JG145 Arijs Vaško. Sandra Ikše

Arijs Vaško

SANDRA IKŠE

(Foto: Christer Hallgren)

60.-to gadu jaunatnes protesta viļņos parādās viens otrs jauns sejas profils. Tāpat kā 19. g.s. sākumā, arī šoreiz māksla un literatūra atspoguļo un konkretizē idejas.

1969. g. − jau pēc viena gada studijām Valanda mākslas skolā Gēteborgā izstādē piedalās Sandra Ikše. Izstādes motīvs dažādu tekstiliju praktiska izlietošana. Kā krāšņs ziedu klēpis skatāmas tekstilijas viņai un viņam, daudzi bērniem draudzīgi zvēriņi, konkretizēti brīvā fantāzijā, − piekļaujas glaudītāja rokai tikpat draudzīgi kā āda. Šajā grupā kā vēss pavēnī vai tumšā meža biezoknī audzis zieds ar popmākslu debitē Sandra Ikše no Valanda mākslas skolas skulptūras klases. Plastikas materiālā dzimst formas, kuŗām vieta ar savu skulpturālo nemieru pie sienas vai brīvi karājoties, šūpojoties dzīvoklī.

Jau dažus gadus vēlāk (1972. gadā) Jans Olofs Melanders raksta lielākajā Zviedrijas rīta laikrakstā Dagens Nyheter: „Sandra Ikše-Bergmane izstāda pārdesmit novilkumu audeklā un aplikācijas tādā techniskā veiklībā un atklājumu bagātībā, kas viņu ievieto pirmajās rindās starp šāsdienas vizuālās mākslas cīnītājiem.”

Pēc ilgāka šaubu perioda un meklēšanas Sandra Ikše-Bergmane (SIB) piedalās Kultūras nama (Kulturhuset) izstādē (6.2-21.3. 1976.) par tematu „Sievietes darbs, sieviešu kultūra, vēsture, debates, māksla.” SIB raksta:

Pēc vairāku gadu tekstilmateriāla nonievāšanas es atkal sāku to mīlēt, pievilkt audumu sev klāt kā daļu no sevis pašas. Es ilgi meklēju savu identitāti un mēģināju pārņemt vīriešu mākslas ideālus, kas bija valdoši. Saprotams, es mācījos ļoti daudz no tā un mēģināju apslēpt savu skuķes nedrošību. Pamazām man acis atvērās, un es atklāju, ka māksla nav nekas izolēts, bet gan personīgs tās sabiedrības vērtējums, kuŗā mēs dzīvojam;

Sākt izlietot attēlu, lai atklātu un lai pārveidotu. Tā mani darbi sāka arvien vairāk stāstīt par apspiestiem, par vīriem, kas cīnās un strādā. Kā lielākais vairums vīriešu sajuta atbalstu no savām sievām, tikpat liela patiesība, ka arī bija nedzirdēti daudz sieviešu − vieninieču ar un bez bērniem, to es zināju kaut kur dziļi sevī, sajutu to uz mēles daudzas reizes. APRAKSTĪT TO AUDEKLĀ? Bet es esmu tikai meitene. Neskatoties uz atklātu solidaritāti ar strādnieku klases vīriem, es nekad nevarēšu izjust viņu DZĪVI ZEM ĀDAS, un šāds pārdzīvojums, es uzskatu, ir nepieciešams, lai apraksts būtu patiess un īsts.

Pavisam īsā laika sprīdī man piedzima divi bērni, mana ikdiena mainījās ļoti nozīmīgi: nomoda naktis, nepietiekama bērnu uzraudzība, bet kad es jutos gandrīz totāli izsūkta gan fiziski, gan psīchiski, manī radās kāda doma, kas apēnoja daudzas citas domas, kas ņirbēja manā galvā. Es nedrīkstu beigt strādāt, es nedrīkstu atstāt savas intereses, savas ieceres, man audumos jāsaista pavediens pēc pavediena un jāapraksta mans prieks, mans izmisums un sāpes, jo es droši vien neesmu viena, kas to tā izjūt. Stelles kļuva mana oāze un vietiņa, kur aizbēgt, tas viss man deva iespēju pārdzīvot. Šī mana jaunā īstenība atvēra manas acis, lai es ieraudzītu to situāciju, kuŗā daudzas sievietes dzīvoja Zviedrijā. Neskatoties, ka es jūtos relatīvi priviliģēta, tomēr sajūtu un pārdzīvoju apspiesto un cīnītāju sieviešu īstenību, un tā tapa par to īstenību, ko es gribu aprakstīt. JO TĀS JŪTAS DZIĻI KODOLĀ.

Es esmu lepna, ka esmu sieviete.

Es esmu lepna, ka varu virzīt mūsu agrākās paaudzes dominējošo audumu mākslu tālāk, neatmetot to, bet gan lietot kā ieroci, kas beidzot šajā cīņā dos vienlīdzību vīriešu un sieviešu starpā.

- - -

Turpinās intensīvs darba periods. Tas laužas cauri jaunības šaubu biezokņiem. Tas nokrata un pārvar aliēnācijas baismas. Tas dod spēku pārvarēt izmisuma gaisa bedres, tikt gaŗām atvaru virpuļiem. Sandra airē ar sprēslīcu un stūrē ar atspoli, atrazdama savai izteiksmei formu, savai idejai vielu. Sandras Ikšes-Bergmanes tekstilijas ir krāsainas, bet krāsa ir smagnēja, gandrīz baismīga. Rodas savāds pārdzīvojums, gandrīz kaut kas liktenīgs. Lai varētu sekot motīva stāstījumam, jāzina iegansts, kālab motīvs izvēlēts. Šajās sejās, dažādās situācijās var nojaust notikumu, bet arī iedomāties cerību. Kādā izstādes katalogā māksliniece deklarē savas sēras un atgādina, ka šīs sēras ieaustas audumos. Tādā veidā šīs sēras padziļinās un it kā kļūst mūsu pašu. Atceroties izstādi galerijā „Doktor Glas” 1979. g. septembrī, kur visi audumi kopā, papildinot cits citu, tomēr var atrast zināmu klusu mierinājumu, kaut ko līdzīgu „Neskatoties uz visu”, kas it spilgti parādās dažos mazos sabiezinātos audumos, kur attēlotas bērnu galviņas.

„Es gribu izvēlēties dzīvi”, tā sauc lielu audumu (4x3,25 m), ko iepirka Borosas pilsētas muzejs, kur dominē traģiski mirušā dēla Lukasa seja, mākslinieces vecāku portreti katrā pusē. „Es audu šo darbu ar fantastisku sajūtu, domādama, ka darbs man nepieciešams, jo toreiz es vismaz sākumā nezināju, vai es izvēlēšos dzīvi vai arī ne.”

Biju tajā laikā pie SIB, lai izvēlētos kādus darbus ko iepirkt Latviešu Mākslas Veicinātājiem Zviedrijā. Audums bija tikai pārdesmit cm garš un nesen iesākts, bet gandrīz apstājies augt. Saruna svārstījās starp rezignāciju, izmisumu un tomēr arī gribu „aust tālāk”. „Dzīve ieslēdz sevī nāvi. Tā ir sākums kaut kam un beigas kaut kam. No sērām un sāpēm dzimst spēks un darba prieks. No nāves un iznīcības dzimst jauna dzīve.”

Mākslas darbu var tulkot pēc tā, ko skatītājs redz un projicē no savas dzīves, bet var arī raudzīt saskatīt atzīmes, ko pats mākslinieks pārdzīvojis.

Kādā vasaras dienā 1976. g. dzīve pēkšņi apstājās. Mūsu četrgadīgais dēliņš noslīka dambī. Nekad agrāk tādas bēdas nebija mani mocījušas. It kā atvērās bezdibenis. Domas klīda un meklēja kādu ēnu uz tukšajām sienām. Bailes un sāpes dega manī. Kā pasargāties no iznīcības?

Tā Sandra Ikše-Bergmane apraksta ieganstus, sākumu saviem audumiem Stokholmas izstādei 1979. g.

Nakts slēpj sevī dienu.
Sēras slēpj sevī prieku.

Katra diena nes sevī jaunu iespēju sēkliņu. Bēdas un prieks pieder dzīvei. Neiznīkt, uzdrošināties runāt, dalīties bēdās. Par visu to es gribu stāstīt savos audumos.

Un Sandras audumi stāsta par viņas cīņu ar sērām, cenšanos atrast kaut sīku pieturas punktu, no kuŗa dzīve varētu turpināties. Velkos un audos varēja ieaust savas asaras, dot tām formu, darīt sēras tveŗamas.

Šajā dzīves posmā es redzēju trīs alternatīvas: izbeigt dzīvi, turpināt to no dienas dienā vai ievirzīt notikušo pozitīvā virzienā. Agrāk man bija bailes iet gaŗām apbedīšanas birojam, tagad nomanu, ka mans dzīves prieks ir padziļinājies. Es tagad mīlu dzīvi tik intensīvi! Es jūtu sevī, ka man tik daudz nepadarīta, nerimstoši aug attēli, motīvi, kuŗus es nevarēju agrāk satvert. Kaut kur manī dzīvo Lukasa atmiņu simbols. Es jūtos bagātāka visos plānos. Vai nu kad es klausos mūziku, vai skatos krāsā, viss šķiet tik intensīvs...

Sarunā ar Sandru, tāpat kā viņas lielajā darbā „Es izvēlējos dzīvi” ieausti viņas mīļie cilvēki.

Auduma apakšējā daļā ieaudu savus vecākus. Virs tēva galvas kā vainags stāv Latvijas karte. Vidū − bērns vēl dzemdē, visaugstāk vai sākumā − es pati. Kamēr vēl Lukass dzīvoja, kāda viņa vēlēšanās bija, lai es izaustu viņa rociņas un es tās esmu te ieaudusi. Šinī audumā tām ir arī drusku cita nozīme − man galvā no rociņām vīts ērkšķu vainags, tā dažreiz jūtos.

Esmu dzimusi Libekā, uzaugusi Zviedrijā. Audzināšanas veids līdzinājās autoritārai skolai. Tēvs bija ļoti stingrs, bieži ieslēdzās sevī. Neskatoties uz to, − tēvs nozīmēja man ļoti daudz, es viņu mīlēju un nīdu. Dažus mēnešus pēc Lukasa nāves arī tēvs aizgāja mūžībā.

Pēc Stokholmas izstādes 1979. g. SIB meklē iedīgļus jauniem darbiem. Kur tos atrast? Vēstulēs pavīd jautājums: varbūt pašas izvēlētā izolācijā? Tajā pašā brīdī jājautā: vai pietiks tikai ar audēju un audumu? Laikam liktenim ir savi likumi. Vēstulē (27. 3.1980) pavīd izmisumā iepītas cerības:

Kopš nedaudz dienām esmu uz salas (Ford). Dzīvoju pašas izvēlētā izolācijā, esmu uzlikusi pati sev šo pārbaudījumu un savādi − šaubos, vai tas ir pareizi. Esmu netraucēta, man apkārt ir miers, bet tomēr... Es nedomāju šeit strādāt, bet tikai attapties. Daba man tik daudz nozīmē, staigāju stundām ilgi, skatos jūras tālumā, šķiet, ka varu aptvert lielo dzīves mistēriju, vismaz kādu īsāku mirklīti to tā sajūtu. Reizēm ilgojos pēc savām aužamām stellēm, klusas telpas, kur caur mazu lūciņu saņemtu ēdamo. Bet tā ir tikai illūzija. Mans radošais darbs un mana dzīve ir kā kopā saausts audums, katrs mēģinājums dalīt tos ar asu griezienu rada nedzīstošas rētas. Mans radošais darbs aug no autiņu mainīšanas, istabu kopšanas un šūpļa dziesmas vakarā. Es jūtu, ka katru dienu man nepieciešams būt kopā ar savu audumu vismaz īsāku brīdi, lai ar saviem diegiem ievilktos sevī dziļāk... Es pati neizvēlos motīvu, motīvs izvēlas mani. Pēc izstādes jūtos ļoti stipra, sajūtu vajadzību atskatīties uz sevis pašas piedzimšanu.

SIB gatavojas savam „dzemdību audeklam”, strādā ar skicēm, pētī nedzimuša bērna ķermeņa formas.

„Lai tomēr varētu radīt, tas ir, ieaust sevi audumā, strādājot pusgadu, kļūst fiziski sāpīgi. Jūtu slūžas atveras: arī es esmu bijusi auglis, bērns, kļuvusi grūta, dzemdējusi bērnus.”

Jautāju Sandrai:

„Kāds ir tavs vēstījums?” − „Grūti atbildēt, vakar es būtu atbildējusi citādi kā šodien, nezinu, ko es atbildētu rīt. Un tomēr jāiespēj, jāuzdrošinās meklēt vārdus, jāmēģina ietērpt jūtas, bet tas viss ir tik nepilnīgs. Es meklēju kādu patiesību, kas neeksistē, un tomēr jābūt cerībai − dzīvai atrast savu patiesību, varbūt atklāt sevi. Es nesaredzu dzīvi melnās un baltās krāsās, es nesaredzu baltos un melnos. Nedomāju, ka politiskas sistēmas var mūs atbrīvot. Arī „polītiski” attēli ne. Kas mani visvairāk nodarbina, ir attiecības ar sev tuviem cilvēkiem. Tajā pašā laikā esmu kā apsēsta no tā, ko vēlos attēlot, jo citādi manam darbam nav vērtības. Manas simpātijas ir pie tiem cilvēkiem, kas cīnās pret varu un apspiestību, vienalga kādās sistēmās tā parādās.”

„Cik var vērot, tev patīk izmantot materiālus, lai pastiprinātu ‘tematu’. Plastā darinātiem darbiem bieži nosaukums − aliēnācija, audumos − sievietes darbs un grūtības.” − „Mana mīlestība uz audumu nerūs, tik daudz varu atklāt. Man šķiet svarīgi turpināt ‘tradicionālo’ sieviešu darbu un panākt, lai audumus akceptētu kā mākslas darbus.”

„Vai tevi velk ‘saknes’ pie latviešiem?”

„Manas saknes ir latviešu. Manas saknes ir mana agrā bērnība. To es izjūtu kā sniegā sasalušas asinis. Latvija ir manas saknes. Ciešanas ir Latvija. Gandrīz visas asaras ir Latvija. Arī meli ir Latvija − dažreiz ilgas un skaistums. Man jāsāk uzņemt tie simboli, kas iezīmē Latviju, varbūt es to varēšu sajust savā sirdī pa īstam.”

„Vai tu lasi liriku?”

„Man lirika ļoti patīk, tās intensitāte un daudzveidība. Mūzika tomēr ir tā mākslas forma, kas man ir vistuvāk, bez kā es nevaru dzīvot. Pati nespēlēju neviena instrumenta. Pēdējā laikā vairāk rakstu vēstules. Mans vienīgais dzejolis ir tas, ko rakstīju nāves paziņojumā savam bērniņam − Lukasam ...”

Māksla kļuvusi tik komplicēta, ka tikai maza trenēta minoritāte var sekot tām kustībām, kas dominē šāsdienas darbos gan glezniecībā, literatūrā un mūzikā. Gleznas kļuvušas par vērtspapīriem. Tomēr tēlotāja māksla vēl pieder pie tās mākslas formas, kuŗā daudzi var veltīt dažas stundas izstādēm, lai skatoties samērā vieglā veidā iegūtu paplānu kultūras patinu. Paši mākslinieki sūdzas sūri ar rūgtumu par savu izolēto stāvokli sabiedrībā un pieprasa valsts līdzekļus savām arvien spēcīgākām izoteriskām aktīvitātēm. Šī priekšgrupa ir atrāvusies no pārējiem kultūras cīnītājiem. Šīs t.s. avangarda izpausmes sāk līdzināties nesaistošiem žestiem, staigājot šurp un turp nezāļainā strupceļā. Šādā klimatā, kur ēnainas pažobeles nomaina saulgoži, šķiet māksliniekam jābūt ļoti patstāvīgam un pārliecinātam savā varēšanā, lai parādītu un izceltu vēstījumu, ja tāds ir padomā. Etnografija rāda izdaiļotus darba rīkus, piem., sprēslīcas. Sandras Ikšes-Bergmanes gobelēni ir tāpat uztveŗami kā praktiski priekšmeti un tajā pašā laikā kā daiļuma ienesēji mūsu mitekļos.

Ja nu dažkārt mākslas darba analize un kritika „iznīcinātu” to galīgi, tad vienmēr paliktu pāri darba „praktiskā” vērtība. Ar prieku un izbrīnu jāsaņem tie darbi, kuŗos var saredzēt un sataustīt mākslinieka klātieni, sajust asaru mitrumu vai sadzirdēt smieklu skaļumu. Varbūt pienāks šī diena, kad pārpilnības piesātinātā sabiedrība atklās šīs klātienes dzīvinošo spēku, un tas vakars vai rīts, kur varētāju pulks sakusīs kopā ar skatītājiem t.s. pēcmodernistiskajā aistētikas klimatā. Cerams, ka šie patētiskie svētdienas vārdi kādreiz kļūs par darbdienas sarunu.

Sandra Ikše stāsta:

Mani audumi man stāsta, kas es esmu... un tāpēc es aužu. Notikumi audumā ir arvien primāri, es tos nekad tādus neesmu redzējusi, tie iegūst savu materiālo formu, izplaukdami no zemapziņas. Dažreiz man ir grūtības konkretizēt savas jūtas, pirms audumā ieaustas tās šķiet banālas. Reizēm es ienīstu to, ka audums prasa tik daudz pacietības ievilkt diegus pareizās proporcijās, bet mierinu sevi, „atraisīdama” dzīves samurkšķītos pavedienus, lai ieaustu tos kādā redzamā formā. Tādā veidā mans chaoss kļūst par atpūtas vietu.

Kopā ar trim tekstilmāksliniecēm Sandra Ikše reprezentē Zviedriju 1983. g. izstādē ASV ar kopsaucēju „Scandinavia Today”. Mākslas īzstādes nosaukums „The Scandinavian Touch”.

Plašu faktu materiālu šai tekstilmākslinieces Sandras Ikšes bibliografijai Stokholmā savācis un sakopojis Imants Zilberts. Pievienojam dažus izvilkumus no Imanta līdz ar manuskriptu redakcijai nosūtītās vēstules.

„Bibliografija iznāca gaŗa, lai gan ir nepilnīga, jo sastādīta ar zināmu atlasi. Kā jau būsi vērojis Amerikas mākslas kritika pēdējā laikā pieskārusies jautājumam, vai pastāv izteikta ‘sievietes māksla’. Tā apcerot neseno skandināvu tekstilmākslas izstādi Vašingtonā S.B. Konrojs (Conroy) raksta: „Sandra Ikše no Zviedrijas ir vienīgā, kuŗas darbu figūrālie motīvi prasa to vērtēt kā sievietes mākslu (Washington Post, 1983. g. 16. jūnijā).”

Sandras Ikšes bibliografiju − grāmatas, katalogus, rakstus un recenzijas periodikā, televīzijas un radio raidījumus − publicēsim nākamajā JG numurā.