MAZLIET NELĪDZENS ATSPOGUĻOJUMS
Astrīde Ivaska. At the Fallow's Edge. Latviskie oriģināli kopā ar Ināras Cedriņas atdzejojumiem angļu valodā. Santa Barbara: Mudborn Press, 1981, 32 lp. $5.00.
Astrid Ivask, At the Fallow's Edge, ed. & tr. by Inara Cedrins, with cover art by Ivar Ivask. Inklings No. 3, Mudhorn Press, March 1981, 32 pp., 7 x 10, $5.00.
Ināras Cedriņas sakārtotajā un atdzejotajā izlasē uzņemti dzejoļi no diviem vēlākajiem Astrīdes Ivaskas krājumiem (Ziemas tiesa 1968 un Solis silos, 1973); pirmais krājums (Ezera kristības, 1966) ignorēts, lai gan tajā netrūkst labas dzejas un jau diezgan skaidri parādās Ivaskas skatījuma īpatnības.
Šķiet, ka Ivaskas dzeja jo bieži atrodas sava veida atmatas malā: to sacerējis ļoti apdāvināts un izcili kultivēts cilvēks, kas neapmierinās ar civīlizācijas bieži melīgajiem izdaiļojumiem un lūko samanīt arī dzīves gluži spontāni patiesās rosmes un izpausmes, kas tiešām vairāk atgādina atmatu nekā uzartu tīrumu, "briedušu druvu" vai tikko apcirptu priekšpilsētas mauriņu. Ivaska, būdama augsti izglītota 20. gadsimta dāma, ir daudzējādā ziņā gaužām tāla no zvērādās tērptas akmenslaikmeta mednieka sievas, augļu un sakņu vācējas; bet viņas dzeja dažviet it kā liecina par kādu atavistisku slieksmi atgriezties pie mednieku un zvejnieku sabiedrības vides, pie dabas, kas šķiet cilvēkam draudzīga, bet nav cilvēka kalpone; vismaz uz kādu laiciņu aizbēgt no pilsētas trokšņiem un smaceņa, atteikties no all mod. cons., peldēties un makšķerēt nesaindētos ūdeņos - un ieprojicēt šai vidē senu cilšu teikas par dabas dievībām. Latviešiem ir teiciens: "Baŗo vilku, cik gribi, uz mežu vien skatās." Ivasku, protams, nevar nopietni pielīdzināt civīlizācijas tik maz pārveidotam radījumam, bet arī viņā ir kaut kas no šādas nenomācamas tieksmes "skatīties uz mežu" vai "laisties lapās"... Tam, kas meklē spontāno un patieso cilvēka iekšpasaulē, laikam nereti ir tuva arī "neviltota" daba ārpasaulē. Psīchē samanītais un ārpasaulē ievērotais var apvienoties, saplūst; ārpasaules ainas var palīdzēt ieskatīt un izpaust to, kas vārdos nav tieši pasakāms.
Iepriekšējā rindkopā teiktais gan drusku līdzinās diagrammai, kas parāda tikai visraksturīgākās iezīmes. Ivaska patiesībā gluži labi jūtas arī zemkopības pārveidotā lauku vidē un spēj dzīvot modernajā lielpilsētā. Viņas iedabai pieejami laikam visi mākslas paveidi un daudzi mūsdienu "atradumi", nevis tikai ļoti senatnīgai folklorai radnieciskas vārsmas. Viņas pārdzīvojumos nereti atspoguļojas vēsture, nevis tikai aizvēsture. Viņa ir arī domātāja, lai gan viņas sensibilitāte daudzējādā ziņā spontāna, gandrīz pirmatnīga. Ivaska labprāt mēģina iespiesties visvisādos īstenības aspektos, lielā mērā tos izmantodama kā vielu personības stiprināšanai un kā ceļus un takas uz patiesiem pārdzīvojumiem, introspektīviem atklājumiem. To viņa apliecina jau savā pirmajā krājumā:
("Īstenībai", 67. lp.)Es tevī iekožos kā maizes rikā, īstenība,
tu vienīgā man iespēj spēku dot.
Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība
var manu sirdi vairāk pabaŗot.
Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība,
un ļauju sulai lūpām pāri līt.
Pret tevi vienīgo man šeit ir atbildība,
es tevī sevi gribu sataustīt.
Introspekcijas īpašu pieminēšanu var uzskatīt par romantisku, bet citādi šī deklarācija vārsmās liecina par būtībā reālistisku, gan seno ķīniešu, gan sengrieķu un pa daļai romiešu literātūrai radniecisku pieeju (klasicisms, kā jau dažkārt aizrādīts, bija pamatos reālistisks). Zīmīgi, ka Ivaskas dzejā - sevišķi abos vēlākajos krājumos - pavīd kaut kas no antīkās literātūras "pagāniskā pesimisma". Novaliss šādam skatījumam ir tālāks par aizvēsturi; viņa pesimisms ir citāds. Protams, Ivaskas agrīnā deklarācija tāpat mazliet līdzinās vienkāršotai diagrammai, "kas parāda tikai visraksturīgākās iezīmes: viņas dzejā nozīmīga vieta ir arī sapņiem, ilgām, dažai svešādai iedomai, kas varbūt tuvāka romantismam nekā reālismam. Citētās vārsmas tomēr ieteicams kaut cik paturēt atmiņā, ja domā par Ivaskas dzeju vispār.
Būdama īsta dzejniece, Ivaska lūko ar vārdu palīdzību modināt nojautu par to, kas ir izjūtams, bet nav atbilstoši definējams; kā atdzejotāja Ināra Cedriņa aizrāda savos priekšvārdos, one begins to read Astrid Ivask's poetry where her words leave off. Ivaskas dzejoļu izteiksme visumā ir svaiga un subtīla, daudz tālāka klišejiskiem paņēmieniem nekā vairāku populārāku vārsmotāju daiļveikumi. Līdz ar to tā paviršam lasītājam var likties pārāk svešāda. Manuprāt, nav noliedzams, ka Ivaskas paudumi ir reizēm diezgan hermetiski un šad tad - ne jau parasti - sāk atgādināt privātu, ad se ipsum garā veidotu notāciju, kas gandrīz nevienam citam nav pietiekami saprotama (lai gan dažs, kas pamanījis kādus pazīstamus, "sirdij tuvus" elementus, varbūt domā, ka saprot). Parasti Ivaskas vārsmu izteiksme ir pieejama (ja vien lasītājs nav slinks vai amūzisks); arī viņas samērā hermetiskajiem dzejoļiem piemīt, teiksim, "komūnikācijas potenciāls", jo tie galvenajās līnijās iezīmē jūtīga lasītāja pārdzīvojumu (citiem vārdiem, tie aizved pie durvīm un vismaz ar zīmēm parāda, kur paslēpta atslēga...).
Ir lasīts apgalvojums, ka gandrīz ikkatram eiropietim piemītot vismaz a slight trace of Jewishness. Samērā drošāk varētu teikt, ka gandrīz ikkatram latvietim ir kaut kas gan no vācieša, gan no somugra (Kurzemē bez tam no skandinava), jo mēs esam gaužām ilgi dzīvojuši kopā ar Baltijas vāciešiem un lībiešiem (Ziemeļlatvijā, šķiet, ir arī igauņu piejaukums); tad vēl šis tas no dažādiem iebrucējiem, ieklīdējiem, nometinātajiem un avarējušiem vai prieka un spara pilniem jūrniekiem... Īpaši stiprs laikam gan ir somugru piejaukums, jo lībieši brīvvalsts laikā bija jau gandrīz pilnīgi asimilēti. (Šai ziņā latvieši pamatīgi atšķiŗas no lietuviešiem, kas jaukušies galvenokārt ar slaviem, nevis ar somugriem.)
Ināras Cedriņas sakārtotā un atdzejotā izlase visai labi parāda Ivaskas vārsmu galvenās iezīmes (ko recenzents iepriekšējās rindkopās lūkojis raksturot). Cedriņa ieaugusi angļu valodā, tādēļ viņas atdzejojumu izteiksme ir dzīva un lokana. Šur tur atdzejojums liekas mazliet prozisks, salīdzinot ar oriģinālu, bet liekas iespējams, ka šis necilākais kopiespaids pa lielākai daļai ir neizbēgams (galvenokārt valodas atšķirību dēļ.). Paretam gadās arī tā, ka daža rinda Cedriņas atdzejojumā šķiet drusku poētiskāka par attiecīgo vietu oriģinālā. Dzejoļos, kur Ivaskas izteiksme tuvojas "privātai notācijai", reizēm nav skaidrs, vai dažs Cedriņas lietotais angļu vārds ir "vispareizākais". Piemēram, lasītājam var rasties šaubas par to, ko īsti nozīmē "vieglā aizmirstība" šādā kontekstā:
("Kaskāžu kalnu rudens".)Pirmā sārtā ziemas ausma pār kalnu galiem,
salnas slaidās svītras zālē,
saltuma iztaisnotais stāvs,
un vieglā aizmirstība.
Tuvāk un tvirtāk pēdējā grēda,
un vientuļāk.
Bet nedomā ka tu pametīsi
rudeni aiz sevis, nedomā,
ka izbēgsi stīdzošajai smeldzei,
kas tevī pieaug ikvienu dienu.
Cedriņa "vieglo aizmirstību" tulko kā a light oblivion. Varbūt tomēr "pareizāk" būtu a faint oblivion, an easy oblivion, a slight oblivion? (Dažs pārdrošāks stilists varbūt uzrakstītu a weightless oblivion...). Vārds light šādā kontekstā neliekas diezcik ekspresīvs. - Daudz drošāk var spriest par atdzejojumu kvalitāti tur, kur Ivaskas oriģinālu izteiksme ir viscaur, tā sakot, pietiekami publiska (t.i., pieejama ikkatram kaut cik izglītotam un aistētiski daudzmaz jūtīgam cilvēkam, kas orientējas latviešu valodā). Citēšu šai sakarā šādas rindas:
Vakarīgā mežā dzied putns, varbūt
lakstīgala. Uz ezermalas teciņas
stāv zirgs - plats, lēnīgs un palss.
Zivis slinki lec pēc kukaiņiem
svešā gaišā pasaulē.
Citu radību citādi slīpētie stikli
atstaro savu tumsu.
Es nogurstu, man salst.
Ods piesūcies manas asins
apaļš sārts. Es nevaru
piesūkties citas dzīvības.
Un mēmais līmenis rāmītiņām ceļas.
Cedriņas atdzejojumā cita starpā šāda dikcija:
Fish leap lazily for bugs
into the strange bright world.
Recenzentam šķiet, ka pareizāk būtu into a strange bright world, jo oriģinālā taču ir "svešā gaišā pasaulē", nevis "svešajā, gaišajā pasaulē". Bez tam - autore šeit iejutusies "zivs viedoklī ", bet zivij pat pēc bieži atkārtotiem lēcieniem viss, kas ir ārpus ūdens, joprojām būtu, "kāda sveša pasaule", nevis jau samērā noteikts priekšstats par "svešo pasauli"... Cits Ivaskas pants nobeidzas ar šādām rindām (kas recenzentam liek atcerēties seno ķīniešu dzejas tulkojumus):
Pavasara naktī ausos un domāju,
cik tālu ir nākošā dzejnieka māja.
Cedriņas angliskā versija šķiet mazliet proziska:
.On a spring night I listen, and think
how far away is the next poet's house
