Sava mūža pēdējo gadu ducī esmu noskrējis daudzus kilometrus. Savi riņķi un maršruti man ir tepat ap mājām Toronto pievārtē, bet skriets ir arī no Rumpēteru mājām pa Džersijas ēnainām alejām, pa Kalifornijas mežiem un gar Klusā okeana krastiem, skaistajā mežā ar zaķiem un putniņiem tieši pāri Sīmaņu mājai pie Čikāgas, Rīgā pa Viesturparku, kanāla apstādījumiem, gar Daugavmalu, Lielajos kapos, vecajā Ķieģeļu ielas stadionā un Biķernieku priedēs. Mēģināts pat ir skriet no Staprānu mājām pa gluži neiespējamiem Sanfrancisko kalniem, turpretī no Augusta rezidences Palo-Alto var rullēt kā pa dārzu iejoztu dēli ... Bet šorīt ir tāds īpašs skrējiens. Atvadu skrējiens no Rīgas.
Rīga ar mani ir visai runīga, gandrīz vai pļāpa. Varbūt tie ir tie Vizmas Belševicas apteiksmotie gaiļi? Varbūt tādēļ, ka man te bijis lemts piedzimt? Varbūt tā ir lielā daudzveidība, kontrastu faktūra, kas ir visu faktūru faktūra?
No daudzstāvīgā ārzemnieku geto skrienu šķērsām cauri Esplanādei. Gaŗām Rainim. It kā sens un tomēr šāsdienas. Zemdega it kā vidū starp Trepilovski un Zaļkalnu. Kontrastu faktūras iezīmēšanai arī granītā iekalts - RAINIS! Varbūt, lai iebraucēji nesajauc ar kādu citu? Cauri kanāla apstādījumiem līdz Blaumanim Bastejkalna pakājē šaipus kanāla tiltiņam. Tā viņš tur sēž bez brillēm. Jāņu smarža, Skroderdienu gars, Zaļkalna formas tīrība. Latviskā un reizē arī mūžības faktūra. Gars, ko nevar nokaut, mūžīgā materiālā, kas nesadrūp. Pulveŗtornis - sarkanu ķieģeļu senuma faktūra. Cauri Zviedru vārtiem, pāri pils laukumam. Acis pārskrien Laubes trīszvaigžņu tornim un tad augšā pa jaunā vanšu tilta uzeju. Zilgans balodis nesteidzīgi aizlaižas ar spārnu gandrīz aizskardams manu ceļgalu, pāris druknu stāvu ar platām sejām uzsauc kādus man nesaprotamus vārdus, un priekšā izaug vareno tērauda virvju raksts - šāsdienas faktūra slaidā lokā pāri Latvijas likteņupei debesīs. Apakšā pils dārzā latviešu skulptoru darbi mūžīgā materiālā. Pils dārzs apjozts ar betona dekorātīvo režģi, un no atmiņas izlobās bērnībā redzētās avīžu bildes - valsts prezidents sveic studentu lāpu gājienu (vai arī otrādāk). Bet sveic un pieņem arī tagad, tikai ne šai jūnija rītā. Un mazliet tālāk Daugavmalā pavīd šāsdienas pelēkā tribīne - nostalģijas kontrastu un īstenības faktūra! Un tad pāri tiltam - apakšā nesteidzīgie Daugavas ūdeņi, pa kreisi Rīgas torņi un tērauda troses debesīs. Sauli neredz, bet Pēteŗa gailis mirdz. Pa kreisi SLAVA - divvalodība, dizains, vides māksla - šāsdienas un arī kontrasta faktūra. Tad preses nams ar šāsdienas publikāciju uzrakstiem, ar sardzi un caurlaidēm, ar rakstīšanu un nerakstīšanu - šāsdienas un arī kontrastu faktūra. Tad no manas bērnības gandrīz vai nekaunīgi droši iznirst Daugavgrīvas ielas stūŗa nams. Nu taču jau tas pretī kuģīša piestātnei. Un tur jau arī ir pati kuģīša piestātne, tikai kuģīša vairs nav. Pagātnes faktūra - romantiski patinēta un skumja ... Un mazajam līcītim otrā pusē pontonu tilts - tikai sadalīts posmos un izvilkts krastā. Tad jaunais tilts uz dzelzsbetona balstiem, lielais pulkstenis, pilsētas kņada un pirms ieniršanas atpakaļ viesnīcā "Latvija" ar latviski nerunājošiem sargiem, piedodiet, šveicariem, vēl viens piemineklis ar paceltu roku rādot uz austrumiem.
* * *
Otrdien, 7. jūnijā Mākslas darbinieku namā sarīkojumu serijas "Māksla un mākslinieki" ietvaros mākslas zinātnieces Tidomane un Burāne vadīja tikšanos ar Akadēmijas trešā kursa studentiem. Bija izstādītas šo studentu gleznas. Izstādīto gleznu klāsts disciplinēti rātns un tradicionāli gaŗlaicīgs - klusās dabas, sadzīves žanrs, interjeri, eksterjeri un foksterjeri. Kaspars Zariņš analizēja izstādīto darbu klāstu - asprātīgi ar šarmu un visai šaurā narrātīvās tradicijas garā. Indulis Gailāns iecerējis kļūt par scēnografu un uz Burānes jautājuma, vai bez scēnografijas ir arī citas intereses, atbild, ka "scēnografija ir ļoti ietilpīga un mani fascinē zīme". Vakarā jauki mūzicēja konservātorijas studentu kamermūzikas grupa.
* * *
Leonīds Mauriņš savu ievērojamo māksliniecisko talantu apvienojis ar neatkarīgu domāšanu. Bet arī Mauriņam abstraktā glezniecība (kas konsekventi tiek apzīmēta par dekorātīvo) var būt tikai viena mākslinieciskās attīstības faze. Un šodien arī Mauriņa glezniecībā iznirst priekšmetīgais tēls - te ceļš, te sieviete, ainavas elements, māja. Pēc Mauriņa ieskatiem dekorātīvā (abstraktā!) glezniecība nav pietiekami ietilpīga, lai tai ziedotu visu mūžu. Bet iestāsti to, teiksim, Strautmanim vai De Kūnigam. Un vai nevarētu būt, ka apkārtējās vides pretestība beigās noliec pat tos stiprākos zarus?
* * *
Par Brāļu kapiem pagājušā gadā iznākusi Vaideloša Āpsīša grāmata, bet pašos kapos izaugusi gaŗa zāle, un daudzu kritušo karavīru piemiņas plāksnītes jau krietni padzisušas. Mūžības alejā liepas pilnos pumpuros, bet sirdī šaubas, kas notiek ar tautu, kas nekopj savu varoņu kapus, bet pulierē un berž svešinieku pieminekļu slīpētās akmens plāksnes?
* * *
Igauņu mākslinieks Teniss Vints savā ateljē 1983. g. 14. jūnijā.
Atvēlētās dienas Rīgā ir intensīvas, bagātas un īsas. Ar autobusu cauri Vidzemei un Igaunijai uz Tallinu. Ko iegūstam pāris pieturās, paklīstot pa Vidzemes jūrmalu, pazaudējam Tallinā. Tā igauņu domātāja un grafiķa Tenisa Vinta (Tonis Vint) ateljē Tallinas centrā varam ciemoties tikai labu pusstundu. Jā, tas ir tas pats Vints - galvenais varonis Anša Epnera kinolentē "Lielvārdes josta", ko redzējām arī ASV un Kanadā. Pašreiz Vints gatavojas personālizstādei, un mums par prieku turpat uz darbnīcas grīdas tiek "sarīkota" viņa smalkās grafikas skate.
* * *
Tradicionāli ceļā uz paradīzi cauri purgātorijai cilvēkam jāiziet tikai vienu reizi. Braucot šodien uz Latviju, tūristam jāpārdzīvo padomju muita gan iebraucot, gan izbraucot, visumā dodot skaidru ieskatu, kādēļ muitnieku profesija Svētajos Rakstos nav daudz slavēta. Grūti jau visu racionāli izskaidrot, bet kamēr muitnieki sirdīgi vandījās pa mūsu bagāžu (konfiscējot tik bīstamus izdevumus, kā Cīņa, Padomju Jaunatne un Dzimtenes Balss) prātā nāca kādā Rīgas atejā izlīmētie no periodikas rūpīgi izgrieztie uzraksti - "Lai tvaiks neaizietu svilpē"; "Ar pilnu atdevi"; "Lielie darbi labs ieradums"; "Izdarīt līdz galam"; "Atbildība gulstas uz ASV" u.t.t.
* * *
Vai tas bija sapnis vai īstenība? Pēdējais vakars Rīgā pie gleznaina priežu meža ieskauta ezeriņa. Saule, apjauzdama vasaras saulgriežu tuvumu, vēl vēlu, vēlu ļāva ezera spulgmē mainīties retu mākoņu fantastiskiem rakstiem. Un tad atlidoja divi balti gulbji. Varbūt brīnums, bet no otras puses turpat ap laipas galu jau viņi peldēja un zvejoja pamestos maizes gabalus. Pēdējā īsā vasaras nakts Rīgā - nakts kad atlidoja gulbji ...
* * *
Lahti plakātu biennāle 1983. g. - daļējs kopskats.
Labā stūrī apakšā Juŗa Dimitera godalgotais darbs.Somijā, Lahti pilsētā, no 14. maija līdz 4. septembrim 5. plakātu biennāle. Starptautiskajā izstādē piedalījās 370 mākslinieki no 39 valstīm. Eksponātu lielais vairums bija izstādīti Lahti pilsētas mūzejā, bet daļa teātŗa kompleksa telpās. Šai izstādē plakāts patiesi atklājas kā ļoti iejūtīgs, bagāts un daudzveidīgs šāsdienas mākslinieciskās izteiksmes veids. Kā šāsdienas pasaules nozīmīgo notikumu un lielo problēmu rādītājs un analizētājs. Kaŗš, miers un ar to saistītā bruņošanās problēma, rūpe par dabas aizsardzību šāsdienas vides piesārņošanas laikmetā, lielo kultūras notikumu atspulga, erotika kā viens no nozīmīgākiem dzīves un dzīvības dzinuļiem, polītiskais plakāts, komerciālais plakāts un vēl daudz kas cits techniski izsmalcinātā un daudzveidīgā izpildījumā. Un šai varenajā izstādē Juris Dimiters ieguva vienu no 11 piešķirtajām balvām (trešo godalgu 1500 markas "sociālo problēmu un ideālu" katēgorijā). Bez Dimitera no latviešiem vēl piedalījās Laimonis Šēnbergs, Georgs Smelters un Gunārs Zemgals. 35 Padomju Savienības pārstāvju vidū arī vēl grupiņa igauņu un lietuviešu.
Dimitera godalga par vienu no diviem izstādītiem dabas saudzēšanas plakātiem. Pārskatot skates daudzveidīgo klāstu, jāsecina, ka Dimiters uzvarējis ar formas lakonismu un koncepcijas oriģinālitāti (un šī Jurim jau ir otra Lahti biennāles balva). Vispār tāds šodienīgi iezīmēts minimālisms izjūtams arī lielās godalgas ieguvēja vācieša Uves Leša (Uwe Loesch) darbos (godalgotais darbs "Punktum"), kā arī godalgotajā čecha Karela Miseka plakātā (Čechova lugai Trīs māsas).
Japāņu kollekcija bija visplašākā izstādē (56 mākslinieki). Japāņu mākslinieki savos plakātos harmoniski saauduši izsmalcinātu šāsdienas technoloģijas (foto) pielietojumu ar savām senajām kaligrafijas tradicijām. Bez tam it daudzi Japāņu autori priecēja skatītāju ar izsmalcinātu it kā aizplīvurotu tvīkstošu erotiku.
Neapšaubāmi šo ļoti interesanto un vērtīgo izstādi vajadzētu redzēt visai talantīgajai Rīgas plakātistu saimei, lai gan maz ticams, ka tas pašreizējā situācijā būs objektīvi iespējams (kaut gan Somija un Lahti ir no Rīgas gandrīz vai akmens sviediena attālumā)!
Izstādes godalgas piešķīra internacionāla žūrija (6 locekli). Sarunā ar biennāles sekretāri un plakātu mūzeja kurātori Ulu Artomu (Ulla AArtomaa) uzzināju, ka arī Juris Dimiters bijis aicināts piedalīties šai žūrijā, bet no Maskavas biennāles vadībai paskaidrots, ka viņš neesot vēl pietiekami nobriedis šādu pienākumu veikšanai. No otras puses arī mēs nevaram Jurim Dimiteram šobrīd saskaitīt vairāk kā 36 gadus!
Komprehensīvajā biennāles katalogā Dimitera un Zemgaļa vārdi nodrukāti pareizi, bet Smeltera un Šēnberga kļūdaini (ieteiktu rīdziniekiem vārdu rakstības lietā griezties pēc padoma pie Valža Āboliņa, kuŗa vārds daudzās vācu publikācijās parādās precīzi ar gaŗumzīmi un abiem mīkstinājumiem).
* * *
Stokholmā par mums gādību uzņēmās jaungaitnieks Imants Zilberts (jā, tas ir tas pats Zilberts, kuŗa savpatnīgā vizuālā satira ir bieži publicēta Jaunajā Gaitā, kā arī Eiropas, it īpaši zviedru, periodikā). Zilberta dzīvoklis Stokholmas centrā ir netālu no pilsētas bibliotēkas, kuŗas periodikas nodaļā varat iegriezties izlasīt jaunākos Jaunās Gaitas numurus. Imants lieliski orientējas Stokholmas mākslas ainā, parādīja mums interesantas mākslas vietas un lietas un būtu parādījis vēl krietni vairāk, ja mūsu spēki un laiks būtu bijuši ietilpīgāki.
Laris Strunke savā Stokholmas darbnīcā 1983. g.
Foto: Margareta BerquistViens no interesantākajiem mūsu kopējiem gājieniem bija pa kronētiem Hāgas parka vārtiem pie latviešu gleznotāja Lara Strunkes plašajā Oranžerijas darbnīcā. Savās piezīmēs pēc apciemojuma esmu pierakstījis - ekspresīva darbnīca, ekspansīvi ekspresīvs mākslinieks, ekspresīva dabas ritmu un garīga temperamenta uzlādēta glezniecība. Un arī šodien ar turpat mēneša atkāpi nedz tur, ko pielikt vai atņemt. Daļēji Laŗa Strunkes sarunas pavediens vijās apmēram šādi: "Es gleznoju kopš varu atcerēties, un mans gleznieciskais piegājiens gadu plūsmā ir izaudzis organiski un dabīgi. Šāsdienas modes mākslas pasaulē man nav nozīmīgas. Nu jau kādu laiku gleznoju liela formāta (6m x 3 1/2m etc.) darbus tumšos toņos. Tas viss iesākās ar pasūtinājumiem Hudingas slimnīcai, kas nu jau sen nobeigti. Katrs lielais darbs ir pēdējais, bet tad seko vēl viens, arī pēdējais! Nākotni nevar paredzēt. Jāstrādā aizgūtnēm ar atbildības sajūtu iepretī savai varēšanai un talantam. Jāpatur prātā rītdienas neziņas elements, jo nekas taču nav mūžīgs. Nākotnes prognozēšana balstās uz pagātnes pieredzi, bet kā gan es varu paredzēt, cik un kādas krāsas lietošu rītdien. Vakardienas pieredze rītdienai var pilnīgi nederēt, jo katra nākamā diena ir ūnikāla un citādāka. Kādreiz pabeidzu gleznu un neesmu apmierināts. Nevaru racionālizēt, bet izjūtu traucējošu disharmoniju. Tad tūlīt jāglezno par jaunu. Citreiz pēc tāda psīcholoģiskās atslodzes laika traucējošais elements it kā izzūd. Kādreiz sākot gleznu esmu iecerējis to veidot tumšos toņos, bet beigās iznāk kaut kas pilnīgi gaišs. Gleznoju lielus darbus drūmās noskaņās, kad mākslas tirgū vismazāk bija pieprasījums pēc lielām gleznām drūmās noskaņās, bet beigās tādi darbi tomēr izrādījās vajadzīgi!"
Larim Strunkem kā māksliniekam ir izteikta Zviedrijas orientācija, lai gan sešdesmito gadu sākumā izstādījies arī ārzemēs (Italijā un Norvēģijā). 1984. gada sākumā paredzēta personālizstāde Akadēmijas lielajā izstāžu zālē. Apskatot ekspansīvi ekspresīvos Strunkes audekļus, domas aizklīst pie kalifornieša Dībenkorna un vācu jaunās glezniecības lauvas Anselma Kīfera. Manuprāt, Strunkes darbi sevi lieliski apliecinātu kādā no lielajām SO-HO galerijām, bet kādēļ ne tepat pāri Baltijas jūŗai uz Rīgu? Kāpēc gan ne!
* * *
Vēl daži sīkumi no bagātā Stokholmas iespaidu pūra.
Igauņu mākslinieks Enno Halleka (Enno Hallek) darbi izstādē "Stokholma un Ņujorka" kādā komerciālā galerijā (Galleri Svenska Bilder) un tad vesela Halleka mākslinieciski izveidotā Stokholmas pazemju (tuneļa) stacija un Maijas Eiziņas glezna kādā citā no daudzām "lielākās pasaules mākslas galerijas" piestātnēm.
Īsa viesošanās agrā rīta stundā Jāņa Lūkina savrupmājā ar tēju, viesmīlību un ļoti jauku Fridricha Milta un Jāņa Kalmītes gleznu kollekciju.
Atpakaļ mūsu mājastēva Imanta Zilberta dzīvoklī ar bagāto bibliotēku un ūnikālo mākslas grāmatu un izstāžu katalogu kollekciju. Jācer, ka Imanta testamentā šī kollekcija tiks novēlēta krātuvei, kas pieejama visiem jauniem (un arī ne tikai jauniem) latviešu māksliniekiem un mākslas apcerētājiem.
* * *
Atvadām zviedru zemei impresija no "Tridekšņa" koncerta Salemas baznīcā 19. jūnijā.
"Trideksnis" pēc koncerta 1983. g. 19. jūnijā -
Gilla Bungša, Gaida Rulle, AndraDiv baloži strautā dzēra ... Svece plīvo vakarā, kas ir gaišs, jo esam Zviedrijā un tik tuvu vasaras saulgriežiem. Baznīcai vairāk nekā 600 gadi, un smuidrajām meitenēm tautas tērpos ar latviešu senajiem
instrumentiem, mūsu tautas senās meldijas spēlējot, labi ja divdesmit. Uz meitenēm caur gadsimtu laika plīvuriem noraugās baznīciņas sienām pieplakušie ērgļi, lauvas, bruņu cepures ar tukšām acīm, zelta spalvas un citi lepnās karaļzemes heraldikas atribūti. Gör mit liv lätt och rikt Dopvisa ... Viņas mūzicē par latviešu tautas dailes garu vakarā ar gaismu un arī kaut ko stāsta dziedošajā zviedru mēlē. Latgales līgotne ... Ēdiet govis zaļu zāli ... Laika upē aizpeld gadi. Skumjas un laime kā vītenis vijas ... Kurzemes ganībās tepat, tepat pāri jūŗai govis ēd zaļu zāli. Salemas baznīcā svece plīvo. Liec, Laimiņa, man mūžiņu ... skan kokles stīgas, jaunas balsis, stabules ... jag sjöng var kväll ...
Nikolajs Bulmanis
