KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

6. INTERNACIONĀLĀ BRITU ZĪMĒJUMU BIENNĀLE 

Zīmējums ir visvecākā tēlotājas mākslas discip­līna un izteiksmes forma, tās pamats un mugur­kauls. Pašreizējās un iepriekšējo biennāļu nolūks ir „atbalstīt oriģinālu izteiksmi un laba zīmējuma vispārējo nozīmību”. Varbūt zināmu izbrīnu sagādās fakts, ka britu zīmējumu biennāles ir līdz šim vienīgās visā mākslas pasaulē.

Diemžēl savos apmēros šī ir relatīvi niecīga, jo Ziemeļanglijas provinces pilsētas Midlsboro mākslas galerijas telpas nav plašas. No vairāk nekā 3500 iesūtītiem darbiem no visiem kon­tinentiem starptautiskā žūrija izvēlējās tikai 119 eksponātus.

Izcils panākums ir gleznotāja Borisa Bērziņa biennāles trešās prēmijas iegūšana. Izcils panākums tādēļ, ka viņš ir vienīgais mākslinieks šais biennāļu sērijās, kas godalgots otru reizi. Kā zināms, Bērziņš 4. biennālē 1979. g. saņēma otru prēmiju. Viņa tonālais zīmējums „Modelis uz krēsla” ir tipisks pēdējo gadu darba paraugs. Bērziņš, ja tā varētu teikt, ir apsēsts ar rūgstošām, enerģijas pielādētām formām, kas tiek konstruētas ar dinamiskiem zīmuļa švīkojumiem ļoti savdabīgā garā. Sēdošās kup­lās sievietes mugurā dziļi iespiežas krēsla atzveltnes koka daļa − bērziņiskā forma ir sa­sprindzināta līdz eksplozijas punktam. Te valda zemniecisks prieks par labu ražu.

Konceptīvā izjūtā pavisam citādāks ir biennāles otrs latviešu mākslinieks − jaunās paaudzes pārstāvis gleznotājs Miervaldis Polis. Viņš re­prezentēts ar visā biennālē vienīgo foto reālisma mākslas paraugu „Mātes portrets”. Vispirms jāsaka, ka Polis ir tiešām pirmklasīgs techniķis, kas šai gadījumā ir ārkārtīgi svarīgi. Tematiskā izvēle − vecs, apbružāts mātes foto attēls jau pats par sevi ir nostalģisks objekts. Taču Polis te ir radījis dziļi izjustu mākslas darbu ar sevišķi labi izsvērtu izveidojuma proporciju. Taču pēdējā nav respektēta biennāles kataloga re­produkcijā. Viņa zīmējums pievelk ar savu maigumu un intimitāti.

Biennāles vispārējais profesionālais līmenis, protams, ir ļoti augsts. Priekšzīmīgi izveidotās ekspozīcijas ārējās izteiksmes amplitūda svārstās no abstrakcijām un tā saucamiem konceptīviem darbiem līdz tradicionālā reālisma paraugiem. Var šaubīties, vai mūsdienu tēlotājas mākslas galvenās tendences te pārstāvētas, piemēram, trūkst jebkāda veida stāstoši illustrātīvas un arī erotikas mākslas paraugu. Attiecībā uz pēdējo var just, ka starptautiskā žūrija ir bijusi puritāniska ...

Taču vislielāko pārsteigumu vai pat neizpratni caurmēra apmeklētājam sagādās ekspozīcijas izvēle resp. zīmēšanas specifikas jautājums, jo šai ziņā žūrija ir gājusi radikāli jaunus ceļus. Vis­maz tā varētu domāt. Un tiešām, ieejot biennāles telpās, skatītāju bombardē ar efektīvām vis­dažādākā rakstura krāsu salikumu virknēm nebeidzamās variācijās, kas dominē pār visu ekspoziciju gluži kā laikmetīgā gleznojumu izstādē, ne zīmējumu biennālē tradicionālā iz­pratnē. Te netrūkst labas glezniecības paraugu, kādi ir R. Atkina ekspresīvais eļļas pastelis, E. Bērijas virtuozais akvarelis, D. Imma fovistiskais darbs u.t.t. Var šaubīties, vai pirms 10 gadiem šādi un līdzīga rakstura darbi būtu uzņemti zīmējumu biennāles ekspozicijā.

Jautājums, vismaz biennāles konteksta kon­frontācijā, kas ir zīmējums, būtiski nav sarežģīts, tikai neparasts − tas ir elementārs. Zīmējums plašākā izpratnē ir jebkādas kustības atstātas pēdas plāksnē vai telpā. Ir pats par sevi sa­protams, ka zīmēt var visādos formātos ar visu ko, uz visa kā, trešā dimensijā resp. telpā ies­kaitot. Piemēram, senie inki zīmēja milzu figūras un abstrakcijas ar akmens krāvumu virknēm tuk­snesī (Nasca), par kuŗu nozīmi vēl daudz spekulē. Arī arkla atstātā vaga tīrumā veido zīmējumu, tāpat Ķīnas mūris − it sevišķi putna lidojuma skatījumā. Tas pats attiecināms uz augstsprieguma vadiem vai lāzera stariem. Šo­dien netrūkst mākslinieku, kas burtiski „apglezno” jeb „apzīmē” dabu lielās dimensijās. Nav svarīgi, vai to nolūks ir māksliniecisks vai praktisks.

Izskatās, ka biennāles žūrija savā izvēlē ir vien­kārši reaģējusi uz realitāti, kādu to radījuši mākslinieku iesūtītie darbi. Tradicionālistiem te vietā atgādināt, ka droši vien arī vispusīgais re­nesanses dižgars Leonardo solidarizētos ar žūriju un māksliniekiem kā pašam par sevi sa­protamu lietu.

Summējot jāsaka, ka biennāles vispārējā ārējā iezīme ir uzbudinošs ekspresionisms. Tas aicina pārvērtēt un meklēt jaunas vērtības. Apmek­lētājs vienaldzīgs neaiziet.

 

Laimonis Mieriņš