JG145 Jānis Apals. Par Āraišu ezerpils izpēti (1963.-1969., 1975.-1979.)

Jānis Apals

PAR ĀRAIŠU EZERPILS IZPĒTI
(1965.-1969., 1975.-1979.)

Raksts ir Jāņa Apaļa, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādnieka, pirmpublicējums, un tanī paturēta Padomju Latvijā pastāvošā ortogrāfija.

Autora foto, mākslinieces Martas Jāņkalniņas senlietu zīmējumi.

Ezeru mītnes ir viens no interesantākajiem un zinātniski nozīmīgākajiem pēckara gadu atklājumiem Latvijas arheoloģijā. To izpētes vēsture īsumā šāda.

Jau sen bija zināms, ka vairākos Vidzemes ezeros zem ūdens skaidrā laikā saskatāmas koka celtņu paliekas. Tautas teikas stāsta, ka tajās vietās agrāk ezeri nemaz neesot bijuši: tur atradušās mājas, muižas, pat pilis, kas nogrimušas zem ūdens, kad tām uzkritis virsū pāri lidojošais ezers. Vecos laikos ezeri esot lidojuši pa gaisu, meklēdami vietu, kur nomesties. Tie nolaidušies zemē pēc tam, kad kāds uzminējis ezera vārdu. Parasti ezera vārdu uzminējusi kāda no meitām, kas tobrīd tajā vietā velējusies. Vārda uzminētāju ezers par pateicību tad izlaidis ārā ar sausām kājām, bet visus pārējos iedzīvotājus, lopus un ēkas paturējis apakša par ziedu.

Ka šīs teikas nav bez sava pamata, liecināja vispirms vietējo zvejnieku novērojumi. Bez tam vairākos tādos ezeros, īpaši sausās vasarās, kad ūdens līmenis nokrities, vietējie iedzīvotāji bija vilkuši ārā no senajām celtnēm kokus, ko izmantojuši linu slogiem vai arī sazāģējuši malkā. Taču zinātnieki šiem atradumiem ilgu laiku nepievērsa nekādu uzmanību, jo uzskatīja, ka daudzās teikas par ezeriem, kas nolaidušies ielejās uz cilvēku mājokļiem un tos appludinājuši, nevarot pieņemt kā atmiņas par akmens laikmeta pāļu celtnēm (A. Bielenstein 1907), kādas bija atrastas Šveices u.c. Eiropas zemju ezeros. Tādēļ arī Latvijas ezeros un purvos pagājušā gadsimta otrā pusē centās atrast līdzīgu akmens laikmeta pālu būvju paliekas.

Interesantākais atradums šajos meklējumos gadījās Cēsu pilsmuižas īpašniekam grāfam Kārlim Georgam Sīversam. Pagājušā gadsimta 70-80-tajos gados K. Sīverss vairākās vietās Igaunijā un Vidzemē izdarīja izrakumus dažādu laikmetu arheoloģiskajos pieminekļos. Vācot ziņas par arheoloģisko atradumu vietām, viņš no vietējiem zemniekiem uzzināja, ka Āraišu ezerā ūdenī ap salu redzami pāļu gali. 1876. g. jūnijā K. Sīverss Āraišu ezera salā lika izrakt divas bedres, 10 un 11 m² lielas. Rakšanas laikā no bedrēm ar sūkni vajadzēja atsūknēt nepārtraukti pieplūstošo ūdeni. Minētajās bedrēs viņš atrada vairākas kārtas horizontāli gulošus kokus, mālus, pelnus, augu paliekas, māla trauku lauskas un dažas senlietas. K. Sīverss uzskatīja, ka atradis akmens laikmeta pāļu būves paliekas (C.G. Sievers 1876).

Nākošajā gadā Latvijā viesojās izcilais vācu zinātnieks, patoloģiskās anatomijas pamatlicējs, Berlīnes profesors Rūdolfs Virhovs. Arī viņš lika Āraišu ezera salā izrakt vienu bedri, kurā ieguva iepriekšējam gadam līdzīgus atradumus. Tā kā starp atradumiem bija arī dažas dzelzs un bronzas senlietas, R. Virhovs uzskatīja, ka salā ir saglabājušās nevis akmens laikmeta pāļu būves, bet dzelzs laikmeta klāstu celtnes paliekas (R. Virchow 1877).

Tā kā tehnisku iemeslu dēļ izrakumus salā nevarēja turpināt, tad Āraišu ezerā atklātā arheoloģiskā pieminekļa raksturs un datējums turpat simts gadus ilgi palika nenoskaidrots. Šajā laikā par to tika izteiktas vairākas pretrunīgas hipotēzes. Tā, piemēram, Tērbatas universitātes profesors Konstantīns Grēvingks, tālaika lielākā autoritāte Baltijas arheoloģijas jautājumos, noraidīja K. Sīversa un R. Virhova hipotēzes, apgalvodams, ka Āraišu ezerā atrastas kādas jaunāko laiku medību būdas paliekas; latviešu arheologs Ed. Šturms uzskatīja, ka te kopā atrastas dažādu laikmetu senlietas, bet igauņu arheologs H. Moora domāja, ka Āraišu ezerā I g. tūkstotī pirms mūsu ēras atradusies nocietināta apmetne. Tika izteiktas arī vēl citas hipotēzes, taču tām, tāpat kā augstāk minētajām, ir vairs tikai historiogrāfiska nozīme, jo neviena no tām neapstiprinājās.

Laikā, kad Baltijas vācu arheologi diskutēja par Āraišu ezera atradumiem, latviešu folkloras materiālu vācēji un novadpētnieki jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem kā patiesu faktu publicēja ziņas par vairākos Vidzemes ezeros novērotajām seno koka celtņu paliekām un ar tām saistītās teikas. Aprakstu par šādu sakritību, kas novērota Dzelzavas Bakānu ezerā (toreiz Sniķeru ezers jeb Kornaizis), 1887. g. presē publicēja P. Abuls (pseidonīms: Tālivaldis). 1914. g. novadpētnieks Z. Lancmanis presē publicēja ziņas par Lisas ezerā atrastajām celtņu paliekām, kas varētu būt līdzīgas Āraišu ezera atradumiem, un uzaicināja arheologus uzsākt to izpēti.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bijušās Pieminekļu valdes arhīvā krājās arheoloģisko pieminekļu apzināšanas laikā iegūtās, novadpētnieku iesūtītās un publicētās ziņas par Beļavas Lisas, Madonas Salu u.c. ezeros novērotajām celtņu paliekām. Līdztekus tam 1932. g. ūdenslīdējs V. Pāvuls ierosināja uzsākt sistemātisku Latvijas ezeru pārmeklēšanu nolūkā iegūt tur nogrimušos priekšmetus kā arī pētīt ezeru augu un dzīvnieku valsti. 1933. g. Latvijas ūdenslīdēju biedrība „Dzelme” sāka organizēt Latgales ezeru un upju apsekošanu, kuras pirmais mēģinājums notika 1934. g. Rītupē.

Diemžēl arheologi ūdenslīdēju ierosinājumam nepievērsa vajadzīgo uzmanību. Ka jau trīsdesmitajos gados Latvijā ar labiem panākumiem būtu varējuši izmantot profesionālo ūdenslīdēju palīdzību ezeru mītņu apzināšanā un Talsu Vilkmuižas ezerā nogremdēto ugunskapu piedevu izpētē, liecina laika biedru pieredze: 1935. g. franču arheologs A. Padebārs ar ūdenslīdējiem pētīja seno Tīras ostu, bet padomju zinātnieks R. Orbeli 1937. g. no Bugas izcēla senu laivu.

Piecdesmito gadu otrajā pusē arī Latvijā plašu popularitāti ieguva akvalangu sports. Tas pavēra jaunas iespējas zemūdens arheoloģisko pieminekļu izpētē, jo ļāva arheologiem pašiem nokļūt zem ūdens un bez citu cilvēku starpniecības personiski iepazīties ar pētāmo objektu.

1958. g. augustā Viesienas Kaķīšu ezerā pie Gaiziņa notika Latvijā pirmais šo rindiņu autora ierosinātais ezeru mītņu apzināšanas mēģinājums, kurā piedalījās arheologi un nirēji. Pēc tam no 1959.-1965. g. un 1967. g. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Arheoloģijas un antropoloģijas daļas organizētā hidroarheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija autora vadībā izdarīja sistemātisku zemūdens arheoloģisko pieminekļu apzināšanu visā Latvijas teritorijā, izņemot tai pieguļošo Baltijas jūras piekrasti. Apzināšanas gaitā pavisam apmeklēja 103 ezerus, 15 purvus un 4 vietas upēs, galveno vērību pievēršot seno dzīvesvietu meklējumiem. Apzināšanas rezultātā apstiprinājās dažkārt apstrīdētā senās dzīvesvietas esamība Āraišu ezerā, kā arī tika atrastas līdzīgu mītņu paliekas Cēsu rajona Auļukalna, Bricu un Dūķu, Gulbenes rajona Lisas un Ušura, Madonas rajona Bakanu, Iža, Liezeres un Salu ezeros. Kļuva skaidrs, ka atklāta jauna Latvijas arheoloģisko pieminekļu kategorija. Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Iža, Liezeres un Ušura ezeros šos pieminekļus atklāja, vadoties tikai no folkloras materiāliem − teikām par ezeros nogrimušām mājām kā arī vietējo iedzīvotāju novērojumiem par ezeros atrastām senu celtņu paliekām (J. Apals, 1965).

Septiņas no desmit pašlaik zināmajām Latvijas ezeru mītnēm atrodas pilnīgi zem ūdens, dziļumā no 0,5 - 3 m. Tikai trijās − Āraišu, Bricu un Ušuru ezeros − pieminekļu virsma par 20-30 cm sausās vasarās paceļas virs ezera līmeņa, bet pārējā, aptuveni 1-2 m biezā kultūrslāņa daļa atrodas pilnīgi zem ūdens. Tādēļ pirmajiem pārbaudes izrakumiem izvēlējās Ušuru (1964.-65. g.) un Āraišu (1965.g.) ezeru mītnes. Izrakumi notika nelielās platībās, atsūknējot izrakumu laukumos ieplūstošo ezera ūdeni ar motorsūkņiem.

Pārbaudes izrakumi parādīja, ka ezeru mītnēs zemūdens apstākļos labi saglabājušās koka celtņu paliekas, koka, lūka, tāss u.c. organisko materiālu senlietas, kas citos arheoloģiskajos pieminekļos sastopamas tikai retos gadījumos. Taču apzināšanā un pārbaudes izrakumos iegūtie materiāli vēl nevarēja dot pareizu priekšstatu par ezeru mītņu celtniecības, hronoloģijas, etniskās piederības u.c. jautājumiem; bija nepieciešami plašāki izrakumi kādā no tām. Tā kā Ušuru ezera mītne izrādījās stipri noskalota, tālākiem pētījumiem izvēlējās Āraišu ezeru. Āraišu ezerpils arheoloģisko izpēti veica Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Āraišu arheoloģiskā ekspedīcija šī raksta autora vadībā. Izrakumi notika divos posmos, no 1965.-1969. un 1975.-1979. gadam.

Diemžēl, pašreizējais zemūdens darbu tehnikas attīstības līmenis vēl neļauj veikt zemūdens izrakumus sauszemes izrakumiem līdzīgā kvalitātē, īpaši ezeru mītnēs ar to samērā biezo, stratigrāfiski sarežģīto, celtņu paliekām un trauslām organisko materiālu senlietām pieblīvēto kultūrslāni. Vienīgais metodiski pareizais ceļš tādā gadījumā ir pētāmā objekta pilnīga vai daļēja nosusināšana. Problēmu palīdzēja atrisināt Gaujas meliorācijas sistēmu pārvalde, kas par saviem līdzekļiem 1966. g. uz izrakumu laiku pazemināja 32 ha lielā Āraišu ezera līmeni par 1 m, padziļinot ezera iztekas − Simtupītes gultni.

Tā kā daļa ezerpils kultūrslāņa pēc pazemināšanas vēl joprojām atradās zem ūdens, izrakumus izdarīja pieminekļa vidusdaļā, kur kultūrslānis bija plānāks un gulēja augstāk. Izrakumu neskārtā ezerpils ārmala izpildīja poldera dambja funkcijas, neļaujot ezera ūdenim tieši ieplūst izrakumu laukumos. Iefiltrējušos ūdeni no laukumiem izsūknēja ar motor-sūkņiem. Tādā veidā pilnīgi izpētīja ezerpils vidusdaļu līdz neskārtai pamatzemei. 1969. g., kad pirmos izrakumus pārtrauca, ezera līmeni pacēla bijušā augstumā, izmantojot šim nolūkam iztekā iebūvētās slūžas (J. Apals 1971).

Kas tad īsti ir Āraišu ezerpils un ko tur atrada? Āraišu ezers atrodas netālu no Vidzemes šosejas, 7 km uz dienvidiem no Cēsīm. Ezerpils atrodas Āraišu ezera ziemeļrietumu līcī, ap 40 m attālumā no krasta. Pirms izrakumiem tās virsma izskatījās kā maza, kokiem apaugusi, ziemeļaustrumu − dienvidrietumu virzienā orientēta saliņa, kas tikko pacēlās virs ūdens līmeņa. Ezerpils paliekām ieapaļa forma, tās platība ap 2500 m², kultūrslāņa biezums centrā ap 1,5 m, malās − ap 2,5 m. Izrakumu gaitā izpētīta pieminekļa vidus un dienviddaļa 1650 m² platībā, kas aptver turpat 70% no ezerpils kultūrslāņa kopējās platības. Starp salu un ezera krastu izpētīja 792 m² lielu piekrastes daļu, kurā pilnībā atsedza senā ceļa − ezerpils uzejas trasi ap 300 m² platībā.

Ezerpils kultūrslānis nepavisam nelīdzinājās pilskalnu un citu dzīvesvietu mītņu zemei. Tūlīt zem visai plānās humusa kārtas sākās melns deguma slānis ar degušu un stipri iztrūdējušu koka celtņu paliekām, zem kurām vairākās kārtās atsedzās arvien labāk saglabājušās ēku apakšējās daļas, ezerpils pamati un nocietinājumu žogi. Starp celtnēm un starppildījumu kārtās atradās koku skaidas, mizas, dažādas nojaukto ēku būvdetaļas, augu stiebri, skujas, žagari u.c. augu valsts materiāli ar smilšu, akmeņu, māla, ogļu un pelnu piejaukumiem.

Ezerpils kultūrslānī konstatēja piecas stratigrāfiski atšķirīgas apbūvju kārtas, kas sekojušas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma. Vienu apbūvi no otras atdalīja starppildījumu slāņi kā arī atšķirīgais celtņu un aizsardzības žogu izvietojums.

Celtņu saglabāšanās pakāpe katrā no apbūvēm bija dažāda. Vislabāk bija saglabājušās pašas pirmās, hronoloģiski senākās apbūves celtnes. To paliekas ezerpils vidusdaļā aizņēma pusi no visa kultūrslāņa biezuma. Pirmās apbūves pamatu konstrukcijas, lai arī deformētā veidā, bija saglabājušās pilnīgi, bet dzīvojamo un saimniecības ēku apakšējās daļas − divu līdz septiņu sienu vainagu augstumā. Turpretī piektās, hronoloģiski jaunākās apbūves celtnes bija saglabājušās tikai pamatu, atsevišķos gadījumos −grīdojuma līmenī gar apbūves malām.

Abu izrakumu laikā Āraišu ezerpilī pavisam kopā izpētīja 111 atsevišķu dzīvojamo un saimniecības ēku un 35 aizsardzības celtņu paliekas, kā arī 100 apkures ierīces.

Pēc Igaunijas PSR radiokarbona laboratorijas analīžu datiem Āraišu ezerpils pirmās, hronoloģiski senākās apbūves pamatu absolūtais vecums ir 1120 ± 50 gadu, bet ceturtās jeb priekšpēdējās − 1060 ± 60 gadu (Radiocarbon 1968). Šie datējumi labi saskan ar relatīvajiem dendrohronoloģiskajiem un senlietu tipoloģiskajiem datējumiem. Pamatojoties uz tiem, var secināt, ka Āraišu ezerpils celta 9. gs., pastāvējusi apmēram 100 gadus un gājusi bojā 10. gs. To cēluši un apdzīvojuši senie latgaļi. Īsti pareizu priekšstatu par Āraišu ezerpils apbūvi ieguva tikai pēc abos izrakumos iegūtā materiāla kopsavilkuma izpētes tādēļ, ka pirmie izrakumi skāra galvenokārt tikai katras apbūves vidusdaļu, atstājot ārpus izrakumu laukumu robežām lielāko daļu no aizsargceltnēm, ieeju un ceļu, kas savienoja ezerpili ar krastu. Atkārtoto izrakumu laikā atklāja arī piektās jeb pēdējās ezerpils apbūves celtņu paliekas, kuras esamība pēc pirmajiem izrakumiem nebija pilnīgi droši nosakāma. Tālāk galvenos vilcienos iepazīsimies ar Āraišu ezerpils apbūvju kārtām un tur atrastajām celtņu paliekām.

Ezerpils bija celta ap 100 m gara dabiska morēnas sēkļa ziemeļu galā, kas no Āraišu ezera rietumu krasta pussalas iesniedzās ezera ziemeļrietumu līcī. Atkarībā no ezera līmeņa augstuma, šis morēnas veidojums reizēm varēja būt gan sekls sēklis, gan pārplūstoša sala.

No pirmās apbūves bija saglabājušās ezerpils pamatu konstrukcijas un uz tām celtās dzīvojamo, saimniecības ēku un aizsargceltņu apakšējās daļas ar ieliņu starpēku eju tīklu, ieeja ar vārtu paliekām, tai abās pusēs celtās aizsargceltnes, žogs un ceļš uz krastu.

Ezerpils kultūrslāņa apakšdaļā atsedzās tieši uz dabīgā morēnas sēkļa virsmas celts, ziemeļaustrumu-dienvidrietumu virzienā orientēts, mazliet nepareizas taisnstūrveida formas pamatu režģogs, kura izmēri atraktajā daļā bija 27x33 m. Tas sastāvēja no piecām taisnstūra garenass virzienā liktām garensienām, kuras pretējā virzienā šķērsoja septiņas neregulāri novietotas šķērssienas. Režģoga sienas bija celtas no resgalī 20-65 cm resniem, nemizotiem priežu, egļu un bērzu baļķiem. Krustojumu vietās sienas bija savienotas krusta paksī vai arī vienkārši sakrautas. Šīs 2-4 guļbaļķu augstās pamatu režģoga sienas pacēlās par 0,5 -1,56 m virs nelīdzenās sēkļa virsmas, pārklājot izvēlēto būvpamatni ar atbalsta kameru tīklu. Režģoga ārmalās atradās trīsstūrveida sienu galu izlaidumi, kuru augšējie gali bija līdz 0,5 m, bet apakšējie − 1,5 m gari. Acīmredzot, tiem vajadzēja novērst apbūves spiediena izraisīto režģoga ārsienu izvēršanos.

Lielākas stabilitātes labad režģoga sienas, sevišķi gar ārmalām, bija pastiprinātas ar abpusējiem grunts uzbērumiem. Uzbēruma platums režģoga ārmalās sasniedza 3 m, augstums − 1,5 m. Platākajās vietās uzbērumu saturēja koka karkass.

Pamatu konstrukcijām pieder arī pamatklāsts, kas tāpat bija saglabājies pilnīgi, tikai apbūvju svara ietekmē nosēdies. Pamatklāsts sastāvēja no 4-5 m garu, resgalī 16-18 cm resnu, nemizotu egļu, priežu un bērzu baļķu slejām, kas visā platībā pārsedza pamatu režģoga virsmu.

Augstāk aprakstītās pamatu konstrukcijas izveidoja samērā līdzenu, līmenisku būvlaukumu, kas apmēram par 1 m pacēla ezerpils apbūvi virs ūdens līmeņa un kalpoja arī drenāžai, novadot virsūdeņus ezerā.

Ezerpils pamati bija blīvi un plānveidīgi apbūvēti ar piecām ēku rindām, no kurām četras bija novietotas pa perimetru gar pamatklāsta malām, bet piektā − garenvirzienā vidū. Domājams, ka pirmā apbūve sastāvējusi no apmēram 23 dzīvojamām un saimniecības ēkām, jo izrakumu laukumos pilnīgi vai daļēji izpētīja 21 ēku, bet neatsegtajos ezerpils ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūros varēja palikt neatklātas vēl 1-2 ēkas.

Malējo rindu ēkas bija novietotas ar ieejas gala fasādēm pret ezerpils centru; vidējās rindas ēkas, izņemot rietumu galā esošās − ar ieeju pret dienvidiem.

Satiksme ezerpilī notika pa 1,5-3,5 m platām ieliņām, kas atradās starp ēku rindām. Tās bija paredzētas tikai kājnieku satiksmei, jo pretī stāvošo ēku piebūves to platumu vietām sašaurināja līdz 0,7 - 0,8 m. Tā kā iedzīvotājiem vajadzēja piekļūt gan ezeram, gan aizsardzības celtnēm, tad starp ēkām bija atstātas līdz 1 m platas ejas. Ezerpils ziemeļu pusē tādas ejas atradās blakus katrai dzīvojamai ēkai, bet pārējās pusēs − ik pēc katrām divām ēkām.

Pie dzīvojamo un dažu saimniecības ēku stūriem atradās no akmeņiem vai žagariem un kokgabaliem sakrautas drenas no jumtiem notekošo virsūdeņu novadīšanai zem pamatklāsta ezerā. Drenāžas nolūkiem kalpoja arī tukšās ēku pagrīdes, žagaru klājumi un akmeņu krāvumi zem ielu segumiem.

Āraišu ezerpils pirmās apbūves nocietinājumi bija izvietoti divos līmeņos. Augšējā līmenī atradās aizsargceltne, kas gar pamatklāsta ārmalu apjoza dzīvojamās un saimniecības ēkas. Apakšējā līmenī atradās ieeja ar kādu aizsardzības nozīmes celtni rietumu un nocietinājumu platformu austrumu pusē, kā arī ezerpils pakājē celtais žogs, kas aptvēra visu apbūves kompleksu.

Aizsargceltne bija celta uz pašas pamatklāsta malas. No tās bija saglabājušies pamati, dažos posmos arī grīdojums un aizsargsienas pirmie vainagi. Pamati sastāvēja no šauriem, gariem, 1x3,6-4 m lieliem apaļkoku cirtņiem, kas cieši pieslēdzās viens otram galā ar pamīšus laisto pakšu galu pārlaidumiem. Atkarībā no blakus esošo pamatklāsta sleju dažādiem augstumiem, aizsargceltnes pamatu cirtņi bija celti 2-4 sienu vainagu augstumā. Augstākie cirtņi bija pildīti ar dažādiem materiāliem − kokgabaliem, grunti u.c. Atsevišķo posmu pamati bijuši pārsegti ar garenvirzienā liktu apaļkoku grīdojumu, bet gar ārmalām vietām vēl bija saglabājušās guļbaļķu aizsargsienas paliekas. Spriežot pēc saglabājušās aizsargsienas saturkoku garuma, tās augstums varēja būt ap 0,5 m vai nedaudz augstāks. Pirmās apbūves aizsargceltne tātad bija vienlaidus vaļņveida paaugstinājums ar aizsargsienu gar ezerpils ārējo malu.

Iepretī starpēku ejām aizsargsienā bija atstāti 0,5-0,7 m plati pārtraukumi. Tiem pretī, uz nogāzes starp aizsargceltni un žogu atradās apaļkoku klāsti. Domājams, ka šajās vietās atradās pieejas ezeram.

Arī pirmās apbūves ieeja bija labi saglabājusies. Tā atsedzās krastam tuvākajā ezerpils dienvidrietumu stūrī, kur aizsargceltne atradās 2 m plats pārtraukums. Ieeja sastāvēja no 7 m garas un 2 m platas apaļkoku klātnes, kas bija šķērsvirzienā guldīta uz četrām pasijām. Klātnes ziemeļu gals iegāja aizsargceltnes pārtraukumā. Ieejas dienvidu galā atradās nojaukta vārtu aila, kuras sānu stabi, slieksnis un horizontālā pārsedze atradās turpat uz vietas kultūrslānī. Stabi atradās arī katrā pusē klātnes ziemeļu galam, kur tie cieši pieslēdzās aizsargceltnei. Blakus šiem stabiem kultūrslānī gulēja no apaļām skujkoku kārtīm izgatavotas vērtnes fragments, kuras atsevišķie koki bija savstarpēji savienoti ar ozolkoka šķērsdzītņiem.

Ieeja bija stipri nocietināta. Blakus tās ziemeļu galam, rietumu pusē aizsargceltnei, atradās kādas stabu konstrukcijā celtas, 3x3 m lielas aizsardzības nozīmes celtnes paliekas ar akmeņu kaudzi stūrī. Celtnei daļēji bija saglabājies arī apaļkoku pārsegums.

Ieejas austrumu pusei visā garumā pieslēdzās 3-5 m plata un 10 m gara nocietinājumu platforma, kas bija uzpildīta 1 m biezumā no grunts, kokgabaliem, kokoglēm, akmeņiem un dažādiem augu valsts materiāliem. Uzpildījuma masu saturēja apaļu baļķu karkass. Gar platformas ārmalu atradās žogs. Jāpiezīmē, ka ezerpils pastāvēšanas laikā šie uzpildījumi bija daudz augstāki, tie nosēdās materiālu trūdēšanas un vēlāko apbūvju spiediena rezultātā. Liekas, ka visa nocietinājuma virsma bijusi segta ar apaļu kāršu klāstu; šāda klāsta paliekas vēl bija saglabājušās platformas rietumu pusē.

Austrumu pusē ieejas ziemeļgalam, aizsargceltnes iekšpusē atradās kādas 2,4x2,5 m lielas, pakšos cirstas guļbūves paliekas. Nav izslēgta iespēja, ka tā kalpojusi ezerpils iekšējo vārtu aizsardzībai.

Visapkārt pirmās apbūves celtņu kompleksam, 2-3 m attālumā no aizsargceltnes, ezerpils pakājē atradās žoga paliekas, kas apjoza visu dzīvojamo un aizsardzības celtņu kompleksu. Žoga atrašanās vietu iezīmēja līdz 20 cm resnu un 1,5 -1,8 m garu stabu rinda, kas bija iedzīti pamatzemē 3-3,5 m attālumā viens no otra, ar nelielu slīpumu uz iekšpusi. Vairākās vietās varēja konstatēt, ka stabi bijuši iedzīti pa pāriem. Žoga konstrukciju palīdzēja noskaidrot dažu posmu saglabājušās apakšējās daļas. Stabu starpas bijušas aizpildītas ar slīpi virs uzbērumiem guldītiem skujkoku un bērzu baļķiem, kuru apakšējās daļas lielākas stabilitātes labad bija apbērtas ar grunti. Gar aizsardzības platformas ārmalu stabi un kārtis bija sadzīti līdz 1 m platā joslā. Tā kā stabu starpu aizpildījuma posmi bija saglabājušies tikai līdz 1 m augstumam, žoga pilnu augstumu droši nevarēja noteikt. Iespējams, ka tas bijis apmēram 1,5 m augsts.

Ieejas dienvidu galam pieslēdzās ceļš uz krastu, kura garums pirmās apbūves laikā sasniedza 80 m, bet vēlākās apbūvēs samazinājās, ezerpils apbūvei paplašinoties uz krasta pusi.

Ceļš bija ierīkots sēkļa augstākajā vietā. Tā vidējais platums visā trases garumā sasniedza 1,5 m. Ceļu no abām pusēm norobežoja 3-4 m gari, 15-20 cm resni apmaļu koki, kuru gali bija nekustīgi fiksēti ar slīpi iedzītu mietu un stabu saišķiem. Pēdējie bija saglabājušies visā trases garumā, turpretī apmalu koki tikai dažās vietās. Saišķi un apmalas bija taisīti no ozolkoka. Ietve gandrīz visā garumā bija segta ar smilts un grants uzbērumu vai oļu bruģi.

Relatīvie dendrohronoloģiskie datējumi rāda, ka Āraišu ezerpils otrā apbūve sekojusi pirmajai pēc 15-17 gadiem. Pirmās apbūves bojāejas cēloņi nav īsti noskaidroti. Saglabājušās ēku apakšējās daļas liecina, ka pirmā apbūve ir nevis nodegusi, bet nojaukta. Iespējams, ka pārbūvi izsauca pamatu konstrukciju nosēšanās trūdēšanas un apbūves svara ietekmē.

Salīdzinot ar pirmo apbūvi kopumā, otrās apbūves celtņu paliekas atšķīrās no pirmās ne vien stratigrafiski, bet arī ar dažām izmaiņām visas ezerpils, atsevišķo dzīvojamo un saimniecības ēku un aizsargceltņu plānojumā. Papildus apbūves platību ieguva, ap ezerpils pamatiem izveidojot uzpildījuma joslu rajonā starp nojaukto aizsargceltni un žogu 3 - 5 m platumā un ap 1,5 m biezumā. Plašākie uzpildījuma darbi tika izdarīti abpus ieejai. Kā būvmateriālus pildījumam izmantoja grunti, akmeņus, nojaukto ēku būvdetaļas, dažādus saimniecības atkritumus, kokogles, linu spaļus, idras u.c. augu stiebrus, skaidas, mizas, kokgabalus u.t.t. Turpat izmeta arī nolietotus darbarīkus, iedzīves priekšmetus un nederīgās amatniecības izstrādājumu sagataves. Arī otrā apbūve kopumā saglabāja taisnstūra formu, izņemot dienvidrietumu stūri abpus ieejai, kuru ievērojami paplašināja virzienā uz krasta pusi.

Otrās apbūves celtņu paliekas vairumā gadījumu bija saglabājušās 1-2 sienu vainagu augstumā. Lielākā daļa dzīvojamo namu bija celti vecajās vietās, par pamatiem izmantojot nojaukto pirmās apbūves namu apakšējās daļas. No pirmās apbūves namiem tie atšķīrās nedaudz lielākiem izmēriem un aizmugures novietotajām piebūvēm vai saimniecības ēkām ar āra krāsnīm. Dažiem namiem lieveņu vietā tika izveidoti slēgti priekšnami.

Ezerpils vidū uzcēla centrālo ēku trīs nojaukto pirmās apbūves celtņu vietā. Tā bija divtelpu dzīvojamā ēka ar slēgtu priekšnamu, kas no pārējiem namiem atšķīrās ar nedaudz lielākiem izmēriem, nelielu norobežotu platformu pie ieejas fasādes un orientāciju pret 4x9 m lielo laukumu ezerpils centrā.

Tā kā pirmās apbūves aizsargceltnes un žogu pilnīgi nojauca un to vietā uzcēla saimniecības ēkas, otrās apbūves ieeju un aizsardzības celtnes cēla pilnīgi no jauna gar uzpildījuma joslas ārējo malu.

Apaļkokiem segto ieeju pagarināja tālāk uz krasta pusi. Tās dienvidu galā bija saglabājušās stabotas vārtu ailas paliekas, rietumu pusē − aizsardzības celtnes apakšējā daļa, bet austrumu pusē − 5x8 m liela nocietinājumu platforma. Gar uzpildījuma joslas ārējo malu uzcēla žogu, kas sevī apvienoja pirmās apbūves aizsargceltnes un žoga funkcijas. Žogs sastāvēja no vertikāli iedzītu stabu un mietu grupām, kuru starpas bija aizpildītas slīpi krautiem, apakšdaļā apbērtiem guļkokiem. Žoga iekšpusē atradās ap 1 m plata aizsardzības eja, bet pie izejām uz ezeru analogi būvētas nocietinājumu platformas. Šādas konstrukcijas žogu cēla visās nākošajās ezerpils apbūvēs.

Spriežot pēc otrās apbūves celtņu saglabājušamies apakšējām daļām, lielākais vairums ēku bija nojauktas. Vairākas dzīvojamās ēkas bija celtas no jauna esošās apbūves plānojuma robežās, un to paliekas neuzrādīja nekādas deguma pēdas. Tādēļ var pieņemt, ka otrās apbūves galvenais bojāejas cēlonis bijis nevis ugunsgrēks, bet ezerpils pamatu tālākā nosēšanās un celtņu apakšējo daļu nonākšana pastāvīga mitruma apstākļos.

Trešās apbūves celtņu paliekas bija daudz sliktāk saglabājušās nekā otrās. Vairumā gadījumu atrada celtņu pamatus un grīdojumus, retāk − ēku sienas pirmā un otrā sienu vainagu augstumā. Plānojuma ziņā trešā apbūve neatšķīrās no otrās. Ap ezerpili atkal bija izveidota jauna paplašinājuma josla, kuras biezums un platums labi vien pārsniedza iepriekšējo tādēļ, ka uzpildījuma rajonā arvien vairāk palielinājās ezera dziļums.

Nedaudz palielinājās dzīvojamo namu izmēri, kurus tāpat kā iepriekšējās apbūvēs cēla uz nojaukto namu apakšējām daļām. Celtņu izvietojumā notika nelielas pārmaiņas ezerpils austrumu daļā, un paplašinājās apbūve abpus ieejai virzienā uz krastu. Lielāko daļu otrās apbūves saimniecības ēkas un aizmugures piebūves nojauca un to vietā uz paplašinājuma joslas uzcēla jaunas. Gar paplašinājuma joslas ārmalu uzcēla jaunu žogu, paplašinot un pastiprinot aizsardzības platformas ezerpils stūros, kā arī pie izejām uz ezeru. Rietumu pusē iekšpus vārtiem uzcēla jaunu aizsardzības ēku, bet austrumu pusē – jaunu platformu. Trešā apbūve aizgāja bojā ugunsgrēkā. Tas bijis tik pamatīgs, ka vietām bija sadeguši pat ēku pamati.

Pēc šī ugunsgrēka Āraišu ezerpilī sekoja ceturtā apbūve. Tai piederošās ēkas vairumā gadījumu bija saglabājušās tikai pamatu, retāk – grīdojuma un fragmentāru pirmo sienas vainagu baļķu, t.s. pamatnīcu, līmenī. Neskatoties uz to, ezerpils plānojumu šajā apbūvē varēja izsekot visā tās atraktajā daļā.

Tāpat kā iepriekšējās apbūvēs, tika izveidota jauna paplašinājuma josla ap ezerpili 4-5 m platumā un līdz 2-2,5 m biezumā. Rezultātā ezerpils ieguva plānā četrstūra veidu ar noapaļotiem stūriem un nelielu paplašinājumu ap ieeju dienvidrietumu stūrī.

Nodegušās trešās apbūves celtņu paliekas bija pārklātas ar uzpildījuma slāni, kas sastāvēja galvenokārt no augu valsts materiāliem ar grants, akmeņu un smilšu piejaukumiem. Slānis bija saglabājies līdz 0,3 m biezumam brūnas, kūd-rainas masas veidā. Acīmredzot, uzpildīšanas laikā tas bijis labi vien biezāks.

Spriežot pēc relatīvajiem dendrohronoloģiskajiem un C¹⁴ datējumiem, ceturtā apbūve sekojusi pirmajai apmēram pēc 40-50 gadiem.

Salīdzinot ar iepriekšējām apbūvēm, ceturtās apbūves laikā Āraišu ezerpils plānojums būtiski izmainās. Vidējās rindas ēkas, tai skaitā centrālo namu, vairs neatjaunoja. To vietā ezerpils centrā izveidoja ieapaļas formas laukumu, kuru izmēri apbūves garenass, t.i., ziemeļaustrumu-dienvidrietumu virzienā bija 26 m, bet pretējā – ap 12 m. Ezerpils izpētītajā daļā visi dzīvojamie nami bija novietoti pa perimetru un vērsti ar ieejas gala fasādēm pret centru. Aiz dzīvojamiem namiem ezerpils dienvidaustrumu un, domājams, arī ziemeļaustrumu un ziemeļrietumu daļās bija novietotas saimniecības ēkas ar āra krāsnīm. Pieminekļa dienvidu daļā katru divu dzīvojamo namu aizmugurē bija celta viena kopēja saimniecības ēka.

Arī ceturtā apbūve gar paplašinājuma malu bija apjozta ar žogu, kura iekšpusē atradās 1-1,5 m plata aizsardzības eja, kā to labi varēja izsekot ezerpils dienvidrietumu daļā. Rietumu pusē vārtiem, aiz žoga atkal bija uzcelta tradicionālā aizsardzības celtne, bet pa labi no ieejas – prāva nocietinājumu platforma. Līdzīgas, tikai, domājams, mazāka izmēra platformu paliekas atsedzās arī ezerpils rietumu, ziemeļu un austrumu stūros.

Centrālo laukumu ar ceļu savienoja līdz 20 m gara, ar apaļkokiem šķērsvirzienā segta iela.

Lielākai daļai no ceturtās apbūves ēku paliekām virsmā bija redzamas deguma pēdas. Iespējams, ka daļu no apbūves kompleksa nopostījusi uguns, pēc kam pārējās ēkas nojauktas.

Piektās apbūves celtņu paliekas bija vissliktāk saglabājušās. Ezerpils vidusdaļā to atrašanās vietas norādīja atsevišķu pamatu baļķu pārogļojušies fragmenti un apkures ierīces. Labāk saglabājušās ēku pamatu paliekas viena baļķa augstumā atrada gar apbūves malām. Spriežot pēc tām varēja secināt, ka piektās apbūves ēkas bija celtas nedaudz lielākas, novietotas tuvāk centra laukumam, to sašaurinot, kā arī ezerpils dienvidaustrumu daļā uzceļot divas rindas atsevišķi stāvošu saimniecības ēku iepriekšējās vienas rindas vietā.

Šķiet, ka šīs apbūves laikā ezerpils platība saniedza savu maksimumu, jo uzpildījuma kārta paplašinājuma joslas malā pārsniedza 2,5 m biezumu, un ezera dziļums tās ārmalā strauji pieauga. Tālāka ezerpils būvlaukuma paplašināšana ezerā būtu prasījusi pārāk lielu materiāla un darbaspēka patēriņu.

Tā deguma slānī uz centra laukuma un nodegušo ēku vietās atrada vairākus ieročus un to detaļas − šķēpu un bultu galus, divasmens zobenu makstu uzgaļus un rokturu pogas − ir pamats domāt, ka Āraišu ezerpils gājusi bojā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma rezultātā, pēc kam nav vairs atjaunota.

Lai pareizi izprastu Āraišu ezerpils nozīmi, vispirms vajadzēja noskaidrot atsevišķo ēku un to grupējumu funkcionālo nozīmi. Jau izrakumu gaitā ezerpils kultūrslānī varēja saskatīt atsevišķu dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksus, taču pilnīgu priekšstatu par to sastāvu, raksturu un nozīmi varēja iegūt tikai pēc atsevišķu apbūvju sinhrono kopsavilkumu plānu sastādīšanas, tādēļ, ka ne tikai vienam kompleksam piederošās ēkas, bet pat vienas ēkas atsevišķās daļas atradās vairākos blakus novietotos laukumos, kurus izpētīja dažādos laikos. Kopsavilkuma analīzes rezultātā noskaidrojās, ka Āraišu ezerpils saimnieciskie kompleksi sastāvēja no dzīvojamā nama ar vienu vai divām piebūvēm un saimniecības ēkas. Skatoties no šo ēku savstarpējā novietojuma viedokļa, varēja izdalīt trīs saimniecisko kompleksu variantus.

Pirmajā variantā saimniecības ēkas bija celtas dzīvojamā nama aizmugurē vienrindas saiknē. Šim variantam piederēja visi tie 1.-5. apbūvju kompleksi, kuri bija izvietoti pa apbūves perimetru ar ieejas fasādēm pret ezerpils centru.

Otrajā gadījumā saimniecības ēkas bija celtas cieši blakus dzīvojamām ēkām līdztekus novietojumā jeb divrindu saiknē.

Trešajā gadījumā dzīvojamās un saimniecības ēkas bija celtas izklaidus apbūvē dažādās, savstarpēji nesaistītās vietās. Šajā gadījumā dzīvojamo un saimniecības ēku piederību vienam kompleksam nevarēja konstatēt.

Tālāk apskatīsim Āraišu ezerpilī atrastās celtņu paliekas, to plānojumu un konstruktīvo risinājumu.

Dzīvojamās ēkas no celtņu klasifikācijas viedokļa var iedalīt divās lielākās grupās ar tālāku iedalījumu apakšgrupās.

Pirmajā grupā ierindojamas plānā taisnstūrveida vientelpas guļbūves ar vai bez piebūvēm trīs variantos. Šīs grupas mājas dominēja pirmajās trijās ezerpils apbūvēs un skaitliskā ziņā sastādīja vairāk nekā pusi no visām ezerpils dzīvojamām ēkām. Atkarībā no piebūvju daudzuma un atrašanās vietas, pirmās grupas dzīvojamie nami iedalāmi sekojošās apakšgrupās:

a) vientelpas dzīvojamās ēkas bez piebūvēm;

b) vientelpas dzīvojamās ēkas ar piebūvēm pie ieejas gala fasādes;

c) vientelpas dzīvojamās ēkas ar piebūvēm pie ieejas un sānu vai aizmugures gala fasādēm.

Pirmās apakšgrupas ēkas konstatēja tikai dažos gadījumos. Tās bija celtas tādās vietās, kur piebūves varētu traucēt satiksmi starp ēkām, piemēram, ezerpils stūros. Tās bija 3x3,7 m - 3,7 x 4,2 m lielas guļbūves ar nelielu lieveni ieejas gala fasādes priekšā, ko veidoja līdz 0,5 m garie sānsienu galu pārlaidumi un, domājams, arī jumta pārkare.

Otrās apakšgrupas ēkas sastāvēja no 3x4 m - 4,5x5 m liela dzīvojamās telpas cirtņa, kam ieejas gala fasādei labajā pusē bija piebūvēta 0,8x2 m - 1,5x2,8 m liela, plānā taisnstūrveida saimnieciskas nozīmes piebūve.

Trešās apakšgrupas ēkas sastāvēja no 3x3,75 m - 4,5x5 m lielas dzīvojamās telpas ar nule aprakstīto piebūvi ieejas fasādes labajā pusē un 1x3 m - 2,5x4,5 m lielu saimnieciskas nozīmes piebūvi pie aizmugures fasādes sienas. Šo ēku kopējais garums sasniedza 6-8 m.

Visām pirmās grupas dzīvojamām ēkām ieeja atradās gala fasādes kreisajā pusē.

Otrajā dzīvojamo ēku grupā iedalāmas plānā taisnstūrveida divtelpu guļbūves ar vai bez piebūvēm divos variantos. Šai grupai piederēja apmēram trešdaļa no visām ezerpilī izpētītajām dzīvojamām mājām. Divtelpu ēkas droši konstatētas, sākot ar otru apbūvi. Liekas, ka tās dominējušas ceturtajā un piektajā apbūvēs, taču pēdējo apbūvju celtņu sliktā saglabāšanās pakāpe nelāva noteikt to tipoloģisko piederību.

Otrās grupas dzīvojamos namus var iedalīt sekojošās apakšgrupās:

a) divtelpu dzīvojamās ēkas bez piebūvēm;

b) divtelpu dzīvojamās ēkas ar piebūvēm pie aizmugures gala fasādes.

Pirmās apakšgrupas ēkas sastāvēja no kvadrātam tuvas, 4,5x5 m lielas dzīvojamās telpas un 1,2-1,5 x 3,5-4 m liela priekšnama, kas ar trim sienām bija piebūvēts dzīvojamās telpas galam. Priekšnams ar šķērssienu ēkas garenass virzienā bija pārdalīts divās daļās: tā kreisajā pusē atradās ieeja, bet labajā − neliels pieliekamais.

Otrās, tāpat kā pirmās apakšgrupas ēkas sastāvēja no līdzīgu izmēru un iedalījuma dzīvojamās telpas ar priekšnamu, tikai dzīvojamai telpai pie aizmugures fasādes vēl bija pievienota saimnieciskas nozīmes piebūve, izmēros līdzīga augstāk minētajām. Otrās apakšgrupas ēkas bija pašas lielākās no visām atrastajām dzīvojamām mājām, to kopējie izmēri sasniedza 5 x 10 m.

Dzīvojamo ēku durvju priekšā bija saglabājušies no apaļkokiem taisīti pakāpieni, bet pie ieejas fasādes stūriem − akmeņu vai žagaru drenas. Dzīvojamo ēku priekšās, īpaši vēlākajās apbūvēs, atradās no apaļām kārtīm klāti nama priekšas segumi.

Dzīvojamo ēku apakšējo daļu labā saglabāšanās pakāpe deva iespēju detalizēti izpētīt to konstrukciju.

Ēkām bija dažādu veidu pamati. Pirmajā apbūvē dominēja apaļu baļķu pamati. Otrajā un trešajā apbūvē par pamatiem parasti izmantoja nojaukto ēku apakšējās daļas. Sākot ar otro apbūvi dažām ēkām, tai skaitā centrālajai, taisīja apaļkoku klāsta pamatus. Vēlākās apbūvēs, sevišķi piektajā, vairākas ēkas bija celtas uz pāļu, bluķu vai akmeņu pamatiem.

Visām pirmās un vairākām nākošo apbūvju ēkām virs baļķu pamatiem atradās celtnei šķērsvirzienā likts apaļu kāršu grīdojums. Eku sienas cēla uz grīdojuma vai, ja tā nebija, uz pamatiem no samērā tieviem, resgalī 14-18 cm resniem egļu, retāk − priežu baļķiem ar visu mizu, nelīdzenās vietās baļķu virspusē pietēšot. Galasienu baļķi bija nedaudz resnāki, līdz 20 cm diametrā, un daļa no tiem varēja būt arī mizoti. Atsevišķos gadījumos dažu ēku sienās bija iebūvēti arī bērza un citu lapu koku baļķi ar visu mizu. Domājams, ka ēku celtniecībai, vismaz pirmajā apbūvē, izmantoti zaļi, nežāvēti būvkoki.

Sienu vainagu starpās atrada drīvējuma paliekas − sūnas, mizas un dažādu augu stiebrus kā arī tuvāk nenosakāmas organiskas vielas paliekas, ar kuru bija aizpildītas spraugas dažu ēku stūros.

Āraišu ezerpilī pirmo reizi Latvijas arheoloģiskajā materiālā tika atklāts arhaisks guļbūves sienu stūru veids, kuru pēc galvenās savienojošās detaļas apzīmējuma nosauca par jūgstūra savienojumu. Jūgstūra konstrukcijas būtība ir sekojošā.

Uzsākot ēkas stāva celtniecību, katrā stūrī abpus pamatu baļķim iedzina divas 4-5 cm resnas kārtis. Galasienu vietās šos kāršu pārus savstarpēji savienoja ar jūgkokiem − apaļiem baļķiem, kam abos galos atradās ar taisnstūrveida caurcirtumiem izveidotas 5x20-30 cm lielas aptveres. Jūgkokus ar aptverēm uzsēdināja kāršu pāriem, fiksējot tās nekustīgā stāvoklī. Pēc tam sānsienu baļķus starp kāršu pāriem guldīja vienu virs otra, bet galasienu baļķus ar galos iecirstām spīlēm uzsēdināja iekšējām stūra kārtīm.

Jāpiezīmē, ka dažās ēkās jūgkokus atrada tikai ieejas fasādes galasienā. Aizmugures sānsienu apakšējās daļas tādā gadījumā saturēja tikai stūru kārtis, kuru apakšējie gali vai nu bija ielaisti starp pamatklāsta baļķiem, kā pirmajā apbūvē, vai arī iedzīti kultūrslānī, kā vēlākās apbūvēs. Klūgojumu kā saturkāršu papildus nostiprinājuma līdzekli konstatēja tikai trīs atsevišķos stūros pirmajā apbūvē. Plašāk izplatīts sienu papildus nostiprinājuma elements bija tapojums, ko novēroja visās apbūvēs gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkās. Spriežot pēc sienu ārpusēs saglabājušamies iecirtumiem, dažās ēkās sānsienu papildus stiprinājumam varēja būt pielietotas arī stāva augšgalā novietotas savilces.

Lai jūgstūra konstrukcijā celtās ēkas turētos kopā, jūgkokiem vajadzēja atrasties arī abu galasienu augšējos vainagos neatkarīgi no tā, kā bija nostiprinātas sānsienu apakšējās daļas. Jūgkoki tātad bija galvenās savienojošās detaļas, kas ēkas stāvā savienoja sānsienas ar galasienām.

Blakus sienu savienojumam jūgstūra konstrukcijā Āraišu ēkās bija sastopami arī krusta pakši ar pārlaidumiem, un dažās ēkās konstatēja vienuviet abus stūra savienojuma veidus: ieejas fasādē − jūgstūra savienojumu, bet aizmugures fasādē − krusta pakšus.

Āraišu ezerpils dzīvojamām ēkām grīdas vietā bija zemju vai māla klons. Klons bija uzpildīts virs augstāk aprakstītā apaļkoku grīdojuma. Klonam bija piejauktas smiltis, glūda, māli, pelni, saplīsušo māla trauku lauskas un uzturā lietoto dzīvnieku kaulu fragmenti. Atsevišķās celtnēs atrada arī māla klonus.

Kā fasādes, tā aizmugures piebūvju konstruktīvajā risinājumā bija vērojama liela dažādība. Tā, piemēram, ieejas gala fasādes piebūves bija celtas piecos dažādos variantos − kā viensienas norobežojums lievenī, kā patstāvīgas vaļējas divsienu vai slēgtas trīssienu piebūves gala fasādes sienai, kā iebūvē lievenī zem jumta pārlaiduma vai arī neliels, patstāvīgs, cieši blakus dzīvojamās ēkas ieejas gala fasādei celts cirtnis. Atsevišķām ēkām arī sānu piebūves, celtas kā viensienas norobežojums blakus sānsienai divu ēku sadures leņķī. Līdzīgā veidā bija celtas arī aizmugures fasādes piebūves.

Ieejas dzīvojamās telpās, tāpat kā priekšnamos, allaž atradās ēkas gala fasādes kreisajā pusē. Ieejas vietu iezīmēja stenderu ligzdas un sliekšņu gropes, kas kopā ar celtnēs kā arī kultūrslānī atrastajām stenderēm un vērtnes fragmentu sniedza diezgan pilnīgu priekšstatu par durvju konstrukciju.

Abās pusēs durvju ailām atradās ap 1 m garas, galasienas vainagu galos un aiļu horizontālās plaknes norobežojošo vainagu ligzdās ielaistas plēstu dēļu stenderes. Durvju vērtnes, kā to varēja secināt pēc saglabājušamies fragmenta, bija taisītas no plēstiem dēļiem, kas savienoti ar šķērsdzītņiem. Durvis vērās uz telpas iekšpusi.

Nevienā no saglabājušiemies ēku apakšējām daļām neatrada logailas. Kultūrslānī atrada vairākas būvdetaļas ar baļķim līdz vidum iecirstām stipri apkvēpušām logailu pusēm. Logailas pilnie izmēri bija 15x25 cm. Iespējams, ka šīs logailas atradās ēku zelmiņos, kur kalpoja tiklab telpas apgaismošanai kā arī dūmu izvadīšanai. Protams, nav izslēgta iespēja, ka logailas atradušās arī ēkas sānsienas.

Vairākos dzīvojamos namos bija saglabājušās arī iekšējās iekārtas paliekas, kas sniedz diezgan skaidru priekšstatu par dzīvojamo telpu interjeru. Arī šinī ziņā bija sastopama diezgan liela dažādība, taču izplatītākais bija sekojošais variants, kura apraksts dots, skatoties no ieejas.

Dzīvojamās telpas vidū atradās bezdūmeņa māla krāsns, kuras kurtuves mute bija vērsta pret vienu no sānsienām. Kurtuves bija visai zemas ar līmeniskiem pārsegumiem. Pārsegumu mālus saturēja kopā egļu mizu un tievu kārtiņu karkasi. Gar dzīvojamās telpas diben-sienu atradās zema, no apaļām kārtīm taisīta guļamā lāva uz apaļkoku paliktņiem, bet gar kreiso vai labo sānsienu, krāsns aizmugures pusē apaļkoku sols. Telpas tuvākajā labajā stūrī atradās neliels klāstiņš uz kura, domājams, novietoja piestu, graudberžus vai citus mājturības priekšmetus, bet tuvākajā kreisajā stūrī stāvēja paprāva, no egļu mizām darināta nepār-vietojama tvertne, pildīta ar mālu, glūdu vai smiltīm. Spriežot pēc kultūrslānī atrastajām detaļām, telpu iekšējai iekārtai pieder dažādi kāši, gludi, līdz 40 cm plati lapukoku dēļi, gulbja un zoss formās izgriezti sienās iedzenami pakarināmie vadži, tad vēl bluķi, dažādu izmēru vāceles, tvertnes u.c. priekšmeti.

Arī Āraišu ezerpilī atrastās saimniecības ēkas iedalāmas vairākās grupās.

Pirmajā grupā ierindojami 2x2 m - 2,5x3 m taisnstūrveida guļbūves cirtņi, kas cirsti krusta pakšos, celti jūgstūra savienojumā vai stabu konstrukcijā. Šīs grupas celtnes sastādīja trešdaļu no visām saimniecības ēkām, to vairums bija celtas otrajā un trešajā apbūvē. Domājams, ka tās bijušas noliktavas. Divās šādās celtnēs, no kurām vienai bija dēļu bet otrai − apaļkoku grīdas, stūros atrada akmeņu krāvuma krāšņu paliekas. Varbūt, ka tās bijušas pirtis.

Otrajai grupai piederēja divas trešdaļas no visām saimniecības ēkām. Tās bija plānā taisnstūrveida nojumes veida ēkas, kuru izmēri sniedzās no 2,5 x 3,5 m - 4 x 6 m. Šajās nojumēs, kuras bija novietotas dzīvojamo ēku aizmugures, atradās māla krāsnis. Šī veida saimniecības ēkas dominēja pēdējās trijās apbūvēs. Domājams, ka nojumes ar āra krāsnīm varēja izmantot gan ēdiena gatavošanai siltajā gada laikā, gan dažādām citām saimniecības un amatniecības vajadzībām.

Trešajā grupā ierindotas divas no pārējām saimniecības ēkām konstruktīvi un funkcionāli atšķirīgas celtnes. Pirmā no tām bija celta divu ēku sadures leņķī kā 3,5 m garš trapeces formas telpveida norobežojums, sienu un ieeju sakraujot no apaļām kārtīm starp vertikāliem satur-kokiem. Vai telpai bijis pārsegums, nevarēja droši noteikt. Telpas grīdu klāja līdz 0,5 m biezs, ar paparžu u.c. augu stiebru pakaišiem jaukts lopu mēslu slānis. Domājams, ka šajā kūtiņā turēti jaunlopi.

Otrā celtne bija taisīta kā 2x3,5 m liels stabots norobežojums otrās apbūves laikā ezerpils dienvidrietumu daļā. Norobežojumu veidoja vertikāli stabi, bet grīdu − vēdekļa veidā krauti koki ar padziļinājumu un kritumu grīdas vidū uz ezera pusi. Vai stabiem bijis pārsegums, nevarēja noskaidrot. Tā ārējā mala atradās ūdenī starp žoga stabiem. Domājams, te atradusies laivu novietne.

Par Āraišu ezerpils ēku kopējo veidolu varēja spriest tikai pēc jumtu konstrukcijas principu un seguma veidu noskaidrošanas. Tas bija grūti risināms uzdevums, jo ne Latvijā, ne kaimiņu zemēs arheoloģiskajos izrakumos vēl nav atrastas šī laikmeta celtnes ar visiem jumtiem. Tādēļ vienīgais iespējamais veids, kā atrisināt šo problēmu, bija salīdzināt Āraišu ezerpils atradumus ar latviešu un kaimiņu tautas celtniecības pieminekļiem.

Etnogrāfisko analoģiju meklējumu gaitā noskaidrojās, ka Āraišu ezerpilī atrastās būvdetaļas varētu piederēt vairākiem arhaiska jumta veida variantiem.

Spriežot pēc etnogrāfiskajām paralēlēm šķiet, ka ne dzīvojamām, ne saimniecības ēkām nav bijuši griesti līmeniska guļkoku pārseguma veidā. Griestu funkcijas varēja izpildīt lēzens divslīpju jumts. Šis pieņēmums neizslēdz iespēju, ka dzīvojamām telpām varēja būt daļējs griestu pārsegums.

Jumtu konstruktīvie risinājumi varēja būt sekojošie.

Pirmais variants − guļkoku pārsegums kā sānsienu turpinājums līdztekus jumta slīpēm, guļkokus ar galos iecirstiem robiem uzsēdinot zelmiņa sienu galiem.

Otrais variants − kopturu jumts. Ceļot ēkas zelmiņus, sienu malās ik pēc pāris vainagiem ēkas garenass virzienā iesien kopturus − apaļus baļķus, kas savieno un nostiprina zelmiņa sienas. Virs zelmiņu sienām novieto kores kop-turi. Dažiem kopturiem 0,5-0,7 m attālumā no gala bija izkalts caurums, domājams − tapai.

Sānsienu augšējo vainagu virsmā šajā variantā izcērt rievu, un abas jumta slīpēs aizpilda ar apaļkoku vai plēstu pusīšu pārsegumu, kas balstās uz kopturiem.

Trešais variants − spāru jumts. Abās jumta slīpēs starp augšējiem vainagiem un kori nostiprināja spāres, uz kurām ēkas garenass virzienā gulda plēstus dēļus. Uz spārēm var likt arī latas, tās iesienot starp zelmiņa baļķiem, un pārklājot ar mizu gabaliem.

Visiem trim jumtu variantiem, apaļkoku vai dēļu pārsegumu pārklāja ar egļu vai bērza tāss segumu, ko piespieda ar slogiem. Gar jumta apakšējām malām uz kabēm varēja novietot teknes − apaļus baļķus ar izņemtu ceturksni, kas savāca nojumtiem notekošo ūdeni un novadīja to uz akmensdrenām. Dažām ēkām varēja būt arī uzkarināti slogi, kas augšgalā savstarpēji savienoti ar sānu iecirtumiem. Nojumes tipa saimniecības ēkām, kā rādīja atradumi trijās no tām, bijuši vienslīpju apaļkoku jumti.

Visiem augstāk aprakstītajiem jumtu variantiem atbilstošās būvdetaļas − pārsegumu koki, dēļi. kopturi, daļēji vai pilnā garumā rievoti augšējo vainagu baļķi, spāres, latas, mizu un tāšu loksnes, domājamie tekņu koki ar izņemtu ceturksni, kabes un slogi ir atrasti ezerpils kultūrslānī. Ļoti iespējams, ka ezerpils ēkām bijuši arī velēnu jumti; diemžēl, velēnas nebija saglabājušās.

Ezerpils kultūrslānī nekur neatrada ne salmus, ne niedras; acīmredzot, tās nav lietotas kā jumta seguma materiāls.

Līdzīgas konstrukcijas jumti dažādos variantos bijuši izplatīti tautas celtniecībā ļoti plašā areālā no Norvēģijas piekrastes rietumos līdz Obai austrumos un Pievolgas un Baltkrievijas mežiem dienvidos.

Latvijas etnogrāfiskajā materiālā kāršu un mizu jumti vēl līdz nesenai pagātnei bija saglabājušies Kurzemes jūrmalas vasaras virtuvēm, šķūnīšiem un tīklu būdām. Guļkoku seguma jumti līdz pat mūsdienām vēl saglabājušies dažām baltkrievu, lietuviešu un igauņu klētīm.

Tuvākās arheoloģiskās paralēles Āraišu ēku konstrukcijām atrodamas Baltijas jūras piekrastes zemēs. Jūgkoks kā koka celtniecībā plaši pielietots savienojošais elements atrasts mūsu ēras I gadu tūkstoša otrās puses arheoloģiskajos pieminekļos − rietumslāvu dzīves vietās Vācijas DR un Polijas TR kā arī tuvāk vēl nenoskaidrotas nozīmes celtnēs, kas atrodas Gotlandes Tingstades ezerā, Zviedrijā Lietuvas un Zviedrijas, retāk − Latvijas un Igaunijas etnogrāfiskajā materiālā, jūgkoki vēl vietām bija saglabājušies līdz pat divdesmitajam gadsimtam dažās saimniecības ēkās − rijās, šķūnīšos un nojumēs. Interesanti atzīmēt, ka arī Jamalas ņenci Ziemeļsibīrijā jūgkokus celtniecībā pielietoja vēl divdesmitā gadsimta pirmajā pusē.

Bez celtņu paliekām Āraišu ezerpilī ieguva ļoti bagātu un daudzpusīgu senlietu materiālu: vairāk nekā 3700 senlietas, pusostra simta veselus vai restaurējamus bezripas keramikas māla traukus, 106000 trauku lauskas, ap 25000 uzturā lietoto mājlopu un medījuma kaulu fragmentus, labības vārpas un graudus, dārzeņu un citu kultūraugu sēklas un stiebrus kā arī daudzus citus tālaika augu un dzīvnieku valsts materiālus. Āraišu senlietu kolekcija ir loti vērtīga arī tādēļ, ka ap 40% no visiem atradumiem sastāda organiskās izcelsmes materiālu senlietas, kas ievērojami paplašina un padziļina mūsu priekšstatus par tā laikmeta materiālo kultūru.

Ezerpils iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zemkopība un lopkopība, kas naturālās saimniecības apstākļos cieši savijusies ar mājamatniecību un dabas resursu izmantošanu.

Atradumi rāda, ka āraišnieki audzējuši kviešus, miežus, rudzus, zirņus, linus un rāceņus. Kultivēts arī sens eļļas augs − sējas idra (cemelina sativa), kuras eļļa kvalitātes ziņā līdzīga sezama eļļai. No lauksaimniecības darbarīkiem atrada sirpjus, raukņus un t.s. „grobušas” tipa izkaptis ar visiem kātiem. Starp atradumiem bija arī vālītes, kas varētu būt izmantotas kulšanai. Apsvilušu divgraudu vārpas kviešu jeb t.s. pūru vārpu atradums piestā norāda, ka grūti kuļamie pūri vispirms kaltēti un apsvilināti ugunī, pēc tam kulti piestā ar stampu. Šāds pūru kulšanas veids pazīstams latviešu etnogrāfiskajā materiālā. Tā kā graudaugu audzēšanas apjoms bija visai neliels, tad labības kulšanai nevajadzēja celt liela izmēra ēkas − rijas, bet varēja iztikt ar maza izmēra − 2x2 m lielu apkurināmu kalti, kādu atrada ezerpilī, vai arī žāvēt labību augstāk aprakstītajās saimniecības ēkās. Domājams, ka laukkopībā valdīja līdumu zemkopība un lauki atradās turpat blakus ezerpilij, Āraišu ezera rietumu krasta pussalā.

Uzturā lietoto dzīvnieku kaulu fragmentu atradumi rāda, ka turēti visi mums pazīstamie mājdzīvnieki − govis, zirgi, cūkas un sīklopi. Tā kā ezerpilī lopu kūtis neatrada, izņemot nelielu aizgaldu, var domāt, ka lopu laidari atradušies kaut kur krastā. Taču jāatceras, ka 9./10. gs. mājlopi lielākajā gada daļā paši sev sagādāja uzturu, tos piebaroja tikai ziemā, īpaši nelabvēlīgos laika apstākļos.

Kaulu sastāvs norādīja, ka uzturā daudz lietota zirga gaļa. Vulfstans un Brēmenes Ādams stāsta, ka viņu laikabiedri senprūši ēduši zirga gaļu, dzēruši zirga asinis un raudzētu ķēves pienu. Par zirga gaļas ēšanu pagāniskajās upuru dzīrēs, pret ko kategoriski vērsās kristīgā baznīca, stāsta arī skandināvu sāgas.

Liekas, ka meža dravniecība saimnieciskā nozīmīguma ziņā ierindojusies tūdaļ aiz zemkopības un lopkopības. Medus tolaik bija vienīgā saldviela, arī dziedniecības līdzeklis, vasks − svarīga eksportprece uz kristīgām zemēm un izejviela amatniecībā. No medus taisīja arī viduslaikos iecienītu alkoholisku dzērienu. Par dravniecības nozīmi ezerpils iedzīvotāju dzīvē liecina lielais dravenieka darbarīka − dzeiņa − detaļu atradumu skaits. Gan ezerpils ēkās, gan ārpus tām atrada sēdamos dēlīšus, liedzējus, „vārnas”, pītās lūku virves (kādas virves garums bija 20 m), virves pogas un kāšus visās izgatavošanas stadijās, kas norāda, ka dzeiņi izgatavoti ezerpilī uz vietas. Ar dravniecību saistīti arī tādi atradumi kā medus spiedes dēlis un vaska gabali. Vairāku sēdamo dēlīšu gali un „vārnu” virsmas klātas ar skaistiem kokgriezuma rakstiem.

Blakus minētajām nodarbēm medības un zveja papildināja ezerpils iedzīvotāju pārtikas devu. Šajā nolūkā visvairāk medīja aļņus, sumbrus un mežacūkas. Pēc paleozoologu atzinuma, āraišnieku nomedīto sumbru buļļu svars labi vien pārsniedza tonnu. Lai tik lielu dzīvnieku populācijas varētu pastāvēt, bija vajadzīgas lielas cilvēka neskartas mežu platības.

Iecienīti medību dzīvnieki bija bebri, kuru ādas augsti kotējās tālaika starptautiskajā tirdzniecībā. Bebra gaļu lietoja uzturā, bet taukus − dziedniecībā.

Nav izslēgta iespēja, ka daļa no zirga kauliem varētu piederēt meža zirgam − tarpānam. Par meža zirgu medībām un to gaļas lietošanu uzturā Lietuvā vēl 1549. gadā rakstīja Austrijas sūtnis Maskavā Sigmunds fon Herberšteins.

Ezerpils atradumu skaitā bija arī no lūkiem darinātu tīklu fragmenti ar bērza tāss, priežu mizas un koka pludiņiem. Mītņu zemē atrastās zivju asakas un kauli piederēja ezerā dzīvojošām zivīm − līdakām, raudām u.c. Zvejotas arī stores; spriežot pēc atrastajiem kauliem, kādas stores garums sasniedzis 3 m.

Ezerpils iedzīvotāji daudz nodarbojušies ar mājamatniecību, gandrīz visu dzīvei un darbam nepieciešamo izgatavojot uz vietas. Vispirms tas attiecas uz apģērba un apavu izgatavošanu. Ezerpilī atrada ne vien linu stiebrus un pogaļas, bet arī atsevišķās vietās līdz 1 m biezus linu spaļu uzpildījuma slāņus, kulstīklas, vairāk nekā 300 vērpjamās vārpstas skriemeļus, vērpjamās vārpstiņas, ceļu dēlīšus, jostu aužamās līkstis un koka nažus, lumstus un kokgriezumiem ornamentētas sistavas kā arī dažus audumu fragmentus. Domājams, ka auduši vertikālajos stāvos, jo horizontālie aužamie stāvi Latvijā

ieviešas ar 12. gs. Tāpat atrasti pinuma tehnikā darināto tekstiliju izgatavošanai vajadzīgie māla svariņi un, varbūt, arī adatas.

Diemžēl, Āraišu kultūrslānī nebija saglabājušies ādas priekšmeti. Toties lielā daudzumā atrada no liepu lūku grīstēm pītas sandales ar osām gar malu un garām, ap stilbu tinamām auklām. Sandales atrada visās izgatavošanas pakāpēs. Šīs sandales nēsājuši arī pavisam mazi bērni.

Starp ezerpils atradumiem bija dzelzs darbarīki un ieroči − universāli lietotie dzelzs cirvji un naži, slīmests, kalts, kaplis, domājamais zirgkopja rīks − t.s. „pātaga”, dunči, vienasmens zobeni ar paplašinātu galu, t.s. skramasaksi, šķēpu un bultu gali. Jāpiezīmē, ka divus šķēpus atrada ar visiem kātiem. Pie otrās apbūves vārtiem atrastā metamā šķēpa garums −130 cm. Atradumu vidū bija arī dzelzs stienis, cirtnis un daži sārņi, kas norāda, ka ezerpils iedzīvotāji no vietējās purva rūdas ieguvuši un apstrādājuši dzelzi, taču ne dzelzs kausējamo krāsni, ne kalvi izrakumu laukumos neatrada. Iespējams, ka ugunsdrošības apsvērumu dēļ tās atradās kaut kur krastā.

Acīmredzot, šo pašu apsvērumu dēļ rotkaļa krāsns bija novietota ezerpils ziemeļu malā pie žoga, aiz dzīvojamās ēkas. Blakus krāsnij kultūrslānī atrada kaltu bronzas stienīti −domājams, kaklariņķa sagatavi, divus gatavus pirksta gredzenus, sadeguša vainaga fragmentus, tīģeļa fragmentus u.c. atradumus. Netālu no rotkaļa krāsns esošā dzīvojamā ēkā atrada māla formu stienīšu liešanai.

Ezerpils dienvidrietumu stūrī, tāpat pie žoga, ceturtās apbūves laikā bija atradusies podnieka krāsns. Konstruktīvi šī krāsns neatšķīrās no citām saimniecības krāsnīm. Tās funkcionālo nozīmi norādīja vairāki pārdeguši un saplaisājuši māla podi, to fragmenti, lauskas kā arī blakus krāsnij novietotās māla un smalku smilšu kaudzītes. Jāpiezīmē, ka labi izmīcītas liesināta māla pikas, no kurām taisīja traukus, tāpat kā izdegušas un saplaisājušas lauskas atrada vairākās ēkās. Uz dažām māla masas pikām vēl bija saglabājušies seno ezerpils podnieku pirkstu nospiedumi.

Divās dzīvojamās ēkās atrada lielākā daudzumā bērzu tāšu rituļus, loksnes kā arī pusgatavus vāceļu dibenus. Turpat atrada arī tāšu auklas (!), uz nūjām uztītas veselas kā arī nodegušas tāšu lāpas. Tā kā no tāsīm izgatavotos mizu vāceļu dibenus kā arī dažādu formu un izmēru tāšu vāceles atrada daudzās mājās un lielā skaitā, vēl nevar pilnīgi droši pateikt, vai tāšu vāceles izgatavojuši katrā mājā vai ar to nodarbojušies tikai atsevišķi cilvēki.

Tāpat atklāts jāatstāj jautājums par specializāciju celtniecībā un kokapstrādē.

Neapšaubāmi, ka šajā kopienā dzīvoja cilvēki ar lielāku un mazāku celtniecības darbu pieredzi un zināšanām, taču par profesionāliem celtniekiem šajā laikā vēl nevarētu būt runas, celtniecības darbos, domājams, piedalījās visi darba spējīgie iedzīvotāji. Mieturi un cepamo iesmu varēja izdrāzt katrs, taču ne katram bija pa spēkam izgrebt lielās koka bļodas, dažādo formu kausus, ar smalkiem rakstiem izrotāt braucamās goda sakas un dravenieka darba rīkus. Lai to izdarītu, vajag pazīt materiālu un prast strādāt. To pašu var teikt arī par raga un kaula apstrādi, piemēram, ceļu dēlīšu, ķemmju kā arī susekļu izgatavošanu, kuru sagataves atrada kultūrslānī.

Āraišu ezerpilī visai prāvā skaitā atrada ragavu detaļas − slieci ar mietni, atsevišķas mietnes, balzienus un ilkšu fragmentus, kas arī pieder senatnīgam ragavu veidam. Ne riteni, ne citas ratu detaļas kultūrslānī neatrada. Iespējams, ka tajos vēl šodien mežiem bagātajos apvidos, kur apdzīvotās vietas pirms tūkstoš gadiem atradās 5-6 km attālumā viena no otras, ar ragavām brauca ne tikai ziemā.

Kā vilcējspēku zemkopībā un transportā izmantoja zirgus un vēršus. To apliecina cieto saku koku sagataves, gatava saku koka fragments, kam visa virsma klāta ar kokgriezuma ornamentu, un no ozolkoka taisīta vēršu jūga sagatave.

Transporta līdzekļiem pieder arī laivas. Bez augstāk aprakstītās laivu novietnes ezerpilī atrada airi, bet Āraišu ezera dienvidaustrumu daļā zem nobrukuma slāņa − vienkoces apakšējo daļu.

Rotas lietas ir ļoti nozīmīga arheoloģisko atradumu kategorija, jo tās ne vien raksturo attiecīgā laikmeta lietišķās mākslas attīstības un rotkaļu tehniskās meistarības līmeni, bet dod arī zināmu priekšstatu par sava laikmeta ticējumiem, rotas lietu nēsātāju etnisko piederību, sociālo stāvokli sabiedrībā un starptautiskajiem kultūrekonomisko sakaru virzieniem.

Āraišu ezerpilī atrasto rotas lietu vairums bija izgatavotas no bronzas, taču netrūka arī dzintara, stikla un māla krelles, no raga un kaula izgatavotas ķemmes un zoomorfie piekariņi − t.s. „pīlītes”. Domājams, kā amuletus (vai ar citu maģisku nozīmi) nēsāja lāča un meža kuiļu ilkņu, zirga zobu un bebra kauliņu, caunu u.c. sīko plēsēju žokļu piekariņus. Āraišu materiāls parādīja, ka nēsātas arī no lūkiem pītas jostas un ka dekoratīviem nolūkiem izmantoti dažādi tāšu un lūku pinumi.

No bronzas rotaslietām atrada latgaļu vīriešu tērpa rotājumam raksturīgās liela diametra pakavsaktas ar skaldņotiem galiem un ornamentētu loku, kas lietota apmetņu saspraušanai, jostu apkalumus un t.s. pušķu piekarus, ornamentētu bronzas skārda apkalumu dunča makstij, t.s. latgaļu „karavīra aproci” u.c. greznuma priekšmetus.

No sieviešu rotaslietām ezerpilī atrada latgaļu materiālam raksturīgos kaklariņķus ar fasetētiem galiem, bronzas pakavsaktas ar tor-dētu loku un atrotītiem galiem, vainaga spirāles un piekariņus, aproces un pirksta gredzenus kā arī augstāk minētās krelles.

Kādā no piektās apbūves ēkām atrada no bronzas izgatavotu tirgotāja svaru atsvariņu.

Bez uzskaitītajām rotaslietām, kuras var uzskatīt par izgatavotām uz vietas, ezerpilī atrada arī vairākus no kaimiņzemēm ievestus priekšmetus. Tie ir bronzā lieti zobena maksts uzgaļi ar t.s. skandināvu „grābjošā zvēra” un vanaga attēliem, trīstūrveida zobena rokturu pogas ar sudraba un vara stieplīšu inkrustāciju, no arābu zemēm vai Bizantijas ievestās krāsainās stikla krelles un, beidzot, tepat no kaimiņiem lībiešiem nākusī bronzas rotadata ar trīsstūrveida galvu, kuras virsma rotāta ar pinuma ornamentu.

Lai pareizi izprastu Āraišu ezerpils vietu un nozīmi citu Latvijas arheoloģisko pieminekļu vidū, to nepieciešams salīdzināt ar citām jau pētītām mūsu ēras I gadu tūkstoša otrās puses nocietinātām dzīvesvietām, tādām kā Ķentes pilskalns pie Ogres, Mežmalu pilskalns Pļaviņu tuvumā, Mūkukalns pie Kokneses un senākiem apdzīvotības slāņiem zem Altenes un Lokstenes pilīm. Salīdzinājuma rezultātā noskaidrojās, ka Āraišu ezerpils un līdz ar to pārējās ezeru mītnes nav izolēta vai izņēmuma parādība mūsu senākās vēstures posmā. Arī ezeru mītnes ir mūsu ēras I gadu tūkstoša otrās puses nocietinātas dzīvesvietas, ko apdzīvojuši vietējie iedzīvotāji pirmsfeodālās sabiedrības beigu posmā. Tas ir laikmets, kad tagadējās Latvijas PSR teritorijā vēl nepastāv vērā ņemami valstiski veidojumi, tādēļ katrai zemnieku kopienai pašai bija jārūpējas par savu drošību. Iespējams, ka nocietināto dzīvesvietu celtniecībai ezeros bija vajadzīgs mazāks darbu apjoms vai materiāla patēriņš nekā pilskalnā.

Rezumējot Āraišu ezerpils materiāla izklāstu, varam secināt, ka tās parāda kādas dzīvesvietas attīstību un tajā notikušās izmaiņas vēsturiski īsā laika posmā − apmēram simt gadu laikā.

Savstarpēji salīdzinot visas piecas apbūves var secināt, ka tām pamatā ir pirmās apbūves blīvais, regulārais celtņu izvietojums taisnstūra apbūvē. Otrā un trešā apbūve ir tikai nedaudz paplašināta un modificēta pirmās apbūves tālākā attīstība. Pēc tam kad ar vairākkārtējiem paplašinājumiem tika iegūta pietiekami liela platība, ezerpils iedzīvotāji pārgāja uz satiksmei un saimnieciskajai darbībai ērtāko ēku izvietojumu pa būvlaukuma perimetru ar brīvu laukumu centrā.

Senie celtnieki gar ezerpils malām izveidoja nocietinājumus, kas sevī apvienoja vaļņa un žoga īpašības, pastiprinot tos ar platformām aizstāvju novietošanai. Šāda divos līmeņos izvietota aizsardzības sistēma savienojumā ar dabīgo ūdensšķērsli veidoja uzbrucējiem grūti pārvaramu šķēršļu joslu.

Āraišu ezerpils dzīvojamās ēkas atradās pārejas stadijā no vientelpas ēkas uz divtelpu ēkām. Liekas, ka šis ir tas senais mājokļa veids, ko latviešu valodā apzīmēja ar vārdu „nams”, vārda sākotnējā nozīmē. Tālākā attīstības gaitā no bezbēniņu dzīvojamās telpas izveidojās ar griestiem segta, apsildāma istaba, bet no aukstā priekšnama − apkurināms nams, kur gatavoja ēdienu. Acīmredzot, šis process turpinājās nākošos gadsimtos. No plānojuma viedokļa Āraišu ezerpils dzīvojamām ēkām visvairāk līdzības ir ar Vidzemes gala klētīm, kā arī kaimiņu tautu senajām dzīvojamo ēku formām − lietuviešu „numas”, zviedru „eldhus” un norvēģu „ildhus”. Tas nozīmē, ka minētās celtnes nevien plānojumā, bet arī konstruktīvajā risinājumā (ar vaļēju pavardu vai bezdūmeņa krāsni apkurināma bez bēniņu dzīvojamā telpa un neapkurināmā piebūvē vai priekšnamā novietota noliktava) līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam saglabājušas seno arhaisko mājokļu iezīmes.

Daudziem Āraišu ezerpils atradumiem ir kultūrvēsturiska nozīme ne tādēļ vien, ka tie atrasti pirmo reizi Latvijas vai pat visas Ziemeļaustrumu Eiropas mērogā, bet tādēļ, ka to ieviešana ražošanā veicināja tehnisko progresu un kā kāda darbarīka vai ierīces optimālais variants ilgstoši saglabāja savu nozīmi ekonomikā.

Tāda nozīme, piemēram, ir cieto saku ieviešanai zirga aizjūgā. Salīdzinot ar pirms tam lietoto mīksto aizjūgu, cietās sakas pārnesa slodzi no zirga kakla uz pleciem, ar ko zirgs ieguva lielu jaudas rezervi. Cieto saku ieviešana atļāva vairākas reizes palielināt slodzi, kas deva lielu saimniecisko efektu zemkopībā un transportā.

Tā arī dzeinis saglabāja savu nozīmi biškopībā vēl līdz pat 19. gs. beigām, jo tikai pēc pārejas uz māju dravām meža dravniecība galīgi zaudēja savu nozīmi.

Domājams, ka šajā laikā arī sāka cept raudzēto rudzu maizi. Par netiešu pierādījumu tam varētu kalpot āra krāšņu ieviešanās, kuras Gdaņskas materiālā, piemēram, uzskata par maizes cepamām krāsnīm, un ezerpilī atrastā nedaudz apdegusī koka lāpsta, ko varētu uzskatīt par maizes lizi.

Ezerpilī vienlaicīgi dzīvojošo cilvēku skaitu pat aptuveni ir grūti noteikt. Hipotētiski varētu pieņemt, ka viena dzīvojamā ēka atbilst vienai ģimenei, taču ģimenes locekļu skaitu nekādi nav iespējams noskaidrot. Vienā otrā no mazā izmēra dzīvojamām ēkām vispār fiziski varēja novietoties tikai daži cilvēki, un nevar arī uzzināt, kādās savstarpējās attiecībās atradušies dažādu māju iedzīvotāji. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, varētu pieņemt, ka Āraišu ezerpils iedzīvotāju skaits bijis mazāks par simtu.

Līdzīgi iedzīvotāju skaitam, grūti nosakāms arī ezerpils iedzīvotāju sociālais noslāņojums. Kā noskaidrojusi E. Šņore pilnīgi izpētītā seno latgaļu Nukšu kapulauka materiālā, apkaltās jostas, karavīru aproces, greznās dunču makstis un „pīlītes” ir tā laika sabiedrības turīgākās daļas atribūti. Vēl retāk sastopama parādība ir tirgotāja atsvariņi un importētie divasmens zobeni. No 1971.-1973. g. pētītajā Drabešu Liepiņu kapulaukā, kas atrodas Āraišu ezera krastā un kur apbedīti arī Āraišu ezerpils iedzīvotāji, uz 168 apbedījumiem atrada tikai vienu divasmens zobenu. Tajā pašā laikā blakus zeltaini mirdzošajām bronzas saktām, četrkrāsu acainajām stikla un dzintara krellēm nēsātas arī dzelzs pakavsaktiņas. tievas bronzas stieples aprocītes un necilās māla krellītes. Tas nozīmē, ka Āraišu ezerpili apdzīvoja sociāli diferencēta sabiedrība.

Lai pareizi izprastu cēloņus, kuru rezultātā ezerpils paliekas nonāca zem ūdens, vajadzēja noskaidrot Āraišu ezera līmeņa augstumu 9. gadsimtā. Pēc tam kad visos izrakumu laukumos bija sasniegta pamatzeme, izdarīja vairākas zem ezerpils pamatiem atrasto augu botāniskās analīzes, pamatzemes ģeoloģiskās analīzes kā arī noskaidroja ceļa ietves augstumu tās zemākajā vietā. Šo darbu rezultātā noskaidrojās, ka ezerpils apdzīvotības laikā 9. gadsimtā Āraišu ezera līmenis bijis apmēram par 1,7 -1,9 m zemāks nekā 1966. g. jūlijā pirms pazemināšanas. Ģeoloģiskie urbumi parādīja, ka ezerpils celta uz cieta, akmeņaina morēnas sēkļa. Tā virsmas augstākajās vietās zem ezerpils pamatu režģoga kokiem atrada sūnas (Drepanocladus aduncus (Hedw.) Moenk. var. kneiffii (Br. et. Sch.) Moenk), kas aug slapjās pārplūstošās vietās. Tas nozīmē, ka ezerpils paliekas nebija nogrimušas ezerā nestabilas būvpamatnes dēļ, bet citu cēloņu rezultātā.

Liekas, ka izskaidrojums meklējams Zemes ziemeļu puslodes klimata izmaiņās pēdējo pusotra tūkstoša gadu laikā. Klimatologu pētījumi rāda, ka mūsu ēras pašā sākumā klimats bijis līdzīgs mūsdienām. Pēc tam iestājies pazemināta mitruma (t.s. otrais kserotermiskais) periods, kas ilga līdz mūsu ēras II gadu tūkstoša sākumam. Šo izmaiņu iespaidā arī ezeru ūdens līmenis, kas mūsu ēras sākumā apmēram sakrita ar mūsdienu līmeni, strauji kritās. Sevišķi sausi esot bijuši 7.-8. gadsimti. Sākot ar 10.-11. gadsimtu, klimats kļuvis vēsāks un mitrāks, kāds pastāvējis līdz pat 19. gadsimta vidum. Iespējams, ka ezeru līmeņu strauja celšanās bija viens no cēloņiem, kas pārtrauca ezeru mītņu apdzīvotību un saglabāja to paliekas līdz mūsdienām.

Āraišiem līdzīgu situāciju novēroja arī Jaungulbenes Ušuru ezera mītnes izrakumos, kuras pamatu absolūtais vecums ir 1235±70 gadi. Arī tur dzīvesvieta celta uz stabilas būvpamatnes, un ezera līmeņa starpība starp mūsdienām un 8. gs. sākumu ir gandrīz 2 m.

Šajā sakarībā interesanti atzīmēt, ka latviešu tautas teikas ezerumītņu bojāeju vienmēr saista ar dabas katastrofu, t.i., ezera uzkrišanu dzīvesvietai. Varbūt, ka šajās teikās saglabājušās tautas atmiņas par kādu nokrišņiem sevišķi bagātu periodu tālā pagātnē, kas dzīvi ezeru salās padarīja neiespējamu. Ka lietavu rezultātā ezeru ūdenslīmenis var strauji celties, liecina autora novērojumi Āraišu ezerā, kad 1978. gada lietainajā vasarā augusta mēnesī pēc stiprām lietusgāzēm ezera līmenis, kurš jau tā bija augstāks par parasto, nedēļas laikā vēl pacēlās par 0,7 m. Te jāpiezīmē, ka Āraišu ezeram cauri uz Gauju noplūst Vēķa, Mazā un Lielā Lazdiņu un vēl dažu citu mazāku apkārtnes ezeru baseinu ūdeņi.

1967. gadā izrakumu laikā, vērojot celtņu un senlietu labo saglabāšanās pakāpi, radās doma par brīvdabas ekspozīcijas izveidošanu Āraišu ezerpilī (J. Apals 1968). Pēc izrakumu pirmā posma pabeigšanas sākās intensīvs organizatoriskais darbs. 1971. g. pie Cēsu rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas noorganizēja darba grupu šī priekšlikuma iepriekšējai izpētei, kas 1973. gadā ierosināja izveidot Cēsu rajonā ap Āraišu ezeru Vidzemes muzejparku „Āraiši”. Muzejparks iecerēts kā brīvdabas tūrisma objekts ar audzināšanas un izglītības darba funkcijām, kas Vidzemei tipiskā ainavā, dzīvā satiksmes ceļu krustojumā uz vietējo arheoloģisko, vēstures, tautas celtniecības, arhitektūras un tautas revolucionārās cīņas pieminekļu bāzes parādītu viena Latvijas novada − Vidzemes − vēsturiskās attīstības gaitu no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Rekonstruētā Āraišu ezerpils būtu šīs brīvdabas ekspozīcijas centrālais objekts.

Šo ideju atsaucīgi uzņēma daudzie izrakumu apmeklētāji (pirmo izrakumu laikā Āraišu ezerpili apmeklēja vairāk nekā 10 000 ekskursantu!) kā arī republikas kultūras un sabiedriskās organizācijas. 1974. gadā, dibinoties Gaujas nacionālajam parkam, Āraišu muzejparku iekļāva tā sastāvā kā Āraišu aktīvās rekreācijas zonu.

Uzsākot muzejparka jeb, populāri izsakoties, Mazās Vidzemes izveides darbus, vispirms izstrādāja apkārtnes meliorācijas un ainavu projektu, izrakumu nobeigumā − Āraišu ezerpils rekonstrukcijas projektu, kura autori ir PSRS Valsts prēmijas laureāts, arhitekts Dzintars Driba un šo rindu autors.

Iekams ķerties pie visas ezerpils rekonstrukcijas, vajadzēja uzcelt vienu atsevišķu projektā paredzēto ēku. Šī eksperimenta mērķis bija noskaidrot seno celtniecības darbu tehnisko paņēmienu un darbarīku kopiju pielietošanas iespējas un efektivitāti Āraišu ezerpils apbūves kompleksa rekonstrukcijā.

Rekonstruējamai ēkai par prototipu izvēlējās kādu pirmās apbūves dzīvojamo namu, kura apakšējā daļa bija saglabājusies 1-5 sienu vainagu baļķu augstumā. No ēkas interjera daļēji nojauktā veidā bija saglabājusies krāsns, lāvas, solu un iebūvēs pamati. Ēkas augšējo daļu rekonstruēja kā saglabājušās apakšējās daļas konstruktīvu turpinājumu, ņemot par paraugiem ezerpils kultūrslānī atrasto citu ēku augšējo daļu būvdetaļas kā arī etnogrāfiskās paralēles. Ēkas augšējo daļu varēja rekonstruēt četros dažādos variantos, rekonstrukcijai izvēlējās konstruktīvi sarežģītāko kopturu jumtu variantu.

Āraišu ezerpils dzīvojamā nama rekonstrukciju uzcēla 1981. gadā ezera krastā netāl no ezerpils. Rekonstrukcijas darbus finansēja un ar materiāliem apgādāja Gaujas nacionālais parks.

Eksperimentālo ēku uzcēla pieci studenti − jaunie arhitekti 45 darba dienu laikā. Ēkas būvē ar labiem panākumiem pielietoja ezerpilī atrasto dzelzs un koka celtniecības darbarīku − koka ķīļu, vāļu, šaurasmens dzelzs cirvju, kaltu, kapļu un slīmestu − kopijas. Celtniecībā sevišķi efektīgi un daudzpusīgi pielietojami izrādījās šaurasmens dzelzs cirvji, kuru zoba platums sasniedza 5 cm. Cērtot mežā būvmateriālus ar šaurasmens cirvjiem, nepieredzējuši cirtēji varēja nolaist 20 cm resnas egles no celma 5-7 minūtēs, bet profesionāls mežstrādnieks to izdarīja 40 sekundēs! Šaurasmens dzelzs cirvji izrādījās ļoti efektīgi arī vainagu baļķu virsmas nelīdzeno vietu pietēšanā, dažādu rievu un ligzdu ieciršanā. Jāpiezīmē, ka pirms eksperimenta sākšanas studentiem nebija nekādas praktiskā darba pieredzes koka ēku celtniecībā. Eksperimenta pozitīvā pieredze parādīja, ka, strādājot ar seno darbarīku kopijām un celtniecības tehniskajiem paņēmieniem, var uzcelt 9. gs. ezerpils rekonstrukciju.

Pašlaik tālāk tiek kārtoti Āraišu ezerpils rekonstrukcijas organizatoriskie jautājumi.

Dažādi raksti par Āraišu ezerpils atradumiem publicēti arī ārzemēs dzīvojošo latviešu izdevumos. Lielākā daļa publikāciju par šo tēmu pieder ievērojamam arhitektam profesoram P. Kundziņam (skat. P. Kundziņš 1970, 1971, 1974, 1979^a, 1979^b). Šajos rakstos viņš apstrīd Āraišu ezerpilī atrasto celtņu konstruktīvos risinājumus, noraida izrakumu vadītāja secinājumus un to vietā cenšas dot ezerpilij citu, savu vērtējumu. Kādu no publikācijām P. Kundziņš nobeidz ar vārdiem: „Publicējot tagad šos manus atzinumus, apzinos, ka ar tiem esmu savā ziņā „paracies” zem „Āraišu ezerpils” pamatiem. Jūtos pat neērti, ka esmu apšaubījis šo Latvijas arheoloģijā tik nozīmīgā atklājuma līdzšinējo tulkojumu, jo arī manī ir joprojām vēl dzīva iedzimtā vēlēšanās atklāt mūsu tautas senatnē cēlo un labo. Bet rūpīgi pārbaudot datus un minējumus par Āraišu ezersalu un tās apbūvi man nācās padoties realitātēm”. (P. Kundziņš 1979^b).

Vispirms jāsaka, ka P. Kundziņam nav bijis zināms viss izrakumu materiāls. Savus spriedumus par ezerpili viņš pamato ar dažām publikācijām, kurās tikai daļēji atspoguļoti pirmā izrakumu posma (1965.-1969. g.) materiāli. Laikrakstu ziņas par otrajiem izrakumiem (1975.-1979. g.) P. Kundziņš maldīgi uzskatīja kā „nokavētu dezinformāciju ... pretēji oficiāli atzītiem faktiem” par pirmajiem izrakumiem. Kā izriet no konteksta, ar „oficiāli atzītiem faktiem” bija domātas vina paša hipotēzes (P. Kundziņš 1979^a).

Otrkārt, Āraišu celtniecības materiāla tulkojumā P. Kundziņš pielaiž metodisku kļūdu, cenzdamies saskatīt tur viņam labi pazīstamās jaunāko laiku latviešu tautas celtniecības formas un konstrukcijas. Etnogrāfisko materiālu nevar tieši projicēt tik tālā pagātnē, jo, kā rāda ne vien latviešu, bet arī citu kaimiņu tautu arheoloģiskais materiāls, pirms tūkstoš gadiem pastāvēja pavisam citas celtņu formas un konstruktīvie risinājumi, kas pie tam vēl atradās attīstības un pārvērtību stāvoklī.

Treškārt, P. Kundziņa hipotēze par ezera salu kā vienam no diviem Āraišu ezera krastā esošajiem pilskalniem pakļautu vergu-amatnieku apmetni balstās uz kļūdainu pieņēmumu. Āraišu ezera krastā nav neviena pilskalna. Ja tur būtu kaut viens, to jau sen būtu pamanījuši baltvācu arheologi, E. Brastiņš vai arī padomju arheologu apzināšanas ekspedīcijas. Bez tam, tādas vergu-amatnieku apmetnes mūsu ēras l/ll gadu tūkstoša mijā nepazīst neviena Ziemeļeiropas tauta. Šādam pieņēmumam runā pretī arī augstāk apskatītais senlietu materiāls. Maz ticams, ka tirgotājs būtu dzīvojis vergu apmetnē...

Āraišu ezerpils izpēte nedaudz pavēra pagātnes priekškaru un ļāva ieraudzīt senās celtnes un iedzīvi tādu, kāda tā bijusi pirms tūkstoš gadiem, bez pieņēmumiem, izskaistinājumiem vai nolieguma. Un cik daudzas vēl neatklātas kultūras vērtības sevī glabā pārējās ūdenī un aizmirstībā nogrimušās Vidzemes ezeru pilis?

1983. gada 25. februārī

AVOTI UN LITERATŪRA

J. Apals. Klāstu mītnes Latvijas PSR teritorijā. − Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1965, Nr. 5, Rīgā. (īsāk: J. Apals 1965)
J. Apals. Hidroarheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1967. g. − Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu un etnogrāfu 1967. gada pētījumu rezultātiem. Rīgā. 1968. g. (J. Apals 1968)
J. Apals. Āraišu ezerpils izrakumu rezultāti (1965.-1969. g.) − Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1971, Nr. 12. Rīgā. (J. Apals 1971)
J. Apals. 1979. gada arheoloģiskie izrakumi Āraišu ezerpilī. − Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem. Rīgā, 1980. (J. Apals 1980.)
A. Bielenstein. Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten. I Teil. St. Petersburg, 1907, 55. 56. lpp. (A. Bielenstein 1907)
J. M. Punning, A. Liiva, E. Uves. Tartu radiocarbon dates. − Radiocarbon. 1968. 10, Nr. 2. (Radiocarbon 1968)
P. Kundziņš. Jauni atklājumi par tautas celtniecību Latvijas aizvēsturē. − Technikas Apskats 1970, 60. Nr. Montreal. (P. Kundziņš 1970)
P. Kundziņš. Vēl par izrakumiem Āraišu ezerā. − Technikas Apskats 1973, 67. Nr. Montreal. (P. Kundziņš 1973)
P. Kundziņš. Nokavēta dezinformācija. − Latvija Amerikā. Trešdien, 1979. g. 21. novembrī. (P. Kundziņš 1979^a)
P. Kundziņš. Latvju sēta. Stockholm – Sundyberg 1974, 19.-20. lpp. (P. Kundziņš 1974)
P. Kundziņš. Izrakumi Āraišu ezera salā 1965.-1969. − Latvijas Senatnei. Stokholmā, 1979. (P. Kundziņš 1979^b)
C.G. Sievers. Pfahlbau im Arrasch-See. − Verhandlungen der Berliner Gesellschaft für Antropologie, Ethnologie und Urgeschichte. Berlin, 1876, S. 276 (C.G. Sievers 1876)
R. Wirchov. Pfahlbau vom Arrasch-See. − Ztschr. für Ethnologie, Berlin, 1877, S. 433.-435. (R. Virchov 1877.)