Roberts Mūks
|
|
PADOMS MELANCHOLIKIM |
Tā smeldze, kas tevī dus kā glums apaļš tārps Nav nekas speciāls. Necelies spārnos uz citu pasauli, Tikai pacelies mazliet virs sevis paša, noskaties Uz sevi no tās malas, kur zāle aug tāpēc Ka tā aug, skaties uzmanīgi, ilgi, kamēr Vairs nezini, kas tur aug, zāle vai tu, kamēr Tas tārps kļūst viens ekstatisks tārps, tas ir, Taurenis. Kad tādējādi tevis vairs nav Apgriezies Un ej tālāk.
|
AIZTURĒSIM ELPU |
Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem. Atomi viņu pierēs var izraisīt ķēdes reakciju Kā arī sava veida konflagrāciju Ar mūsu dulnumā sistajām pierēm. Marmors viņu pierēs ir no uguns, kas nekad nenodziest Un no šīs uguns mums jābaidās.
Viņu krūtis ir tukšas un vieglas Un izturīgas pret gaisu. Uz tādām krūtīm var likt tikai puķes, kas nesmaržo, Lai viņu krāsas, krāsas vien blāzmotu Kā kāda glezna, kā zemes iekšu atvēršanās Un aizrīšanās no šīm krāsām.
Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem. Aizturēsim elpu no bailēm, ka arī viņiem nepielīp Dzīve. Mums ir nepieciešami miroņi kā tādi.
|
JAU TAGAD |
Kas mēs esam balti, dzelteni vai melni, Mucā auguši vai par mucām uzauguši, Neurotiski tārpi vai kalnā kāpēji Ir atkarīgs no nāves. Kāds es miršu, tāds es esmu.
Jau tagad uz maniem spārniem guļ Nākotnes medus, izsūkts No dienu un gadu blasfēmiskās skrejas, Nāves ēdiens dzidrā dārzā, Svēts no krītošu ābolu skaņām.
Ir jāpaceļas uz medus smagnējiem spārniem Pret rītiem uz Himalaju ielejām Jau tagad.
...pa kalnu vēršu iemītām takām nepacietīgas bites dūc un eņģeļi aug no pļavu krāsām.
Ir jāpaceļas pretim galam.
|
PAR ZILIEM DEGUNIEM |
Lobet Gott in seinem Reiche, tā Sebastians Bachs. Bet kur tad ir tā Valstība? Viens mistiķis teiktu tepat deguna priekšā, Bet es saku tieši zilā degunā.
Tā Valstība pieder ziliem deguniem. Velns arī Saož lietu būtību, bet tikai no vienas puses: Viņam viss galvenokārt smird, kā no pakaļas, tā no priekšas, Kā no augšas, tā no apakšas, kā no iekšpuses, tā no ārpuses.
Turpretim Viens zils krāšņs deguns Ir Hozanna un Alleluja un Ontoloģija Pasauļu simfonija nāsīs, Visu lietu sasmaržošanās kā pēc lietus.
Sākumā bija Viens Zils Deguns, Zila plaša nakts, visaptveŗoša Circeņu ekstāze, čuksts no bezdibeņa Un tad Vārds: Lai top Deguns! Un Vārds kļuva Deguns Un dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi starp cilvēkiem, Un Deguns bija Vārds. Tā tas visu laiku bija, kamēr Velns (kam Nekad nav bijis deguna) jautāja,
Kā ir ar to, kā nav.
|
BIŠU MIEGS |
Tam jābūt Tikpat cietam un drošam kā nāvei Vai arī Viņas nemaz neguļ bet tikai sapņo Ar vaļējām šūnām Kā tikt pie medus
Ak kas tas par sapni! Tam jābūt drošam kā nāvei Nemaldīgam kā medus garšai Kā sapnim kas Bites sapņo
Es neesmu cēlies no Kalahari tuksneša smiltīm Bet no zvaigžņu smiltīm un Sakstagala lielceļiem Es esmu uzsapņots kopā ar bitēm Kopā ar māla zirgiem svilpauniekiem Uz pusēm ar nāvi saldu un nemaldīgu kā medus
Ak kas tā par aizraujošu dzīvi Ak kas tie par Himalajiem Ak kas tas par Ak
|
CITS RUDENS, CITS SUNS |
Kāds gudrais teica: Cilvēka misija ir apkopt suņus.
Kaili zari šūpojas vējā, šis nemiers ir jāapaugļo Ar suņu mēlēm, ar viņu siltajām acīm, ar Mocarta Sievas atplēstām kājām. Rudens Ir pēc iespējas jānošauj. Tad es došos uz Tibetu Atjaunot klosterus un barot bites no rokas. Šis Ir suņu Apgaismības Laiks.
Sakstagala stacijā stāv Jānis Klīdzējs arī ceļā Uz Tibetu, Svētais Gars arī ceļā uz Tibetu. Mums Pa ceļam, saka šīs ēras pēdējā mauka, šite viss Par daudz dezinficēts, ieskaitot mēslus.
Kaili zari šūpojas vējā, tik un tā nekas nekustas, palikušas Tikai stacijas bez vilcieniem, gaidītāji bez sagaidītājiem, Tīrs, transcendentāls laiks laiks Ar mūžam izkārtu mēli. Tā nu tas ir Kamēr ir tas, kas ir, kā nav, par to var runāt.
|
PĒC TĀM NOTĪM KAS... |
Pieliec ausi pie zemes garozas Kas tur tā dun: auss vai zeme? Ja labi ieklausās, izrādās Zeme ausās
Kā tārpu simfonijas saplūst ar Bēthovena Devīto Un Mocarts ar savu svītu, nokāpis no debesīm, sludina: Uz turieni gan mēs nekad vairs neiesim.
Bet tārpi tikai spēlē tālāk un tālāk Tieši ausī, Kaulos iekšā, pēc notīm, kas ierakstītas Mūsu praulos.
Alleluja? Nūjā. Ka tik ūjā.
|
Dagmāra Igale
|
|
* |
Auga krūms viens
tad iemetās ērglis zaros atdodams spārnus
lai būtu debess citāda kā pirmatnējā
|
* |
Viss rita kā smejies drāts galā un smējās tauta par iegūtu zemi
rokās guļ pērles tām vara mirdzēt bez bailēm un bez jēgas
|
* |
Trakie var dzīvot ar aizrautību auto pēdās
bet bēdas
atskanu dēļ kā māsas brāļu dēļ var dzīvot nemirstību
|
* |
Par brīnumu par demitasi un vienību mirkšķēja acs
tik skaisti un muļķīgi skanēja vārdi labā gara stāvoklī
pēkšņi debesskrāpī iepūtās ola
par jaunību par liesmu pagalmā un troksni
|
* |
Vecs cilvēks pāršlūca telpu jauns cilvēks brīnījās ka grīda laistās
tāda pati sieviete nesa mājās augļus tie atmetās sārti un sapņu bērni priecājās
|
Maija Meirāne
|
|
DELIKĀTS EROTISMS |
Acis zīmē jautājumu orikulārus,
acis atbild zilā fugā ar kadencām,
Atlaižas krāsu akla dzilna un aiznes
nevienā pasakā nepasakāmo, daudzkrāsu īsbrīžu ziedu.
|
RĪT |
Rīt mēs piegriezīsim stiklus kādam mirdzošam logam.
un tas notiks tāpēc, ka tava kreisā roka tagad ir tērce,
labais plecs nes pūrus un miežus,
acīs aizaudzis zeltains auzu lauks
Tu redzēsi, tā būs vēl neredzēta gaismas spēle:
pat krāsu aklais to sajutīs.
|
PĀRI AKMENIM |
Viss, kas no viņiem tagad ir saredzams. aug aiz zaļajiem vārtiem. Vārdi ir ziemeļu sūna, kas vēl ilgi turas pie zariem, aug uz gadsimtu mūŗa, patveŗas dziļi zemē, staigā pāri akmenim, kuŗā kāds iekalis neizprotamu ceļa zīmi
Neviens vēl nav skaitījis, cik daudz bērza tāšu apklāja viņu raksti, cikkārt ausmu dzērušas viņu acis, cik maz sapņu sakrāti ceļam vilku mēnešu zvaigznājos, ceļam, kas vēl stīgos tālu aiz tevis
Ja kāds sacīs: tā ir vēsture, sendienu sūravas, sīka dūmistaba ar sincēm, ar lūku loga vietā, prasi akmenim, kuŗā viņu kājas iemina dobi
tur stāv rakstīts: liepas lūka, bērza sieksta, asaru palts.
1983
|
Juris Zommers
|
|
DZIESMA AR SEŠIEM RITENTIŅIEM |
Tavs zirgs ir mazs Krēsls ar sešiem oranžiem Ritentiņiem. Viss spožs un balts Tas gaida tevi un tā var Ātri braukt, tā var tālu braukt, Rūc ritentiņi Pārgalvīgi uz brīvā ceļa Starp plauktu un galda Kāju, kur nekas vairs Nekavē gaitu, caur Plašumu rūc ritentiņi Pārgalvīgi uz tava Lielceļa, cik var ātri, ātri Kurpīte sit rakstā it, kā uz Bungas sāniem, tādā ātrumā, mazais Braucēj, uz priekšu vien pārgalvīgi Rūc ritentiņi Seši neapstādināmi Uz priekšu ar vēju Pat aiz pasaules malas Jau lidojošs... līdz ... līdz tur Ceļā sēž kas Tumšs, spīdīgos rāmjos iesēdies, Kulba, masa, neapbraucama, Nenogrūžama, nekustināma kā Kalns, ko stājies ceļā! kalns, Kur jāuzkāpj, kalns ne Bērna ratiņi. Tu saņemies Ar abu kāju spēku, lai Tvertu visu visu. Vai liela bēda! Nesasniedzamais! Lai lai tā, es mierinu It kā viņu sevi. Nāks laiks: Tu jāsi dienu, jāsi nakti, Re kur dižens jāj viņš, Trejdeviņus kalnus jāj Dēlietis stalts: pārjāsi mājās, Nezudīsi, darba vīrs, saules Dēls. Dun lodītes Koši dziesmu. Tā es klausos. Skaisti tālu skan sudrabu Pakavu piesitiens.
|
Visvaldis Reimanis
|
|
VARBŪTĪBU NEMIERS jeb SAPŅAINĀ CŪKUPUPA
|
Pavērās pāksts izbiru tagad tā atbildība pašai pašai jāzina kad uz kuŗu pusi sakni sākt dzīt kad asnu tas nav tik vienkārši stipra ticība nepieciešama lai cūka neierauga
man tāds nemiers
mana dala ticības arī iekšā notikšana tikšķ varbūt zeme mani pieņem cūka neuzrok sakni īstā brīdī izdzenu asnu pareizā virzienā starp debesīm un zemi vēl viss var notikt varbūt es uzstiepjos līdz debesīm
ai, varbūt!
Kas ir tavs dzīves saturs? manējais ir tiekties uz debesīm nē nepārspīlēju ne jau nu tieši triekties ko tur uzskrējis darīs
man tāda sajūta
kad izstiepšos kā tiecos varbūt ar pārmērīgu ticību kāds manus melnibaltos sapņus saminis trausīsies pa maniem zariem augšā un debesīs iekšā
antiņš!
|
CHAMELEONS |
(kas pelēks un bailīgs mainās)
Par tevi runā kā par Dabas Brīnumu. Nesaprotu kāpēc. Vai tu plaušas pārvērt žaunās un nonirsti izgulēties dūņās? pamodies šķied zvīņas, apliecies spārnus, uzlaidies priedē ieknābāt sēklas, un, apmainījis rāpuļa asti pret vāveres, pārlec ievā nodziedāt slavu Radītājam?
Kas nu tu, niekkalbīt, par Chameleonu! tik tāds nieka kustonītis, kas pamaina krāsu.
Bet palūko Mani! vakar Teists Visveidā elpoju, Šodien Ziniski atdalīts Subjekts, rīt Jaunu Pasauli Sev celšu
pa trim dienām ne miesīga sieva nepazīs.
|
Imants Ziedonis
|
|
Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kuŗa labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņ labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo, ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības skumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās.
(Tautas ticējums) |
|
* |
Jumi neiztirgot Neapēst padēkli. Neskriet no mājas prom ar visu spēku, atstāt pēdējos spēkus atpakaļ tikt.
Dēlus uz četrām debesu pusēm, bet vienu atstāt mājā, lai salabo vārtus.
Visu purvu uz jūru pa upi nedzīt, vienu akaci vellam atstāt.
Vienu krēslu pie svētku gaida tukšu velim atstāt.
Vienu kapeiku kabatā dzeguzei atstāt.
Tev viss būs, ja būs tev Jumis.
Jumis ir vienīgais, kas pats ar sevi spēlējas. Viņš pastāv, un spēle nav beigusies. Jo Jumis ir vienīgais, kas viens pats ar sevi otru spēlējas.
Un, kamēr viņš tavā mājā spēlējas, tu neesi paspēlējis.
|
* |
Iesēsim, iesēsim! Iesēsim katrs pa vienam nēsim!
Sēsim uz sliekšņiem, sēsim uz trepēm pa vienai cepurei, pa vienam klēpim!
Aizsēsim raganai nāsis ciet, aizsēsim arī nāvi mazliet!
Aizsēsim inešus, aizsēsim alaukstus, aizsēsim ūdenskritumus augstus!
Aizsēsim bēgli, kas krūmos placis, aizsēsim zagļa riebīgās acis!
Sēsim pa diviem, sēsim pa trim, visa tauta vienu valstsvīru iesēsim!
Iesēsim nākotni pasakainu, iesēsim Sprīdīti, iesēsim Raini!
Aizsēsim ceļu ciet, kur pašiem iet!
Maize, Liesma, 1982
|