DZINTARS, TIKUNTĀ SPĒKS UN B. KALNIŅA MEMUĀRI
Par dažiem 1983. g. vasaras notikumiem
Milvoki nebija vienīgā vieta, kur latvieši šovasar sadziedājās. Sieviešu koris Dzintars no Latvijas dziedāja un uzvarēja starptautiskos mūzikas svētkos Ziemeļvelsā. BBC 4. programmas raidījumu ziņotājs par skaistāko un daiļskanīgāko brīdi festivālā uzskatīja latviešu un Mineapoles amerikāņu koŗa sadziedāšanos svētku nobeigumā, kopā dziedot velšu himnu oriģinālvalodā.
Cita veida sadziedāšanās, laikam, arī ar netiešu Maskavas atļauju un svētību notika Kanadā. Atbrauca Poēmas par pienu autors Imants Ziedonis. Pēc Kanadas Šekspīra festivāla apmeklējuma Stretfordā viņš kopā ar sievu aktrisi Ausmu Kantāni iegriezās netālajā Liepiņu vasarnīcā Hjurona ezera krastā, lai apsveiktu bijušo LNJAK valdes priekšsēdi Gunti Liepiņu viņa 50 gadu dzimšanas dienā. To pašu Gunti, kas savā laikā cīnījās, lai latvieši Toronto drīkstētu dzirdēt Brūno Kalniņa referātu un redzēt Latvijas filmas.
Šī bija diezgan neparasta dzimšanas diena. Ezera krasts kļuva par tādu vietu, kur cilvēki bija sanākuši un apstādinājuši laiku. Nebija vairs Kanada, bet seno latviešu svētbirzs vai hernhūtiešu saiešanas nams, kur no dainām nākošais gars saplūst ar saskanīgu darbošanos šāsdienas reālajā īstenībā. Nevis mantas, bet īpašību labklājība radīja drošības sajūtu. Māras Zālītes un Imanta Ziedoņa tikuntā spēks šās sanāksmes klātesošiem šķita labākā cerība un glābiņš kā tautai.
Tāds spēks, kas jebkuŗā kļūmīgā, strīdīgā vai pat panikas reizē paņem pāris soļus atpakaļ, izrāpjas atmuguriski no kļūmīgās situācijas ārā, atpakaļ un sāk no izejas punkta atkal. Tik un tā. Neatkarīgi no tā un neatkarīgi no tā − tik un tā. Ir vērts atcerēties Romēnu Rolānu: Varonis ir tas, kas dara visu, ko viņš var. Citi to nedara.
Imants Ziedonis TIK UN TĀ, Karogs, 1983, 8, 31. lp.
Laiks bija apstājies arī Sidrabenes 1983. g. preses dienās, tikai mazliet citādākā nozīmē. Runas vīri vai atzinumu komisija (M. Lorbergs, J. Grodnis, R. Čaks un S. Rudzītis) konstatēja, ka glābējs esot mūsu prese, kas no septītās lielvalsts kļuvusi par pirmo lielvalsti. Latvijas Amerikā 1983. g. vasaras 35. 36. dubultnumurā iespiesta direktīva lielvalsts bruņiniekiem:
Latviešu presei savā ideoloģijā, darbībā un virzienā jāiekļaujas brīvās pasaules latviešu centrālo organizāciju vadības darbības ietvaros un mērķos...
Brūno Kalniņa jaunā grāmata arī ir viens no šās vasaras notikumiem. Bet kamēr I. Ziedonis savā grāmatā par Madlienu mēģina rūpēties, lai bērniņiem un teliņiem nepietrūktu piena, B. Kalniņš rūpējas par sociāldemokrātiem pagātnē.
Neatkarīgās Latvijas proklamēšanu B. K. apraksta šādi:
... Mūsu partiju proklamēšanas aktā pārstāvēja astoņi darbinieki − Pauls Kalniņš, Fricis Menders. Andrejs Petrevics. Marģers Skujenieks. Jūlijs Celms. Kārlis Kurševics, Klāra Kalniņa un Brūno Kalniņš. Ar šiem vīriem un vienu sievieti sociāldemokrāti piedalījās vēsturiskajā neatkarības aktā.
Šo 38 valsts dibinātāju skaitā bija tikai viena sieviete − Klāra Kalniņa. Viņu skaitā nebija neviena garīdznieka. Neviena baznīca 18. novembŗa vakarā neaizlūdza par jauno Latvijas valsti. Starp dibinātājiem nebija neviena virsnieka, jo viņi partiju darbā nepiedalījās. Latvijas dibinātājos nebija arī korporeļu. Tautas Padomes prezidijā (Čakste, Zemgals, Skujenieks, Bite) nebija neviena, bet Pagaidu valdībā tikai viens korporelis (Meierovics), un viņš toreiz atradās Londonā. Tāpat arī latviešu partiju vadītāji un viņu runātāji Latvijas proklamēšanas aktā (Nonācs. Pauls Kalniņš. Golts. Paeglis, Ķeniņš. Skubiķis, Zālītis) nepiederēja korporācijām... (174. 175. lp.)
Neviens šodien neapšauba sociāldemokrātu ieguldījumu Latvijas vēsturē. Bet B. Kalniņa memuārus lasot, gados jaunākiem lasītājiem, kas nespēj orientēties sarežģītajā vēstures situācijā, varētu rasties nepareizs priekšstats, it kā LSDSP biedri būtu bijuši vienīgie, kuŗi kaut ko darīja, lai nākamajām paaudzēm uzbūvētu modernās Atēnas bez vergiem. Patiesībā taču bija plašas aprindas ar atšķirīgiem uzskatiem, kas sapņoja un cīnījās, lai latviešu tauta varētu caur gadu simteņiem dzīvot bagātu kultūras dzīvi nodrošinātos saimnieciskos apstākļos bez lielvalstu iejaukšanās. Mēģinājums pagātnes nopelnus pierakstīt vienam vīram vai vienai partijai ir nereāls. Tas pats jāsaka par darbību šodien. Kas notiks, ja mēs sāksim izcelt vienu uz pārējo rēķina? Pieejas un metodes ir dažādas. Vieni rīko svētkus Milvokos, citi tur brauc runāt, citi aplaudēt. Viens labs dzejnieks māca tautai naidu, otrs − tikuntā spēku. Kas dara vairāk − baptistu disidents, kas Rietumos izkļuvis, aiziet pie ārzemniekiem vai katoļu priesteris, kas ar Maskavas svētību paliek pie saviem tautas brāļiem? Sidrabenes vīri raksta ievadrakstus un lasītāju vēstules, Dzintara sievas atstāj bērniņus un teliņus mājās un brauc dziedādamas pa pasauli. Vieni meklē palīdzību no ārpuses, otri − no iekšpuses, to − kas mūs vieno.
Šāsvasaras dažādie notikumi liek mums padomāt.
Laimonis Zandbergs