jaunsudrabiņa izstādi viņa simtgadē: (4)

Izstādē ir arī grupa materiālu, kas ieved rakstnieka daiļrades laboratorijā, kad galva atpūšas. Tad strādā rokas. Jaunsudrabiņa kaltās saktas. Paša pagatavots foto rāmītis. Skices, pēc kuŗām sieva šuva pērlītes uz kleitas apkakles; un paša vilktās − vislielākās − līdakas žoklis. − Ierosinājumi mūzejiem: (5) − Galvenais mūzejā − eksponāts un mūzeja līdzstrādnieka prasme šo eksponātu emocionāli atklāt apmeklētājiem. Bet to ne vienmēr protam. Raiņa literātūras mūzejs savā laikā izdarīja apsekojumu: aizgāja uz tām skolām, kas bijušas mūzejā, izdalīja skolēniem zīmītes, kur dažu minūšu laikā bija jāuzraksta, ko viņš atceras no mūzeja. Atbildes bija interesantas. Atcerējās memoriālos priekšmetus − Raiņa bibliotēku, Kaudzītes Reiņa ratiņu dreijātuvi un balto zāli, atcerējās mūzeju apkārtni un dažus mūzeja darbiniekus, kas cieši personiski saauguši ar namu un vidi. Zīmīgi, ka neviens neatcerējās nevienu ekspozīciju kā tādu, nevienu vitrīnu vai stendu. Tātad mūzeja eksponāti jāpētī, par viņiem jāraksta, bet izstādēs tiem jāliek darboties kā mākslas tēlam. Mūzejs − viens no veidiem, kā garīgi pilnveidoties. –

 

PASAULES DZIESMA

Par Saulcerīti Viesi un viņas Raiņa izpēti un tās atainojumu jāsaka tautasdziesmas garā: viņa šo darbu ir dzīvojusi, visus avotus izsmeldama. Grāmatā Pasaules dziesma (Apgāds „Liesma”, Rīgā, 1973, 186 lp.) viņa rāda Raiņa bērnību un jaunības gadus līdz 19 gadu vecumam, ceļā uz studijām Pēterpilī.

Smagu sirdi Žaniņš ieritinājās gultā. − „Dieviņ, mīļo Dieviņ, dod, lai Līziņa saprot, ka es neizsitu logu, dod, lai Līziņa ir atkal laba.” − (76) Autorei pārmet, ka viņa par daudz lielā skaitā vēlāko Raiņa literāro tēlu un motīvu iepinusi Raiņa bērnības un jaunības piedzīvojumos un izjūtās. Pašā pusdienas laikā, kad spokiem ir tikpat liela vara kā naktīs, Žaniņš skriešus devās pāri lielceļam uz riju. Lielās, smagās durvis noslīdējušas uz leju, šķērsbomis izvēlies no atslēgu dzelžiem. Atvērusies sprauga − diezgan plata, lai Žaniņš varētu tajā iespraukties. Tumsa un piepešais vēsums kā smaga roka nogūlās uz pleca un stūma atpakaļ. Sirds sita neparasti strauji un skaļi. Pāri kulam krita gaismas svītra, virpuļoja tūkstošiem putekļu un pūciņu. Žaniņš virzījās uz priekšu. Ak, kas te bija par labu vietu spēlēm! Sieti un zārdi, spriguļi, skrīnes un dakšas, un lielais plašums! Bet kur tad velns un koklētājs? Un tad notika visbrīnišķīgākais... Ja labi apskatās, velni tepat vien bija, tupēja un gaidīja, kad tos sauks ārā. Tur, kur mirdzēja gaismas stabs, stāvēja spēlmanis − koklēm rokās. Žaniņš vēlēja: − Spēlē, spēlmani! − Spēlētājs sakustas, zelta mati iezibas, slaida, balta roka pieskaŗas stīgām. Nu visi velni lien ārā. Klaudz nagi, zib astes, šaudās sarkanās mēles. Žaniņš jūtas varens. Nu jānāk pašam lielajam velnam. Kamēr Žaniņš meklē vietu, kur tam izlīst, rijas priekšā nodun soļi. Velnu velns! Zēns sastingst. Dejotāji salien kaktos. Spēlmanis pazūd gaismas starā. Vaidēdamas veŗas durvis. Kur bēgt? Velns ir apstājies. Un skaļā, pazīstamā balsī sauc: − Ei, puika, ko tu te dari? − Bailes pazūd kā vēja aizpūstas. − Es... es tāpat apskatos... − Bet es domāju, ka čigāni rijā ielīduši. (29) − Līdzīgi aizskan „Pūt, vējiņi” Daugavas krastos, dzirdam par Lāčplēsi, motīvus no Jāzepa un viņa brāļiem, Mēnesmeitiņas tēls..., bet viss tas ievīts dabiskā norisē, ticamības robežās, un nav jāraugās tālāk par Jaunsudrabiņu vai Linardu Taunu, lai saprastu, ka patiesais mākslas darbs rodas tikai uz īsto, izjusto iespaidu pamata, to, kas tiešām norisinājušies autora paša dzīvē. Tas notiek bez laika robežas − bērnībā, jaunībā, nupat. Šinī grāmatā Raiņa dzīves sākuma gadi izsmelti tik pilnīgi, kā to savā apcerē atrod Jānis Kalniņš (7), ka viņš pats savu dižo biogrāfiju Rainis iesāk tikai ar 32 gadus vecā dzejnieka laulībām un trimdas gaitas sākumu.

 

RAGANIEZIS (Poēma manam dēlam) iznāk „Liesmas” apgādā, Rīgā 1976. gadā.

Raganiezis nav vis kāda slavena klints kā Zvārtas iezis pie Gaujas vai noslīcinātais Staburags pie Daugavas, bet gan vārds un jēdziens, kas radies laivas izbraukumā agrā, mazliet miglainā vasaras rītā.

Tava trešā vai ceturtā vasara, kad daudzi priekšmeti vēl nav ieguvuši likumīgus vārdus, un prāts tik tikko sāk apjaust sakarību starp lietām. Neviens neairēja. Straume lēnām nesa laivu garmatainu zāļu kušķos. Tad upe, līkumu mezdama, piepeši atklāja viņu mūsu skatiem. Viņš dzēra no straumes. Žuburotais vainags gandrīz saskārās ar atspīdumu ūdenī. − Skaties, ragains briedis, − es čukstēju ar pašiem lūpu galiem. Bet tu jau redzēji. Neredzēts brīnums. Bija un tajā pašā mirklī vairs nebija. Krūmos krikšķēja sausi zari. − Raganiezis? −, tu iesaucies un atplestām rokām traucies pāri laivas malai. Es tevi noķēru pēdējā mirklī. Pie mums palika pasaka. − Raganiezis! Raganiezis! Raganiezis! − tu klaigāji pa pļavu pusdienlaikā un visos krūmos redzēji žuburainas ēnas... (10. lp.)

Bet ziemā viņš kopā ar sniegputeni atnāca pie mums pilsētā... un pāri ledus puķēm ieskatījās istabā. − Māmiņ, Raganiezis! − (12. lp.) Līdzīgā, bet mērķtiecīgās brīnīšanās gaisotnē Saulcerīte Viese rāda dēlam un mums atmiņu vēstījumus, gan bieži chronoloģiskā kārtībā sajauktus: grāmatas galā vēl uzpeld 3. pamatskolas klases vēstulīšu rakstīšana un 13. dzimšanas dienas īpatnējā pārdzīvošana. Tomēr cilvēka gara dzīves attīstības posmi iet īstenā secībā. Pirmās bērnības ainas saistās ar priekšmetiem: istabaugšas „dārgumi” − grabažas un zāļu tēju grāmata, bēniņos kāpšana, cukurbiešu ravēšanas mokas, vectēva − galdnieka gludie dēli u.c. Agri jau uzpeld jautājums: kas ir laime? − Man laimes jēdzienam kopš agrām dienām atbildis ceļa redzējums. Gaitas skaistums, skrējiena prieks. Tālums, aiz kuŗa atklājas jauna tāle. Laime ir perspektīvā. Laime ir darba, domu un jūtu brīvībā un nebeidzamībā. Uz ceļa stāvēt nevar. Uz ceļa var tikai iet. − (113. lp.) Tālāks solis atkal atgriežas pie dēla. − Kad tev bija gadi četri, es tev parādīju divas gleznas. Uz vienas bija zils ezers un brūni kalni, uz otras kalni vien. Kuŗa tev patīk labāk? − Man tā ar kalniem, bet tev, māmiņ? − Man tā ar ezeru, vai tad tev ezers nepatīk? − Patīk gan, bet tur jau ar ir ezers. − ? − Aiz kalniem. − Taču to neredzi.! − Bet redzēšu, kad būšu aiz kalna. − Kā tad tu tur nokļūsi? − Bet kā tad es tur nenokļūšu? − Arī māmiņa savā laikā veikli nokļuvusi otrpus kalnam uz to laiku, kad nevērtē, bet tikai tveŗ. Grāmatas burvība! Viss pārējais kļuva mazsvarīgs: Meitēn, kur tu esi, jānāk kartupeļus mizot... Meitēn, kur tu ielīdi? Pusdienas jau galdā. − Bet meitēns sēž starp galda kājām, segu priekšā aizvilcis, un izliekas, ka nemaz nav istabā. Es iemācījos lasīt ar adīkli rokā, tīrot ogas, lāpot zeķes. Grāmatas, kas man patika mātes plauktā, es pārvilku savējā. (45. lp.) Skolas gados nāk klāt no bērnības ziņkāres izvērstā zinātkāre un redzējumu vietā − noskaņojumi. Tur sirsnīgi pārdzīvotajos tēlojumos ir divi, ko jau var saukt par prelūdijām Radīšanas brīnumam. Abu mākslinieku vārdi gan nav pasacīti, bet vecākā paaudze tos viegli uzminēs. Pirmais ir aktieris-režisors: „Viņš bija mākslinieks un bērns visu mūžu. Ar pasakainu dedzību viņš spēlēja savas grandiozās rotaļas. Viņš radīja teātri, kuŗā nevienu lugu, pat nevienu ainu nevarēja apmainīt ar iestudējumu uz citām skatuvēm. Savā spēlē viņš nepazina sakāves. Un tad viņš sabruka. Dievināts un mīlēts uz skatuves, apbrīnots un nožēlots ikdienas dzīvē. Ļaužu ielenkts vientulis.” (55. lp.) − Otrs ir gleznotājs: „Labā gaisma, kā tā zīmē vīru un sievu augumus, atsegdama kustību spēku un atpūtas mieru! Kā tā vizuļo zīmuļa švīkās, radīdama pļavu lieknas un mežu susekļus. Gaisma padevās gleznotāja likumiem un atkal slīdēja tālāk, aptverdama arvien jaunas un jaunas zemes nianses.” (57. lp.) Tad nāk ne piestumta pamācība, bet ievīts mudinājums dēlam „Centies, lai māksla būtu tavs īpašums. Lai tavu spēku papildina un vairo mākslas mūžīgais spēks. Un tomēr uzmanies! Skaties, lai māksla tev neaizēno īsto dzīvi! Lai tu vari saturēt kopā tos abus − mākslu un dzīvi.” (59. lp.) Saulcerītes Vieses atmiņu gaišajā redzējumā arī pār skumjiem un drūmiem notikumiem līst mirdzošs, silts latvisks optimisms. Es redzēju: saule nāca tieši kā dziesmā − abām rokām zīda svārkus pacēlusi, lai tie nemirktu rasā. Bet kad viņa tika uz rudzu lauka, kas jau smaržoja vieglā ziedu dūmakā, viņa nolaida smago vīli atkal lejup, un vārpas aiz viņas noliecās, saņemdamas brieduma svētību.” (136. lp.) Vai vērā ņemot J. Veitnera apceri par šo grāmatu (8), kur viņš saka, ka Raganiezis ir lieliska grāmata cittautietim mūsu saprašanai, varēja pārstatīt gala nodaļas un nobeigt ar Raganieža vīziju: ..Pilnmēness naktī apņēmu lakatu ap pleciem un izgāju dārzā. Dārzs bija pilns zilām ēnām. Starp kokiem cēlās viegla migla, ap mēnesi bija staru dārzs... Es pacēlu galvu pār dzīvžoga malu... varbūt tie nemaz nebija zari, varbūt žuburi? Jā, tur viņš stāvēja, mans un tavs draugs. Es gribēju kaut reizi mūžā viņam pieskarties un uzmanīgi tiecos pretī. Raganiezis nebaidījās. Viņš pat izstiepa pretī savu mitro purnu. Auss spalviņās zibēja rasa. Es gribēju viņu noglāstīt tieši virs pieres pie ragu žubura. Bet kad roka piespiedās izcilnim pie acīm, es satvēru tikai mitru dzīvžoga zaru. Vai pieejot vistuvākam mēs redzam visskaidrāk? (120., 124. lp.)

 

RADĪŠANAS BRĪNUMS

Grāmata Radīšanas brīnums, esejas un piezīmes (apg. „Liesma”, Rīga, 1980) runā par radītāju mākslā, brīžam atbildēdama uz jautājumu − kādēļ jārada mākslas darbs un vietām − kā to rada? Reizēm abi izskaidrojumi sedzas. Trijās iedaļās apskatīti vispirms rakstnieki, iesākot ar folkloru, trīs prozisti − Jānis Jaunsudrabiņš, Tomass Manns un Rainis (šoreiz viņa „proza”); divi drāmatiķi − Gunārs Priede un Henriks Ibsens; 4 dzejnieki − Mirdza Ķempe, Gabriēla Mistrāla, Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis; divas aktrises − Lilita Bērziņa un Emīlija Bērziņa un divi tēlotājas mākslas pārstāvji − grafiķis un kokgriezējs Pēteris Upītis un gleznotājs Valdis Kalnroze.

Katras nodaļas ievirzei ir datēti izraksti no pašas Saulcerītes Vieses dienasgrāmatas. Kautrīgi slēpdamies sīkdrukā, tie ir pašas autores radīšanas brīnumi. Tādi, kā pats pirmais: Tikšanās lauku skolā. Maza uzmanīga klasīte − septītie. Ātri pārvarēta nedrošība. Viena meitene atzīstas: „Es arī rakstu dzejoļus. Es nolasīšu.” Dzejolis tieši tāds, kādu var uzrakstīt bērns, kas vairs neuzticas paša acu naīvajam redzējumam, bet paļaujas skolā mācītās lirikas spožumam. Balti bērzi. Strauta čalas. Zila debess. „Mana Dzimtene.” Klase pacilāta. Gaida vērtējumu. Starpbrīdī pievedu meiteni pie loga: „Nu, ko tu redzi?” Nopļauts, vēl neuzarts lauks, visu vasaru mircis lietavās. Bērza − neviena. Ne upes, ne strauta. Toties mežs ar priedītēm. Plūstošas brūnas un pelēcīgas krāsas. Traktoru izmalts, dubļains ceļš un blakus spīdīga kā asfalts cieta taka ienāk skolas pagalmā. Un tomēr tā ir mūsu dzimtene, savās saknēs jau nākošās vasaras pumpurus iesūkusi.” 11.9.74. (5. lp.). Pirmā daļa. Folkloras radītāji ir anonimi. Pašu radīšanu Saulcerīte Viese nosauc par − vecmāmiņas godinājumu. − Tēvatēva tēvmāmiņa. Mātesmātes vecāmāte. Ar vienu kāju vēl klaušu laikos, vēl rijas putekļi skropstu galos, bet kāds gaišums iet līdz! Viņām staigājot „zied zemīte zilis ziedis, žēl bija mīt kājiņām.” Viņas vērušās rieta krāsainos mākoņos, tos vārdus sacīdamas:

Noiet saule vakarā,
Zelta zarus zarodama;
Dievs, dod man tā zarot
Jele mūža galiņā!

Viņas ir tautas dzīvā pieredze un spīvais spēks:

Ko var kungs man darīt
Ko manai galviņai?
Dzelžu kalta man galviņa,
Tēraudiņa dvēselīte.

Cik tālu sniedzas mūsu kultūras darbinieku biogrāfijas (un daudz tālāk par simtu, simtpiecdesmit gadiem tās arī nesniedzas), allaž ir kāda vecmāmiņa un māte, kas skala gaismā, un, ratiņam rūcot, nodevušas jaunajai paaudzei to, kas svarīgs un derīgs māju un novadu dzīvei. Pumpura Mīļā māte, Lāčplēša teikas zinātāja, Plūdoņa vecmāmiņa ar pasaku par Ežuli un dūkņu silu. Rūdolfa Blaumaņa māte, kas sestdienas vakaros lasa saimei avīzi. (11. lp.). Vārdotāja un dziedētāja kā Jaunsudrabiņa vecā māte; cita baismu nostāstu pārbagāta kā Andreja Upīša Vilku-vece. Visas darbu kalnu gāzējas, Annas Brigaderes tēvmāmiņai līdzīgas, un tā jau „piecas reizes ap pasauli apgājusi būtu, ja kāds viņas soļus izmērotu.” Vecvecvecmāmiņa. Viņa bija tautas intelliģence, kad vēl nebija mācītu vīru. Viņa bija tuvu un tālu notikumu chronika, kad vienīgais notikumu vēstnesis bija no mutes mutē nestais vārds. Kuŗš pateiks, kādā brīdī gaŗāmslīdošais pateiciens, kalambūrs, ritmizēts teikums, piedzīvojuma atstāsts pārvēršas mākslas darbā? Viss iziet no dzīves, viss atgriežas tajā... (13. lp.). − Rīta gaismas pieskāriens. Skaidrošanās rāmā burvība piemīt Jāņa Jaunsudrabiņa daiļradei. Viņš raksta ar rīta gaismas mierīgumu. Balto un Zaļo grāmatu, Ūdeņu un Vēja ziedu lappuses, Aijas triloģiju. Jānis Jaunsudrabiņš nemeklē neparastu vielu. „Redzēts, dzirdēts un justs” tā viņš nosauc kādu savu stāstu krājumu, un šis nosaukums varētu būt arī viņa kopoto rakstu apakšvirsraksts. (16. lp.). Notikušā tiešumu un intimitāti vēl vairāk pasvītro Es stāstījums, kas raksturīgs lielākajai Jaunsudrabiņa darbu daļai. Jaunsudrabiņa rakstnieka būtībai palīdz tuvoties viņa gleznotāja būtība. Bet nebūtu precīzi sacīt: Jānis Jaunsudrabiņš cildina dabas skaistumu. Viņš nav himnu rakstītājs un jūsmotājs. Rakstnieks ar rīta gaismas smalko pieskārienu liek sajust slēptos asins vadus, kas vieno cilvēkus ar zemes un debesu plašumiem, ar gada laiku griežiem, ar dzīvo būtņu un nedzīvo lietu esību visapkārt. Sajust dziļi iekšēji, patstāvīgi. (18. lp.). Zaļajā grāmatā ar apvaldītu rūgtumu runā mākslinieka māte: „Neviens tavu prieku nepriecāsies, tāpat kā nevienam tava asara neliksies diezgan sūra.” (22. lp.). „Saule, zeme, ziedi, jūŗa, mūžam tinamies mēs kopā, brīžam vērsdamies uz iekšu, brīžam ritinot uz āru.” (19. lp.).

Otrs mākslinieks, kam darbi rodas no tuvākās apkārtnes dabas iedarbības, ir drāmatiķis Gunārs Priede. Par to S.V. stāsta ar viņa paša vārdiem: „Mums bija vācu valodas skolotāja Fräulein Blase. Viņa lika mācīties arī kādu Teodora Štorma dzejoli: „Uz pelēkā krasta pie pelēkās jūŗas...” (Am grauen Strand, am grauen Meer und seitab liegt die Stadt.) Mums toreiz likās, ka dzejolis rakstīts tieši par Ventspili. Jo pie mums vienmēr ir miglas un pelēki mākoņi, un vienmuļš līdzenums, un upe lēzenos krastos. Vienmēr pūš jūŗas vējš.” (26. lp.). Gunāra Priedes lugu darbības vietas vienmēr ir ar pārdomātu raksturojošu tendenci izvēlētas. Ir daudz diskutēts par G.P. drāmaturģiju. Ir pat apgalvots, ka īstu drāmu viņam nav, jo nav spilgti izakcentētas labā un ļaunā sadursmes; konflikti skan pieklusināti, sadursmes reizēm nerisinās skatītāju acu priekšā, bet kur tālāk, aiz kulisēm. (28. lp.). Ar plašu atsaukšanos uz jau kādreiz bijušo, cēloņsakarību un seku apzināšanu. Un tajā pašā laikā tas ir mērķtiecīgs, ātri uz priekšu ejošs vārdu un atvārdu pārtvērums. Un tad priekškars − bez gala atrisinājuma, visbiežāk ar netiešu norādījumu, kurp virzīsies varoņu tālākā gaita. Jo dzīvē pašā arī nav galīgo atrisinājumu, arvien pastāv jauni un jauni varianti, pārtapšanas iespējas. (29. lp.). Man prātā nāk Anšlava Eglīša romānu un lugu nobeigumi. Un S.V. nobeidz: „Autors meklē − ne konkrētu atbildi, bet dzīves variantu, kas var noderēt jauna modeļa veidošanā.” (31. lp). Es jautāju: jūŗas vilnu ietekme?

Ap gadsimta miju kodīgi pretstati bija nepieciešami socioloģisko nogulšņu aizskalošanai. Par to Saulcerīte Viese vēstī: „lbsens ārkārtīgi asi izjūt nepieciešamību pēc jauna pasaules uzskata, pēc jaunas ētikas, pēc tā jaunā dzīvības spēka, par kuŗu mūsdienu cilvēkam vēl nevar būt skaidra priekšstata.” (60. lp). − Tad seko Branda rašanās un personības analizē, ko S.V. nobeidz ar secinājumu: „Branda traģēdija ir tā, ka viņš bija Pirmais. Pirmais savā laikā un vietā.” (67. lp.). Rainis par Ibsenu rakstījis Aspazijai 1897. gadā no cietuma: „Tas cilvēks vienmēr saka patiesību.” (61. lp.).

Ir literāri tēli, kas dažādos laikmetos atkārtojušies dažādu rakstnieku dažādos darbos. Tāds mums ir Lāčplēsis. Saulcerīte Viese izvada līdzīgu tēlu pasaules literātūrā − 1587. g. pirmo reizi minēto Faustatēlu līdz un cauri vācu rakstnieka Tomasa Manna grāmatai Doktors Fausts (1947). Viņa atradusi: „Ir gandrīz simboliski, ka gados, kad Tomass Manns raksta pirmās piezīmes savam romānam, pie šīs temas neatkarīgi un pilnīgi citos apstākļos strādā cits rakstnieks. Rainis gatavo uzmetumus vispirms romānam Nākotnes cilvēks, pēc tam apstājas pie Modernā Fausta eposa iecerēm. Abiem uzmetumos personības koncepcijas izpratne sākas ar varoņa attieksmi pret laikmeta zinātnes atklājumiem. (73. lp.). Rainis ieceri pamet. Tikai 1928. gadā, kā to atklājusi Saulcerīte Viese pēc Raiņa piezīmēm, Rainim sākas jauni vielas meklējumi, jauni projekti − „Lieldarba” plānojums, mītu eposs, Modernais Fausts, atkal doma par romānu un reālistisku komēdiju... Tiesa, šie darbi paliek nerealizēti, pusceļā atstāti, kā no tīruma izvelti akmeni, ieceŗu namu pamatiem. (108. lp.).−

Grāmatas gaŗākajā (31. lp.) apskatē ar virsrakstu „Tikai kustība un dzīvība” no piezīmēm par Raini esejiste mūs iepazīstina ar maz pazīstamām Raiņa iecerēm un to likteņiem. Apskatīta arī daļa Raiņa nepiepildītās radīšanas un tās iemesli. Ļoti teicami, ka Raiņa piezīmēm pielikti precīzi datumi, kad tās rakstītas. Izņemot četras, ikviena mākslinieka radīšanas brīnuma nodaļai arī ievietoti avoti − norādes. Rainim to veseli 14, visvairāk izrakstu no dienasgrāmatas. Raiņa atstātajos manuskriptos glabājas vairāk nekā 20 gadus rakstītā un tā arī neuzrakstītā luga Kurbads (pirmnosaukumā Īliņš) (9). Darbu pie tās dzejnieks sācis Slobodskas trimdā 20. gadsimta sākumā. Starp daudzajiem temu un ideju apcerējumiem, piezīmēm latviešu un vācu valodā kā dominante − doma: „Dzīvība grib visu aptvert, ievilkt kustībā, bet pretstatus apvienot...” Daudzi Kurbada materiāli aizgājuši vēlāk kā būvakmeņi citām celtnēm. (80. lp.) Rodas pesimisms, zinot cilvēka mūža ierobežotību. Individs jūt, ka viņš ies bojā un paliks tikai cilvēce. No paša vēstures gala individs gribējis uzveikt savu iznīcību. „Visas reliģijas ir tādi mēģinājumi,” raksta dzejnieks dienasgrāmatā 1911. g. 27. 5. Pēc Raiņa ieskata − lielākais ļaunums cilvēka dzīvē, ka viņš nevar pilnībā izmantot savu mūžu, jo spēki nepareizā fiziskā un sabiedriskā uzbūvē „tiek priekšlaikus izsmelti, noslāpēti.” (83. lp.). „Cilvēki nedabū izdzīvot, t.i., darboties un izaugt visā savā lielumā. Tāpēc man vajag jaunas filozofijas, kuŗa negrib kustību dēļ, miera, dzīvību dēļ nāves, bet kustību dēļ kustības, dzīvību dēļ dzīvības, negrib būt ierocis ienaidnieku rokā, grib būt pats un sev pašam. (...) Viss ir tikai kustība un dzīvība.” (18. 5. 1912.) (84. lp). Tālāk: „Laime ir objektīva, ārpus manis esoša pasaule. Laime ir tas, kas top dots no āras, ko pats nevar ņemt iz sevis. Ļoti nepilnīgs cilvēks var dabūt šo laimi, ļoti pilnīgs ne. Viņai nav organiska sakara ar personu.” (29. 12. 1912.) (87. lp.). „Pirmā saite, kas ar laimes izjūtu saista individu pie individa, ir mīla. Dzimumu mīla ir laimes priekšsajūta.

Jaunības gadu Raiņa dienasgrāmatas atklāj, ka parallēli pirmajiem lirikas uzrakstiem allaž bijusi vēlēšanās strādāt pie prozas un drāmas darbiem ar stingri reālu ievirzi. (100. lp.). Par romānu rakstīšanu Rainis tad saka: „Fābula un darbība iziet no idejām... Darbības nedrīkst interesēt pašas par sevi, bet tikai ciktāl tajās saskatāms attīstības virziens. Tāpat arī nedrīkst ideju zinātniski izklāstīt vai izpušķot darbību ar to, bet tai jāatklājas tikai darbībā un raksturos.” Vēl 90. gadu piezīmēs domu par idejas atklāsmi darbībā Rainis nobeidz ar vārdiem: „Nekādus plašākus motīvus un iztēlojumus. Skopi, droši no vienas situācijas pie otras kā tautasdziesmā.” Bet jau cietumā (4.1.97.) Rainis raksta: „Man ir dziļa nepatika iztirzāt kādu vielu prozā, piemēram, romānu uzrakstīt. Tas man šķiet tagad šausmīgi... (101. lp.). Jau vēlāk ir salīdzinājums: „Drāma ir staigājošs epus. Kā dabā trīs valstis − zeme, augi un kustoņi, tā dzejā: dusošais ēpus, kas visa pamatā, lirika − zaļie augi, vienmēr mainīgi, zaļosi un vīstoši, un beigās drāma, kas darbojas, apzinās un iet.” (22. 4. 12.) (103. lp). Drāma kā jauna atziņas forma Raini nodarbina visvairāk. Tad ienāk simbolisms īpatnējā, tieši Rainim piemītošā izpratnē kā līdzeklis attēlot „cilvēku lielās attiecības ar pasauli. (12.5.09.). Mēs nevaram teikt pašas lietas, jo to tagad par daudz, jāsaņem tās kopā simbolos, t.i. idejās. Allegorija − viena jēdziena personifikācija, simbols − vairākas reizē, klasifikācijas definīcija, pamatspēks, uz ko viss reducēts.” Spožākie Raiņa simboli − Spīdola Ugunī un naktī un Saule poēmā Ave Sol. Tāpat kā pakāpeniski mainās un attīstās dzīves pamatspēki, mainās un attīstās arī šo simbolu raksturs, iet uz dziļumu, vērienīgumu un arī sabrukumu, lai pārtaptu jaunā veidā. Ne velti Rainis, norobežojoties no parastā priekšstata par simbolismu, runā par savu simbolu organisko raksturu, un ne velti, sniedzot interpretāciju Uguns un nakts tēliem, dzejnieks ne tikai pieļauj to dažādu skaidrojumu, bet arī pats dažādos gados dod atšifrējumu dažādos aspektos.

Kā tēli un gleznas prasās izstādīšanas, notis prasās būt atskaņotas, tā literārie daiļdarbi, kā Saulcerīte Viese saka: „aicināt aicina tos atdot laikā un telpā ar dzīvā vārda palīdzību − tie prasās pēc interpretācijas.” Iemīļotā interpretētajā Emīlija Bērziņa par sevi stāsta: „Mana pievēršanās daiļprozas interpretācijai kā disciplīnai izauga ne no gribas publiski uzstāties, bet no mīlestības uz daiļliterātūru un lielas paslēptas vēlēšanās kādreiz tās autoram pateikt, cik viņa uzrakstītais tuvs, saprotams un daiļš.” (151. lp.).

„Bērnības burinieks” − saucas īsa apcere par otru aktrisi, ko arī vecākā paaudze vēl tagad atceras − Lilitu Bērziņu. Vasaras dabas nostūrī − Buļļu ciemā, pie Lielupes ietekas jūŗā ar ceļojošām kāpām, žuburainām priedēm, jūŗas vējiem devušas viņai kustības brīvību un jūsmu. Te viņa, vienatnē klejodama, iestudējusi Džuljetas lomu... „Viegli? Nē”.

No personīgās dzīves paša kodola izaugusi Čīles dzejnieces Gabriēlas Mistrāles dzeja, ko S.V. nosauc par visintīmākajām dziesmām, kaut gan daudzkārt vilktas parallēles uz Latīņu Amerikas sievieti vispār un cilvēcību. Gabriēla Mistrāle dzejojusi aiz sāpēm, ka daba viņu radījusi paaudžu turpinājumam, bet dzīve, laupīdama mīlestību, nav ļāvusi iekurt uguni savās mājās. (46. lp). Tūkstošiem dzejoļu ir rakstīti par atstātas meitenes temu: „Tagad viņš mīl citu, / Apkārt zeme zied. / Ērkšķi veras vaļā, / Dziesma veras ciet.” Kā Osorno vulkāns Mistrāle pati sevi sviež augstu gaisos un pati sevi kā milzu roka notver šajā pārgalvīgajā lēcienā.” (48. lp.).

Pretēji Raganieža Veimāras nodaļai šoreiz triju cittautu rakstnieku iesaistīšana netraucē grāmatas garu; viņu izpausmju radniecība palīdz saprast latviešu līdziniekus.

Abos tautas dzejniekos S.V. apskata tikai dažus viņu darbu posmus. Ojārā Vācietī − „Pirmslēkta stunda” ir impresijas par O.V. dzejoļu krājumu Visāda garuma stundas. Esejiste atrod: „Kaut gan pirmsākumus ņēmusi tālā Latvijas lauku novadā, Ojāra Vācieša dzeja ieaugusi tieši tajā atmosfērā, ko sauc par „dzelžu un betonu laiku” un meklē neparastus izteiksmes līdzekļus. Plīst bura − jachtai infarkts. Plīst cilindri − mirst motors. Mirst turbina − krīt lidmašīna. Mašīnu valstībā ielaužas ne tikai ar leksiku, bet ar katastrofu aritmiju, ar saplosītām rindām, ar negaidītām asociācijām, par kuŗām tā arī nevar galvot, ka esi uztvēris īsto sakarību:

Izpārdzīvot,
kad ņem skaņas barjeru,
tas šodien ir − vispār
dzīvot.

Un tomēr tā ir tikai ārējā faktūra, dinamiska plakāta krāsa. Būtība guļ dziļāk. Aiz bruņām − kails cilvēks. Cilvēka dzīvība pati. Laika pretrunas apdraudētā dzīvība (111. lp.). Gaisma citādi lūzt rasas pilienos un citādi sadauzītos stiklos:

Tu zīmē koku
ar augšup pirkstiem.
Es piezīmēju klāt šķembas.
Cik sprādzienā saiet moku?  (112. lp.)

Mēs esam dzīvības sargi. Tik liels ir dzīvības varenums. Vārds nāk un skan. Vārds noliecas Dzīvības priekšā. (115. lp). Šī ir viena no spēcīgākām nodaļām grāmatā, kur Saulcerītes Vieses pārdzīvotais saturs arī pilnīgi sedzas ar raksta stilu.

Nodaļa par Imantu Ziedoni ar pirkstu norāda uz virsrakstu „Topošais”. Un tikai 13 lapas pusēs grib apskatīt visus Ziedoņa darbus no paša sākuma līdz „Poēmai par pienu!” − Poēma bija pārsteigums. Ļoti pretrunīgi uzņemta, cildināta un nicināta. Laikā, kad sieviete dzīvē un mākslā tik ļoti tiek pielīdzināta vīrietim, Imants Ziedonis atsedz vīrieša acīm skatītu sievišķības burvību un runā par sievietes īpašo sūtību. (135. lp). Atklāti I.Z. savu radīšanu parāda dzejas vakarā, jautājumu daļā. Imantam Ziedonim daudz zīmīšu. Viena diezgan pretencioza: „Ko jūs visvairāk gribētu izmainīt uz planētas Zeme?”

Dzejnieks, mirkli zālē palūkojies, atbild ar vienu vienīgu vārdu: „Sevi.” Klausītājos it kā vīlusies sakustēšanās, Kā to saprast? Bet Imants Ziedonis jau lasa citu zīmīti: „Kam jūs rakstāt?” Atkal negaidīta atbilde, tikai šoreiz plašāka, ar pamatojumu varbūt visam gaŗajā vakarā pārrunātam: „Es rakstu sev. Ir bīstams princips teikt, ka es rakstu citiem. Ja der sev, tad tā ir kvalitātes zīme. Ar tukšām rokām neviens nevar otram palīdzēt, tāpēc vispirms ir jāiegūst sev. Bet bieži mēs to aizmirstam. Mēs nepiepildām sevi. Tukšas rokas, tukšas kabatas, tukši zābaki iet pa ceļu.” (131. lp.) No pārskata par I.Z. darbiem prātā paliek Saulcerītes Vieses secinājumi: „Imants Ziedonis pieder pie tiem māksliniekiem, kuŗiem uzrakstītais vārds ir vistiešākā būtības izpausme, kam dzeja ir „dvēseles galīgā stāvokļa fiksācija. Mākslinieks ne tikai veido savu darbu, bet darbs gluži kā pretspēks, augdams pārveido arī darītāju.” (124. lp.) Tāpēc Epifānijās un dzejā blakus vienojošam saiklim „Un” kā dinamikas pilnspēks iznirst saiklis „Bet”. Ne tas saiklis, kas noliedz, bet tas saiklis, kas atsedz citu vēl neapgūtu pilnumu. Tālu aiz tāles. Ne vienkārši Bet. Ar paša Ziedoņa vārdiem: „Tas kā zīmogs manā mēlē iespiests. Šaubu un veto saiklis. Apsardzes saiklis. Sargsaiklis. Nekad nepieguļošais. Mazs vārdiņš − bet cik tālu redz! Cik īsi runā pretim, bet cik tālu uzvar!” (127. lp.).

 

Viskošāk Radīšanas brīnums, kas ir arī pēdējās nodaļas virsraksts, izkristalizējas posmā par tēlotāju mākslu. Abi mākslinieki jau gados, sasniegumu virsotnē, kad droši drīkst atskatīties uz radīšanas procesu. Pastaiga laukos, esejistes tēlojumā apņem mākslinieka stāstījumu kā silts apvalks. Pēteris Upītis atbild uz jautājumu, kas licis izvēlēties grafiku: „Tas, kas šūpulī ielika talantu. Es jūtu, nav man krāsu dotības, neaizrauj. Personiski vislabāk patīk griezums kokā. Kad biju zēns, ļoti gribējās iet skolā, jo tur varēja atpūsties no mājas darbiem un pienākumiem. Bet sestdienās, atgriežoties Čočuros, tāpat viss nokavētais bija jāpadara. Tas iemācīja izturību. Pacietību. Un dīvaini − strādāt ir interesanti tikai tādā kokā, kas izrāda pretestību.” (148. lp.). Gleznotājam vajadzīgi kopmeti, man atsevišķi koki. Miza vien − kas par rakstu, izciļņiem un grumbām. (146. lp.). Kādas takas te neesmu izstaigājis, kaut neesmu ne mednieks, ne makšķernieks! Sevišķi pēcpusdienā, kad saule jau zema, un asa atšķirība starp gaismu un ēnu. Bet dabu taisot, es arvien atgriežos savās ganu gaitās. Tēva mājas es varu zīmēt kaut aizsietām acīm. Mums visiem ir sākums bērnības zemē (144. lp.). Lai cik niecīgs skicējums, atsauc atmiņas, asociācijas. Mājās varēs pārdomāt, pielikt klāt un atņemt nost. Tieši jau nekas nav kopējams. Vajag pielikt no sevis sirdi klāt, tad ir pavisam cita lieta (146. lp.). Citas ciemošanās laikā Valdis Kalnroze papildina: „Esmu pieradis abrocīgi strādāt. Visas mākslas radīšanas gaitā ir līdzīgas. Glezniecība ir valoda, līdzīga dzejai, simfonijai. Jāizjūt tūkstošveidīgas nianses, jāizjūt pēc iespējas vairāk, brīvāk, labāk. Es mēģinu te. Ja krāsas neskan uz paletes, tās neskan arī uz gleznas. Visu toņu saskaņa krāsās dod melodiju. (158. lp.). Man kauns skatīties uz aktieri, kas nav dabūjis kontaktu ar publiku. Tāpat gleznotājam jādabū kontakts ar dabas stūrīti, citādi daba nerunā. Nevar vienkārši aizbraukt uz skaistu vietu un gleznot. Siguldu labi uzgleznot ir gandrīz neiespējams. Iznāk tikai konfekšu papīrītis. (160. lp.). Ir jāatrod arvien jaunas iespējas, lai gleznā ūdens būtu dzīvs un roze smaržotu. Esmu dzimis liepājnieks. Tur viss ūdenī. Un viss ir pelēks. Par pelēko saka − netīra, neinteresanta. Bet tā ir mūsu dzimtenes īpatnējā krāsa. Man vajadzēja nodzīvot 80 gadus, lai izprastu un atklātu, cik pelēkais ir skaists un tīrs. „Cik sen jau tu glezno ūdeņus,” saka mākslinieka dzīvesbiedre, „bet pie katriem jauniem ūdeņiem tu pūt: vai, vai!” „Es bieži laužu pindzeles un speŗu ar kāju...” (162. lp.).

Un Saulcerīte Viese nobeidz par radīšanas brīnumu: − paliek darbs, − darbs kā milzu kalns, kuŗā, ar mokām kāpjot, viss sāk skaidroties. Atklājuma prieks. Un lai ko es arī savā dzīvē darītu, viss aiziet uz to. (162. lp.).

1982. g. 24. septembrī

 

NORĀDES

  1. 60.-to gadu beigās cildināt Aspaziju bija krietna pārdrošība. Vēl tagad Aspazijas vārds nav iekalts Raiņa kapa piemineklī tam rezervētajā vietā. Tas gan atrodas uz plāksnes pie abu kopējā kapa.

  2. I. Bērsons, „Bagāta, rosinoša grāmata”, Karogs, 1976, 1, 163. lp.

  3. „Gulbenes lietavās” LuM, 1977. g. 23. sept., 10. lp.

  4. Raksts Padomju Jaunatnē, 1977. g. 4. okt.

  5. Raksts „Lai sastaptos ar cilvēku LuM, 1981. g. 15. maijā, 4. lp.

  6. Saulcerīte Viese, „1879. gads,” J.G. 1980, 127, 3. lp.

  7. J. Kalniņš, „Dzejnieka bērnības un jaunības zemē”, LuM, 1974, 9. febr., 5. lp.

  8. J. Veitners „Slāpstošā žanra grāmata” LuM, 1978. g. 26. maijā.

  9. Saulcerīte Viese, „Īliņš”, Karogs 1976, 11, 150. lp.

  10. Latvijas RS žurnāls (krievu valodā) Daugava 1981. g. janv.

  11. LuM 1982. g. 25.-33. numuros, vienmēr 16. lp.

 

Jaunā Gaita