MEZGLI V

Uz galda priekšā Brūno Kalniņa dzīve! Tikai pirmā daļa − VĒL CĪNA NAV GALĀ... (Memento, 1983).

Grāmata ķiršu krāsā − sarkanbaltsarkanu (plīvojošs Latvijas karogs) apvalku. Pāri karogam drusku pa kreisi no centra jauns Latvijas brīvības cīņu leitnants − Brūno pats. Pēc ārējās apdares grāmata Alfrēda Bērziņa gaumē. Iespiedums gan ne. Burti tā kā no piektā gada proklamācijām vai samizdat lapelēm. Tātad pagrieziens pa labi. Vismaz šinī simboliskā apdares plāksnē sava laika karstais sociāldemokrāts grib saliedēties ar Latvijas republikas pilsoniskiem pamatiem, tikt glabāts tanīs pašos kapos, kur Ulmanis, Balodis, Meierovics, Skujenieks un Čakste. Tātad kopā ar tēviem.

Pie galda sēdējām zem kļavām rudens varā
Un brīna vērāmies, kā plauka rozes zieds.
Bij saules diena tā un lauki atvasarā,
Un tuvu brīdis tas, kas ceļa spieķi sniedz.

Ja nu man būtu dota izdevība, es viņu vēl nemirdinātu, bet ar Alfr. Kalniņa dziesmas vārdiem – „mazu būdu kalnā celtu...” ar skatu pār ieleju, kur tālumā pilsēta ceļas, skursteņi dūmo, kur varētu sajust latviešu strādnieku sirdspukstus.

Bet es esmu visumā iecietīgs cilvēks, kam pagātnes „grēki” un „ķildas” nozīmē maz. „Vēl cīņa nav galā un nebeigsies...”, tā Brūno. Viņš vēl cīnās ar pagātni un, kā liekas, Spīdolas vārdus ņēmis drusku par nopietnu. Dažām cīņām ir jābeidzas, lai ievilktu elpu un apdomātos. Un ja Brūno, kā tautietis tējas glāzi skaidrā izkampis, būtu tādu kārtīgu atelpu paņēmis, tad viņa grāmatai varbūt būtu lielāks spars, varbūt pat nākotnes saulainas gatves vīzija. Tagad tur ir par daudz puiciskas pogu griešanas, duncīšu spīdīgo un spītīgo asmeņu.

Grāmatas pozitīvie momenti ir lieli un svarīgi, pat neatsverami. Tā izklāj sociāldemokrātu viedokli skaidri un bez kompleksiem; tā parāda un pierāda, ka partija bija ne tikvien svarīga, bet arī nepieciešama Latvijas republikas nodibināšanā un izcīnīšanā, galvenokārt tā pienes Brūno paša personīgos aculiecinieka piedzīvojumus, novērojumus un pārdomas.

Nelaime ir tā, ka Brūno rūp, par daudz rūp „TAISNĪBA”, šī aklākā no visām dievietēm. To viņš pielūdz kā fanātiķis. Protams, to atļauj reliģijas brīvība, bet Brūno pieeja ir par daudz paštaisna, lai kādu, kas nav viņa sekotājs, pārliecinātu. Zibeņnovedējs Brūno ir bijis, tāds viņš arī paliks, un droši vien mums nav tiesības prasīt, lai viņš mainītos savas dzīves pēdējā etapā.

BRŪNO NOST! NOST NO PAKALNES! Tādi ir saukļi, kuŗus par Brūno dzirdam − ļaunprātīgi saukļi, bet tā tam nevajadzētu būt, jo vienādi vai otrādi Brūno vienmēr brīvības cīnītājs ir bijis. Bet tie ir Latvijas pagātnes mezgli, kas mums tik bezkaunīgi sienas līdz, − Brūno ir viens no mūsu vissarežģītākajiem mezgliem.

Neskatoties uz visu lielo enerģiju, ko viņš lējis Latvijas labad (un to viņam nevar atņemt), viņam vienmēr ir bijis nenoliedzams talants iekāpt sūdos un to izdarīt visiem redzamā un nenoslēpjamā veidā. Tas fakts kā tāds nu nebūtu tas ļaunākais, ja Brūno pēc uzkāpšanas s-mīnai nemēģinātu apgalvot „vot pareizi”. Lielāko taisnošanos mēs varam sagaidīt otrā vai trešajā sējumā attiecībā uz visu to 1940. gada lietu, bet arī šinī sējumā ir divi momenti, par kuŗiem viņš tā kā pašgājēja veidā grib mums dūmus acīs pūst.

Nav noliedzams, ka 1917. g., pēc tam, kad aprīlī lielinieki bija pārņēmuši pilnīgu kontroli pār partiju, Brūno (viņš nebija vienīgais) turpināja darboties lielinieku presē, pildīt lielinieku direktīvas un organizēt latviešus lielinieku mērķiem. Un to viņš darīja neskatoties uz to, ka parallēli 1917. g. jau pastāvēja mazinieku partija un prese. Šie mazinieki nebija nekādi aizstāvnieki vien, kā Brūno mums to grib iestāstīt, bet tanī sastāvēja arī internacionālisti un pretkara sociālisti. (Skat. VII nodaļu manā grāmatā The 1917 Revolution in Latvia). Ar šo sadarbošanos ar lieliniekiem saistās mazs vēsturiski ironisks fakts − pēc simt gadiem varbūt Brūno galvenokārt atcerēsies kā latviešu komjaunatnes (1917. g. to sauc par Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienību) nodibinātāju.

Otrs šaubīgs moments, kas liekas, ir traucējis Brūno sirdsmieru un disonansējas ar patriotisko apvalku, ir sociāldemokrātu izstāšanās no Pagaidu valdības 1918. g. decembrī −šās valdības visgrūtākajā brīdī. To Brūno mēģina attaisnot it kā tādu taktisku soli (taktika attaisno visu), bet nu patiesībā paliek tā, ka brīdī, kad jaunajai, vēl nestabilajai valdībai bruka viss, tad arī sociāldemokrāti to atstāja uz sēkļa. Tā bija neuzticības izteikšana Pagaidu valdībai un demokrātiskajam principam.

Taisnošanās, protams, ir dabīga lieta atmiņu rakstītājiem, bet Brūno ar to vien nepietiek: viņam pēc visiem šiem gadiem ar pakulām jāaizbāž, ar piķi jāaplej sociāldemokrātu sāncenši. Gluži raganīgā veidā − tāpat kā lielinieku lapelēs revolūcijas laikā − viņš turpina liet vircu uz Goldmaņa un Zālīša galvām. Drusku saudzīgāk viņš apietas ar Balodi − Baloža neitralitāte Cēsu kaujās ir kritizējama lieta − bet nedomāju, ka tā būtu lielāka neuzticības izteikšana brīvās Latvijas cēlājiem par sociāldemokrātu pretlieliniecisko mazinieku boikotu 1917. g. un izstāšanos no valdības 1918. g.

Ulmanisku nežēlību Brūno krājis Andrievam Niedram − laikam, lai attaisnotu viņa un citu sociāldemokrātu nedemokrātisko izturēšanos, sākot no 1905. līdz 1934. g. un nomaskētu Niedras prāvas polītiskā rakstura spriedumu. Kopš Baigā gada niedristu partija trimdā un arī Latvijā ir varen augusi un ja šodien notiktu līdzīga prāva kā 1924. g., nešaubos, ka ne tikvien Niedra būtu attaisnots, viņš būtu arī apbērts ziediem Brīvības pieminekļa pakājē. Kā ģenerālim Kalniņam līdzīgā procesā klātos, ir drusku problemātiskāks jautājums. Ciemošanās laikā Rīgā kāds intelliģents cilvēks man teica: „Niedras tiesa bija mūsu visriebīgākā izdarība pagātnē.”

Bet attiecība uz 1918./19. gadu − cik taisnas nu šīs TAISNĪBAS LĪKNES mēs varam vilkt? Taktiski soļi − palēcieni, soļi − palēcieni tika taisīti bez gala daudz. Saukļi: monarchisti, melnsimtnieki šodien tā vecmodīgi skan.

Ar sarūgtinātām dvēselēm mums nebūs brīvu Latviju izcīnīt. Daudziem, ja ne visiem, mums trimdā būs jānomirst. Līdz ceturtam augumam − tā viens no lāstiem mūs pavada − būs pa pasauli klīst. Vējš pūtīs cauri saulei un aizsaulei.

 

Andrievs Ezergailis