Eduards Salna
SABOJĀTAIS MIELASTS
Pakāpies pakāpienu uz mazas, tādas kā pārnesamas kancelītes, kreiso roku ar Bībeli pacēlis augstu gaisā, pa reizei patālu izsmidzinādams sīkus siekalu pilienus, gadus piecdesmit vecs jamaikietis cīnās ar jēzošanu uz nebēdu.
- Nāciet pie Jēzus!
- Nāciet pie Tā Kunga Jēzus, kas miris par jūsu grēkiem!
- Nāciet pie Jēzus! Allelujā! Allelujā!
- Jēzus nāk! Nāciet pie Jēzus!
Skaļajiem vārdiem, kuŗos reti kāds klausās, kā vairākkārt pastiprināta atbalss no tuvējiem tirgus galdiem skan daudz praktiskāks, tirgus žargonā vēstīts evaņģelijs, kam dzirdīgu ausu netrūkst.
- Stros, trīsdesmit pī mārciņā!
- Muš, divdesmit piecus pī pusmārciņā!
- Kjuks, desmit jauno pensu puse!
- Lets, piecpadsmit pī!
- Svaigas olas, sešdesmit pī ducis!
- Kālī, divdesmit!
- Lēti banāni šodien, piecpadsmit pī mārciņā! Come on, girls!
Uz brīdi kā sprediķotajā, tā tirgus balsis pārskan divu ugunsdzēsēju un vienas ātrās palīdzības automašīnas griezīgās sirēnas. Kaut kur atkal kaut kas deg, vai notikusi kāda satiksmes nelaime.
Šaurās ejas starp tirgus galdu rindām ļaužu pieblīvētas. Pie zemenēm, sēnēm, gurķiem un salātiem, olām, puķukāpostiem un banāniem pat drūzma. Tas pats pie citiem augļiem un saknājiem. Toties kreklu un lētu audumu pārdevēji gaŗlaikojas. Nekādu lielu rosību neredz arī pie galda, kas tirgojas ar lēdijas Diānas un tronmantinieka, prinča Čārlza bildēm, kaut arī karaliskās laulības, kuŗas prese laikus izbazūnē kā lielāko izrādi zemes virsū, tikpat kā durvju priekšā, un pat netālā utene, vai kā te saka - blusu tirgus - apsveic abus ar melniem burtiem uz balta audekla un vēl laimīgu nākotni.
Viss te sajaukts juku jukām, trakāk nekā lielajā Dieva sodā cilvēcei - valodu sajaukšanā pie Bābeles torņa. Blakus pulksteņiem, radio aparātiem un magnetofoniem, kas visi ražoti vai nu Hongkongā, Taivanā vai Dienvidkorejā, pamazs vīrelis ar pakrietnu tuteni cērt noplucinātiem, paliesiem cāļiem nost galvas un kājas vienā ciršanā, reižu reizēm paskaļi iesaukdamies: - Čiks, septiņdesmit jaunos pī gabalā, izvēlieties paši!
Iepretī rakstāmlietām kartupeļi, burkāni, kāpostu galviņas, cūkupupu pākstis, sīpoli. No tiem pa labi vīriešu veļa, pa kreisi mazos plastikas podiņos gan istabas puķes, gan mazas cipresītes. Tām pretim apelsīni, vīnogas un tomāti, kurus patukla pārdevēja, steigā ēzdama karstu suni, slavē vienā slavēšanā, paslepus iemezdama vienu otru papes kastē zem galda.
- Toms, labākie galda toms, divdesmit pī mārciņā!
Gar tirgus ārējo malu, pretim Vulvorta veikalam, trauki un saldumi, sieviešu krūšturi un pantīs trīs par mārciņu. Kleitas un blūzes, priekšauti.
Cik sajauktas preces, tik sajaukti to pircēji. Baltie ar jamaikiešiem, Āfrikas nēģeriem, indiešiem, pakistāņiem un vēl citu Āzijas tautu pārstāvjiem. Trinas viens gar otru gan ar tukšām, gan puspilnām, gan ar kaudzi piepirktām somām tīri padraudzīgi, pa reizei uzmīdami viens otra varžacīm, ne sorry pateikuši, aizmirsuši kāda katram ādas krāsa, kāds vārds katra dievam, kurš te iedzimtais, kurš ieklīdenis.
Vilis Arups daudz neko pirkt netaisās. Klausās cenās tik tā pa ausu galam. Nav pat paņēmis līdz lielo somu. Atbraucis no sešu jūdžu attālās Longfīldas austrumu malas uz pilsētas centru, kā saka, tikai tāpat. Paklīst pa ielām, pasēdēt uz kāda sola un neaizmirst arī Buļļa riņķi, ko zināmā mērā var dēvēt pat vai par lielās Longfīldas pilsētas centra centru, kam pašam savs karogs - tumšzilā pamatā balts aplis un tajā sarkans bullis skrējienā durt kaut kur kādam citam bullim ragus sānos... Kā pensionāram jau ar piecgadīgu praksi Vilim nav nekā ko darīt, ja par darbu neuzlūko dzīvokļa pasargāšanu no pārāk lielas nekārtības, visvienkāršāko ēdienu pagatavošanu, veļas izmazgāšanu un avīžu un grāmatu lasīšanu. Viļā daba nav apveltīta ar tādu čaklības tikumu, lai dīkdienības dēļ garlaikotos un tādēļ garastāvoklis kūleņotu uz leju. Reizēm pats pie sevis smejas - laikam taču neesmu un neesmu īsts latvietis, kas bez darba nevarot iztikt. Varu, un pavisam labi!
Ir septiņpadsmitais jūlijs. Vilim vai kā kādas otras dzīves dzimšanas diena. Šai datumā pirms trīsdesmit četriem gadiem viņš, kopā ar veselu preču kuģa kravu latviešu, lietuviešu, dienvidslāvu un ukraiņu - Eiropas brīvprātīgo strādnieku, E.V.W. - pēc Ziemeļjūras šķērsošanas izkāpa krastā Anglijas ostā Hullā. Drīz vien nodarbināts kā laukstrādnieks zemes vidienē, uz Londonu aizbrauca jau pēc pāris mēnešiem, bet Longfildas Buļļa riņķī kāju iespēra tikai pēc pakrietna gada. Nē, ne tādā, kāds tas ir tagad, bet vecajā labajā, kad betona plākšņu un asfalta vietā bija kalti akmeņi, un tuvējais zivju tirgus neskopojās ar devīgu sirdi un roku izdalīt labi tālu savu īpatnējo, reizēm vai elpu aizraujošu aromatu.
Vilis ierauga brīvu vietu uz ne visai tīra sola, kas aptaisīts apkārt paaugstai puķu dobei, atsēstas un sāk draudzēties ar atmiņām un pārdomām. Kas tad te vairs palicis pāri no tā Buļļa riņķa un tā tirdziņa, ko viņš redzēja un kuŗā reižu reizēm iepirkās, kad pašam vēl nebija neviena sirma mata, kas nu jau sen ne tikvien kā ieguvuši baltu krāsu par brīvu, bet sāk pat pamazām galvas vidu atstāt? Jāsaka - vai vienīgi trīs krustu svētā Mārtiņa baznīca, kļuvusi gandrīz melna pilsētas netīrajā gaisā. Pirmie Buļļa riņķa tirgus tuvumā pazuda pāris sasmulētu krodziņu, kuŗos netrūka dažāda vecuma daiļā dzimuma, kas piedāvāja good time sākot ar desmit šiliņiem. Pazuda zivju tirgus, atrazdams mājokli lielajā Buļļa riņķa iepirkšanās centrā, ko uzcēla jaunu no pašiem pamatiem. Pārvietojot Ladies un Gentlemen, pārvietoja, tīri vai paaugstināja amatā, arī slaveno britu admirāli Nelsonu. Viņa bronzas statujai, ko longfīldieši, Nelsonu godinādami, Tā Kunga 1809. gadā - A.D. MDCCCIX - bija novietojuši tuvu pie Ladies ieejas, atrada jaunu vietu virs Men un Women jumta, kur tā varēja garlaikodamās noraudzīties Fish un Chips ēdējos tuvējos solos, vai paklausīties jautrajās bērnu čalās mazajā karuselītī, kas griezās pavisam tuvu pie melnās dzelzs zediņu sētas sargātā statujas pamata. Jā, Buļļa riņķis un tā tirgus bija guvis pavisam jaunu seju šais trīsdesmit četros gados.
Kā tad bija ar viņu - Vili pašu? Ko viņam bija devuši vai ņēmuši šie ilgie gadi, turpat puse no visa mūža? Kas bija mainījies viņa ārējos apstākļos, kas viņā pašā? Neilgodamies pārāk pēc mantas, ko kodes un rūsa maitā, nebūdams liels darba sviedru sāls mīlētājs, neprazdams un neiemācīdamies arī nekādu amatu, materiālā ziņā viņš bija palicis krietnu gabalu iepakaļ lielākai daļai to latviešu, kas reizē ar viņu bija sākuši trimdas gaitas. Viņam nebija ne pašam savas mājas, ne auto, ne krāsu televīzijas aparāta, ne krietnu mēbeļu, pat ne - ledus skapja. Nebaltām, lietainām dienām arī nebija sakrāta nekāda gaŗu skaitļu summa, un tas pats mazumiņš, kas bija, inflācijas dēļ salijis bez lietus. Kā nekā bagātāks viņš tomēr bija kļuvis nekā bija bijis, atstājot dzimteni 1944. gada rudenī, ietērpts latviešu brīvprātīgā leģiona vācu kaŗa svārkā. Mazu nieku bija redzēta arī pasaule, tā kā varēja teikt, ka arī garīgie apvāršņi bija kļuvuši mazliet plašāki. Latviešu valoda nebija aizmirsusies, kaut arī pēdējos desmit gados tajā sarunāties labi ja iznāca reizi mēnesī.
Lasīšanai jau gan tā vēl arvien bija vajadzīga diendienā, tur nu nekā nevarēja darīt. Plašākas, aktuālākas un mazāk tendenciozas ziņas un gudrības paretam gan sniedza laikraksti angļu valodā un tajā sarakstītās grāmatas, bet sirds slāpa pēc latviskā vārda. Tas gan bieži vien bija pārāk pārsātināts ar vēlmju domāšanu, bet no tās lielā pelavu kalna jau viegli varēja atvētīt īstu cerību graudiņus, un, ja jau bija sasniegts cilvēka mūža bībeliskais vecums, sevi nemānot, tīri labi apzināties ka salda dusa dzimtajās smiltīs nebūs sadzīvojama. Par vispārējo veselību viņš gan vēl nevarēja gausties un negaudās, bet nebija arī apklusināma sajūta ka uz leju jau vien viss iet pieaugošā ātrumā, kā notiek ar katru, kas sasniedzis aizsaucamos gadus...
Iegrimis atmiņās un pārdomās, Vilis nemaz vairs nedzird jamaikieša jēzošanu, un arī strōs, muš, kjuks, Lets, kālī un čiks pī cenas saplūst kopējā skaņu jūklī. Vilis paraugās savā rokas pulkstenī - turpat trīs. Salīdzina laiku ar sasmulēto krodziņu vietā uzcelto, augsto, svecei līdzīgo rotundu, kuŗas pašā augšā deg ne tikai sarkanā krāsā Coca Cola reklāma, bet baltas gaismas spuldzes rāda arī stundas un minūtes arābu ciparos bez stundu un minūšu rādītājiem. Starpības tikpat kā nav. Atgriežas un paskatās Mārtiņa baznīcas lielajos, zelta krāsā krāsotos stundu un minūšu rādītājos un romiešu ciparos. Kā jau visiem baznīcu pulksteņiem pieklājas, lai nesanaidotos ar baznīcas garu, arī šis palicis laika ziņā pāris pilnīgāku minūšu iepakaļ.
Tātad ir vairs tikai godīga pusstunda, ja viņš grib izlietāt savas vecpilsoņa tiesības un braukt mājās ar autobusu par brīvu. Bet kādēļ izdot naudu par ceļu, ja par to var nopirkt mārciņu zemeņu un pāris apelsīnu? Kā jubilejas dienā, jubilejas mielastam tādi sulīgi saldumi labi noderētu.
Vilis tīri labi zina kāda gudrība vajadzīga, lai iepirktos Buļļa riņķa tirgū. Pirms izdod naudu, jāapstaigā vairāki galdi, pie katra jāpaceļas uz pirkstgaliem, cik augstu vien var, jāizstiepj kakls līdz pēdējai iespējai, lai kaut cik redzētu kāda ir tā prece, ko pārdevējs vai pārdevēja ieliks brūnajā papīra turzā. Tas, kas redzams bez piepūles un izskatās tik labs, ka labāku neredzēsi ne miljonāru veikalā, dārgajā Rakhamā, ir tikai redzēšanai, ne pārdošanai vai pirkšanai.
Pirmajā augļu galdā zemenes neizliekas visai svaigas, kaut arī par tādām tās nemitīgi dēvē padrukns vīrs pusmūža gados, sarkanu seju un netīrām rokām. Nākamais galds rāda labāku preci. Arī apelsīni par to pašu cenu - trīs par piecpadsmit pensiem - liekas tādi kā lielāki un svaigāku mizu. Un pārdevēja - paglīta meiča iezaļganā T krekla krekliņā ar sarkanas bultas caurdurtu melnu sirdi un dzeltenos burtos lasāmu uzrakstu - mīlestība ir skaista, Love is beautiful, uz krūtīm. Lasot vēsti un piedevām raugoties meičas krūšu apaļumā, Vilis daudz nejautā, cik viņa vecumā mīlestība vēl ir skaista, cik tāda vairs nav, bet vai tomēr nav patīkamāk, ja mazo zemeņu groziņu skar jaunas sievietes pirksti, kuŗu nagi ir tādā pat krāsā kā ogas, ko pērc, nevis roka, kuras pirkstu panadzi zilu zilie? Un droši vien dzirdēsi tīri mīlīgā balsī teiktu paldies par tavu naudu, nevis tikai tik tikko sadzirdamu, vienaldzīgi norūktu tā vai pat ne to. Parasti Vilis svārku labajā kabatā nēsā sev visur līdz tā ap mārciņu sīknaudas, dažreiz pat vairāk, bet šoreiz tur sudrabā ir tikai viens desmitpensu un viens piecpensu gabals un dažas brūnās bronzas divu pensu, peniju un puspeniju ripiņas. Tātad jāmaina mārciņa.
Vilis ir rindā trešais, un kad pienākusi viņa kārta, pārdevēja pamāj viņam jautājoši ar galvu uz augšu rādīdama tīri laipnu seju.
- Mārciņu zemeņu un trīs apelsīnus, lūdzu.
Meiča ieliek sev tuvāko groziņu, ko Vilis nemaz nav redzējis, brūnajā papīra turziņā, uzliek uz svariem, piemet pāris ogu klāt, lai svars būtu pareizs, tad turziņu, aiz stūriem saturēdama, veikli apmet divreiz uz savu pusi un uzliek uz vīnogām, kas novietotas blakus zemenēm. Tad atkārto otras turziņas kūleni ar apelsīniem.
Vilis pasniedz mārciņu, saņem nepārskaitīdams izdoto sīknaudu, pavisam laipna Thank you pavadīts.
Lai būtu drošs, ka varēs tikt pēdējā busā, kas ved viņu par brīvu, Vilis steidzas, priecādamies, ka, svētot trīsdesmit četru gadu nodzīvošanu Apvienotā Karaļvalstī, pēc klimpām ar konservētas cūkgaļas pavalgu, saldajā ēdienā būs svaigas zemenes, pārlietas ar kondensētu pienu.
Bet cerētais prieks izrādās tikai vēlmju domāšana. Virsējā zemeņu kārta nav peļama, bet zem tās ogu vairākums pelējuma zaļumā zaļu zaļais. Pārbaudot apelsīnus atklājas tas pats negals - viens ēdams, divi aizmetami. Otras dzīves dzimšanas dienas mielasts sabojāts, bet Vilis dusmojas vairāk pats uz sevi, nevis uz sprigano meiču, kuŗai viņas jaunībā mīlestība droši vien ir visu skaistumu skaistākais skaistums.
Vilis tīri labi zina, ka Buļļa tirgus tikumi nav mainījušies, kaut arī admirāļa Nelsona statuja pārvietota cienīgākā vietā. Tirgi visur un vienmēr, vienalga vai tie tirgojas ar augļiem vai militāri vājām valstīm, ir un paliek tie paši, kas bijuši; visi atspoguļo cilvēku dabu - tērpus un dzīvokļus maina, tikumos, kādos ieaudzināti, paliek līdz mūža galam, lai tad tos tādus pašus nodotu mantojumā pēcnācējiem. Ja pelna, pārdot var visu.
Cerētais saldais ēdiens Vilim jāaizstāj ar konservētām aprikozēm skārdenē, nopērkot to veikaliņā pāri ielai, kur cenas nav visai piemērotas pensionāru ienākumiem.
Maksājot izrādās, ka divi desmitpensu gabali, ko meiča viņam izdevusi no mārciņas, ir Džersijas nauda, ko te neņem pretim. Nu jā, trīs lietām, trīsvienībai, jau laikam jābūt vienmēr un visur... Par to Vilis daudz neskumst. Gan no tiem Buļļa riņķa tirgū viņš tiks vaļā un nemaz nejutīsies pārāk apgrēkojies. Kā nekā tā pati karalienes galva ir uz visiem desmitpensu gabaliem.
