Kārlis Zvejnieks
AIZBRAUKŠANA
Fragments no romāna Castello Bianco
Kuģa svilpes dobji iekaucās, dīzeļa motori kuģa dibenā bija iesākuši strādāt, un viss kuģis viegli drebēja. Vai, pulkstenis bez 15 minūtēm pieci, kuģim paredzēts atiet piecos. Iesim uz klāja, paskatīt, kā aizbraucam, Inta mudināja. Tas bija labs iemesls arī sarunas pārtraukšanai. Gandrīz visi 46 latvieši esam no Augsburgas transitnometnes, kaut arī nākam no dažādām vietām, piemēram, Melita ar Zentu pat no Itālijas. Kā nekā sadraudzējāmies. Haralds Stakle uzmeties mums par tādu kā vadoni. Aicināja visus latviešus uz klāja pie uzietuves sapulcēties, kad aizbraucam. Nāc tu ari mūsu pulkā, iepazīstināšu ar viņu un pārējiem mūsējiem, Inta vedināja un uzrāva ātri mēteli pār pleciem. Kā nekā bija ziemas diena. Arī Melita un Zenta bija saposušās. Nu kad aizbrauksim Austrālijā, tur jau būs vēl vasaras karstums un tikpat kā rudens, Melita čaloja. ..Iedomājieties, pēc mēneša būsim zemes otrā puslodē.
Itāliešu apkalpes ļaudis veikli vilka kuģa trepes no ostas piestātnes. Priekšā loču tvaikonis manevrēja, lai izvilktu Castello Bianco no ostas. Iepūtās smalki loču tvaikonis. Castello Bianco dobji atkal atbildēja. Balta tvaika vērpete izšāvās no kuģa svilpes pie dzeltenā lielā skursteņa. Gandrīz visi aizbraucēji bija sapulcējušies uz klāja. Kas vēl nebija, tas steidzās, lai dotu Eiropai pēdējās ardievas. Zenta, Melita, Inta un Māris piestājās pie latviešu pulciņa. Inta iepazīstināja Māri ar tuvāk stāvošiem, to starpā arī bija Haralds Stakle, liels padrukns cienījams kungs. Rīgā viņš bija bijis viens no Kuzņecova porcelāna fabrikas direktoriem, tagad viņš ar savām zināšanām un pieredzi kaut ko tādu bija iecerējis uzsākt arī Austrālijā, Inta zināja stāstīt.
Cik labi, mums pašiem tagad savs latviešu dakteris uz kuģa! kāda no tuvāk stāvošām, zemnieciskās drānās ģērbusies, priecīgi sasita plaukstas. Bet ilgi Māris nedabūja tautiešu vidū palikt. Fransuā un Redings un arī pārējie IRO darbinieki bija sapulcējušies augšā kuģa vidus klājā netālu no kapteiņa kajītes. Fransuā bija ievērojis Māri un māja viņam ar roku piebiedroties pārējiem IRO ļaudīm. Māris atvainojās latviešu pulciņam un devās pie saviem darba biedriem.
Enkura ķēdes žvadzēja, un enkurs upes dubļiem apklāts pacēlās no dzelmes. Atraisījās kuģa tauvas, kuģa propelleris sāka griezties un kūla upes ūdeni ar tur peldošiem ledus gabaliem. Upes krastmala bija tikpat kā tukša. Pavadītāju tikpat kā neviena nebija. Tikai pāris amerikāņu džīpu ar Gronas IRO darbiniekiem, kas arī bija atbraukuši pēdējos aizbraucēju papīrus izskatīt, kavējās krastmalā un vēroja, ka kuģis lēni attālinājās no krasta.
Pēkšņi no latviešu pulcina izdalījās spēcīga Stakles balss, un viņam piebiedrojās spontāni pārējie latvieši: Dievs, svētī Latviju! Cepures noņēmuši vīri stāvēja un dziedāja, sievietes lakatiņu stūrī norausa pa asarai. Himna atbalsojās ostmalas spīķeros, aizlīgoja tālāk, atsitās pret ēkām, kur pāri ielai sākās pilsēta. Mārim kamols iespiedās kaklā. Tūlīt kā viņi bija beiguši, no poļu bara savukārt atskanēja: Ješče Polska, jez geneva - Polija būs mūžīgi. Poļu bars bija lielāks, un viņu maršveidīgā nacionālā himna izskanēja sparīgāk. Vienīgi itālieši un jugoslavi stāvēja klusu un nedarīja nekā, bet raudzījās uz lēnām attālinājušos ostas malu. Tie jūsu tautieši, ko viņi tur dzied? norādīja uz latviešu grupu virsmāsa Salija un prasīja Mārim. Tā mūsu tautas lūgšana. Viņi izlūdzas Dieva svētību savai dzimtenei, Latvijai, no kuŗas viņi ar katru pēdu attālinās arvien vairāk. Māris mēģināja Salijai pārtulkot angliski himnas tekstu.
Izklausās kā korālis - tāds lēns un svinīgs, poļu nacionālā himna spraigāka, sparīgāka. Bet var jau nu dziedāt ko un kā grib, varu derēt, ka 80-90 procenti no šiem dziedātājiem Eiropas kontinentu nekad vairs neredzēs, kur tad nu vēl savu dzimteni. Salijas teiktais Mārim izklausījās skarbi un strupi. Un varbūt viņai tomēr taisnība. Māra sirds iesmeldzās.
Loču tvaikonis bija attauvojies. Castello Bianco svilpe vēlreiz dobji iesvilpās, uh kuģis pats uzsāka savu gaitu pretim izceļotāju nezināmajai nākotnei.
No klāja, kur bija sapulcējušies IRO darbinieki, grāfs Šeremetjevs nostājās pie mikrofona un pāri aizbraucēju galvām skaļruņos atskanēja viņa balss vispirms angliski, tad vāciski, beidzot italiski. Vismaz vienu no šīm valodām saprata gandrīz visi. Vienīgi poļiem vēl kāds tulks bija poļu barā. Varēja redzēt, viņš tulkoja poliski tiem, kas nevienu no šīm trim valodām nesaprata.
Mēs tagad izbraucam no Brēmerhāfenas, un mūsu maršruts iet uz Melburnu. Brauciens paredzēts apmēram 30 dienu, Šeremetjevs skaidroja. Patiesībā šī uzruna nebija viņa, bet Fransuā kompetencē. Fransuā aizbildinājās ar savu franču pieskaņu angļu valodai, un vācu valodas zināšanas viņam bija pavisam vājas. Lai runā Šeremetjevs. Viņš iespaidīgs vīrs, visas šīs 3 valodas viņš runāja tekoši, pat ne bez kāda akcenta. Šeremetjevs to labprāt arī darīja. Mūsu brauciens ies cauri Lamanšam, gabalu pa Atlantiju. Tad cauri Gibraltāram iebrauksim Vidus jūrā, viņa balss vareni dimdēja skaļruņos. Tā varbūt savus karapulkus kādreiz uzrunāja viņa sencis - Māris nodomāja. No Vidus jūras cauri Suecas kanālim iebraucam Sarkanā jūrā. Uz pus dienu vai dienu piestājam Adenas ostā uzņemt dīzeleļļu kuģa turpmākam braucienam, tāpat proviantu un ūdeni. No turienes sākas mūsu gaŗākais pārbrauciens - apmēram 20 dienu pa Indijas okeānu līdz Melburnai. Brauciens pa Vidus jūru ir samērā rāms. Tāpat pa Sarkano jūru un šinī gada laikā arī pa Indijas okeānu. Vienīgi var gadīties, ka, ap Biskajas līci braucot pa Atlantiju, mūs drusku pašūpos... Iepazīstināšu te ar mūsu IRO personālu. IRO šefs un pārstāvis šeit uz kuģa ir Fransuā Peletjē. Fransuā, panācis uz priekšu, paklanījās. Viņa sekretāre un reizē arī nodarbību direktore ir Linda Stjuarte. Linda pamāja ar roku. Kuģa ārsti ir Richards Redings un Māris Aizstrauts - rokas pacēla arī viņi abi. Viņu palīgi ir māsas Salija, Hanelore un Ingrida. Ja kādam kāda medicīniskā vajadzība, dispensarijs un ārstu pieņemšanas istaba ir uz otra klāja kuģa priekšgalā. Jums paredzēti arī zināmi pienākumi, sevišķi sievietēm virtuvē, ēdienu sagatavojot un ēdienu izdalot. Katrs dabūs norīkojuma lapu, lai zinātu, kuŗā dienā kas jums jādara. Kuģa apkalpes personāls ir itāliešu, arī itāliešu kapteinis - Džordano Devarone. Bet šis nav luksusa tvaikonis, šis ir izceļotāju kuģis. Jums nav sulaiņa ne katrai kabīnei, ne arī katrai koptelpai. Tāpēc turiet savas telpas tīras, nepiemēslojiet tās. Esiet iecietīgi pret saviem blakus biedriem, sevišķi koptelpās. Šādas, tādas mazas neērtības jums būs jāpacieš. Atcerieties, ka IRO sadarbībā ar Austrālijas valdību jūs ved par velti, nobeidza Šeremetjevs. Iepazīstināšana un norādes nu bija izdarītas. Māris varēja iet. Viņš vēl gribēja satikt Intu un pārējos latviešus, kas pulciņā sastājušies vēl kavējās kuģa galvenajā klājā un vēroja, ka pamazām pazuda osta un krasts. Ziemas diena izdzisa ātri. Tikai rietumos vēl sārtojās pamale, pie debesīm iedegās zvaigznes, un arī ostas ugunis mirdzēja kā zvaigžņu puduris, kas pamazām attālinājās un saruka mazāks. Tumsa apēda Eiropas kontūras. Atstājot upes grīvu, kuģis sāka šūpoties viļņos drusku vairāk, un vēsma no Ziemeļjūras lika aizbraucējiem ietīties mēteļos ciešāk.
Te nu paliek Eiropas krasts, lakata stūrī savas acis slaucīja kāda paveca latviešu māmuļa, vajadzēja varbūt palikt tepat Vācijā. Taču dzimtene tuvāk. Kas mūs sagaidīs Austrālijā? Ķenguru zeme. Tad jau Amerika labāka.
Tā nesakiet, Bičoļu māt, ierunājās Stakle. Austrālija ir jauna, visu iespējamību zeme. Tai cilvēki vajadzīgi. Latvieši ar savu centību un čaklumu uzstrādāsies uz augšu, sapelnīsim naudu. Kļūsim bagāti, un kad Latvija būs brīva, brauksim atpakaļ visi uz Latviju.
Jūs varbūt, varbūt mans dēls un vedekla un viņu bērni, bet ne vairs es un mans vīrs. Turpat Austrālijā apgulsimies un paliksim, rūgti caur asarām izdvesa raudātāja.
Bet, māt, protestēja viņas dēls, mums bija jāaizbrauc. Cik ilgi vairs varējām palikt Vācijā. Izbeigsies IRO aprūpe, kas mūs apgādās. Vācija pati austrumu bēgļu pilna, nespēj savējos apgādāt. Kur nu vēl mūs. Mēs viņiem esam Verfluchte Ausländer. Un pati zini, uz Ameriku mani kā bijušo karavīru nelaida... Labi, ka vēl Austrālija pieņēma.
Jā, piebiedrojās cita runātāja, man bija izdevība braukt uz Vārpas koloniju Brazīlijā. Tur mans brālēns, kas izceļoja divdesmitos gados, kad baptisti sludināja to gaisā paraušanas laiku. Bet tur čūskas, džungļi, tad jau Austrālijas ķenguri labāki.
..Austrālija, Brazīlija - viss viens, bet uz Latviju gan vairs atpakaļ ne, sparīgi ierunājās atkal cita. Pirmajā pasaules karā bēgām no Zemgales uz Odesu Krievijā, lai paglābtos no vāciešiem, tagad bēgam, lai paglābtos no krieviem - kāda tur jēga? Kādēļ Dievs to mums nolicis, ka esam uz lielā kaŗa ceļa? Katrs kaŗš starp vācieti un krievu iet caur mūsu zemi. Latvija, Lietuva, Igaunija - esam kā trīs mazi graudi starp lieliem dzirnu akmeņiem - Vāciju un Krieviju, un vienmēr mūs maļ un maļ un maļ, viņas balsī skanēja rūgtums.
Tu, Bičolien, esi no mana pagasta. Zini mans vecais bija pagasta vecis un aizsargu priekšnieks. Kad ienāca komunisti, drīz vien viņu apcietināja, ielika cietumā un vēlāk aizveda. Paliku viena ar meitu un dēlu un dzīvojām vienās bailēs, kad tikai mūs arī neieliek čokā vai neizsūta. Atstājām labi iekopto saimniecību (krievi to nacionalizēja tik un tā), pārcēlāmies un slapstījāmies pa Rīgu. Kad ienāca vāci, dēls gāja tēvu atriebt - tā arī palika Volchovas purvos. Tagad man palikusi vienīgi kailā dzīvība un meita. Nē, uz Latviju ne! Kas mūs tur sagaida - vienīgi kapi un krusti un pašiem aizvešana un droša nāve, ja tur parādītos.
Citi neteica nekā. Drūmi klusēja, katrs savām domām, raudzījās viļņos vai izdziestošās ostas ugunīs. Kaut kur pamalē bāka meta savu starmešu gaismu, it kā ardievām, it kā sveicienam.
