JG145 Vilis Motmillers. Četri musketieŗi

Šā raksta autors Vilis Motmillers ir viens no četriem musketieŗiem. Divi ir jau miruši, bet Vilis Motmillers un Mintauts Eglītis par spīti 7 gadu desmitiem turpina rosīgi darboties.

Herberta Sila atstātos rakstos ir šādas rindas: „Dievkalpojuma laikā Augsburgā mēs spēlējām voleju. Par to bija sašutis prāvests Ķullītis, kas nolādēja mani kā koordinatoru. Tādiem ceļš uz Austrālijas džungļiem un nevis uz skaisto Ameriku.”

Spodris Klauverts par nokļūšanu Austrālijā raksta: „Izceļošanas akcijai sākoties Vācijas nometnēs, oficiālais viedoklis par emigrācijas zemju izvēli bija skaidrs − izceļotāji uz Austrāliju ir zuduši Latvijas celmam. Tos norakstīja zaudējumos tāpat kā Hitlers savu sesto armiju Staļingradas ielenkumā. Par izceļotājiem teica − tiem atlicis tikai ceļš uz Austrālijas džungļiem. Aizbraucējus pavadīja ar līdzjūtīgiem smaidiem. Oļģerts Liepiņš vēlāk teica: jūs tur perifērijā. Bet kur tad ir centrs? Ņujorkā, Stokholmā, Toronto, Londonā vai Vašingtonā?”

Ceļā uz Austrāliju izdevām savu literāro žurnālu, kad bijām jau Indijas okeānā. Tajā rakstīju, kas mūs sagaida Austrālijā. „Zeme sausa, saulaina un interesanta, tieši piemērota mums viensētniekiem, jo mēs kopā sadzīvot bez plēšanās nevaram ne mirkļa. Te tāda iespēja izslēgta. Tas pirmais pluss. Nākošais − dabūjams zelts. Savā laikā gani ar zelta gabaliem situši pat vārnas. Tātad rotas lētas, un šajā virzienā sievas mūsu makiem nebūs par smagām. Trešais labums − krogos laulātām un nelaulātām draudzenēm ieeja liegta. Kur vēl tāda pretim nākšana? Ceturtais − bērnu meita un šūpulis lieki, jo še konkurē ķengurs. Čūskas! Nieki! Kas mēs vispār būtu, ja paradīzē čūska nebūtu mums atvērusi acis? Un kur tad greznās čūskādas kurpes un somas modernajām Ievas meitām!” Tas rakstīts 1949. g., kad bijām noraidījuši Kanādu − zemi kā visas zemes, kur pa druskai pieturas sniegs un kā retums vēl piedevām lāči. Tikai pieņemšanas komisijās cilvēku trūkuma dēļ sēdēja pārģērbti lāči, kas gribēja redzēt mūs staigājam uz rokām. Pret to sacēlās mūsu lepnums. Un pret skaisto Ameriku − zemi, kur nav citu dievu, kā tikai dolārs un rituālā steiga, šo dievu pielūdzot. Bet mēs visus bauslības galdiņus bijām sadauzījuši. Vēl reizi tos atjaunot? Nē. Un tā mēs šūpojāmies Indijas okeānā, atstājot sagrauto Vāciju ar neaizmirstamo „dievputniņu laiku”, kad mūsu kulturālā dzīve sita augstu vilni. Tā pašiem nezinot, mēs atkārtojām, gan pārlabotā izdevumā, Austrālijas emigrācijas vēsturi.

18. g. simta beigās Anglija savu jaunatklāto kontinentu pārvērta par deportēto noziedznieku koloniju. Austrālija bija neapdzīvota, bet cietumi Anglijā − pārpildīti. Lai tos iztīrītu, dodot vietu citiem, sākās noziedznieku transporti uz Austrāliju − pretim nezināmiem apstākļiem un nākotnei. Divas atšķirīgas cilvēku grupas − sodītie un viņu likumīgie uzraugi veidoja noziedznieku transportus. Šo grupu mentalitāte un atšķirība bija manāma arī abu grupu pēcnācējos. Pirmā sajūsma par „Balts”, kā tad mūs godāja, ātri izplēnēja. Mēs vairs nebijām „jaunums”, ko apbrīnot, bet tikai fiziska darba strādnieki, kuŗu izglītības standartam bija maza nozīme angļu valodas neprašanas dēļ. Pirmos deportētos bieži turēja važās un ieslodzītus. Mēs bijām ieradušies brīvprātīgi, bet modernās „važas” − 2 gadu līgums norādītā darbā − ierobežoja kustības brīvību. Darbu mainīt varēja tikai ar darba pārvaldes atļauju, kas atkarājās no ierēdņa laipnības vai no kādas klases pēcnācējiem viņš bija. Atceros kādu gadījumu, kad darba kollēgam (polim) gāju līdz par tulku. Ierēdnis bija paraugs bijušo uzraugu klasei − nepiekāpīgs un draudēja poli sūtīt atpakaļ uz Vāciju. Polis pasmējās un teica: „Pasaki viņam, lai sūta, ceļa izdevumus es samaksāšu, jo mana ģimene vēl ir Vācijā.” Tajā laikā darba spēks bija tikai vieninieki. Tādā veidā šķīra arī ģimenes, kāda prakse bija jau no pirmo deportēto laikiem. Abu klašu pēcnācēju mentalitāti un nostāju pret mums nācās vērot daudz gadu vēlāk, kad laboju ledus skapjus visu šķiru dzīvokļos, ieskaitot arī Austrālijas pirmā pilsoņa (Prime Minister) mītnē Sidnejā. Tas bija Menzija laikā. Te vēroju ne tikai nostāju un mentalitāti, bet brīnījos, cik maz grāmatu pat bagāto ļaužu dzīvokļos, bet lieliskas trofejas dažādās sporta spēlēs. Izņēmumi bija žīdi. Tur bieži bija grāmatu plaukti no sienas līdz sienai un arī gleznas.

Mūsu skaits dažādos darbos Sidnejā bija krietni liels, jo bija darba roku trūkuma laiks. Darbu varēja atrast visur, ja tika no „važām” vaļā. Vienīgā problēma bija tikai kur dzīvot. Ja to atrisināja, sākās normāla ģimenes dzīve. Tā iemesla dēļ tad arī centās, lai tiktu zem sava jumta kā personīgi, tā sabiedriski. Angļu valodas neprašanas dēļ vienīgais kopā nākšanas dzinulis bija mūsu valoda un kopējās tradicijas. Te viss bija citādi. Ziemsvētkos peldējāmies, un Jāņus varējām svinēt slēpējot, ja kādam palaimējās tikt sniega laukos, kas vēl nebija komerciālizēti. Tur bija tikai sniegs, akmeņi un kroplīgi eukalipti.

„Iedzimtie” mūs cieta, jo kā darba spēks mēs bijām nepieciešams. Tiem neinteresēja nedz mūsu kultūra, nedz tradicijas. Un bieži uzraugu pēcnācēju klases pēcpusdienas prese Sidnejā mūs dēvēja par padibenēm (scum of the Earth vai arī dregs of Europe). Mūsu iebildumi emigrācijas ministram H. Holtam par šāda veida preses „reklāmu” nedeva cerētos rezultātus. Te valdīja demokrātija, ko mēs nespējām saprast, divu diktatūru apdullināti. Valdība nekontrolēja laikrakstus un domu brīvībai nebija cenzūras, kas mums tā bija iepatikusies. Un mēs cenzūru pielūdzam pat vēl tagad, kaut demokrātijas gaisotnē nodzīvoti vairāk kā 3 gadu desmiti.

Valdība sākuma gados ieteica mums pilnīgi iekļauties austrāliešu sabiedrībā, kāda tā bija veidojusies no tā cilvēku materiāla, kuŗu te „izgāza” (dump) no sodīto transportiem. Aicināja piemirst visu mūsu pagātni, tradicijas, valodu un sākt dzīvi no jauna, gluži tāpat, kā to jau bija darījuši šīs zemes pirmie „kolonizatori”. Kāpēc lai mēs būtu citādi? Vai tad nebijām tikai fiziskais darba spēks, kaut arī ar akadēmisku izglītību, Sidnejas ūdens vadu grāvju rakšanai?

18. novembŗa atceres aktu 1949. g. rīkoja Austrālijas latviešu labdarības b-ba igauņu klubā Sidnejā. Nams murdēja cilvēku drūzmā. Tas bija par mazu, lai uzņemtu visus. Te sastapās vecie draugi un paziņas no Vācijas nometņu laikiem, kuŗus kopā bija savedusi kopējā valoda, vēsture un atmiņas par kulturālo gaisotni D.P. nometņu laikos. Pārrunās noskaidrojās, ka mēs tik viegli neiekļausimies „iedzimto” sabiedrībā dažādu apstākļu dēļ. Bija jārada centrs, kur tautiešiem sanākt un kopt savas tradicijas. Doma nebija jauna. Tikai atkārtojums. Kopā nākšanai telpu jautājumu atrisināja luterāņu mācītājs Štolcs. Un tā Spodris Klauverts 1950. g. 22. aprīlī pieteica savu ēru, rīkojot pirmo literāro vakaru, veltītu Kārlim Skalbem. Referents bija Spodŗa līdzgaitnieks Alfrēds Siļķēns. Sekoja nākošie un radās prasība pēc kāda lielāka sarīkojuma lielākam tautiešu skaitam plašākās telpās. Austrālijas latviešu labdarības b-ba apņēmās rīkot Latviešu Kultūras Dienas Sidnejā 1951. g. no 28.-30. decembrim, jo šajā laikā telpu sagāde lielākiem sarīkojumiem nebija problēma. Sekojot dzimtenes tradicijām, tās nolēma sākt ar dievkalpojumu, ko apņēmās vadīt mācītājs Jānis Lūsis. Te sākās pirmās grūtības. Baznīca bija pilna, bet mācītāja nebija. Pulkstenis nenogurstoši skaitīja minūtes, un mēs nezinājām, kas noticis. ALLB pr-ks Fēlikss Brūvelis izšķīrās, ka dievkalpojumu var vadīt mācītājs Pēteris Laiviņš, kas bija mūsu vidū. Bet viņš kļuva ļoti nervozs. Laimējās sazvanīt igauņu ērģelnieku Stokholmā, kas bija pārradies no darba un izmeties atpūtai. Aicinājām viņu braukt, cik ātri var, uz baznīcu. Tāds viņš atbrauca − mīkstās filca tupelēs. Pirmais jautājums, kur ir korāļu grāmata, apstulbināja. Tās nebija. Stokholms prasīja, lai P. Laiviņš nodzied kādu melodiju, jo arī igauņi ir luterāņi. Laiviņš tā uztraucies, ka nevar nodziedāt. Sākās talāra sagāde. Viens no baznīcas apkalpotāja darba apmetņiem derēja P. Laiviņa augumam. To apgrieza otrādi, iekšpusi uz āru, lai vairāk izskatītos pēc mūsu mācītāja amata tērpa. Sākās P. Laiviņa cietākais rieksts − teikt sprediķi. Par kādu temu? Tā viņam ienāca prātā, kāpjot pa kāpnēm uz kanceli. Sprediķis bija īss un saturīgs. Dziedāja koris un soliste bija M. Polikēviča. Pēc dievkalpojuma P. Laiviņš teica, ka nu gan viņš varētu teikt sprediķi, bet tas vairs nebija vajadzīgs.

Dievkalpojuma pēcspēle notika manās mājās, kur Spodŗa radiniece K. Altberga nevarēja samierināties ar to, ka mācītājs „piemirst” savu pienākumu. Te vecāko gadu gājumu dāmas debatēja ilgi un aizrautīgi. Sākās sarakste ar archibīskapu Dr. T. Grīnbergu. P. Laiviņš atguva mācītāja tiesības, kuŗas bija zaudējis Latvijā. Tā mūsu vidū ienāca izcils darbinieks un lielisks jaunatnes audzinātājs. Četru musketieŗu vidū tas bija lielisks ieguvums, sevišķi Spodrim. Vēlāk uzzinājām arī mācītāja „piemiršanas” iemeslu. Iepriekšējā dienā pie viņa bija ciemojušies studiju un korporācijas draugi. Tikšanās svinības pēc tik gaŗiem gadiem bija ieilgušas. Un kā bieži notiek, nākošā dienā ir slikta oma un lielas galvas sāpes. Par to domājot, prātā nāk Valmieras mācītāja Beldava brošūra − „Ja sāls nelietīga, ar ko tad sālīs?” Arī sprediķī, kad pirmo reizi Kultūras Dienās bija Kanberā, bija tikai viena rinda: „Tā tālā ziemeļu zeme Latvija.”

Pirmo Kultūras Dienu grūtības Spodri un mani saistīja kopējam darbam, kam vēlāk pienāca klāt Mintauts Eglītis un Herberts Sils. Tā mēs bijām četri musketieŗi ar vienādiem uzskatiem par to, kas mums ir bijis un ko varam darīt šeit. Mintauts bija visklusākais, bet izcils darbinieks iespiedumu mākslā. Daudz skaistu grāmatu, kas izdotas šeit, Zīverta lugas ieskaitot, ir Mintauta nopelns. Herberts Sils bija īpatnis. Intellektuālā ziņā tas bija ticis vistālāk, darbojoties šajā laukā jau Vācijā „dievputniņu periodā”. Austrālijā nonācis, tas nokļuva vienkāršu ceļa strādnieku vidū, kur no gara dzīves izpausmēm bija „intellektuālā gaisotne”, tikai šķidrā veidā. Viņš bija viens, sarūgtināts, jo Vācijas „kvēle” aizbrauca uz Ameriku, pa laikam atlaizdama pa „Vēdeklim”, kas nekā reāla nedeva. Arī pārcelšanās uz Sidneju izgaisināja iecerētās illūzijas, ka Čatsvudā, kur viņš dzīvoja, radīsies kaut kas līdzīgs tam, kas bija D.P. nometnē. Emigrācija bija viņa draugus izklīdinājusi. Sidnejā bija citāda gaisotne. Bija grūti pierast un saprast, ka te nav Eiropa. Daži mākslinieki, ar kuŗiem iznācis sarunāties, to vēl nav apjēguši arī tagad. Viņš izlādējās sarakstes veidā, atrazdams atbalsi T. Ķiķaukas personā. Māksliniecisko izdarību mūsu vidū nebija daudz. Arī darbi reklāmas nozarē, kas bija paveikti Rīgā, nedeva cerētos panākumus, jo viņš nemīlēja, ka kāds jaunāks austrālietis, kam nav valodas grūtību, viņam diktētu. Atlika tikai fizisks darbs un grāmatas. Viņš bija kritisks pat par austrāliešu teātŗa inscenējumu. Raksturīgs piemērs. Abi skatījāmies godalgoto lugu Summer of the Seventeenth Doll (by Ray Lawler), kas ir arī ievietota − Ten Best Plays of the American Season, 1957-58. Starpbrīdī viņš teica, ka nākošos cēlienus neskatīsies, jo tā nevarot spēlēt, nedz arī inscenēt. Nevarēju viņu pierunāt, lai tomēr skatās līdz beigām. Herberts bija iedomājies, ka viņš zina un saprot labāk to cilvēku mentalitāti, ko attēloja aktieŗi, apstākļus, ko viņš pat nebija redzējis.

Četru musketieŗu kopējā sastrādāšanās sākās tad, kad fantasts Alberts Priedītis bija sadomājis izdot jaunu laikrakstu Austrālijas Latvieša konkurēšanai. kas neapmierināja nedz satura, nedz izskata ziņā. Mēs bijām kā spārnos, aizrāvušies ar jauno nodomu. Man tas bija jaunums. Sils − veterānis − zīmēja viņetes un visu, kas laikrakstam nepieciešams. Manus rakstus − tulkojumus laboja Artūrs Plaudis. Mintauts un Spodris šo skolu jau bija beiguši un bija veterāni, salīdzinot ar mani. Sajūsma ir viena lieta, materiālais pamats otra. Avīzei, lai to izdotu, vajadzīgs materiālais pamats. Mums tas izbeidzās jau ar Pasaules ceturto n-ru. Tomēr bija viens ieguvums. Austrālijas Latvietis konkurences dēļ jūtami uzlabojās saturā un ārējā izskatā. Pirmajā Preses ballē, kuŗā izdevām speciālu avīzi Brīvais Rasols (1956. g. 6. oktobrī) Sila grafiskā apdarē un gatavojām Mintauta mājā, varējām rakstīt:

Šis posms mums noslēdzās. Bet vēlāk vēl divi reizes mums piesolīja kapitālu, lai sāktu izdot jaunu avīzi, jo kapitāla devējiem bija apnikuši A. Šmita „kāposti”. Bet neviens no mums vairs nebija ieinteresēts šajā virzienā. Bija citi plāni un nodomi.

Sidnejā bijām tikuši pie sava nama ar sarīkojumu zāli. Gatavojāmies 9. Kultūras Dienām Sidnejā. H. Sils apņēmās iekārtot K.D. programmas grāmatiņu, uztaisot vāka metu, Mintauts apsolījās to iespiest krāsās, ko darījām pirmo reizi. Man bija jārūpējas par foto sagādi. Tā nu iznāca, ka gatavam zābakam (metam) man bija jāpievirpo kāja. Vienīgais labums bija, ka trimdā man līdz bija foto negatīvi par pēdējiem dziesmu svētkiem Rīgā mūsu patstāvības laikā. Vislielākās grūtības sagādāja meitenīte tautas tērpā, ko likt uz programmas grāmatiņas vāka. Tautisko lindraku taisīšanai tajā laikā maz atlika naudas, jo bija citas spiedīgākas vajadzības. Man laimējās. Modelītim bija tautiskie lindraciņi, bet naudas trūkuma dēļ uz vainadziņu vajadzēja pagaidīt. Mums nebija laika gaidīt, Sils izšķīrās likt arī bez vainadziņa.

Programmas grāmatiņu izpirka jau pirmajā dienā. Visiem tā tik ļoti patika, jo tur bija redzams viss, kas mums ir tik mīļš un saprotams, arī mūsu karoga krāsas. Atsauksmes presē bija glaimojošas par lielisko sadarbību trīs musketieŗu veikumā. Mēs trīs − Sils, Mintauts un es varējām berzēt rokas. Bet bija arī kritiķi Melburnā, šajā zirgu pilsētā, kas ir vienīgā visā Austrālijā, kur zirgu skriešanai veltīta svinama diena. Kritiķis paņirgājās, ka meitenes bieži „pazaudējot” vainagu. Jo kā tautasdziesma dzied − Pagājšgad pazaudēju / Savu zīļu vainadziņu. / Šogad to ieraudzīju / Pa grīdiņu rāpojot. Bet ja to varēja attiecināt uz modeli, kuŗai bija tikai deviņi gadi, tad to varēja tikai Melburna!

Kā jutās Spodris Klauverts, redzams viņa vēstulē, datētā 1959. g. 5. maijā: „Kā jau pats zini, tagad par KD izgudrotājiem ir kļuvuši „vietējie krievu Popovi, Smirnovi, Papāņini − alias (seko pazīstamu personu vārdi) un čupiņa Melburnā. Interesanti atzīmēt, ka tikai divas dienas vēlāk, kad bijām Dēliņam aizsūtījuši ziņu, ka Sidnejā notiks KD, Gārša (sen.) bija uzrakstījis ievadrakstu par KD ideju un ieteica tās rīkot Melburnā. Pēc mēneša satiku G., viņš bija nelaipns. Dēliņš vēlāk teica, ka G. ir aizdomas, ka kāds no viņa draugiem ir izpļāpājis noslēpumu. Un tālāko Tu jau zini − LAA nolēma Sidnejas KD saukt par 1. Austr. latv. kultūras dienām. Un Bārda Austrālijas Latvietī mani izsmēja un pašas KD arī − ja neprot rīkot, tad nevajagot rīkot. Bet viena alga − mēs bijām pirmie un citi var mums pūst.”

Spodŗa ignorēšana turpinājās arī 9. KD laikā, kad viņam piešķīra „tiesības” par puscenu iegādāties biļetes visiem sarīkojumiem. Pārējiem darboņiem − goda kartes − ieeja brīva par nopelniem iepriekšējās KD. To kā vēsturisku dokumentu viņš atstājis savā sarakstē ar Silu (Suns, 4. num. 1961. g. jūnijā). Zināma cilvēku grupa nevarēja Spodrim piedot to, ka viņš bija pirmais, kas sācis organizēt literāros sarīkojumus un 1. KD. Nīšanas augstākais punkts tika sasniegts Sidnejas latviešu b-bas rīkotā 18. novembŗa atceres aktā 1979. g:, kad paziņoja, ka PBLA Kultūras fonda Kr. Barona prēmija piešķirta Spodrim Klauvertam par ilggadīgu latviešu kultūras darba veicināšanu Austrālijā. Pazīstams sabiedrisks darbinieks aktā skaļi noteica: „Vai tam komūnistam to vajadzēja piešķirt?” Kas te bija? Naids, nenovīdība, skaudība? Spodŗa līdzgaitnieks Uldis Šiliņš rakstīja pēc Spodŗa nāves, ka tikpat labi varēja saukt Spodri arī par nēģeri, kaut arī ar baltu ādas krāsu.

Par tradiciju jau bija kļuvušas foto skates Rakstnieku dienās un Teātŗu festivālos. Vienam Teātŗu festivālam šos foto skates plakātus veidoja Sils. Tas bija pagrieziens. Tādi vēl nekad nebija redzēti. Bet tie palika tikai mūsu sabiedrībā, jo ar tiem vēl mēs nepratām Austrālijas māksliniekus iepazīstināt. Tas nāca daudz gadu vēlāk, kad no okupētās Latvijas Sidnejā tika rādīti teātŗa plakāti, kas guva sevišķu ievērību. Tādu pašu ievērību būtu guvuši arī Sila darinātie tajā laikā.

Bieži vēlā vakara stundā telefona klausulē skanēja pazīstama balss: „Vai te ir M. rezidence?” Zināju, ka tad Spodrim ir atkal kāds projekts Rakstnieku dienām vai Teātŗu festivālam. Pārspriedām, ko un kā un cik lieli izdevumi, lai projektu realizētu. Divi reizes no iecerētiem projektiem nekas neiznāca. Bijām izplānojuši, ka jārāda lasītāji. Un lasa taču visur: ceļojot, sauļojoties. Sils ļoti mīlēja lasīt gultā, tas esot ērtākais veids atpūsties. Kad bija izplānots, kā interesanti parādīt, kā lasa grāmatu guļot, radās iebildes. Tā nevarot. Skatītāji šo lasīšanas veidu varēšot apsmiet, iedomājoties, ka modelis ar ko sirgstot. Meitenei esot vēl visa dzīve priekšā. Jātiekot arī zem aubes. Nodoms bija jāatliek. Lasītāji netika parādīti, kaut gan bez tiem kāda jēga rakstīšanai? Nākošā neveiksme bija ar rakstītāju parādīšanu. Raksta jau visur: uz sētām, sienām, smiltīs un uz ietvēm. Kad biju sarunājis rakstītājus, kas to paveiktu, rakstot uz sētas, nekas neiznāca. Dēlu tēvs teica, ka vispirms viņam jāuzrakstot, jo abi puikas latviski neprotot. Biju pārsteigts. Abi vecāki bija latvieši no patriotiskām ģimenēm, un bērni neprata mūsu valodu. Biju nikns, un arī te nekas neiznāca. Gadījums deva jaunu ideju, kas mums sagaidāms, ja mūsu valodu ignorē. Pierunāju radu ģimeni sameklēt nakts podu, kas izrādījās grūtākā problēma. Pliks bērns sēž uz nakts poda un lasa komiķus angļu valodā. Visapkārt mūsu laikraksti un grāmatas. Te nebija nekādu iebildumu. Tikai šo foto plakātu nebija drosmes likt pie sienas kārtējās Rakstnieku dienās. Kā ironija − modelis ir tagad labākā skolniece latviešu valodas kursā. Ar Spodri, bieži lasot mūsu preses patriotiskos rakstus, pasmaidījām. Rūgtā trimdas maize bija nākošais projekts. To abi ar Spodri aranžējām manās mājās. Galds pilns un vai lūzt zem ēdienu un pudeļu svara. Bet nekas negaršo. Ilgojāmies pēc iekonservētas kūts smakas un maizes no dzimtenes. Rezultāti foto veidā bija labi. Tikai tos nepublicējām, jo bijušais sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš bija runājis mūsu Sidnejas namā par dzimtenes maizi. To pašu daudz gadu vēlāk propagandas rakstā varēja lasīt arī Dzimtenes Balsī.

8. Rakstnieku dienās nodomājām „izdot” jaunas grāmatas, rakstītājiem un arī nerakstītajiem veidojot raksturīgus grāmatu apvalkus foto technikā. Tikai par vienu grāmatu abi ar Spodri ilgi domājām − var vai nevar. Mintautam bija iznākusi grāmata − Rotaļa. Domājām viņu pagodināt vēl ar vienu. Spodris ieminējās, ka tā tomēr nevarēs. Mintautam būs grūta dzīve, ja draugi viņu izjokojuši. Tā Mintauta vietā „izdevām” grāmatu − Spodris Klauverts, sekss, rotaļa un pastmeistars. Vāku greznoja trīs mums pazīstamas grācijas gaisīgos tērpos pludmalē. Visas „jaunās” grāmatas bija lielākais joks šajās rakstnieku dienās. Tās bija stikla vitrinā aiz atslēgas. Daži gribēja tās arī pirkt.

Umurkumura laiks bija interesants. Ja var skatīties Trejmeitiņas, kādēļ nevar būt dziesmu spēle par Rīgu un latviešiem. „Kādēļ sāku rakstīt lugas? Tādēļ, ka ir labāk, ja SLT spēlē manas sliktās lugas, nekā sliktus tulkojumus.” Šīs rindas no Spodŗa intervijas pirms izrādes (A.L., 824. num., 18. 3. 66.). Vajadzēja reklāmu bildes Umurkumuram. Norunājām dienu, kad aktieŗi būs mūsu namā, lai fotografētu. Bet tajā dienā visas nama telpas bija aizņemtas. Ko darīt? Izšķīros, ka vienīgā vieta ir tikai koridors, ja sienas apsedz. Spodris dabūja melnās drapērijas, noklājām sienas, izvilkām vecu galdu un pāris krēslu. Nevarējām izmantot skatuves apgaismojumu un prožektorus. Bija jāsamierinās ar divām spuldzēm, kas man bija līdz. Nezinot saturu, atļāvu Spodrim aranžēt aktieŗus attiecīgam momentam. Parādīju Spodrim, kā to, ko viņš dara, var redzēt Roleja „skat-logā”. Viņš ātri orientējās pēc maniem norādījumiem. Apgaismošana jau bija mana lieta. Pārējais jau vēsture. Bildes derēja visur, publicētas arī žurnālā Tilts. Te jāpiebilst, ka žurnāls Tilts mums bija ļoti labvēlīgs. Un tajā parādījās daudz interesantu rakstu par mūsu izdarībām Austrālijā ar bagātīgu foto klāstu.

Lugai Augstiene 273 Spodris bija izplānojis, ka programmai jābūt ar visu aktieŗu attēliem, bija atkal jāfotografē. Tikai mums vajadzēja sarūsējušu dzeloņdrāšu. Tās dabūjām. Bet fotografēšanas dienā nama zāle un skatuve bija aizņemtas, jo P. Laiviņa draudze svinēja Pļaujas svētkus. Ko tagad? Nekas no plānotā neiznāca. Bija jālien zemskatuves pagrabiņā. Izlīdzēja melnās drapērijas un manas divas spuldzes, kā jau tas bija Umurkumura laikā. Biju nikns un teicu, ka mums šādās situācijās ir lieliska paruna: „Atdod pakaļu citam, dirs pats ar sānu kaulu.” Rezultāti bija labi. Programmu iekārtoja Haralds Norītis. Nezinu nevienu gadījumu, kad citiem teātŗiem Sidnejā būtu bijušas šādas grūtības. Un H. Sila ironija, ka iznākot tikai 50% no tā, ko fotografē, bija liecība tam, cik daudz var sagvelzt muļķību, faktus un apstākļus nezinot. Ne jau par velti mūsu „gudrie” sākuma gados teica: „Spēlējiet savu tejāteri, bet savas trakās idejas par dziesmu svētku un citu kultūras padarīšanu rīkošanu visa kontinenta apjomā metiet pie malas!” Pat mūsu jumta organizāciju vadītāji prasīja, vai Sidnejas latviešu b-ba nevar aizliegt modernās lugas spēlēt.

Sākās etnisko radio raidījumu laiks. Spodris bija viens no lieliem darītājiem. Viņa metalliskā balss bija labi piemērota mikrofonam. Viņš ātri apguva arodu. Bija prieks klausīties viņa interesantos radio raidījumus. Labākais no visiem ir viņa raidījums par Rīgu ilgā vēstures skatījumā. Var apbrīnot viņa muzikālo illustrāciju izlasi, raksturojot attiecīgo laikmetu. Te skaidri manāma viņa devīze − Diletantiskais nav latviskais. Sajūsma, ka izdosies tikt radio raidāmstacijas darbā, nepiepildījās. Vilšanās, kuŗa jau pēc skaita? Tad sākās Latvijas filmu laiks un Spodŗa apriešana. Pat telefons bija jāmaina, lai naktīs būtu miers. Un par ko? Tikai par to, ka viņam bija latviska degsme? Spēja un veiksme, ko citi apskauda? Par šīm lietām ar Spodri esmu runājis daudz. Varu tikai apbrīnot, ka pēc tik daudz dažādiem „negadījumiem” viņam bija tieksme strādāt latviskā vidē, kad skauģi viņu grauza kā ķirmji. Domāju, ka uz Spodri varētu attiecināt nozīmīgo āriju − „Smejies, Pajačo!” Kaut arī jāraud. Zinot visas nelaimes, financiālās grūtības, K. Altbergas slimību un citas lietas, ar ko viņš bija „apveltīts”, ir jāpabrīnās, ka viņš nesabruka ātrāk, bet turējās tik ilgi skauģiem un nelabvēļiem par postu. Divas lietas mums ar Spodri neizdevās realizēt, kaut arī par tām daudz runājām − grāmatu par Sidnejas Latviešu Teātri, kas ir vienīgais tāda veida pasākums visā brīvajā pasaulē. Pēc Spodra aiziešanas nevienam vairs par to nav nekādas intereses. Otra lieta − bijām izplānojuši, kā parādīt Kaleidoskopā jauno Kronvaldu, kas te ieradās no Kanadas tukšu runu teikšanai un kuŗš pēc tam rakstīja: „... un vakarā mēs dzērām šampanieti.” Zobgalis Jaunajā Gaitā piemetināja: nu, protams, metilēto jau nedzēra.” Kaleidoskops palika neuzrakstīts, likteņa lēmējam izņemot spalvu no Spodra rokām.

Abi esam smaidījuši par gudrībām, ar kādām mūs apveltījuši viesi no aizjūras: pravietis no Zviedrijas − „Jūs neredzat tālāk par savu nabu.” Arī viņam vēlāk bija jāatzīst, ka neviens mūs nedzird. Liekas, ka skarbo realitāti vislabāk ir saskatījis prof. T. Ķeniņš, kas viesojās 29. KD Sidnejā. „Bet būt lepnam, ka esmu latvietis, to atkal ar divkāršu spēku izjutu tālā Austrālijā, kur latvietis ar sakostiem zobiem cīnās par savu kultūru tādos izolētos apstākļos, kādus mēs citur brīvā pasaulē nepazīstam.”

To lasot, ar Spodri nodomājām, ir arī cilvēki ar redzīgāku skatu citur, nekā šeit.